Navigate / search

Atmiņas par bibliotēkām

Grāmatplaukts

Grāmatu blogos ir parādījies jauns stafešrakstu pasākums, iesāka šo lietu MsMarii, kurā blogu autori dalās savās atmiņās par bibliotēkām. Mani piedalīties uzaicināja Sibilla. Paldies viņai par to!

Par bibliotēkām es biju dzirdējis pirms vēl sāku iet skolā. Šķiet, ka to biju kaut kur izlasījis, jo lasīt es iemācījos samērā agri. Iespējams, ka informāciju zināju tāpat, jo skolā, pirmajās klasēs ejot, es sevi uzskatīju par “gudru no dzimšanas”, tādam faktam noteikti būtu jāietilpst iedzimtajās gudrībās.

Mana pirmā bibliotēka tad arī bija skolas bibliotēka. Parasti skolas bibliotēka asociējas ar to, ka tajā iegriežas divas reizes mācību gadā, saņemot mācību grāmatas un nododot tās. Pirms nodošanas parasti iepriekšējās dienas tiek pavadītas līmējot saplēstos vākus ar izolācijas lentām, meklējot trūkstošās lapaspuses un dzēšot ārā ar zīmuli sarakstītos komentārus. Citādi grāmatas varēja nepieņemt un atdot atpakaļ. Ja bija ierakstīts ar pildspalvu, tad bija jāatsaucas – tādu es jau viņu saņēmu. Bet nu nedaudz novirzījos no temata. Pirmais apmeklējums bija saņemot mācību grāmatas, bet pēc tam bibliotēku apmeklēju, lai ņemtu grāmatas palasīties. Tā nu bija sanācis, ka man pirmās klases pirmo pusgadu nācās apmeklēt pagarināto dienas grupu. Mājas darbu jau nebija tik daudz, lai pirms došanos uz strādnieku autobusu nevarētu izlasīt pāris grāmatas.

Man ir aizdomas, ka skolas bibliotekāres es mazliet kaitināju. Man bija mode paņemt kādas četras grāmatas un pēc pāris stundām atnest tās atpakaļ un meklēt sev jaunas. Mani turēja aizdomās, ka es nemaz tās grāmatas nelasu, bet tikai aiz nekā darīt kaitinu godīgas darbaļaudes. Taču pēc tam, kad varonīgi atbildēju uz jautājumiem par grāmatu saturu, viņas nomierinājās un varēju ņemt, cik grāmatas vien vēlos, bet ne vairāk par piecām uzreiz.

Piecas grāmatas bibliotēkās vispār ir mistisks skaitlis, parasti tas ir maksimālais pieļautais grāmatu apjoms. Ja tu ņem, teiksim, septiņas, tevi sāk brīdināt, ka grāmatas ir jānes arī atpakaļ un vēlams izlasītas. Ir jau iespēja kādu arī neatnest atpakaļ un pagarināt lasīšanas laiku, bet tas neiederas lasītāja smalkajā stilā. Piecas grāmatas ir arī tas apjoms, ko lasītājs normāli var aiznest mājās. Divas, trīs ir tā pašķidri, septiņas, tad jūties kā kamielis. Es savas grāmatas no bibliotēkas daudzus gadus nesu audekla maisiņā ar uzrakstu Sportloto.

Klasēm ritot, es skolas bibliotēku apmeklēju aizvien mazāk. Galvenais iemesls – grāmatas tajā nemaz nebija tik daudz, un tādas pārlasāmās – labi ja divdesmit. Vislabākā bija tāda maza grāmatiņa par kosmosu. Tur daudz ko uzzināju par neitronu zvaigznēm. Izrādās, ka viena tējkarote ar tās vielu sver tikpat daudz cik dzelzceļa vagons! No šīs bibliotēkas grāmatu klāsta man atmiņā iespiedušies arī Ļeņina kopotie raksti ap piecdesmit sējumiem, plauktā izskatījās iespaidīgi. No šīs bibliotēkas fondiem es pirmajās klasītēs pakāsu vienu grāmatu, sīkais brālis viņu saplēsa, nācās nest vietā citu. Par to bibliotekāres nudien nebija priecīgas, jo saplēstā grāmata bija izdota VDR, bet vietā atnestā tepat uz vietas. Taču cenas štimmēja un izkūlos sveikā.

Paralēli skolas bibliotēkai es apmeklēju arī ciema bibliotēku, pirmo reizi mani uz turieni aizveda tēva māsa, un tajā lasāmvielas man pietika līdz pat vidusskolas beigām. Pirmo bibliotēkas apmeklēšanas gadu es izsviedu vējā, ņemot bērnu grāmatas, jo bibliotēka bija sadalīta divās daļās. Viena saucās Bērnu nodaļa un otra Pieaugušo nodaļa. Sešgadniekam šāds sadalījums liekas nopietna lieta, un pagāja vesels gads ar pasaku grāmatām (starp citu pasaku krājums “Par tiesām un tiesnešiem”ir reāli labs) un Zentas Ērgles partizānu stāstiem, līdz saņēmos un paprasīju atļauju apmeklēt pieaugušo nodaļu. Man par brīnumu, man to atļāva.

Lieki piebilst, ka es līdz sirds dziļumiem ienīstu tos cilvēkus, kuri bibliotēkā paņem grāmatas un nenes tās atpakaļ gadiem! Saprotu mēnesi, divus, kam negadās, bet gadiem! Es ļoti gribēju izlasīt Herberta Velsa “Laika mašīnu”. Tāda grāmata bibliotēkā esot, bet diemžēl kāds to ir paņēmis. Viņa beidzot parādījās pēc pieciem gadiem, jo bija atnesta atpakaļ. Es jau biju zaudējis cerības, kad vienudien nejauši viņu ieraudzīju plauktā. Šo bibliotēku apmeklēju regulāri, vismaz reizi nedēļā paņemot tās atļautās piecas grāmatas, reizēm septiņas. Man visa bērnība bija pakārtota lasīšanai, no rīta uz skolu braucu ar strādnieku autobusu, un tas man ļāva no rītiem palasīt pusstundiņu, vēlāk pēc skolas gāju pie tēva uz mehāniskajām darbnīcām, un tur gaidot strādnieku autobusu varēju lasīt pāris stundas, ja vien neložņāju gar sērskābes tvertnēm un nemēģināju saprast akumulatoru darbības pamatprincipus. Nu un tad vēl atlika laiks vakarā, kad palasīt. Kad biju bibliotēku gandrīz izlasījis, tad pievērsos periodikai un kopotajiem rakstiem. Pēc neatkarības atgūšanas bibliotēkā bija vienīgā vieta, kur dabūt jaunākās grāmatas, jo pašam tādām ekstrām naudas nebija.

Vistrakāk ar bibliotēku bija vasarās. Dienās, kad man bija tik daudz brīvā laika, lai lasītu caurām dienām, bibliotēka bija slēgta veselu mēnesi! Tā bija kosmiska mēroga netaisnība. Un pat tajās dienās, kad viņa bija atvērta, bibliotekāre ne vienmēr atradās savā darba vietā, kādam jau mazdārziņš ar’ jāravē! Tad reizēm nācās sēdēt pāris stundas uz palodzes un gaidīt. Bet visādi citādi jau bija forši, izņemot reizes, kad bibliotēka kārtējo reizi mainīja savu atrašanās vietu. No sākuma tā atradās ciema padomes ēkā, tad pārvācās uz bērnudārzu un tad vienu dienu uz tā saucamo Skolotāju māju, aizņemot tur veselu dzīvokli.

Pēc pamatskolas pabeigšanas nolēmu paplašināt savus apvāršņus un skolās vairs neiet. Tas gan nenozīmēja, ka atteicos no lasīšanas. Es sāku apmeklēt Talsu centrālo vai rajona bibliotēku (neatceros). Sākumā, kā jau vienmēr jaunā bibliotēkā, izlasīju visas grāmatas, kuras sen sapņoju izlasīt, bet grāmatu trūkuma dēļ to nevarēju darīt. Tas man paņēma kādu pusgadu. Un tad ķēros klāt pie jaunas valodas apguves, sākumā izlasīju visu fantastiku krievu valodā. Pirmās grāmatas gāja lēni, bet ar laiku lieta aizgāja. Sāku pat lasīt 25 sējumu zinātniskās fantastikas antoloģiju, taču, kad tiku līdz desmitajai grāmatai, bibliotēka grāmatas norakstīja.

Grāmatu norakstīšana ir lieta, kura mani vienmēr ir šokējusi. Stāv plauktā normāla fantastikas grāmata, kuru visi lasa un kuras kartiņa ir pilna gada laikā, bet tad viņu ņem un noraksta. Savukārt blakus plauktā atrodama grāmata par zinātnisko ateismu, un tā ir paņemta reizi sešdesmitajos un reizi deviņdesmitajos (es) un varu derēt, ka tā tur stāv arī šobaltdien. Ceru, ka pēdējo desmit gadu laikā tas viss ir mainījies uz labo pusi. Lai gan, ja pērc no ārzemēm labas grāmatas pa lēto, tad tās lielākoties ir no bibliotēku fondiem norakstītas grāmatas.

Pēc fantastikas, izlasīju fantāziju, krimiķus un bojevikus. Tad nācās mācīties angļu valodu, jo bibliotēka no kaut kurienes bija dabūjusi ap tūkstoti grāmatu angļu valodā. Šos krājumus es lasīju vēl augstskolas laikos. Taču bibliotēkas apmeklēšanas biežums man kļuva aizvien retāks, jo par manu galveno bibliotēku bija kļuvusi Ventspils pilsētas bibliotēka.

Šo iestādi sāku apmeklēt, jo sākās manas studijas Ventspils augstskolā. Atkārtojās tas pats scenārijs – izlasīju līdz šim neizlasīto (tur bija trakoti plaša fantāzijas un fantastikas sekcija krievu valodā). Te atklāju tādu fenomenu, ka uz ejošajām grāmatām ir jāpierakstās rindā! Cik šāda lieta ir populāra tagad, nezinu, bet joka pēc pierakstījos uz Hariju Poteru. Nosacījumi saņemot grāmatu bija skarbi, izlasīt pēc iespējas ātrāk un tūlīt nest atpakaļ, jo citi arī gaida. Starp citu arī šī bibliotēka uz brīdi pārvācās uz citām telpām.

Pēc Ventspils atstāšanas es uz bibliotēkām vairs neeju. Man nekur nepalika parādi un soda naudas ar nav nācies maksāt, taču kaut kā ir zudusi vēlme iet uz bibliotēku. Būs jau pagājuši vairāk kā desmit gadi kopš es bibliotēkā esmu ņēmis grāmatu, un pašam par brīnumu man šī procesa nemaz nepietrūkst. Kas ir vēl trakāk, es nekad neesmu bijis Latvijas Nacionālās Bibliotēkas ēkā, katru dienu braucu garām un reizēm domāju, ka vajadzētu, bet nekad nesanāk. Pie vainas šim intereses apsīkumam ir paša grāmatas. Man grāmatu plauktos atrodamas vismaz divsimt nelasītu grāmatu, man ir daudz vienkāršāk nopirkt iepatikušos grāmatu nekā doties pēc tām uz bibliotēku. Es šaubos, vai šī brīža jaunākās fantāzijas un fantastikas žanra grāmatas ir ieejams bibliotēkā to iznākšanas dienā, vai ar pāris nedēļu nobīdi. Tāpat man nav ne jausmas, kā Latvijas bibliotēkās ir ar jaunākajām populārzinātniskajām grāmatām angļu valodā. Varētu jau aiziet un noskaidrot, bet vieglāk ir atvērt Kindli vai aiziet līdz savai privātajai bibliotēkai un sākt lasīt grāmatu uzreiz. Taču es esmu pateicīgs visām manis apmeklētajām bibliotēkām par to, ka viņas no manis izveidoja aizrautīgu lasītāju.

Lai stafešrakste nenomirtu, tad kociņu tālāk nododu Andrim un Spīganai. Gan jau ka viņi ar reiz ir bijuši bibliotēkā!

Comments

Sibilla
Reply

Jauks raksts! Par bibliotēkām laikam visiem ir ko pastāstīt. Bet tagad patiešām vari uz tām neiet, jo vismaz tajās, kuras apmeklēju, ar jaunākajām populārzinātniskajām grāmatām angļu valodā ir ļoti trūcīgi. Labu literatūru, kas nav lubenes vai krimiķi, gan var dabūt bez problēmām. Fantastiku un fantāziju arī neviens īpaši lasīt neraujas.

Marii
Reply

Tev ir tik detalizētas atmiņas! Kā Tu spēj to visu atcerēties? Vispār ir savs kaifs tajā apziņā, ka iespējams izlasīt visu bibliotēku. Cik atceros, Talsos nemaz līdz pieaugušo bibliotēkai netiku un pat nezinu, kur tā atradās. Varbūt zem bērnu bibliotēkas?

Leave a Reply to SibillaCancel reply

name*

email* (not published)

website