Navigate / search

Mežonīgie detektīvi by Roberto Bolaño

Mežonīgie detektīvi

Es diezgan ilgi svārstījos par to, vai lasīt vai tomēr nelasīt šo grāmatu. Cik nu biju redzējis internetā citātus no šīs grāmatas, tie parasti bija par seksu vai piparotu teicienu virkne. Lasīt 600+ lapaspušu grāmatu par meksikāņu literātu seksuālajiem piedzīvojumiem mani pārāk nevilka. Taču papētījis papildinformāciju par autoru un izlasījis pāris normālas atsauces sapratu, ka ir jālasa. Kaut vai tādēļ vien, lai paplašinātu savas zināšanas par meksikāņu literatūru. Grāmatu saņēmu no izdevniecības Zvaigzne ABC.

“Mežonīgie detektīvi” ir sarežģītas struktūras polifonisks darbs, kas vienlaikus ir stāsts par neiespējamiem meklējumiem (galvenie varoņi dzen pēdas Meksikas plašumos pazudušai dzejniecei), viltus detektīvs un viltus trilleris, ironisks vēstījums par septiņdesmito gadu literatūras avangarda kustībām, Bildungsroman, alkohola un narkotiku miglā tītu klejojumu apraksts, Meksikas un visas Latīņamerikas politikas un vēstures mozaīka un autobiogrāfisks sacerējums…

Par struktūru anotācijā nudien nav samelots, reti kad gadās lasīt šādu grāmatu mozaīku un nedusmoties uz autoru. Grāmata nosacīti sastāv no trīs daļām – viena ir par kādu jaunu meksikāņu dzejnieku vārdā Huans Garsija Madero, kurš, apvienojot jurisprudences studijas ar savu kaislību pret dzeju, nejauši kļūst par viscerālo reālistu. Tas tāds dzejnieku grupas nosaukums Meksikā septiņdesmitajos, kuru mērķis bija satriekt pīšļos esošos dzejniekus – autoritāšu un ministriju roklaižas un pacelt dzeju jaunā kvalitātē. Te viņš sastop Arturo Belano un Ulisu Limu, viscereālo reālistu idejas nesējus un propagandētājus. Tas ir nieks, ka par viņiem ir slikta slava un no grupas neviens nemaz neko īsti nav sarakstījis, kur nu vēl publicējies. Idejai saknes atrodamas divdesmito gadu stridentismā, kuras spožākā pārstāve bija kāda dzejniece Serseja. Pēc tam viņa pazuda Sonoras tuksnešos uz neatgriešanos.

Šī grāmatas daļa ir jaunā autora tīksmināšanās par savu ekskluzivitāti, par to, ka viņš pieņemts kā dzejnieks starp citiem dzejniekiem. Un ne jau šādā universitātes profesoru pakaļskrējēju grupā, bet visrevolucionārākajām no iespējamajām. Te katrs vismaz vārdos ir maoists vai trockists un saprot, ka revolūcijai ir jāsākas arī dzejā. Nenoliedzami šis pasākums, lai arī nograuj viņa mācību plānus, toties būtiski bagātina seksuālo dzīvi. Šeit autors apraksta meksikāņa dzejnieka grūto ikdienas dzīvi, kas sastāv no: dzert, drāzties, klaiņot, dzert un drāzties periodiem. Laiku pa laikam grupā notiek šķelšanās, rindu tīrīšana un mūžīga vaidēšana par to, ka viņi nekad netiek publicēti. Taču autors to visu pasniedz kā pašu par sevi saprotamu lietu, un tā kā aprakstītais labi iekļāvās manos stereotipos par dzejniekiem, tad viss šķita ticami. Sevišķi ticami bija tie momenti, kur avangardisti nosodīja citus dzejniekus, neuztraucoties par tādu lietu, ka neviens no viņiem nebija lasījis to darbus.

Otrā daļa, visbiezākā no visām aizņem dažādu literātu, dzejnieku un vienkāršu cilvēku atmiņas par Arturo Belano, reizēm par Ulisu Limu. Tās sakārtotas hronoloģiski, satur daudz atsauču viena uz otru. Reizēm viens un tas pats atgadījums tiek apskatītas no daudziem skatu punktiem. Autors ir pacenties un šajā daļā ir atsaucies, šķiet uz pārsimts meksikāņu dzejniekiem. Taču nevajag satraukties, tas viss tikai izklausās sarežģīti, patiesībā autors savus tēlus ir izveidojis labi un viņu atsevišķie stāsti organiski iekļaujas lielajā metastāstā par viscerālo reālistu līderu patieso dabu. Ja pirmajā daļā mēs viņus redzam kā slavas oreola apņemtus epizodiskus tēlus, tad šeit varam kopā ar daudziem labvēļiem un nelabvēļiem mazgāt viņu netīro veļu. Šādas lietas lasītājam vienmēr patīk, sevišķi, ja autors uzreiz nebliež ārā visu, bet lēnām pilina pilienu pa pilienam uz faktu stalaktīta. Reizēm kaut kas noiet greizi, un viss iepriekš uzzinātais izrādās interpretējams dažādi, tomēr beigu beigās var gūt labu priekšstatu par Arturo Belano un Ulisu Limu. Bonusā vēl iegūstam informāciju par dažādiem kompleksiem nomocītiem otrā plāna varoņiem. Par to, kā viņi dzīvē izsitušies vai nogrimuši, un kas tad īsti beigās sanāca ar to viscerālo reālismu. Manuprāt, tieši šajā daļā parādās autora rakstīšanas talants, jo, lai cik rindiņas katram varonim netiktu atvēlētas, tie atstāj noslīpētu tēlu iespaidu.

Trešā daļa ir tā, kuru var saukt gan par trilleri gan par detektīvu. Šeit jaunais dzejnieks Arturo Belano, Uliss Lima un kāda mauķele Lupe, bēg no sutenera un pie reizes meklē Serseju. Te var atrast visu ko. Gan ceļojumu, gan piedzīvojumus, gan dažādus ar dzeju saistītus terminus, gan ar Mehiko ielu slengu saistītus izteicienus. Tas laikam, lai parādītu, ka katram sabiedrības slānim ir savs slengs un ar to, ka tu zini viena slenga definīcijas vien nepadara tevi par labāku cilvēku.

Vai es šo grāmatu es ieteiktu lasīt citiem? Domāju, ka jā. Cilvēkam ir jābūt gatavam lasīt grāmatu, kurai īsti nevar paredzēt turpmāko sižetu, kur viss notiekošais nav smuki sakārtots pa plauktiņiem un saprast visu kopainu tikai tad, kad esi izlasījis visu grāmatu, laiciņu apdomājis un salcis visu mozaīku kopā bildē. Jābūt arī gatavam, ka katram šī bilde izskatīsies nedaudz savādāka.

Es nevaru apgalvot, ka viss ko grāmatā izlasīju, man patika, taču teksts ir sarakstīts un iztulkots kvalitatīvi ar glancīti. Sākumā ir jāpierod, ka dzejnieki ir tieši, egoistiski un parupji ļaudis. Tāpat es neapgalvoju, ka es sapratu visus romāna slāņus, jo man nav ne jausmas par meksikāņu dzejnieku strāvojumiem septiņdesmitajos gados. Varu derēt, ka tie, kas šajā lietā kaut ko saprot, ir vai nu pārskaitušies vai pārsmējušies. Manas zināšanas sniedzās tikai vēsturē un revolūciju jautājumos. Grāmata viennozīmīgi ir no tām, kas paliks atmiņā uz visu mūžu un garantēs vielu pārdomām vēl daudzus mēnešus pēc tās izlasīšanas. Lieku 9 no 10 ballēm, tagad nedaudz atvilkšu elpu un tad ķeršos klāt slavenajam 2666, kuru autors tā arī nepaspēja pabeigt.

The Library at Mount Char by Scott Hawkins

The Library at Mount Char by Scott Hawkins

Par šo grāmatu es zināju jau sen, neprasiet tikai no kurienes. Aizdomas krīt uz kādu krievu žurnālu, kurš veltīts fantastikai, tajā šī grāmata ir saslavēta visos iespējamos veidos. Man gan pašam viņa lasāmo sarakstā nomētājās veselu pusgadu. Apmeklējot Singapūras grāmatu veikalu es viņu gandrīz nopirku, bet tad izšķīros par labu bookdepository piedāvājumam. Pēc saņemšanas (vēl divas nedēļas pagāja gaidot viņas atnākšanu), ķēros klāt nekavējoties.

Karolīna daudz ko neatšķiras no pārējiem cilvēkiem, kas atrodami viņas tuvumā. Viņa labprāt smēķē cigaretes un ne tikai. Viņa prot lietot telefonu un pat atceras, ka vajag apģērbties. Galu galā reiz taču viņa bija Amerikāniete, un pēc būtības tāda ir arī palikusi. Tas gan bija sen laikā pirms adopcijas dienas. Dienas, kad viņus adoptēja Tēvs un ieveda tos savā Bibliotēkā. Tēvs spēj darīt interesantas lietas – atdzīvināt mirušos, atšķirt tumsu no gaismas. Galvenais ir viņam paklausīt, jo citādi sekas var būt briesmīgas. Taču ja tevi audzina Pelapi labākajās tradīcijās, tad tas viss ir saprotams. Un vēl Tēvs liek saviem bērniem mācīties, katram ir atvēlēts iemācīties noteiktu zināšanu kopumu no Tēva bibliotēkas. Ir tikai jāatceras, tu drīksti lasīt tikai tās grāmatas, kas atrodamas tavā katalogā. Tēvs, iespējams, ir pats Dievs, taču nu Tēvs ir pazudis. Viņu nevar atrast ne tagadnē, nedz nākotnē, un viņa skolēni ir uztraukušies.

Par šo grāmatu es neesmu spējīgs objektīvi pastāstīt, tik ļoti man viņa patika. Pirmais un lielākais grāmatas pluss ir tās pamatuzstādījums, kā būtu, ja mums līdzās dzīvotu kaut kas dieviem līdzīgs, kaut kas tāds, par ko mēs nemaz nenojaušam. Šīs radības cilvēki nemaz pārāk neuztrauktu, jo mērogs nav tas. Labi, ja tu esi tāds radījums kā Barijs, kuram pat cilvēku pārņemšana savā kontrolē liktos vērā ņemam panākums. Niecība – ko lai vairāk saka? Q-33 North vai Hercogs vismaz ir ar ambīcijām, bet tie ir aizgājušo laikmetu relikti; Tēvs ir tagadne un nākotne.

Otrais ir dieviem līdzīgo būtņu savstarpējās cīņas, kad uz spēles ir likts visums. Viņu plāni un stratēģijas nebūt nav lineāra padarīšana, tas ir kaut kas līdzīgs n-dimensionālam šaham. Kad izlasīsiet grāmatu sapratīsiet, visa tā ņemšanās ir vienas vienīgas lietas dēļ, kas parastam cilvēkam šķitīs nevajadzīgi sarežģīta un smieklīga vienlaikus. Tā dēļ vien ir vērts lasīt šo grāmatu.

Trešais – tēli. Bez Karolīnas, lingvistes, kura prot visas valodas, kuras reiz ir bijušas un tās, kuras vēl tikai būs. Te ir Stīvs – izbijis kramplauzis un viņa lauvas. Tā ir viena no interesantākajām kombinācijām, kuru es pēdējā laikā esmu lasījis. Stīvs patiesi rūpējas par saviem komandas biedriem interesantās situācijās, kurās viņi nonāk. Taču nelieciet komiskajam aizmiglot acis, Stīvam ir paredzēts spožs liktenis, iespējams, ka mēs katrs pa savam viņu redzam katru dienu. Un tad vēl Ervīns, kurš nav Tēva māceklis, taču ir apsēsts ar pienākumu un rezultātu. Viņš ir profesionāls karavīrs un ir gatavs nolikt galvu par savu tēvzemi, vai vismaz censties, lai viņa ienaidnieki to izdarītu. Arī viņam patīk domāt ārpus standarta rāmjiem, grāmatā viņš lasītāju pārsteigs ne reizi vien.

Ceturtais sižets, tas ir tik aizraujošs, ka nemaz negribas grāmatu nolikt malā. Tas ir sapīts tik meistarīgi, ka, netiekot līdz beigām, tu nemaz nesaproti, kas tur īsti notiek. Taču izlasot līdz galam, visi mozaīkas gabali sakrīt vienā bildē un var tikai apstulbis pētīt, kā viss tas salicies kopā. Nenoliedzami ir viela pārdomām, tāpat kā tam picas izvadātājam, kuru izsauca Stīvs vajadzības spiests.

Grāmata izlasās vienā rāvienā. Izlasot nemaz nav tā, ka gribētos turpinājumu, tā tiek pabeigta tieši laikā un pareizajā vietā. Lasītājs pretī saņem iespēju padomāt par lietu dabu, un salikt visu izlasīto pa plauktiņu. Pārdomāt darba centrālo tēmu – Vai viegli būt dievam? Un cerēt, ka autors neapstāsies, bet aplaimos lasītājus ar vēl kādu grāmatu, jo potenciāls viņam ir labu labais.

Lieku 10 no 10 ballēm, lasiet obligāti. Sen nekas tik atspirdzinošs fantastikas žanrā nebūs redzēts.  Ļoti, ļoti ceru, ka kāda izdevniecība attapsies un izdos šo brīnišķīgo grāmatu arī latviešu valodā, lai aplaimotu arī visus latviski lasošos.

Aprīļa grāmatas

Aprīļa grāmatas

Izmantojot mūsdienu tehniskos līdzekļus, grāmatu uzskaite ir kļuvusi triviāla. Tagad katru savu pirkumu ievadu goodreads un, skat, mēneša beigās, varu precīzi pateikt, kādas grāmatas esmu iepircis. Šis mēnesis ir bijis knapš; klāt nākušas vien sešpadsmit grāmatas. Tas gan bija apzināts solis, jo esmu sev nosolījies mazāk pirkt un vairāk lasīt jau nopirkto. Izlasītas gan ir tikai vienpadsmit, esmu slinkojis. Bet nu par pašām grāmatām.

The Library at Mount Char by Scott Hawkins – šī nu ir no tām, kura iz jāizlasa ikvienam. Pats nupat, nupat izlasīju, un tas bija vienreizējs stāsts. Ja meklē analoģijas, tad labs Geimana, Kinga un Makkamona stilu sajaukums, bet vispār jau autora stils ir unikāls. Nezinu, vai par viņu vispār būs iespējams pastāstīt nesamaitekļojot visu tekstu.

Tu nevari dabūt visu, ko gribi by Vladis Spāre – melnais humors un daudz nāves. Bet ne jau pati par sevi, bet kā dzīves sastāvdaļa. Šī noteikti būs no tām grāmatām, kuru es pēc kāda laika noteikti pārlasīšu. Var droši lasīt, ja vien nebaida melnais humors un nāves tēmas cilāšana. Cilvēki mīl galējības, un arī nāve nav izņēmums, to vai nu pilnībā ignorē, vai arī uztraucas par to. Šī grāmata noteikti ir viens no pakāpieniem, kā ar to vienkārši sadzīvot.

The Dragon’s Path (The Dagger and the Coin #1) by Daniel Abraham – Spēcīgs sērijas sākums. Ostaps Benders teiktu “Ledus ir sakustējies”, lieku lielas cerības uz turpinājumiem. No anotācijām uz grāmatu vākiem es esmu sapratis – ies vēl jautrāk. Noteikti iesaku lasīt, Geders vien ir tā vērts.

The King’s Blood (The Dagger and the Coin #2) by Daniel Abraham – ceru uz lieliem Gedera nedarbiem, gribu redzēt vai pamodīsies vecie dievi, jo aizgājuši jau viņi nekur nav. Iespējams izlasīšu vēl maijā.

The Tyrant’s Law (The Dagger and the Coin #3) by Daniel Abraham – varu pateikt tikai to pašu, ko jau teicu par iepriekšējo. Pa ausu galam ir dzirdēts, ka Geders ir sanācis kā viens no spēcīgākajiem antivaroņiem ever.

Abaddon’s Gate (The Expanse #3) by James S.A. Corey – Expanse sērijas trešo grāmatu dabūju, bet laiku izlasīšanai vēl neesmu atradis. Domāju, ka te pienāks Saules sistēmas kā tādas gals, bet kas to lai zina.

Cibola Burn (The Expanse #4) by James S.A. Corey – par šo es neko daudz nezinu, tikai tik, ka abas pirmās bija izcilas, domāju, ka kosmiskajai operai ceturto grāmatu deviņu grāmatu ciklā ir grūti samaitāt.

The Invisible Library (The Invisible Library #1) by Genevieve Cogman – nopirku tikai nosaukuma dēļ. Nav ne jausmas par sižetu un saturu, zinu tikai to, ka autors ir labs.

The Masked City (The Invisible Library #2) by Genevieve Cogman – nepirksi jau sērijas pirmo grāmatu vienu pašu. Ja iepatīkas, kur uzreiz rausi nākamo? Lai tādu lietu novērstu, pie reizes ņēmu arī šo.

Gaiļu kalna ēnā (“Mēs. Latvija, XX gadsimts” #1) by Osvalds Zebris – pagaidām izskatās, ka pērku kolekcijai, atšķirībā no dažiem citiem sērijas darbiem par šo sajūsmas spiedzienus neesmu dzirdējis. Bet gan jau būs lasāma.

18 (“Mēs. Latvija, XX gadsimts” #3) by Pauls Bankovskis – arī par šo neesmu dzirdējis cildinājumus, kauns jau teikt, līdz šim no autora arī neko neesmu lasījis. Daži saka, ka lasās kā īsts pasūtījuma darbs. Neko darīt, gan jau izlasīšu arī es, lai uzzinātu, kā ir patiesībā.

Stikli (“Mēs. Latvija, XX gadsimts” #4) by Inga Gaile – arī grāmata kolekcijai, par šo gan dzirdētas labas atsauksmes.

Hellblazer, Vol. 3: The Fear Machine (Hellblazer New Editions #3) by Jamie Delano – pāris reizes gadā Jānī Rozē ir komiksu pievedums, lielākoties tas atstāj manā makā nelielu robu. Pirmās divas sērijas grāmatas man jau bija, tagad dabūju nākamo.

Hellblazer, Vol. 4: The Family Man (Hellblazer New Editions #4) by Jamie Delano, Grant Morrison, Neil Gaiman – Konstantīns vispār ir pilnīgs kretīns, un būt par viņa draugu neieteiktu nevienam. Taču viņa piedzīvojumu lasīšana ir viena aizraujoša padarīšana.

Mežonīgie detektīvi by Roberto Bolaño – paņēmu no izdevniecības Zvaigzne, jāielauzās meksikāņu literatūrā. Nevar būt, ka viņi to vien ražotu kā seriālus. Grāmata ir pabieza un no pāris citātiem, ko esmu redzējis, varētu spriest, ka tur ir vienas vienīgas rupeklības, tie kas ir izlasījuši un sapratuši gan apgalvo, ka tā esot par poēziju.

2666 by Roberto Bolaño – dienā, kad tiku pie pirmās, ievēroju, ka veikalā ir atlaide arī šim ķieģelim. Domāju, ja jau asu vienu, tad kādēļ, lai neizlasītu otro, un nopirku. Pagaidām esmu apmierināts, jo izdevās viņu veiksmīgi pārstiept mājās un atrast vietu plauktā.

Maijā plānoju turpināt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju. Palikušas vien nedaudz pāri divdesmit grāmatām, un līdz augustam vajadzētu tās piebeigt, lai varētu sākt jaunus projektus. Pa vidam lasīšu kādu no Expanse un The Dagger and the Coin sērijas grāmatām.

%d bloggers like this: