Grāmatu nopirku tikai tādēļ vien, ka man lielākoties patika autora iepriekšējie darbi. Viņš ir īsts pasauļu būvētājs. Reizēm tas liek ciest grāmatu varoņiem, jo viņiem neatliek pārāk daudz vietas pēc pasaules aprakstiem. Taču man pret to nav pretenziju. Pirms uzsākt lasīt grāmatu es neko daudz par to nezināju.

Pakalna galā, nomaļā vietā, patālu no pilsētas dzīvo kāds puika. Puika kā jau puika dzīvo kopā ar mammu un tēti. Tētis gan viņam ir tāds dīvains, viņam patīk nogalināt. Laiku pa laikam viņš apgriež kaklu kādi dzīvai radībai un aizstiepj to uz tuvējo bezdibeni. Tādos brīžos mamma un puika cenšas turēties no viņa pa gabalu. Taču kādu dienu puikam nākas piedzīvot īpaši traumatisku notikumu, un viņš paliek mājā viens ar savu pusjukušo tēvu. Pilsētniekiem gan viss ir kārtībā, jo puikas tēvs ir atslēgu taisītājs, viņš izgatavos jebkādu atslēgu  gan ātrai ceļošanai, gan lai akā ūdens nebeigtos. Šķiet, ka puikam nav nekādas cerības tikt prom no mājas.

Ir reizes, kad man patīk sapiņķerētas grāmatas, kurās aiz uzrakstītā slēpjas neskaitām teksta slāņi, mājieni uz milzīgu pasauli, uz to, kā tā patiesībā atspoguļo mūsu pasauli. Taču šoreiz grāmata kaut kā neaizgāja. Pusi grāmatu es izlasīju un nespēju pat uztvert sižeta līniju. Puika kā stāstītājs ir diezgan aizdomīgs un neuzticams pats par sevi. Viņam daudz kas šķiet, un daļu viņš, iespējams, piedomā. Stāstījuma maniere ir tāda, kas rada vairāk jautājumus nekā sniedz atbildes. Iespējams, ka lasot citos apstākļos man grāmata patiktu labāk, bet tagad pilnīgi nepavilka.

Pasaule ir tik ļoti ieskicēta, ka viņu droši var attiecināt uz jebkuru pēckara teritoriju jebkādā pasaules nostūrī. Cilvēki lielākoties dzīvo nabadzībā, un viņus vairāk uztrauc ko ēst rītā, nevis tas, kas notiek ar apkārtējiem. Puikas saucienu pēc palīdzības lielākoties cenšas neievērot. Neviens tak neies tērēt laiku sīka puišeļa apgalvojumu sīkai pārbaudei. Autors tā kā cenšas parādīt, ka citiem bērniem varbūt tas nemaz nav vienalga, bet tas diez ko labi nesanāk. Tad nu uz skatuves uznāk Tautas skaitītājs. Pēc kara bez Tautas skaitītājiem nemaz nevar, valdībai taču ir jāzina, cik un kas valstī vēl ir atlicis, kāda ir iespējamā nodokļu bāze. Tas viss ir jāsaskaita, jāsaraksta grāmatās un jāatdod birokrātijas mašinērijai. Tikai šāds cilvēks no malas, kuram ir jāzina viss, var izglābt puišeli no paša tēva.

Reti gadās tā teikt, bet šoreiz biju patiesi priecīgs par grāmatas salīdzinoši mazo lapaspušu apjomu, knapi pāri simtam, tiku galā pāris stundās. Tai pat laikā baidīja tas, ka es viņā, iespējams, kaut ko neesmu sapratis.

Un tagad rakstot šo apskatu man pēkšņi nokrita zvīņas no acīm (iepriekš sarakstīto es atstāju nemainītu, lai citi un pats redzu, kā vēl var (ne)saprast šo grāmatu). Pārdomājot izlasīto un meklējot iespējamās dziļās autora domas, kuras es esmu palaidis garām. Mana prāta pietika, lai saprastu, ka visa grāmatas atslēga ir pateikta sestajā nodaļā:

“This is my second book.

The manager of my line told me, You never put anything down except to be read. Every word ever written is written to be read and if some go unread that’s only chance, failure, they’re like grubs that die without changing. He said, You’ll keep three books.

So my first is a book of numbers. It’s lists and calculations and, for efficiency, I write it using ciphers. … This first book’s for everyone, though almost no one wants it or would know how to read it.

The third of my three books is for me. You’ll keep one, …., for you alone to read, in which you should write secrets. But you’ll never be sure that no one else will read them: that’s the risk and that’s how the third book works.

If I got back someone’s second book, well, I’d give you that, of course: the second book’s for readers, he said. But you can’t know when they’ll come, if they do. It’s the book for telling: no code for that one. But — … — you can still use it to tell secrets and send messages. … You could say them right out, but you can hide them in the words too, in their letters, in the ordering on lines, the arrangements and rhythms. …, The second book’s performance.”

Šī grāmata ir autora otrā grāmata, kurā viņš caur kodiem sūta ziņu savam lasītājam. Vistiešāk šis kods atklājas grāmatas pēdējā lapaspusē. Tad lasītājs saprot, ka patiesībā viņš visu grāmatu ir lasījis ne tā. Vismaz man tā gadījās. Ja nudien iedziļinās, tad var atrast daudz šifrētu atsauču uz grāmatas pasauli. Augstāk es sūrojos,s ka tā var būt jebkur. Bet nekā, tekstā ir pilns ar drupatiņām, kas liecina, ka pasaule ir no New Croubuzon cikla. Vēl jo vairāk, tā ir Iron Council revolūcijas sagrautās pasaules. Te ir daudz atsauču uz Bas-Lag mitoloģiju, vienviet pat pieminēti kaktusiem līdzīgie radījumi. Un ja cītīgi palasa to, ko puika zīmē uz savas istabas sienām, tad viss ir skaidrs. Labi ķirzaka pudelē, iespējams, ir tikai ķirzaka pudelē, lai ar filozofiskie bērnu spriedumi par to dikti velk uz Krakena paralēlēm. Vilcienu piesaukšanu var pielāgot Railsea pasaule, bet tas būtu par traku. Domāju, ka ja salīdzinoši nesen esi lasījis autora darbus un viss vēl palicis atmiņā, tad atklājumi būs vēl niansētāki un smalkāki. Es spēju atrast tikai mājienus ar mietu. Ja reiz uznāks vēlme pārlasīt New Croubuzon ciklu, tad šī grāmata būs kā ceturtā.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, lasījās ar gariem zobiem, bet, kad beigās man pieleca izlasītā jēga un stāsta nolūks, tad autoram spēju visu piedot. Lai ar jūtos nedaudz apbižojies uz sevi par savu grūto galvu. Sapratu tikai vienu – lai pilnībā iebrauktu visā, ko autors ir vēlējies pateikt, lasītājam vajadzētu izlasīt vismaz New Croubuzon ciklu.