Par Laika Rata sēriju es biju dzirdējis jau desmit gadus atpakaļ. Ļaudis stāstīja, ka tā esot episka un sarakstīta laikos, kad bez Tolkina garadarbiem vēl nekas lāgā neesot bijis atrodams. Arī lasot grāmatas par fantāzijas žanra attīstību, šī sērija tiek piesaukta itin bieži. Par to, ka grāmatai ir cerības iznākt latviešu valodā, es zināju jau kādu gadu, bet gads ir tik ilgi, ka nemaz vairs necerēju. Izdevniecība Zvaigzne ABC man piedāvāja izlasīt šo grāmatu vēl pirms tās nonākšanas veikalu plauktos. Man nudien bija neiespējami atteikties no šāda piedāvājuma, un es piekritu.

Emondāre atrodas pašā pasaules nomalē, plašākā pasaule par šādu ciematu nemaz nenojauš. Karaliste, kuras sastāvā Emondāre ietilpst, uz šejieni nodokļu iekasētājus nav sūtījusi jau vairākas paaudzes. Rands un viņa tēvs Tams nodarbojas ar aitkopību un tabakas audzēšanu, viņi dzīvo nomaļus no ciema un tur ierodas tikai svētkos. Ziema ir bijusi skarba, un pavasaris tā arī nav iestājies. Dodoties uz Emondāri, Rands pamana kādu noslēpumainu jātnieku melnā apmetnī. Rands vēl nezina, ka šī sastapšanās liks atdzīvoties visām senajām leģendām. Atgriezties trollokiem, Mīrddrāliem un arī pašam Melnajam ir šis tas ar Randu kārtojams. Parastā dzīve ir beigusies, un sākas varoņa ceļš.

Par to, ka šī grāmata ir klasiskais varoņa ceļš, var nojaust jau no pirmajām lapaspusēm. Tik pat labi var saredzēt arī to, ka autora daiļradi ir ietekmējuši Tolkina darbi. Sākotnēji pat sižeta struktūra, cik tālu tas aizskar ceļojumu daļu, diezgan kopē autora iedvesmas avotu. Taču nebaidieties – tas ir tikai sākumā, vēlāk autors stāstīs stāstu pa savai modei un gredzenus uz vulkāniem neviens noteikti nenesīs.

Pasaule ir izdevusies labu labā, var jau teikt, ka tipiskie viduslaiki, kur strādā maģija un pāris rases, taču no standarta rūķu elfu atvasinājuma to šķir rūpīgi izstrādātas detalizācija. Te katrai vietai ir savi iedzīvotāji, politika, vēsture un noslēpumi. Šajā grāmatā pagātne tiek savīta ar nākotni, un Džordans ir īsts detalizācijas meistars. Ja lasa nudien rūpīgi, var atrast daudz savstarpēji saistītus notikumus un faktus, kas savu nozīmi iegūs tikai pēc pāris nodaļām vai grāmatas beigās. Šeit ir leģendas, kuras dzirdējuši bezmaz visi, taču par patiesību nojauš vien retais. Pasaules rakstu var lasīt dažādi, un Laika Ratam griežoties, vecie raksti kļūst aizvien blāvāki, un jaunie tajos iepin jau citu nozīmi. Šajā pasaulē neviens nebrīnās par laikmetu nomaiņu, tā ir realitāte, tāpat kā Gaismas cīņa ar Melno. Šī cīņa ir izcīnīta jau daudzas reizes, un ne vienmēr Gaisma ir uzvarējusi.

Lai arī autors mums piedāvā veselus astoņus varoņus, pa īstam stāstu stāsta vien Rands, Nīnēva un Perins, pārējo (nesaukšu vārdus, lai izvairītos no maitekļošanas) stāsti šad tad parādās, bet ne tik bieži. Par tādu īsu izaugsmi var runāt tikai Randa kontekstā, viņam autors ir izmantojis visu savu talantu, lai parādītu kā no parasta aitu gana izaug īsts pasaules likteņa lēmējs. Kā viņu norūda šķēršļi un naidinieku un saulītē paceļ labi ceļabiedri un īsta draudzība. Randa pasaulē viss nav melnbalts. Te ir Melndraugi, Gaismas draugi, Aesu Sedajas un vēl pāris frakcijas. Visas tās meklē vienu kontrolētu pasauli, mērķi var būt visdažādākie, taču metodes bieži vien atšķiras ne pārāk daudz. Pat cīnoties Gaismas pusē var dabūt nelāgu galu no “draugu rokām”. Šīs šaubas par sabiedrotajiem ir labs balansējošs faktors, kas piešķir Randam iespēju domāt par savu rīcību un tās sekām.

Fantāzijas grāmatas es lasu visai daudz, taču tā kā mana aizraušanās ar fantāziju sākās divtūkstošajos gados, tad diezgan daudz no klasiskās fantāzijas zelta fonda man ir palicis nelasīts. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas aizpildīju ļoti lielu robu savās zināšanās. Nācās arī samazināt savu viedokli par pāris citu autoru izdomu, tagad es zinu, no kurienes daudzām citām fantāzijas grāmatu idejām aug kājas.

Runājot par tulkojumu, tas ir izdevies labs. Sākumā šķita nedaudz nepierasti, ka daudzi vārdi ir latviskoti, taču pēc pāris lapaspusēm man gan Melnais, gan Melndraugi tīri labi iederējās, tāpat kā dažu atsevišķu varoņu latviskotās iesaukas, kā leģendārais Vanagspārns. Galu galā tā teksts skan jēdzīgāk nekā, ja tajā būtu atstāti anglicismi.

Grāmatas biezums ir iespaidīgs – veselas astoņsimts lapaspuses, taču no tādiem niekiem lasītāji nekad nav vairījušies. Ja nav nācies lasīt deviņdesmito gadu autoru darbus vai episkās fantāzijas, tad jābrīdina sižeta attīstība spraigums nav īsti tāds, kā esam ieraduši saņemt no jaunākajiem fantāzijas darbiem. Šajā grāmatā uzsvars tiek likts uz pasaules veidošanu, uz varoņa izaugsmi. Piedzīvojumi ir tie, kas atklāj pasauli un veido varoni. Taču viņi nav tik nozīmīgi, lai paši par sevi izvirzītos pirmajā plānā. Izbaudiet pasaules detalizāciju un negaidiet episkas cīņas katrā lapaspusē, galu galā lielam karaspēkam vajag nopietnu apgādi.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Episkas sērijas tik pat episka pirmā grāmata, kas ieliek pamatus detalizēti izstrādātai fantāzijas pasaulei. Pasaulei, kuras atbalsis var sajust daudzu citu vēlāk izdoto fantāzijas žanra autoru darbos. Man šī grāmata nozīmēja izlasīt vienu no tiem darbiem, uz kuru saknēm izaudzis fantāzijas žanrs tāds, kādu mēs šodien to pazīstam.

PS. Autoram piemīt viena liela vājība, un tie ir apmetņi. Apmetni šajā grāmatā varonim ir tikpat svarīgs kā acu krāsa. Uzzinot par jaunu personāžu, mēs noteikti uzzināsim arī par viņa apmetni. Apmetnis grāmatā ir pieminēts vairāk nekā 450 reizes. Kad ar kādu no apmetņiem kaut kas atgadīsies, nebrīnies, ka raudāsi līdzi viņa īpašniekam.