Navigate / search

Понедельник начинается в субботу (НИИЧАВО #1) by Аркадий Стругацкий, Борис Стругацкий

Понедельник начинается в субботу

Man jau sen galvā bija briedis viens lasīšanas plāns. Diemžēl es neesmu tik efektīvs lasītājs, lai visus savus plānus piepildītu, tādēļ nācās viņu visu laiku atlikt. Savulaik biju redzējis smuku grāmatu sēriju, kurā bija apkopoti Strugacku darbi, taču tā arī nekad nesaņēmos to nopirkt. Tagad viņa jau ir retums un maksā dikti dārgi. Bet tad viendien iegājis grāmatu veikalā atklāju, ka tiek pārizdoti Strugacku darbi, sērijas noformējums bija smuks, un cena laba.

Šīs grāmatas galvenais varonis Aleksandrs Privalovs ir parasts Ļeņingradas programmētājs, kurš nejauši no nāk kādā dīvainā ciematā. Šajā ciematā ir atrodama gan mājiņa uz vistas kājiņas, kaķis pasaku teicējs, ozols, kurā dzīvo nāra, pieckapeika, kuru nevar iztērēt, un pat runājoša līdaka. Te atrodams arī kāds Maģijas un Burvestību zinātniski pētnieciskais institūts. Šajā institūtā tad talantīgajam programmētājam nākas sastapties ar magiem, brīnumdariem un cilvēkiem ar apbrīnojamām spējām. Pasaule ir citādāka nekā tas ikdienā pieņemts, bet neuztraucieties, te nav pretrunas ar materiālistisko pasaules uzskatu. Dažādiem viduslaiku aizspriedumiem un tumsonībām institūtā nav vietas.

Grāmata sarakstīta sešdesmito gadu vidū un sākot lasīt vēl nobrīnījo – tāds fantāzijas darbs, un visi vēl runā, ka fantāzija PSRS bija tēma, kuru nepublicēja. Tikai ielasījies pašā grāmatā es sapratu, ka darbs nebūt nav fantāzija, bet pavisam kas cits. Jā, to var izlasīt kā diezgan pašķidru fantāzijas mēģinājumu, kurā autori salikuši iekšā visus pasaku tēlus, un galvenos institūta darbiniekus apveltījuši ar papīra biezuma tēlu dziļumu. Ja skatās tikai no tāda aspekta darbs būtu visnotaļ pavājš un neievērojams. Tāpēc ir jārokas dziļāk.

Šī dziļāk meklēšana prasa no lasītāja diezgan labas vēstures zināšanas, sevišķi par PSRS aktualitātēm sešdesmitajos gados. Ja šādas zināšanas ir, tad labi varēs redzēt izsmalcinātu komunistiskās un kapitālistiskās iekārtas kritiku. Lai cik tas smieklīgi neizklausītos, tā ir aktuāla arī šodien. Sevišķi tas Vibegallas eksperiments ar trīs patērētāju tipiem. Kad es lasot iebraucu, ko autori ir domājuši, man pavērās pavisam cita perspektīva.

Otra spēcīga tēma ir zinātnes ekskluzivitāte. Jau tajos laikos cilvēki uztraucās par ultraspecializāciju. Katrs zinātnieks kļūst par profesionāli kādā ļoti šaurā nozarē. Lielākā daļa no cilvēkiem ārpus šīs nozares nespēs saprast viņa darba būtību un interpretēt rezultātus. Jo, lai to izdarītu, tev pašam būtu jāvelta visa sava dzīve šīs nozares apgūšanai. Šādas šauri specializētas nozares ir daudz, un cilvēkam no malas viss notiekošais var šķist maģija. Pielietotie termini izklausīties līdzīgi buramvārdi un paši eksperimenti maģiski rituāli. Tādēļ šis maģijas un Burvestību institūts patiesībā ir parasta vidēja institūta modelis, kas atklāj visas tā vājās un stiprās vietas. Te ir departamenti, par kuru darba rezultātiem un pētījumu mērķiem neviens neko nespēj izteikties. Cilvēki, kuri mūždien atrodas atvaļinājumos vai ekspedīcijās, tiek aizstāvētas disertācijas, kuru tēmas neviens nesaprot. Un, protams, paši cienījamie zinātnieki, kuri neko nedara, lai popularizētu savu nozari, jo jebkādi vispārinājumi samazina viņu darba nozīmi un rada nepatiesu priekšstatu.

No otras puses ir preses pārstāvju iemīļoti pētnieki, tas nekas, ka viņu eksperimentiem nav nekādas saimnieciskas nozīmes. Toties viņiem ir viegli dabūt finansējumu, un ar jebkuru nieku viņi var gozēties slavas saulītē. Tas nekas, ka atklājums nav pierādīts, vai eksperimentu neizdodas atkārtot. Savu slavas minūti viņi jau ir dabūjuši.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, nemaz nebija tik viegli padomju laikā uzrakstīt humoristiski ironisku zinātnes, komunisma un gaišās nākotnes kritiku. Tā lai to publicētu un cenzori neapstrādātu. Apspriestās tēmas ir aktuālas vēl šodien, un domājams, arī pēc gadiem simts šis darbs nezaudēs savu vērtību. Droši lasiet, ja gribat atbildēt uz jautājumu, vai pietiekami attīstītu tehnoloģiju ir iespējams atšķirt no maģijas. Taču nekādā gadījumā nemēģiniet pabāzt šo grāmatu zem fantāzijas žanra.

Comments

Fledis
Reply

Šitais foršais gabaliņš, o jā! Kaut kā vienlaikus tik ļoti ne-Strugacki un tik ļoti Strugacki. Nu, turpinājums, protams, ir skaudrāks, un vēl tagad biki jūk, kas bija pašu Strugacku turpinājumā un kas- sekotājiem. Man visvairāk patika, ka Privalovs tur it kā galīgais nesapraša- ne smakas no maga, bet šad un tad ar nejaušām piezīmēm trāpīja tieši robā.

Leave a Reply to FledisCancel reply

name*

email* (not published)

website