Navigate / search

Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā: bērnības atmiņas by Kaspars Pūce

Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā

Pat nevaru lāgā atbildēt uz jautājumu, kādēļ es šo grāmatu nopirku, droši vien, lai izlasītu. Taču ar lasīšanu diez kā nevedās, grāmatai bija jāstāv rindā, viņa atrada vietu visnotaļ nomaļā grāmatu plaukta stūrī, un tādēļ nelasīta palika labu laiku. Nenoliegšu, ka mani par labu lasīšanai nosvēra sekojošā anotācija:

“Autors savas bērnības atmiņas uzrakstījis kā aizraujošu dēku stāstu, kurā bērna acīm skatītas skarbās padomju laika dzīves realitātes. Grāmatā bērna uztveres tiešums un naivitāte brīnišķīgi savijas ar pieauguša stāstnieka asredzīgu ironiju. Epizodes ir spilgtas un tēlainas, tajās lasām par mazā Pūcebērna pirmajiem soļiem izsūtījumā, par skolas gaitām svešumā un pirmajiem gadiem pēc atgriešanās tēvzemē. Represēto latviešu dzīvesstāstu vidū Kaspara Pūces grāmata ir iezīmīga ar oriģinālo vēstījuma intonāciju, silto humoru un bagāto valodu.”

Tā nu latviešiem ir iegrozījies, ka pēckara gados lielākai daļai nebija nekāda zelta dzīve. Daļai bija pavisam slikti, viņiem daļu no savas dzīves nācās pavadīt izsūtījumā, jo valdošajam režīmam nebija vajadzīgi brīvdomātāji, cilvēki ar “šaubīgu” pagātni. Tā arī cienījamais autors vēl nesasniedzis gada vecumu tika atzīts par valsts ienaidnieku un aizsūtīts prom no dzimtenes kopā ar vecākiem. Vai precīzāk, tikai ar savu mammu celt komunismu atpalikušajos padomju kolhozos. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka autors laiku pa laikam atkāpjas uz vienkāršu ēdienu izjustiem aprakstiem. Mūsdienu pārticībā ko tādu ir visnotaļ grūti iedomāties.

Grāmata patiešām dod to ko sola anotācijā. Autors raksta interesanti, un tā kā viņa ir visnotaļ plāna, tad izlasās vienā rāvienā. Tās ir viņa atmiņas un viņa personiskais stāsts. Tikai pats autors zina, kā būs patiesībā. Nav jēgas izteikt pārmetumus, ka nevar puika atcerēties kādu konkrētu epizodi tik smalkās detaļās, kā dabas aprakstos. Bet tas jau nav būtiskākais, autors stāsta par savu bērnību lielajā PSRS un savu vietu tajā. Valstī, kurā viņu mēģināja pārkrievot un pēc tam dzimtenē, kur viņu mēģināja pārlatviskot. Viņa dzīve nudien ir bijusi pietiekoši raiba, un ir vērts to uzlikt uz papīra un izdot grāmatu, tādējādi saglabājot kādu kripatiņu no latviešu nācijas atmiņām.

Vienīgais, kur es varētu iepilināt darvas karoti, ir grāmatas redaktora diezgan vieglprātīgā pieeja kļūdu izķeršanā. Es parasti neesmu tas cilvēks, kurš satraucas par pareizrakstību, kādu iztrūkstošu garumzīmi, vai dīvainu vārdu. Taču šīs grāmatas vidū pārdalītie un ar kļūdām uzrakstītie vārdi pievērsa pat manu uzmanību. Pret autoru nekādas pretenzijas nudien interesanti uzrakstīts, žēl, ka pārtrūka stāstījuma grāmatas beigās. Ievācās jaunā dzīvoklī un viss, dzīve vairs nav aprakstīšanas vērta?

Lieku 8 no 10 ballēm, cilvēkiem, kas mīl laiku pa laikam izlasīt pa biogrāfijai vai autobiogrāfijai noteikti iesaku, ir laba. Reti, kad nākas lasīt tik optimistisku stāstu par izsūtījumā pavadīto bērnību.

Путь Шамана by Василий Маханенко

Барлиона

Literārais RPG ir žanrs, no kura es cenšos turēties pa gabalu. Ne jau tādēļ, ka viņa man nepatiktu, bet tādēļ, ka man tās ir kā narkotikas. Esmu no tiem cilvēkiem, kas ir ne tikai pats gatavs spēlēt RPG spēles, bet labprāt skatos, kā to dara citi. Šis žanrs ir veids, kā ļaut lasītājam skatīties spēli izdomātā pasaulē. Te ir unikālas pasaules, episki uzdevumi un pats galvenais – interesants centrālais tēls. Ja ne kā personība, tad vismaz pēc viņa varoņa statusa punktiem. Uz ciklu Путь Шамана uzdūros pavisam nejauši, sāku skatīties, kas labs iznācis šajā jomā Krievijā, un atradu šo pērli. Tā kā ciklā bija vien sešas grāmatas, tad izlasīju tās 2400 lapaspuses vienā rāvienā. Tā kā visa sērija ir uzskatāma par vienu grāmatu, tad arī apskats būs par visām sešām uzreiz.

Barliona ir virtuālā pasaule, kas ļauj katram cilvēkam izvērsties pilnībā. Te ir piedzīvojumi, cīņas un monstri, un citi spēlētāji. Te var labi izklaidēties, te var arī nopelnīt. Cilvēks var darīt, ko grib, ir tikai viens noteikums – spēlētājs nejūt sāpes. Taču katram noteikumam ir izņēmumi, un daļai no spēlētājiem Barliona ir īstā elle. Šie spēlētāji ir noziedznieki, kas savu ieslodzījuma laiku pavada virtuālajā pasaulē. Tā vietā, lai viņus ietupinātu reālā cietumā, noziedzniekus tagad iebāž virtuālās realitātes kapsulā un nosūta uz virtuālajām raktuvēm. Vāc rūdu, pelni resursus un gaidi, kad beigsies ieslodzījuma termiņš.

Pirmajā sērijas grāmatā Барлиона galvenais varonis, kurš spēlē pazīstams kā šamanis Mahans nonāk tieši šādās raktuvēs, par kādas pilsētas kanalizācijas sistēmas uzhakošanu. Nevienu neinteresē, ka viņu uzmeta un iegāza. Sods ir sods, Mahanam ir piespriesti 8 gadi vai arī 100’000’000 spēles naudiņas, lai izkļūtu brīvībā. Naudas Mahanam nav, nākas vien strādāt ar cērti. Vispār jau varonis ir sanācis labs, viņam nudien var just līdzi tāds labticīgs vientiesis, kuram ļoti veicas. Kā jau tas pienākas, šajā grāmatā mēs uzzinām spēles pamatus, galvenā varoņa klasi un īpašību aprakstus. Izlasās vienā rāvienā.

Гамбит Картоса

Otrā grāmata Гамбит Картоса – Mahans ir ticis uz augšu, izpildījis nosacījumus un nonāk nometinājumā. Tagad viņš ir gandrīz vai īsts spēlētājs, viņam dod uzdevumus, viņš var pelnīt pieredzi. Ak jā, Mahans ir arī juvelieris, un daži no viņa veidojumiem ir unikāli visā spēles pasaulē. Tas noteiktiem spēlētāju klaniem izraisa interesi. Taču pagaidām Mahans sēž nomaļas provinces nomaļā vietā. Tagad lasītājam var sākties problēmas, jo Mahanam ārprātīgi veicas, tautas valodā runājot viņš no sūdiem var izspiest zeltu. Ja notiek kas globāls, tad Mahans ir centrā, ja neviens nezina, ko darīt, tad Mahans zina. Nu un vēl autors atraisa Mahanam rokas, kas it kā izskaidrotu visas šīs sagadīšanās, šamaņiem, izrādās, ir jušana, kas ļauj atšķirt pareizo no nepareizā. Nu ar tādu komplektu var kalnus gāzt! Varonis aug gan līmeņos kā tēls, un lasās labi.

Тайна Темного леса

Trešā grāmata Тайна Темного леса – lielākoties ir veltīta tam, lai saduļķotu pīļu dīķi, ja visu laiku Barlionas pasaulē ir bijuši divi spēki Labie un ļaunie, tad tagad tiek ieviests trešais spēks megaļaunie. Tos vada kāds pustraks šamanis. Tas nozīmē daudz papildus uzdevumu, daudz laupījuma un veselu kaudzi ar citiem bonusiem. Mahans nodibina klanu un sāk raust naudu, iepazīstas ar spēles varenajiem, un, skat, drīz varēs sākt uzdzīvot. Pats lielais meža noslēpums ir visnotaļ standarta lieta, un Mahans pārsit iepriekšējo grāmatu rekordu, joprojām nepieņemot kļūdainus lēmumus. Tas sāk kaitināt aizvien vairāk, nu nevar būt tāds ļoti nekļūdīgs varonis! Te es pret Mahanu sāku atsalt, neskatoties uz viņa šamanisma sasniegumiem, pieradināto drakonu un juveliera panākumiem. Ak jā, viņš nocopē arī vissmukāko spēles meitieti, bet tas jau bija sagaidāms. Otrā līmeņa varoņiem Anastarijai un Plinto, kuri pārstāv spēles visuzkačātākos kadrus, mani diez ko nepārliecināja. Sākumā šie savā starpā plēšas kā kaķi maisā, bet pēc pāris rindkopām viss pēkšņi normalizējas, un abi kļūst racionāli. Tas viss pēc daudzu gadu kašķa.

Призрачный замок

Ceturtā grāmata Призрачный замок – ja jau ir klans un visforšākā meiča, tad vajag atrast arī mājvietu. Mahanam atkal noveicas. Imperators viņam uzdāvina veselu pili un grāfa titulu, ir tikai viens bet. Pili ir apsēduši spoki, un to līmenis ir milzīgs. Negribas atkārtoties, bet Mahanam atkal veicas. Nu jau viņš ar top klaniem ir uz tu. Reizēm ienaidnieks, reizēm sabiedrotais. Viņam šķiet ka nu jau viss būs kārtībā, nauda nāk draugi sevi attaisno, un vēl tā lielā mīlestība. Vispār jau lasīt otro lapaspušu tūkstoti un redzēt, ka varonis nekad neaplaužas, lika man lamāt autoru pēdējiem vārdiem. Varētu padomāt, ka priekš cietumniekiem te ir godmode ieslēgts!

Шахматы Кармадонта

Piektā grāmata Шахматы Кармадонта  – Mahans paralēli uzdevumu pildīšanai, drakona trenēšanai un kniebieniem ar Anastasiju nodarbojas arī ar daiļamatniecību. Jau no pirmās grāmatas viņš cenšas izgatavot leģendāro Karmadonta šahu. Noteikts figūriņu daudzums dos iespēju tikt pie paša pasaules radītāja kapa. Un skaidrs, ka tur atrodams būs tikai mega episks laupījums! Ja grāmatas deviņas desmitdaļas mani ne ar ko nepārsteidza, tad pēdējās lapaspuses nudien pēkšņi parādīja visu iepriekšējo grāmatu notikumus no citas perspektīvas. Biju tikpat šokēts kā Mahans. Nudien bija vērts tik tālu lasīt, nenoliegšu, man bija ļauns prieks par Mahana neveiksmi.

Все только начинается

Sestā grāmata Все только начинается –  nudien nav viegli piebeigt grāmatu sēriju, kurā viss ir ne tā kā šķitis. Bet autors nudien pacenšas. Mahanam pēkšņi parādās interesantas personības tendences un var teikt, ka varonis ir kā no jauna piedzimis. Viņu tagad vada atriebība, viņš sāk loģiski domāt un pieņemt kļūdainus lēmumus. Visdinamiskākā un jēgpilnākā no visām sērijas grāmatām. Autors nudien pacenties izskaidrot visu un tas pat zināmā mērā ir sakarīgs izskaidrojums.

Grāmatu sērija ir izcils litRPG žanra pārstāvis un noteikti virs vidējā. Lieku 8 no 10 ballēm. Iespējams no sākuma nedaudz satrauks pārliekā varoņa veiksme, bet kuram tad RPG spēlēs neveicas? Autors lielākoties ir sižetu pārdomājis un nodrošina izklaidi daudzas stundas. Notikumi ir pietiekoši spraigi, lai dzītu lasītāju uz priekšu caur grāmatām, un beigās viss tiek salikts pa plauktiņiem. Ja vēlies pamēģināt litRPG žanru, droši vari sākt ar šo sēriju.

%d bloggers like this: