Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā: bērnības atmiņas by Kaspars Pūce

Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā[dc]P[/dc]at nevaru lāgā atbildēt uz jautājumu, kādēļ es šo grāmatu nopirku, droši vien, lai izlasītu. Taču ar lasīšanu diez kā nevedās, grāmatai bija jāstāv rindā, viņa atrada vietu visnotaļ nomaļā grāmatu plaukta stūrī, un tādēļ nelasīta palika labu laiku. Nenoliegšu, ka mani par labu lasīšanai nosvēra sekojošā anotācija:

“Autors savas bērnības atmiņas uzrakstījis kā aizraujošu dēku stāstu, kurā bērna acīm skatītas skarbās padomju laika dzīves realitātes. Grāmatā bērna uztveres tiešums un naivitāte brīnišķīgi savijas ar pieauguša stāstnieka asredzīgu ironiju. Epizodes ir spilgtas un tēlainas, tajās lasām par mazā Pūcebērna pirmajiem soļiem izsūtījumā, par skolas gaitām svešumā un pirmajiem gadiem pēc atgriešanās tēvzemē. Represēto latviešu dzīvesstāstu vidū Kaspara Pūces grāmata ir iezīmīga ar oriģinālo vēstījuma intonāciju, silto humoru un bagāto valodu.”

Tā nu latviešiem ir iegrozījies, ka pēckara gados lielākai daļai nebija nekāda zelta dzīve. Daļai bija pavisam slikti, viņiem daļu no savas dzīves nācās pavadīt izsūtījumā, jo valdošajam režīmam nebija vajadzīgi brīvdomātāji, cilvēki ar “šaubīgu” pagātni. Tā arī cienījamais autors vēl nesasniedzis gada vecumu tika atzīts par valsts ienaidnieku un aizsūtīts prom no dzimtenes kopā ar vecākiem. Vai precīzāk, tikai ar savu mammu celt komunismu atpalikušajos padomju kolhozos. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka autors laiku pa laikam atkāpjas uz vienkāršu ēdienu izjustiem aprakstiem. Mūsdienu pārticībā ko tādu ir visnotaļ grūti iedomāties.

Grāmata patiešām dod to ko sola anotācijā. Autors raksta interesanti, un tā kā viņa ir visnotaļ plāna, tad izlasās vienā rāvienā. Tās ir viņa atmiņas un viņa personiskais stāsts. Tikai pats autors zina, kā būs patiesībā. Nav jēgas izteikt pārmetumus, ka nevar puika atcerēties kādu konkrētu epizodi tik smalkās detaļās, kā dabas aprakstos. Bet tas jau nav būtiskākais, autors stāsta par savu bērnību lielajā PSRS un savu vietu tajā. Valstī, kurā viņu mēģināja pārkrievot un pēc tam dzimtenē, kur viņu mēģināja pārlatviskot. Viņa dzīve nudien ir bijusi pietiekoši raiba, un ir vērts to uzlikt uz papīra un izdot grāmatu, tādējādi saglabājot kādu kripatiņu no latviešu nācijas atmiņām.

Vienīgais, kur es varētu iepilināt darvas karoti, ir grāmatas redaktora diezgan vieglprātīgā pieeja kļūdu izķeršanā. Es parasti neesmu tas cilvēks, kurš satraucas par pareizrakstību, kādu iztrūkstošu garumzīmi, vai dīvainu vārdu. Taču šīs grāmatas vidū pārdalītie un ar kļūdām uzrakstītie vārdi pievērsa pat manu uzmanību. Pret autoru nekādas pretenzijas nudien interesanti uzrakstīts, žēl, ka pārtrūka stāstījuma grāmatas beigās. Ievācās jaunā dzīvoklī un viss, dzīve vairs nav aprakstīšanas vērta?

Lieku 8 no 10 ballēm, cilvēkiem, kas mīl laiku pa laikam izlasīt pa biogrāfijai vai autobiogrāfijai noteikti iesaku, ir laba. Reti, kad nākas lasīt tik optimistisku stāstu par izsūtījumā pavadīto bērnību.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

    • Skaidrs, vajadzēja ielīst internetā un apskatīties. Viss jau liecināja, ka tā būs, galvenais varonis pārvācās uz jaunu dzīvokli un viss palika ar klifhangeri! Taču neesmu drošs, ka lasīšu otro daļu.

  1. Pingback: Novembra grāmatas | … zivis kraulā nepeld …