Es nevarētu teikt, ka šo grāmatu līdz šim nebūtu lasījis, patiesībā šī bija jau vismaz ceturtā reize. Nav tā, ka mani uz pārlasīšanu mudinātu kāds speciāls dvēseles stāvoklis. Pāris gadus briestu, ka vajag, un tad pienāk brīdis, kad izlasu atkal. Šī ir no tām, kuras pārlasot var atklāt aiz vien jaunus romāna slāņus, tos, kurus iepriekšējās reizēs neuzmanības vai nezināšanas dēļ ir nācies palaist garām nesaprastus. Šoreiz galvenais pamudinājums bija jaunās pārrediģētās versijas izdošana. Nopirku jauno izdevumu, tāpat vien (bija atlaide) savam Eko plauktiņam. Taču sagadījās, ka, nonācis vilcienā, izlasīju savu iesākto grāmatu un nolēmu, kādēļ gan ne – izlasīšu “Rozes vārdu” vēlreiz.

14. gadsimta sākumā benediktiešu klosterī ierodas franciskāņu mūks Viljams un viņa māceklis Adss, lai palīdzētu sagatavot klosteri svarīgai sanāksmei. Diemžēl klosterī ir parādījies kāds, kurš nogalina mūkus. Nogalina pa vienam un neviena nemanīts. Abats lūdz Viljamu izmeklēt šos noziegumus…

Pirmo reizi par šo grāmatu uzzināju mācoties filosofiju pie Igora Šuvajeva. To viņš pieminēja vienā lekcijā garāmejot, kādā sakarā īsti neatminos, varbūt tādēļ, ka pirmajam izdevumam viņš ir sarakstījis pēcvārdu. Lai vai kā – pēc pāris dienām, varbūt nedēļām, grāmatu paņēmu bibliotēkā un izlasīju. Izlasīju un atzinu par labāko no grāmatām, kuru līdz šim man ir nācies lasīt. Pēc šīs pārlasīšanas varu tikai atzīt, ka manas domas nav mainījušās, joprojām labākā grāmata, kuru man nācies lasīt.

“Sapņi jau arī ir raksti, un daudzi raksti nav nekas cits kā sapņi.”

Grāmata iemieso visu, ko vien es sagaidu no grāmatām. Pirmkārt tā ir sarakstīta tā, ka teksts ir viegli uztverams jebkādas sagatavotības lasītājam. Gribi izlasīt foršu un salīdzinoši spraigu detektīvromānu A. Kristi stilā – lūdzu! Vēlies izlasīt kaut ko vēsturisku par laicīgās un garīgās pārstāvjiem viduslaikos, to te droši atradīsi! Varbūt interesē teoloģiski disputi, kas izmanto visu iespējamo retorikas paņēmienu klāstu. Tik pat labi te var atrast pārspriedumus par to, kas atšķir ķecerus no patiesi ticīgajiem. Daudz simbolisma, un galvenais – grāmata par viduslaikiem tāda, kāda tā būtu sarakstīta viduslaikos. Galvenais, ka šie un vēl daudzi citi slāņi viens otram nebūt netraucē. Detektīva cienītājs tos varēs mierīgi panest īpaši nesaspringstot, automātiski izlaižot visus to garos penterus. Savukārt teoloģisko disputu cienītājam abatijas noslēpumu izmeklēšana nudien netraucēs iedziļināties siloģismos.

“Tā bija vieta, kur gadsimtiem ilgi skan paslepus čuksti un netveramus strīdus risina pergamenti, tā bija kā dzīva būtne, kas devusi patvērumu spēkiem, kurus cilvēka prāts nespēj valdīt, kļuvusi par glabātavu mūžam dzīviem noslēpumiem, kuru radītāji un tālāknodevēji visi jau sen miruši.”

Un, protams, abatijas bibliotēka ir grāmatas centrālais tēls, labirints, kurā iekļūt atļauts vien dažiem, kuru var ar loģikas paņēmieniem izzināt no malas, bet šī izziņa nav salīdzināma ar apmeklējuma pieredze. Vieta, kurā glabājas manuskriptu tūkstoši, kas krāti daudzus gadu desmitus. Taču zināšanas var būt bīstamas, viss kas zināms jau sen ir izzināts. Cilvēce virzoties no radīšanas uz Apokalipsi, ir daudz ko pazaudējusi, un viss apkopotais ir vājš pirmo zināšanu atspulgs. Īstam kristietim par to nav ko izmist, jo Bībele un svēto darbi visu pestīšanai vajadzīgo sniegs. Pareizi interpretējot un atšķirot viltu no patiesības. Nav nekā trakāka, ja avis sāk klīst bez ganiem un pašas uzņems tulkot rakstu vietas. Šī bibliotēka ir noslēpumaina vieta, kurai stāstā lemts daudz ko piedzīvot. Es labprāt gribētu šādā bibliotēkā reiz nokļūt. Man dīvainas sagadīšanās dēļ ir bijusi iespēja apmeklēt Melkas klostera bibliotēku. Jā, tā paša Melkas klostera, no kuras nāk Adss. Un, ja abatijas slēgtajā bibliotēkā darbi bija uz pusi tik skaisti kā Melkā, tad nudien tā ir bijusi iespaidīga kolekcija.

Grāmatu nav iespējams novērtēt desmit baļļu sistēmā, jo tad nāktos visām pārējām pārskatīt vērtējumus. Ja neesi vēl lasījis, tad neatliec uz ilgu laiku un sāc pēc iespējas ātrāk, jo Pastardiena vairs nav tālu! Es apzināti nerakstīju neko par teksta struktūru, literārajām paralēlēm, vēstures avotiem, jo par šo grāmatu ir sarakstīti daudzi pētījumi un izcilas recenzijas.

Bet nu salīdzināšu veco un jauno pārstrādāto izdevumu. Teksta ziņā tas tiešām ir nedaudz uzprišināts un daudzie latīņu teksti izravēti. Bet diemžēl, paskaidrojumi, joprojām atrodami grāmatas aizmugurē, tas ir diezgan kaitinoši, “Fuko svārstam” tak varēja salikt apakšā. Un vecajā izdevumā man labāk patika noformējums, gan izmantotie fonti, gan tas, ka dienas bija uzrakstītas lapaspušu malās.