Navigate / search

Jack Glass by Adam Roberts

Jack Glass by Adam Roberts

Par šo grāmatu es uzzināju tikai tad, kad tā iznāca krievu valodā. Man nudien vajadzētu izstrādāt kādu labu zinātniskās fantastikas grāmatu atpazīšanas sistēmu. Citādi sanāk visnotaļ skumji, tik laba grāmata, bet es viņu izlasu tikai četrus gadus pēc iznākšanas. Traki! Iespējams vajadzēs daudz vairāk laika veltīt dažādu nominēto un apbalvoto grāmatu sarakstiem.

Džeks Glass ir slepkava. Tas ir fakts, par kuru lasītājs tiek informēts jau no paša sākuma. Grāmata sastāv no trīs stāstiem, no kuriem pirmais ir bēgšana no cietuma un ne jau šāda tāda cietuma. Tālajā nākotnē par cietumu kalpo asteroīdi, un no turienes prom tiec tikai pēc soda izciešanas. Taču Džekam Glasam ir savas metodes, viņš sēž savā cietumā un slīpē stiklu. Otrais stāsts ir īsts krimiķis, slepkavība lauku mājā, vainīgo skaits ierobežots un atliek tikai noskaidrot motīvus, lai atrastu vainīgo. Trešais stāsts ir noziegums slēgtā istabā, un arī te lasītājam ir par ko palauzīt galvu. Autors no lasītāja nekā neslēpj, daudz kas tiek pateikts jau pašā ievadā, taču viņš ir pacenties, lai, izlasot katru stāstu, lasītājs piedzīvotu pārsteiguma momentu.

Taču izlasot šo aprakstu nevajag sabīties; grāmata nav tikai lēts detektīvs, tas ir nopietns zinātniskās fantastikas darbs. Kā mēs redzam Zemes iedzīvotāju nākotni? Standartā tā ir Saules sistēmas kolonizācija, kur varbūt cilvēki savā starpā plēšas, bet ne pārāk daudz. Džeka Glasa pasaulē viss ir daudz, daudz drūmāk. Saules sistēmas iedzīvotāju skaits sniedzas triljonos. Cilvēki lielākoties dzīvo stiklosilīcija burbuļos, kas izkaisīti pa visu Saules sistēmu. Pārtiek no substances gunk (kuru sintezē baktērijas) un lielākoties nodzīvo savu mūžu burbulī, kurā no aukstā kosmosa viņu šķir vien pārdesmit centimetru plastmasas. Visu Saules sistēmu pārvalda Ulanovu dinastija, kura daļu no savas absolūtās varas ir deleģējusi pāris ģimenēm, kas savukārt nodevusi daļu no pilnvarām dažādiem konsorcijiem, tie mafijām utt. Parastais Saules sistēmas iedzīvotājs rij gunk un nekontrolēti vairojas. Laiku pa laikam viņiem galvā ienāk revolūcijas organizēšana, taču policija, ja par to uzzina, rīkojas bez žēlsirdības, sašauj burbuli un revolūcija beidzas.

Džeks ir citāds revolucionārs, bet tieši kādā veidā savādāks, to varēs uzzināt tikai pašās grāmatas beigās. Jāatzīst, ka man par nožēlu arī es pats lasot grāmatu nespēju atrauties no taktiskā problēmu risinājuma un paskatīties uz visu stratēģiski. Ja sākumā Džeks izskatās standarta terorists, kurš idejas pārņemts cenšas gāzt pastāvošo iekārtu, lai iznīcinātu Ulanovu dinastiju par katru cenu, tad grāmatas beigās bilde nemaz vairs nav tika viennozīmīga. Džeka ideja par revolūciju un tās mērķiem pārsteidz ar savu dziļumu, un jo vairāk es domāju, jo vairāk man nākas Džekam piekrist, lai kā negribētos visu tūlīt, tomēr nopietnam pasākumam vajag sagatavot pareizu augsni, lai tā nenorītu savus bērnus, lai cilvēcei būtu cerības to pārdzīvot. Un kas ne mazāk svarīgi, lai cilvēce izmainītos pietiekami nopietni pirms tā iegūtu dažas ļoti kārdinošas tehnoloģijas.

Kā tad ir ar tiem autora solītajiem pārsteiguma momentiem. Pirmais stāsts ir visepiskākais un netradicionālākais bēgšanas mēģinājums, kuru vien man nācies lasīt. Te ir nedaudz no Monte Kristo un nedaudz no daudziem izciliem bēgšanas mēģinājumiem. Taču nekas nepārspēj pārsteiguma momentu, līdz tam es pat nebiju aizdomājies. Otrais stāsts, vairāk ir lai ieskicētu Saules sistēmas sociālās problēmas un es nemaz necentos mistēriju atrisināt, jo sapratu, ka nekas nesanāks. Piekritu grāmatas varonei Evai. Nav ko krāmētie, nāves sods visiem aizdomās turamajiem un pievēršamies citām problēmām. Piemēram, kādēļ laiku pa laikam par supernovu, kļūst zvaigzne ar nepietiekamu masu. Viņas māsai Diānai, gan kriminālo noziegumu izmeklēšana ir vājība un viņa nonāks līdz patiesībai. Arī šajā stāstā bija piesolītais pārsteiguma moments. Lai gan ne tik liels, kā pirmajā. Trešajā stāstā pārsteiguma moments izpalika. Autors nav pie vainas, viņš visu sarakstīja meistarīgi. Pie vainas ir tas, ka pārāk labi zinu relativitātes teoriju un tādēļ mozaīkas gabaliņus ne vien pamanīju pirms tie salikās kopā vienā bildē, bet katru no tiem jau gaidīju iepriekš.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, viņu var lasīt un vajag lasīt vairākos sižeta slāņos. Te ir piedzīvojums, detektīvs un noziegumi. Te ir filozofēšana par iespējamām nākotnes tehnoloģijām un to pielietojuma iznākumiem. Pārdomas par to kāda ir cilvēce bez mērķa, kas notiek, ja no Zemes mēs atrausimies tikai tādēļ, lai aizvāktu no turienes liekās mutes, kā pārvaldīt triljons cilvēkus. Un galvenais, kā noķert īsto brīdi, lai paceltu cilvēkus uz pārmaiņām. Ja vēlies izlasīt cieto zinātnisko fantastiku aizraujošā izklāstā, noteikti lasi.

House of Chains (The Malazan Book of the Fallen #4) by Steven Erikson

House of Chains (The Malazan Book of the Fallen #4) by Steven Erikson

Ir pagājis vesels gads, bet no Malazāņu sērijas esmu izlasījis tikai četras grāmatas. Pavisam tādas ir desmit, un papildus oriģinālajai sērijai ir vēl pāris triloģijas. To jau var arī saprast, pasaule ir tik plaša un smalki izstrādāta, ka būtu grēks to neizmantot. Jo ne jau visu var izstāstīt desimttūkstoš lapaspusēs. Šī grāmata ir standarta sērijas ķieģelis, kas stiepjas tūkstoš lapaspušu garumā, un neskatoties uz to, ka man mājās ir papīra versija, es vairāk tomēr lasīju šo darbu elektroniski.

Lai sērijas nebūtu tik viegli lasīt, tad šīs grāmatas notikumi noris tieši pēc sērijas otrās grāmatas Deadhouse Gates notikumiem un rit paralēli ar trešās grāmatas notikumiem. Coltaine ir miris kopā ar visu savu septīto armiju. Viņa vietā Imperatore ir atsūtījusi savu pārstāvi Tavore Paran, kuras uzdevums ir apspiest Svētajā tuksnesī Raraku briestošo sacelšanos. Viņai uzticētā 14. armija lielākoties sastāv no zaļknābjiem, un šķiet, ka viss pasākums lemts neveiksmei. Taču arī sacelšanās organizētāju nometnē ir vērojama šķelšanās, un daudzo interešu sadursme var nobeigt visu pasākumu pirms konflikta ar Malazāņu karaspēku. Tai pat laikā varens karotājs Karsa Orlong nokāpj no savas cilts kalniem, lai meklētu slavu, taču viņš atrod kaut ko daudz vairāk, viņam ir lemts kļūt par leģendu, to, no kura baidīsies pat paši dievi.

Vispirms par pašu grāmatu – interneta plašumos esmu lasījis, ka galvenais esot tikt pāri pirmajām divām, un tad viss būs kārtībā. Nezinu kā citiem, bet man ceturtā sagādāja nopietnas problēmas. Kamēr tiek lasīts Karsas stāsts, nav nekādu problēmu, lapaspuses šķiras raiti, piedzīvojumi, pasaules atklāšana un vienkārši problēmu risinājumi. Taču labo iespaidu nokauj vēl kādas desmit papildus sižeta līnijas, kur katrs tēls mēģina sasniegt savus mērķus. Daļa no tiem ir interesanti, bet daļa ir garlaicīgi līdz ārprātam. Kopumā no grāmatas droši var izmest vismaz 400 lapaspuses, nezaudējot tās kvalitāti un dziļumu. Šo neinteresanto epizožu dēļ man grāmatas lasīšana ievilkās uz mēnesi. Paralēli izlasīju kādas desmit citas grāmatas. Atzīšos, par labu grāmatas saprašanai man tas nenāca, dažas nodaļas lasot man bija jāpiepūlas, lai atminētos, vai šie varoņi ir labie vai ļaunie. Labi, ka labie un ļaunie te ir visai nosacīts jēdziens, lai pārāk uztrauktos. Īstam varonim vienmēr līdzi velkas vesels bars ar viņa nokautajām dvēselēm.

Karsas stāsts ir centrālais šajā grāmatā. Karsa ir parasts cilts dēls, kas uzaudzis nomaļā kalnu ielejā. Viņš sapņo par aizgājušo laiku varenību, kad viņa cilts priekšā ceļus locīja pārējās ciltis. Un lai uzspodrinātu sentēvu slavu, viņš cilts dievu vadīts dodas sirot. Sākotnējais plāns ir vienkāršs – apkaus kaimiņu cilts bērnus, izvaros sievietes un nozags lopus. Trīs vīri dodas ceļā, taču šis ceļš nudien nav nedz īss, nedz slavas pilns. Karsa saduras ar civilizāciju, un civilizācija savukārt saprot, ka milži nemaz nav tik veca leģenda kā agrāk likās. Karsam nākas daudz ko pārdzīvot, līdz viņš saprot, ka dieviem nevar uzticēties, tiem patiesībā nav nekādas daļas par atsevišķu indivīdu, viņiem galvenais ir sasniegt savu mērķi. Taču Karsa ir karotājs, un sākumā lasītājam viņš šķitīs īstens neģēlis, līdz vienubrīd viņš sapratīs Teleboru cilts perspektīvu.

Otra galvenā līnija ir saistīta ar Felisin un Sha’ik revolūciju. Manifistēt dievību nudien nav viegla lieta un vēl grūtāk ir pieņemt to, ka dievībai pēc būtības visa revolūcijas padarīšana ir pie vienas vietas. Dievību interesē vardarbība, tā dos viņai spēku, lai kontrolētu Rarak tuksnesi, kurš būtībā nav tikai tuksnesis vien. Arī maziem tuksneša vēju dieviem mēdz būt lielas ambīcijas. Vēl trakāk ir, ja revolucionāru nometnē ir vismaz piecas frakcijas, kas variē no dezertieriem līdz jukušiem priesteriem. Katrs no viņiem grib iegūt maksimumu no sacelšanās, un šis maksimums katram ir savs. Felisin lielākoties pietiktu ar atriebību savai māsai, bet citus tādi nieki nemaz neinteresē.

Papildus sižeta līnijās notiek konspirācijas, intrigas un tūkstošiem gadu vecu konfliktu risinājumi. Daži dievi pazūd, vietām uzrodas pavisam jauni, taču ir skaidrs, ka viss atrisināsies kaujā par Raraku tuksnesi. Reizēm šīs papildus sižeta līnijas ir tik sapiņķerētas, ka grūti izsekot visam līdzi. Bet tādēļ jau autors uz veselām piecām lapaspusēm ir uzskaitījis darbojošos varoņus, ja nu gadās par kādu no viņiem piemirst.

Pasaule ir episka un tik smalki detalizēta, ka tās dēļ vien ir vērts lasīt šo sēriju. Arī te ir daudzas atkāpes, kas saistītas ar pasaules vēsturi, un pamazām sāk rasties kopaina par notiekošo pāris simts tūkstošu gadu garumā. Kas zina, iespējams, sērijas beigās zināšu pilnīgi visu.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, nedaudz iestiepta un par daudz paralēlo sižeta līniju. Bet viens ir skaidrs,, ja jau esi reiz ticis līdz ceturtajai grāmatai, būs grūti apstāties pie paveiktā. Mēnesi atpūtīšos un tad ķeršos pie nākamās.

Atmiņas par bibliotēkām

Grāmatplaukts

Grāmatu blogos ir parādījies jauns stafešrakstu pasākums, iesāka šo lietu MsMarii, kurā blogu autori dalās savās atmiņās par bibliotēkām. Mani piedalīties uzaicināja Sibilla. Paldies viņai par to!

Par bibliotēkām es biju dzirdējis pirms vēl sāku iet skolā. Šķiet, ka to biju kaut kur izlasījis, jo lasīt es iemācījos samērā agri. Iespējams, ka informāciju zināju tāpat, jo skolā, pirmajās klasēs ejot, es sevi uzskatīju par “gudru no dzimšanas”, tādam faktam noteikti būtu jāietilpst iedzimtajās gudrībās.

Mana pirmā bibliotēka tad arī bija skolas bibliotēka. Parasti skolas bibliotēka asociējas ar to, ka tajā iegriežas divas reizes mācību gadā, saņemot mācību grāmatas un nododot tās. Pirms nodošanas parasti iepriekšējās dienas tiek pavadītas līmējot saplēstos vākus ar izolācijas lentām, meklējot trūkstošās lapaspuses un dzēšot ārā ar zīmuli sarakstītos komentārus. Citādi grāmatas varēja nepieņemt un atdot atpakaļ. Ja bija ierakstīts ar pildspalvu, tad bija jāatsaucas – tādu es jau viņu saņēmu. Bet nu nedaudz novirzījos no temata. Pirmais apmeklējums bija saņemot mācību grāmatas, bet pēc tam bibliotēku apmeklēju, lai ņemtu grāmatas palasīties. Tā nu bija sanācis, ka man pirmās klases pirmo pusgadu nācās apmeklēt pagarināto dienas grupu. Mājas darbu jau nebija tik daudz, lai pirms došanos uz strādnieku autobusu nevarētu izlasīt pāris grāmatas.

Man ir aizdomas, ka skolas bibliotekāres es mazliet kaitināju. Man bija mode paņemt kādas četras grāmatas un pēc pāris stundām atnest tās atpakaļ un meklēt sev jaunas. Mani turēja aizdomās, ka es nemaz tās grāmatas nelasu, bet tikai aiz nekā darīt kaitinu godīgas darbaļaudes. Taču pēc tam, kad varonīgi atbildēju uz jautājumiem par grāmatu saturu, viņas nomierinājās un varēju ņemt, cik grāmatas vien vēlos, bet ne vairāk par piecām uzreiz.

Piecas grāmatas bibliotēkās vispār ir mistisks skaitlis, parasti tas ir maksimālais pieļautais grāmatu apjoms. Ja tu ņem, teiksim, septiņas, tevi sāk brīdināt, ka grāmatas ir jānes arī atpakaļ un vēlams izlasītas. Ir jau iespēja kādu arī neatnest atpakaļ un pagarināt lasīšanas laiku, bet tas neiederas lasītāja smalkajā stilā. Piecas grāmatas ir arī tas apjoms, ko lasītājs normāli var aiznest mājās. Divas, trīs ir tā pašķidri, septiņas, tad jūties kā kamielis. Es savas grāmatas no bibliotēkas daudzus gadus nesu audekla maisiņā ar uzrakstu Sportloto.

Klasēm ritot, es skolas bibliotēku apmeklēju aizvien mazāk. Galvenais iemesls – grāmatas tajā nemaz nebija tik daudz, un tādas pārlasāmās – labi ja divdesmit. Vislabākā bija tāda maza grāmatiņa par kosmosu. Tur daudz ko uzzināju par neitronu zvaigznēm. Izrādās, ka viena tējkarote ar tās vielu sver tikpat daudz cik dzelzceļa vagons! No šīs bibliotēkas grāmatu klāsta man atmiņā iespiedušies arī Ļeņina kopotie raksti ap piecdesmit sējumiem, plauktā izskatījās iespaidīgi. No šīs bibliotēkas fondiem es pirmajās klasītēs pakāsu vienu grāmatu, sīkais brālis viņu saplēsa, nācās nest vietā citu. Par to bibliotekāres nudien nebija priecīgas, jo saplēstā grāmata bija izdota VDR, bet vietā atnestā tepat uz vietas. Taču cenas štimmēja un izkūlos sveikā.

Paralēli skolas bibliotēkai es apmeklēju arī ciema bibliotēku, pirmo reizi mani uz turieni aizveda tēva māsa, un tajā lasāmvielas man pietika līdz pat vidusskolas beigām. Pirmo bibliotēkas apmeklēšanas gadu es izsviedu vējā, ņemot bērnu grāmatas, jo bibliotēka bija sadalīta divās daļās. Viena saucās Bērnu nodaļa un otra Pieaugušo nodaļa. Sešgadniekam šāds sadalījums liekas nopietna lieta, un pagāja vesels gads ar pasaku grāmatām (starp citu pasaku krājums “Par tiesām un tiesnešiem”ir reāli labs) un Zentas Ērgles partizānu stāstiem, līdz saņēmos un paprasīju atļauju apmeklēt pieaugušo nodaļu. Man par brīnumu, man to atļāva.

Lieki piebilst, ka es līdz sirds dziļumiem ienīstu tos cilvēkus, kuri bibliotēkā paņem grāmatas un nenes tās atpakaļ gadiem! Saprotu mēnesi, divus, kam negadās, bet gadiem! Es ļoti gribēju izlasīt Herberta Velsa “Laika mašīnu”. Tāda grāmata bibliotēkā esot, bet diemžēl kāds to ir paņēmis. Viņa beidzot parādījās pēc pieciem gadiem, jo bija atnesta atpakaļ. Es jau biju zaudējis cerības, kad vienudien nejauši viņu ieraudzīju plauktā. Šo bibliotēku apmeklēju regulāri, vismaz reizi nedēļā paņemot tās atļautās piecas grāmatas, reizēm septiņas. Man visa bērnība bija pakārtota lasīšanai, no rīta uz skolu braucu ar strādnieku autobusu, un tas man ļāva no rītiem palasīt pusstundiņu, vēlāk pēc skolas gāju pie tēva uz mehāniskajām darbnīcām, un tur gaidot strādnieku autobusu varēju lasīt pāris stundas, ja vien neložņāju gar sērskābes tvertnēm un nemēģināju saprast akumulatoru darbības pamatprincipus. Nu un tad vēl atlika laiks vakarā, kad palasīt. Kad biju bibliotēku gandrīz izlasījis, tad pievērsos periodikai un kopotajiem rakstiem. Pēc neatkarības atgūšanas bibliotēkā bija vienīgā vieta, kur dabūt jaunākās grāmatas, jo pašam tādām ekstrām naudas nebija.

Vistrakāk ar bibliotēku bija vasarās. Dienās, kad man bija tik daudz brīvā laika, lai lasītu caurām dienām, bibliotēka bija slēgta veselu mēnesi! Tā bija kosmiska mēroga netaisnība. Un pat tajās dienās, kad viņa bija atvērta, bibliotekāre ne vienmēr atradās savā darba vietā, kādam jau mazdārziņš ar’ jāravē! Tad reizēm nācās sēdēt pāris stundas uz palodzes un gaidīt. Bet visādi citādi jau bija forši, izņemot reizes, kad bibliotēka kārtējo reizi mainīja savu atrašanās vietu. No sākuma tā atradās ciema padomes ēkā, tad pārvācās uz bērnudārzu un tad vienu dienu uz tā saucamo Skolotāju māju, aizņemot tur veselu dzīvokli.

Pēc pamatskolas pabeigšanas nolēmu paplašināt savus apvāršņus un skolās vairs neiet. Tas gan nenozīmēja, ka atteicos no lasīšanas. Es sāku apmeklēt Talsu centrālo vai rajona bibliotēku (neatceros). Sākumā, kā jau vienmēr jaunā bibliotēkā, izlasīju visas grāmatas, kuras sen sapņoju izlasīt, bet grāmatu trūkuma dēļ to nevarēju darīt. Tas man paņēma kādu pusgadu. Un tad ķēros klāt pie jaunas valodas apguves, sākumā izlasīju visu fantastiku krievu valodā. Pirmās grāmatas gāja lēni, bet ar laiku lieta aizgāja. Sāku pat lasīt 25 sējumu zinātniskās fantastikas antoloģiju, taču, kad tiku līdz desmitajai grāmatai, bibliotēka grāmatas norakstīja.

Grāmatu norakstīšana ir lieta, kura mani vienmēr ir šokējusi. Stāv plauktā normāla fantastikas grāmata, kuru visi lasa un kuras kartiņa ir pilna gada laikā, bet tad viņu ņem un noraksta. Savukārt blakus plauktā atrodama grāmata par zinātnisko ateismu, un tā ir paņemta reizi sešdesmitajos un reizi deviņdesmitajos (es) un varu derēt, ka tā tur stāv arī šobaltdien. Ceru, ka pēdējo desmit gadu laikā tas viss ir mainījies uz labo pusi. Lai gan, ja pērc no ārzemēm labas grāmatas pa lēto, tad tās lielākoties ir no bibliotēku fondiem norakstītas grāmatas.

Pēc fantastikas, izlasīju fantāziju, krimiķus un bojevikus. Tad nācās mācīties angļu valodu, jo bibliotēka no kaut kurienes bija dabūjusi ap tūkstoti grāmatu angļu valodā. Šos krājumus es lasīju vēl augstskolas laikos. Taču bibliotēkas apmeklēšanas biežums man kļuva aizvien retāks, jo par manu galveno bibliotēku bija kļuvusi Ventspils pilsētas bibliotēka.

Šo iestādi sāku apmeklēt, jo sākās manas studijas Ventspils augstskolā. Atkārtojās tas pats scenārijs – izlasīju līdz šim neizlasīto (tur bija trakoti plaša fantāzijas un fantastikas sekcija krievu valodā). Te atklāju tādu fenomenu, ka uz ejošajām grāmatām ir jāpierakstās rindā! Cik šāda lieta ir populāra tagad, nezinu, bet joka pēc pierakstījos uz Hariju Poteru. Nosacījumi saņemot grāmatu bija skarbi, izlasīt pēc iespējas ātrāk un tūlīt nest atpakaļ, jo citi arī gaida. Starp citu arī šī bibliotēka uz brīdi pārvācās uz citām telpām.

Pēc Ventspils atstāšanas es uz bibliotēkām vairs neeju. Man nekur nepalika parādi un soda naudas ar nav nācies maksāt, taču kaut kā ir zudusi vēlme iet uz bibliotēku. Būs jau pagājuši vairāk kā desmit gadi kopš es bibliotēkā esmu ņēmis grāmatu, un pašam par brīnumu man šī procesa nemaz nepietrūkst. Kas ir vēl trakāk, es nekad neesmu bijis Latvijas Nacionālās Bibliotēkas ēkā, katru dienu braucu garām un reizēm domāju, ka vajadzētu, bet nekad nesanāk. Pie vainas šim intereses apsīkumam ir paša grāmatas. Man grāmatu plauktos atrodamas vismaz divsimt nelasītu grāmatu, man ir daudz vienkāršāk nopirkt iepatikušos grāmatu nekā doties pēc tām uz bibliotēku. Es šaubos, vai šī brīža jaunākās fantāzijas un fantastikas žanra grāmatas ir ieejams bibliotēkā to iznākšanas dienā, vai ar pāris nedēļu nobīdi. Tāpat man nav ne jausmas, kā Latvijas bibliotēkās ir ar jaunākajām populārzinātniskajām grāmatām angļu valodā. Varētu jau aiziet un noskaidrot, bet vieglāk ir atvērt Kindli vai aiziet līdz savai privātajai bibliotēkai un sākt lasīt grāmatu uzreiz. Taču es esmu pateicīgs visām manis apmeklētajām bibliotēkām par to, ka viņas no manis izveidoja aizrautīgu lasītāju.

Lai stafešrakste nenomirtu, tad kociņu tālāk nododu Andrim un Spīganai. Gan jau ka viņi ar reiz ir bijuši bibliotēkā!

Боги Второго Мира (Самый странный нуб #3) by Артём Каменистый

Боги Второго Мира

Ar šo grāmatu noslēdzas Самый странный нуб sērija. Iepriekšējās divas nebija zemē metamas, tādēļ arī pēdējai – trešajai atradu laiku, lai uzzinātu, ar ko beidzas Rosa piedzīvojumi. Var tikai apskaust autora darba spējas, viņš vienlaicīgi raksta pāris ciklus un izdod ap trijām grāmatām gadā. Jā, nevienu vairs nevar nosaukt par šedevru, bet lielākoties tie ir labi žanra pārstāvju, kurus ar interesi izlasīt. Un galvenais – gan varoni, gan sižets atmiņā paliek uz ilgu laiku.

Otrā pasaule ir laba reālās pasaules aizstājēja, galvenais maksā naudu un spēlē, cik lien. Klātbūtnes efektu nodrošinās virtuālās kapsulas, pasaules likumu ievērošanu pēdējās paaudzes mākslīgais intelekts. Viņi nekad nekļūdās un vienmēr ievēro spēles likumus. Rosam līdz šim ir ļoti veicies, viņam ir izdevies atrast spēles likumos pietiekami daudz caurumus, lai ātri izpelnītos visas spēles pasaules slavu. Taču vai viņa veiksme ir bijusi nejaušība, vai arī daļa no kāda lielāka plāna. Varbūt mākslīgajiem intelektiem Ross ir vajadzīgs kādam noteiktam mērķim?

Autors ir nolēmis mest sērijai mieru un pēdējās grāmatas laikā savilkt kopā visus galus. Tas vienmēr ir bīstami, jo autoram ar galu savilkšanu diez ko nevedas. Tādēļ lasīt sāku neko īpaši nesaceroties. Kā būs, tā būs. Rosam visas grāmatas garumā nākas pildīt vienu uzdevumu, kas tieši saistīts ar visu otrās pasaules likteni. Joprojām nevaram runāt par varoņa izaugsmi, tas pats apsviedīgais puika, kas iemanās atrast izeju no jebkuras situācijas. Joprojām viņam veicas, un arī draugi nenodod. Bez Rosa ir vēl pāris personāži, bet tie ir tik shematiski, ka aizpilda vien sižetam nepieciešamo minimumu. Parādās ļaunie – ne jau mobi, bet tie, kas reālajā pasaulē mēģina pakļaut Otro pasauli, salauzt tās likumus un iegūt pilnīgu kontroli. Ar ļauno varoņu motivāciju viss ir skaidrs, tikai diemžēl viņiem piemīt visi standarta ļaunīšu trūkumi. Pilnīga pārliecība par savu neuzvaramību, rezerves plāna trūkums un finālā liela monologu mānija.

Priecēja, ka stāstā izpaliek standarta “Krievija pret pārējo pasauli” scenārija izspēlēšana, tas te nav aktuāli, jo autors raksta pietiekami labi, lai viņam vēl vajadzētu krāmēties ar patriotisma jūtu piesaukšanu. Sazvērestība ir globāla un tajā piedalās visi kaut cik vērā ņemamie naudas maisi. Viņu pretinieks nav mazāk spēcīgs, bet piesaukt to nevaru, citādi vēl nomaitekļošu sižeta pamatlīnijas atrisinājumu.

Ja dikti iegruzās, tad var daudz runāt par to, kā grāmata ataino videospēļu augstāko līmeni, par to, cik daudz no savas dzīves jau esam nodevuši datoriem un cik vēl nodosim, ja vien mums būs iespēja. Cilvēks jau pēc savas būtības ir slinkuma maiss un ir gatavs daudz no savas dzīves deleģēt aparātiem, lai vien pašam ar to nebūtu jānodarbojas. Un aizmukšana uz iedomātu pasauli noteikti ir daudzu cilvēku prioritāšu saraksta galvgalī. Jā, visas šīs tēmas te tiek skartas, bet nevarētu teikt, ka autors te ir izvilcis ārā kaut kādu unikālu aspektu. Taču, lai izveidotu labu stāstu, reizēm neko unikālu nemaz arī nevajag, spraigs sižets, interesanta pasaule un uzņēmīgs galvenais varonis, ar kuru viegli identificēties katram lasītājam. 8 no 10 ballēm.

Jautāsiet, bet kā tad ar tām beigām? Šoreiz ar beigām viss bija daudzmaz kārtībā. Autors noturējies un nav veidojis desmit lapaspušu nesakarīgu konspirāciju ar multiversiem, viss grāmatas ietvaros un tīri cilvēcīgi.

Piedzīvojumu stāsti by Gunārs Cīrulis, Anatols Imermanis

Piedzīvojumu stāsti

Turpinu lasīt vareno “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju, šoreiz nebija grūti izvēlēties nākamo grāmatu. Ar cienījamo autoru darbiem es jau esmu iepazinies daudz grāmatu garumā. Puišiem patīk rakstīt alternatīvās vēstures žanrā, viņi labu stāstu ar faktiem nemaitā un dara visu, lai stiprinātu darbaļaužu uzskatus par laimības zemi, kurā viņi dzīvo.

Šī grāmata ir stāstu krājums, kas sevī ietver stāstus: Biedrs mauzeris; “Tobago” maina kursu un Dzīvoklis bez numura. Par pirmajiem diviem es jau esmu uzrakstījis savas pārdomas un atlicis ir tikai Dzīvoklis bez numura, kuram tad arī tiks veltīts šis apskats. Visi šie trīs stāsti aptver Latvijas vēsturi laika posmā no cara laikiem līdz vāciešu okupācijas beigām. Visu triloģiju raksturo autoru atainotā darbaļaužu cīņa par labāku pasauli, kapitālistu iznīcināšanu un vienīgās pareizās – komunistiskās partijas slavinājums.

Rit 1942. gads; fašistiskā Vācija nodevīgi iebrukusi draudzīgajā Padomju Savienībā un okupējusi daļu no tās teritorijas, tai skaitā arī Rīgu. Rīgā Gestapo plosās uz nebēdu, pa dienu ķer ļaudis un pa naktīm viņus šauj nost. Gestapo priekšniekam Haraldam Raup-Dīmensam nav nekas pret valsts ienaidnieku ieslodzīšanu un mēģinājumiem izspiest no tiem informāciju. Taču ir kāda problēma, kura viņam neliek mieru – Žanis. Šis padomju aģents ir nenotverams, šķiet, ka viņš ir saistīts ar pagrīdes tipogrāfiju, kas laiku pa laikam nodrukā skrejlapas ar režīmu nomelnojošiem tekstiem un aicinājumiem darba ļaudis nepadoties. Nelīdz ne vietējie aizsargu okšķeri, nedz notverto komunistu pratināšanas.

Pats Žanis īstajā vārdā Jānis Daugavietis pagrīdnieku lomu uzņēmās pats. Jā, viņu tam izvirzīja partija, atkāpjoties uz aizmuguri. Jānis palika, lai cīnītos, lai atbalstītu tos, kas nepaspēja aizmukt un sagatavotu augsni padomju varas neizbēgamajai atnākšanai. Viņš ir vientuļais vilks, kas komunistiskos ideālus tur augstāk par parastajām cilvēku vājībām. Viņam daudzus gadus izdodas veiksmīgi izvairīties no fašistu lamatām. Jā, reizēm tādēļ ir nācies upurēt daudzus biedrus, bet lielā lieta ir svarīgāka par atsevišķu cilvēku dzīvībām. Īstam komunistam no nāves jau nav jābaidās, jo viņa darbi dzīvos mūžīgi biedru atmiņās.

Kopumā grāmata ir izcils pagrīdnieku dzīves atainojums, vismaz tāds, kas pēc visiem punktiem atbilst partijas līnijai. Pagrīdes tipogrāfija, kas ar sentēvu metodēm izgatavo uz cīņu mudinošas skrejlapas. Asinskārīgi gestapovieši, kuri vairāk kā divus gadus cenšas atklāt iespiedējus. Fašistu roklaižas, Ķīši un viņam līdzīgie nedasistie buržuji, kuri cīnās pret strādnieku tautu.

Par Rīgas ieņemšanu autors gan bija izvēlējies izmantot oficiālo Padomju propagandas versiju, lai dramatizētu situāciju. Tādēļ nododot visu darba sarakstīšanas pamatuzdevumu, čakarēt lasītājam smadzenes veidot oficiālu leģendu tā zemapziņā. Bonusā “neuzbāzīgi” varam uzzināt to, ka angļi un amerikāņi nemaz pret Hitleru negrib cīnīties un ir uz vienu roku pret PSRS, bet viņu darba tauta tos rūpniekiem un valstsvīriem par nepatiku ir piespiedusi karā iesaistīties.

Visam šim rasolam var ar mierīgu sirdi likt 2 no 10 ballēm. Lasīt ieteiktu tiem, kurus interesē padomjlaiku propaganda, tā lielā dzēšgumija, ar kuras palīdzību reālo vēsturi aizstāja ar izdomātu analogu.

Abaddon’s Gate (The Expanse #3) by James S.A. Corey

Abaddon's Gate

Sērija ir labs kosmiskās operas piemērs. Katra no sērijas grāmatām beidzas loģiski un tā, ka turpinājumu var arī nelasīt. Apnika sērija, nekas, var neuztraukties un mest mieru, te nav nekādu klifangeru, kas dzītu nabaga lasītāju uz veikalu pēc nākamās grāmatas. Globāli pasaule attīstās, bet katra grāmata ir pati par sevi, atsevišķs piedzīvojums, kas ir daļa no lielās vēstures.

Jau daudzas paaudzes Mēness, Marss un Asteroīdu josla ir cilvēces izpētes robeža. Līdz šim brīdim., kad citplanētu artefakts, pabeidzis savus augšanu uz Venēras, dodas Urāna orbītas virzienā un atver vārtus. Kas ir aiz šiem vārtiem, neviens vēl nezina. Lai to noskaidrotu, uz vārtiem dodas visas lielākās cilvēces frakcijas, šķiet, ka briest jauns karš. Šis artefakts reizē ir gan risks, gan iespēja, un frakcijai, kura pār to pārņems kontroli, iespējams, pavērsies rožaina nākotne. Taču viņi nemaz neapjauš, ka ne jau ārējais ienaidnieks ir viņu galvenais drauds.

Džims Holdens šoreiz cenšas turēties no Saules sistēmas centrālajiem notikumiem pa gabalu, viņam visa šī protomolekulas padarīšana neko labu nesola. Tādēļ viņš ir paņēmis pasūtījumu, kas Riconanti aizvedīs iespējami tālāk. Taču ne visiem plāniem ir lemts piepildīties. Ka saka Millers, pirms ej iekšā istabā pārbaudi aizdurvis un stūrus, citādi var atgadīties jebkas.

Tas, ka kosmiskajā operā visi pasaules likteņi ir atkarīgi no pāris tēliem izbrīnu neizraisa. Arī tēlu izveides ziņā autori pēdējā laikā vairs neslinko un no kartona tēliem tie izveidojas par nopietniem varoņiem. Arī šīs grāmatas notikumi tiek stāstīti no daudzu varoņu skatpunktiem. Tādēļ nemaz nevar teikt, ka Džims te būtu galvenais varonis. Sižets ir visnotaļ dinamisks un sevī ietver daudzus individuālus stāstus.

Džims grib izglābt pasauli, taču viņam traucē ne vien viņa paša pirmrindnieka sindroms, bet arī personīgais ienaidnieks. Džims nemaz nenojauš, cik daudziem cilvēkiem viņš ir iegriezis savas karjeras gaitā, bet nu ir uzradusies Klarissa, kura ir gatava uz visu, lai iznīcinātu Džimu fiziski un nomelnotu viņa labo slavu. Holdenam par to nav ne jausmas, viņu vairāk uztrauc Millers, kurš, lai gan gājis bojā, tomēr laiku pa laikam parādās viņam un izsaka dīvains frāzes.

Klarissa ir stāsta galvenā ļaundare. Viņas dzīves mērķis ir Džima Holdena iznīcināšana, un lai to izdarītu, viņai netrūkst nedz resursu, nedz izdomas. Šīs varones skatpunkts grāmatā ienesa dzīvību un lika aizdomāties par tēmu, cik tālu cilvēks ir gatavs iet atriebības dēļ.

Anna ir garīdzniece, kura uz Vārtiem dodas kā emisārs. Citplanētiešu parādīšanās diezgan aizķer reliģiju un tādēļ ir uz vietas jānoskaidro lietas apstākļi. Viņa nav vienīgā garīdzniece, un cilvēkiem, kuri daudz lasa, ir skaidrs, ka, parādoties melnsvārčiem, cilvēku savstarpējās attiecības parasti aiziet pa pieskati. Nedaudz nomaitekļošu, šoreiz tas arī nav izņēmums.

Vēl sastapsim pustraku paaudžu kuģa kapteini, kas pārliecināts par savu izredzētību, tikpat grēknožēlojošu garīdznieku, kas mīlētu caur savu upuri izglābt pasauli, pensionētu kosmosa kareivi, kurš kļuvis par drošībnieku un citplanētu saprātu, kurš uz pasauli skatās no pavisam citas perspektīvas.

Centrālais temats ir kontakts. Par to, kas notiks kontakta brīdī. Vai cilvēce būs vienota, kā viņi izturēsies pret citplanētu artefaktu? Vai viņi būs kā bērni, kas baidīsies no visa nesaprotamā, vai arī centīsies to izpētīt un izmantot. Visā ciklā kopumā autors daudz no cilvēces nesagaida, viņaprāt cilvēki dabūjot rokās šādu tehnoloģiju sākumā to mēģinās izmantot kā ieroci. Ja artefakts būs liels, tad iegūt kontroli pār to, ja nepieciešams – ar kara palīdzību. Sadarbība un kooperācija, tā lai paliek naivajiem. Pasaulē, kurā ir trīs aktīvi spēlētāji, ir diezgan nereāli saglabāt līdzsvaru, un izskatās, ka, atrodot šo artefaktu, Saules sistēmas miera laiki piedzīvo pēdējās dienas.

Otra lieta ir pats saprāts, ar kuru cilvēki nonāks kontaktā, vai tā būs zonde, varbūt tikai biorobots ar konkrēti iestādītu programmu, iespējams, pilnvērtīgs citplanētiešu rases pārstāvis. Kā ar tādu komunicēt, kā noskaidrot tā mērķus? Vai priecāties par saprāta brāļiem, vai spert tos gaisā, cerams, ka neviens cits uz šo pusi vairs nebrauks. Visas šīs problēmas vairāk vai mazāk aktīvi tiek apriestas un praktiski risinātas grāmatas fonā, un paskatoties no malas rezultāts nav iepriecinošs.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, nopietns turpinājums iepriekšējiem darbiem, un sēriju var droši likt lasāmās zinātniskās fantastikas plauktā. Autoram uzslavas par to, ka sērijā jau trešā grāmata, bet viņa varoņi joprojām vēl sastopami Saules sistēmā. Parasti ap šo laiku standarta kosmiskajās operās problēmas globalizējas līdz multiversu līmenim.

Прерванный рейс by Леонид Медведовский

Прерванный рейс

Izvēloties “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” Sērijas grāmatu nolēmu izcelt no plaukta vienu no atlikušajiem padomju detektīviem. Ja jāsaka godīgi, tad ne jau tādēļ, ka ļoti gribētos lasīt, bet gan tādēļ, ka vajag. Par laimi vajag izrādījās ļoti plāns, un izlasījās dienas laikā.

Ir pagājis neliels laika sprīdis kopš pēdējoreiz sastapām Dmitriju Agejevu, nu jau jaunais milicis ir pārcelts uz sevišķi smagu noziegumu izmeklēšanas nodaļu. Kādu rītu kāds autobusa šoferis šķērsojis pontonu tiltu pār Daugavu un, meklējot ūdeni, ar kuru atdzesēt pārkarsušo radiatoru, upē atrod aizdomīgu čemodānu. Izvilkuši to ar vietējiem makšķerniekiem viņi atrod pusi no sievietes līķa. Kas ir nogalinātā, milicija nespēj noteikt, vienīgie pavedieni ir čemodāns, zīmējums ar zivtiņām un slimnīcā nozagta palags. Sākums neizskatās daudzsološs, taču jaunajam milicim noziegums ir jāatšķetina.

Salīdzinot ar iepriekšējo grāmatu, tad te autors ir izpaudies jau daudz kvalitatīvāk un pārdomātāk. Aprakstītais kriminālizmeklēšanas process ir pietuvināts realitātei. No vienas puses tas ir kā mīnuss, jo nav vairs slēgtā istaba, kur Agatas Kristi stilā ar sarunām vien var atrast vainīgo. Te ir vesela pilsēta un visa Padomju Savienība, kurā meklēt vainīgo. Izmeklēšana nav tikai vainīgo vajāšana un atšaudīšanās. Te ir daudzi pavedieni, kas aizved neceļos, liecinieki, kuri neko paši lāgā neatceras. Un sākot risināt noziegumu, vienmēr atradīsies sīki likumpārkāpumi, kuri reizēm pieder pie atrisinājumu, bet reizēm ne. Šeit neviens neskrien pa galvu pa kaklu, ja vajag, sēž nedēļām ilgi pārskatot desmit gadus vecus slimnīcas mazvērtīgā inventāra norakstīšanas aktus. Šajā ziņā grāmata nudien ir ļoti labi sarakstīta, taču zinot autora maizes darbu, tas arī nav nekāds brīnums.

Savukārt grāmatas centrālais sižets un nozieguma sastāvs mūsdienās nemaz nav tik viennozīmīgi vērtējams. Galu galā esam jau kapitālistiskajā sabiedrībā un tādas lietas kā deficīts ir visnotaļ sen aizmirsts pagātnes vārds. Šeit importa prece, deficīts, valūta un kontrabanda ir centrālā problēma. Mūsdienās var teikt, ka valsts pati šādu problēmu ir mākslīgi radījusi ar savu plānveida ekonomiku, tai pat laikā nepietiekami nodrošinot savus pilsoņus ar alternatīvām. Skaidrs, ka negodprātīgie sabiedrības elementi uz šā rēķina mēģinās iedzīvoties. Skatoties kopumā uz astoņdesmito gadu krimiķiem LPSR nākas secināt, ka liela nelaimes sakne ir bijuši jūrnieki. Tie draņķa gabali savu valūtu un bonas tērē ne vien savām vajadzībām, bet pat cenšas spekulēt, apgrozot parastam padomju pilsonim neaptveramas summas. Arī tās summas mūsdienās nešķiet vairs nekas nopietns, nu padomā, 500 Kanādas dolāri. Taču cilvēki reizēm nosit arī pudeles dēļ, tā ka nekas mainījies pēc būtības nav.

Spekulants nerodas pats no sevis, te autors noteikti pats sev nezinot ir replicējis Adamsa Smita neredzamo roku. Cilvēkiem patīk mantas, kuras uz vietas dabūt nevar, pat ja tas ir tikai krekliņš ar Pizas torni. Plānveida ekonomikā tādas izvirtības nav paredzētas, jo atrautu materiālus no militārās rūpniecības, tādēļ pilsoņiem nākas samierināties, vai būt gatavam maksāt nopietnu cenu par importu. Pieprasījums rada piedāvājumu un jūrnieki pavelkoties uz lielo rubli sāk vest kontrabandu, sapinas ar noziedzniekiem un no kalna lejā. No kuģa līdz etapam ir tikai pāris soļu.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, varu teikt, ka neskatoties uz visnotaļ nemūsdienīgo nozieguma cēloni, stāsts ir lasāms un kvalitatīvi uzrakstīts. Cēlonis patiesībā ir mūsdienīgs iedzīvošanās, bet iedzīvošanās veids spekulācija sen ir kļuvusi par cienījamu nodarbi.

Marko Polo brīnumainie ceļojumi by Vilijs Meinks

Marko polo

Grāmatu taupīju saldajam ēdienam. No bērnu dienām bija palikušas ļoti labas atmiņas. Neko daudz neatcerējos, tikai pārgājienu pa tuksnesi un lielā Hana mūžīgās medības. Nolēmu, ka “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšanas procesā ir pienācis laiks šim darbam.

Venēcijas tirgotāju dēls Marko Polo dodas līdzi savam tēvam un onkulim tālā ceļā uz teiksmaino Hana zemi. Lai līdz tai nokļūtu ir jāpārvar daudz briesmu un dabas šķēršļu. Kalni, tuksneši, laupītāji un mantkārīgi vietvalži. Taču nekas nespēs atturēt tirgotājus no peļņas, un viņi dodas ceļā, lai vairotu savu bagātību un nogādātu Hanam ziņu no Pāvesta. Mūki, kas devās viņiem līdzi, nobijās un ceļotājus pameta, taču Marko un viņa radinieki ceļu turpināja un nepadevās briesmu priekšā. Viņi ne tikai nodeva Hanam vēsti, bet arī palika kalpot Hana galmā daudzus gadus.

Atmiņās man nez kādēļ šķita, ka šī grāmata ir Marko Polo ceļojumu izklāsts tādā kā Artura Lielā stilā. Taču patiesībā autors bija “pacenties” daudz pamatīgāk. No Marko Polo te ir palicis tikai viņa vārds un ceļojums. Autors uz tā bāzes ir uzbūvējis visnotaļ garlaicīgu romānu. Sakot “garlaicīgs romāns” es nudien nepārspīlēju, ir grūti sakoncentrēties, lai izlasītu vairāk kā piecdesmit lapaspuses no vietas. Bija grūti piespiesties, no sākuma es vēl cerēju, ka vienkārši esmu nelaikā paņēmis ne to grāmatu, bet, sīkāk pārdomājis, nospriedu, ka garlaicīgums grāmatā ir iebūvēts.

Ir viena liela problēm – pašus oriģinālos Marko Polo ceļojumus es nekad neesmu lasījis. Ir nācies lasīt citātus, atsauces citos darbos, bet tā no vāka līdz vākam nekad. Ja tie brīži, kad notiek piedzīvojumi, ir vēl tīri nekas, tad varoņu iekšējās pasaules apraksti stipri iepaliek no mūsdienu standartvaroņa. Tie ir izveidoti kā ideju nesēji un idejas ir visnotaļ VDR autoram atbilstošas šķiru cīņa. Marko radinieki ir tirgoņi, un tur nekas nevar līdzēt, tie citu cilvēku ikdienā iekšā nejaucas un meklē tikai peļņas iespējas. Marko ir savādāks – viņa dzīvē ir epizode, kad viņš no verdzības izpērk kādu meiteni. Viņu no ceļa noved draugs Mateo, kuģa kapteinis. Tas tāds lāga dvēsele un apspiesto aizstāvis. No tā laika arī Marko nedaudz sāk satraukties par apspiestajiem. Nonācis Hana valstī (Ķīna) viņš ar skumjām vēro ķīniešus zem tatāru jūga un dara visu iespējamo, lai to atvieglotu pie reizes pelnot naudu.

Daļa grāmatas tiek veltīta vietējai ķīniešu pagrīdei, kura apgādā laukus ar šķēpu uzgaļiem, kritizē esošo iekārtu un dumpojas pret vienu no Hana uzticības personām Ahmedu. Nezinu kādēļ, bet stāstam cauri vijas ideja Hans ir labs, bet viņa pārvaldnieki – maitas. Šī sadaļa noteikti ir laikmeta nodeva, jo izskatās ar varu uzbāzta kopējai stāsta līnijai, lai parādītu, ka pat feodālismā ļaudis sapņoja par komunismu. Tā nu kalējam Vanam nācās svīst un kalt šķēpa uzgaļus, aklā stabulnieka pavadībā. Autoram patīk laiku pa laikam iemest arī pa kādai leģendai, domāju, ja pārbaudītu to autentiskumu un izcelsmi, sanāktu īsts vēstures kokteilis, bet ko lai zina, iespējams, man tikai tā šķiet.

Vēl episkāk ir tas, ka grāmatas iekšvākos atrodamā karte īsti neiet kopā ar grāmatas tekstu. Vietas kartē un tekstā bieži vien nes savādākus nosaukumus. Nav jau tā, ka Marko pērtos par simts ciemiem, lielākoties tās ir bezvārda vietas, bet galvenos pieturas punktus jau varēja salāgot, kaut vai pedantiskuma pēc vien.

Nolikt jau nav nekāda māksla, bet ko es varu pateikt labu par šo darbu? Labākās vietas ir pārgājiens tuksnesī, un kuģojums uz Ceilonu. Tas pat ir diezgan pabiezs, lai plānums būtu uzskatāms par bonusu. Romantiskā līnija ar Ašimu, lai ar’ meksikāņu seriāla cienīga vispārīgos vilcienos aprakstīta diezgan pašvaki.

Grāmatai lieku 4 no 10 ballēm. Vai viņu es ieteiktu kādam lasīt? Visticamāk, ka nē. Ar tik izsmalcinātiem ieteikumiem var tikai pazaudēt draugus.

Kāvu vārtos by Lennarts Meri

Kāvu vārtos

Joprojām cenšos izpildīt savu mērķi izlasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatas līdz šī gada augustam. Daudz jau vairs nav palicis ne grāmatu, nedz atlikušo nedēļu ziņā. Šī grāmata manā kolekcijā parādījās viena no pirmajām, un izlasīt es viņu plānoju jau pāris gadus atpakaļ, taču nekad nesanāca.

Grāmatas autors šo grāmatu sarakstījis laikā, kad viņš vēl nebija Igaunijas prezidents, bet parasts literāts, kas ceļoja pa lielās Padomju Savienības ziemeļu teritorijām. Ceļoja kā jau tajos laikos literātiem pieņemts, uzsēžoties uz astes pazīstamiem kuģu kapteiņiem vai diedelējot vietu tālo ziemeļu lidmašīnas reisos. Viņa sākotnējais plāns ir ar kuģi nokuģot visu Ziemeļu jūras ceļu. Savulaik PSRS komplektēja kuģu karavānas, kas veda produktus un materiālus uz tālajiem ziemeļiem, izmantojot visīsāko jūras ceļu. Priekšā ledlauzis, aiz tā kuģi un uz priekšu. Tirdzniecības kuģi pielāgoti speciāli ledus apstākļiem, un viss brauciens notiek ar zināmu komfortu. Izņemot brīžus, kad kuģi iestrēgst ledū un gaida apstākļu uzlabošanos.

Grāmatā autors mēģina izpausties uzreiz veselās trijās sižeta līnijās. Pirmā un pati galvenā ir viņa ceļojuma līnija. Tajā viņš stāsta personiskos novērojumus, sarunas ar cilvēkiem, pārdomas ar vietām. Autors labprāt tiekas ar tālo ziemeļu ļaudīm, jūt līdzi viņu liktenim. Saprot, ka no civilizācijas nekur neaizmuksi, bet tai pašā laikā gaužoties, ka pazūd veselu tautu vēstures slānis. Etnogrāfi uz nomalēm nebrauc un vietās, kur tūkstošiem gadu dzīvojušas čukču ciltis, parādās desmitiem Taisno, Līko un citu upju. Šos nosaukumus devuši ģeologi, bet īstos vārdus neviens nav parūpējies saglabāt. Papildus viņš meklē ziemeļos igauņus, tie šad tad tur parādās, un tad viņiem ir par ko runāt. Vispār bija skumji lasīt par čukču kultūras izzušanu. Mūsu stereotips par čukčiem nav diez ko glaimojošs. Taču patiesībā šī tauta labu laiku ir turējusies pret cara Krievijas iekarojumiem, un viņu kultūra ir diezgan bagāta. Taču kā jau viss, kas lielākoties balstās uz mutvārdu tradīciju, daudz kas ir zudis. Tādēļ lasītājam nākas uzzināt par mūsdienīgo čukču kultūras elementiem kā Kurinātāju deja un Cīņa pret nesaimnieciskumu.

Otra nozīmīga sižeta līnija ir vēstures izklāsts no pirmajiem kazakiem, Kuka, Beringa un citiem polārpētniekiem. Neskatoties uz visnotaļ garo krasta līniju, līdz deviņpadsmitajam gadsimtam cilvēki tur centās nerādīties. Te nu gan igauņi ir atstājuši paliekošas pēdas. Starp citu Ainažu jūrskolas audzēkņiem arī bija liela nozīme polāro apgabalu apgūšanai. Šī ir grāmatas interesantākā daļa, lai gan ļoti maza pēc apjoma. Ja neskaita stāstu par to, kā Čukotkas pussalā atnāca komunisms. Šim stāstam gan tiek veltītas daudzas lapaspuses, un netiek aizmirsts pat Artūrs Bērziņš.

Trešā daļa ir dažādas autora pašsacerētas vēsturiskas ainiņas, kas lielākoties notiek Igaunijā un kalpo kā pavērsiena punkti polārajā pētniecībā. Nezinu, uz tiem es vispār nespēju pavilkties. Autors tiešām ir centies, lai parādītu cik svarīga Igaunija ir bijusi Ziemeļu ceļu ekspedīciju organizēšanā un ierosināšanā. Arī viņš pats reiz centies izveidot vienu plašu etnogrāfiskās izpētes ekspedīciju, bet tā izčākstējusi vēl nesākusies.

Grāmata, izņemot vēstures daļas, ir apbrīnojami nogurdinoša sava sociālā reālisma aprakstā. Ja vēlies aizmigt bez modernās medicīnas palīdzības, tad noteikti rekomendēju šo darbu. Mierīgi sēžot viņu nav iespējams izlasīt vairāk kā pārdesmit lapaspuses no vietas. Smadzenes vienkārši atslēdzas, un lasītājs jau guļ. Lieku 6 no 10 ballēm, lasīt var, kaut vai vēstures dēļ vien. Neizslēdzu, ka atradīsies cilvēki, kuriem autora rakstības stils ies pie dūšas daudz labāk nekā man. Un galu galā, iespējams, tulkojums ir pavisam čābīgs.

Kapteiņa Haterasa piedzīvojumi Ziemeļpolā by Žils Verns

Kapteiņa Haterasa piedzīvojumi Ziemeļpolā by Žils Verns

Kārtējā apstāšanās pie “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” grāmatu plaukta mani nedaudz sabaidīja, ja es tā turpināšu, tad ar šo sēriju divu gadu laikā nekādi netikšu cauri. Tādēļ tika pieņemts lēmums sasparoties un motivācijas labad tika upurēta viena no labajām atlikušajām grāmatām. Padomjlaiku bērnam Žils Verns bija piedzīvojumu stāstu lielmeistars. Tas nekas, ka vēlāk dzīvei ritot un lasītājam pieaugot, tu viņa darbos sāc pamanīt enciklopēdiju izrakstus, futūrismu, kas nemaz nav futūrisms, tas viss nāk pēc tam. Laikā, kad esi grāmatas mērķauditorija, Žils Verns spēj dot tieši to ko no viņa sagaidi – episku piedzīvojumu.

Ko darīt cilvēkam, kas ir vīlies savas zemes pētniekos? Kā viņam rīkoties, kad atverot avīzi redz kārtējo amerikāņu vai franču pētnieku sasniegumu? Varētu jau doties pats, taču ja iepriekšējās divas reizes ir bijušas tik neveiksmīgas, ka neviens nav gatavs ar tevi braukt vienos ratos? Kapteinim Haterasam nākas ķerties pie viltības. Viņš organizē ekspedīciju, neatklājot tās finansētājus. Nauda ir liela, galamērķis netiek izpausts. Galvenais, lai matroži būtu atturībnieki.

Katrai Žila Verna grāmatai var atrast centrālo tēmu, par kuru autors ir vēlies izstāstīt. Šīs grāmatas centrālā ass ir Franklina bēdīgi slavenā ekspedīcija, no kuras neatgriezās nedz Erebuss nedz Terors. Īsto ekspedīcijas dalībnieku likteni izdevās noskaidrot tikai pavisam nesen. Verna laikā par to bija pieejamas tikai pāris informācijas drumstalas. Tādēļ esiet gatavi, ja kaut kur runās trīs matroži, vai ar runu uzstāsies doktors Kolbonijs, viss agri vai vēlu novedīs līdz Franklina ekspedīcijai.

Visus notikumus mums nākas uzzināt no Kolbonija stāstiem, viņš ir ekspedīcijas mediķis un zinātnieks. Strādā arī par komandas psihologu. Nav nekāds joks vest uz kuģa spirtu mucās tai pat laikā liekot ievērot sauso likumu. Matroži pieprasa šmigu gandrīz tūlīt pēc iziešanas no ostas. Kā jau vienmēr stāsta varoņi ir tikai ideju izkārtnes. Haterass ir ar savu mērķi apsēsts fanātiķis, kuru īpaši neuztrauc pārējo liktenis un ko darīt pēc mērķa sasniegšanas. Ziemeļpols ir viņa pasaules centrs, un visa viņa dzīve ir pakārtota tam. (Labi, mūsu visu pārējo arī, bet mēs to neuztveram tik sakāpināti). Viņš ir tipisks trakais ceļotājs ar degošu sirdi un kvēlojošām acīm. Lielākā vājība ir mesties peldēties, ietinoties britu karogā.

Dakteris Kolbonijs ir cilvēks – enciklopēdija, kuru satrauc Haterasa apsēstība un māc šaubas par ekspedīcijas labvēlīgu iznākumu. Taču viņš ir zinātnieks un mērīs temperatūru pat  tad, ja būs jāmirst bada nāvē. Viņš pie jebkuras izdevības izplūdīs garos vēstures un dabzinātņu faktu uzskaitījumos un gūs no tā patiesu prieku. Šokēja, ka autors nav iekļāvis savu standarta tēlu – cilvēku, kuram patīk nogalināt dzīvniekus. Te viņi par tādiem strādā uz pusslodzi.

Matroži un kapteiņa pirmais palīgs ir dumpīga nīkuļu banda, kurus izrādās ir iedvesmojusi tikai lielā nauda! Viņi nudien negrib atstiept kājas ideālu dēļ. Jau no paša sākuma ir skaidrs, ka šie ir vajadzīgi tikai sižeta pavērsienam. Vēl ir Džonsons, cilvēks, kurš spēj pazaudēt visnozīmīgākās lietas visatbildīgākajos brīžos. Kad viņš pakāsa šķiltavas, es nodomāju: “Pad..sa kuģi un nu pad..sa šķiltavas.”. Bet viņš ir nepieciešamais vientiesis, kuram jāuzklausa Kolbonija atklāsmes grāmatas beigu daļā.

Zinātniskā sadaļa ir laikmeta garam atbilstoša un tur nebūtu lāga ko piesieties. Daļa zinātnieki nudien bija pārliecināti, ka Ziemeļpola tuvumā atrodas vaļēja jūra un, tehniski izlaužoties cauri ledājiem, tikšana uz polu būtu viegls pasākums. Tādēļ kuģim, kas pielādēts ar pulveri un petardēm, lai spridzinātu ledu, problēmām nevajadzētu būt. Dažas lietas gan izraisīja smieklus. Piemēram, leduslāču koordinētā darbība, varētu padomāt, ka viņiem tur ir kāda arktiskā civilizācija. Žēl ir arī ekspedīcijas dalībnieki, kuriem nākas ciest badu tikai tādēļ, ka viņi nemācās no savām kļūdām. Un dakterim Kolbonijam nav nekādas nojēgas par skorbuta patiesajiem cēloņiem.

Lieku 8 no 10 ballēm, grāmata piedāvā piedzīvojumu, un autors to realizē visnotaļ veiksmīgi. Var jau vīpsnāt, ka sižeta pamatā ir reālu ekspedīciju dalībnieku kauli, bet tas tajos laikos bija tieši tas, kas vajadzīgs. Galvenās atziņas šajā grāmatā arī nav peļamas. Laba komanda spēj atrast izeju arī kritiskās situācijās, un nav lāga, ja esi apsēsts ar vienu ideju. Šī ir viena no tām bērnības grāmatām, kuru droši var pārlasīt.

%d bloggers like this: