Navigate / search

Children of Time by Adrian Tchaikovsky

Children of Time by Adrian Tchaikovsky

Šo grāmatu es nopirku impulsa vadīts, skatījos gūdrīdos, ko lasa citi. Tad pievērsu uzmanību šai grāmatai, un man viņu uzreiz vajadzēja izlasīt. Par autoru es biju dzirdējis jau agrāk, bet nebiju veltījis laiku, lai papētītu ko vairāk. Galu gala Čaikovskis man asociējas ar komponistu nevis ar zinātniskās fantastikas rakstītāju.

Zemei ir sākušies tumšie laiki, galvu ir pacēlis ekoterorisms,. Tā pārstāvji uzskata, ka ir notikusi liela kļūda, sākot kosmosa apgūšanu. Daudzu gaismas gadu attālumā ris vairāki projekti ar mērķi sagatavot Zemes civilizācijai jaunas planētas. Taču ekoteroristu roka aizsniedzas arī zvaigžņu tālēs. Rūpīgi izplānotais terraformēšanas eksperiments nu noris pašplūsmā.

Divtūkstoš gadus vēlāk šai planētai tuvojas Gilgamešs kosmosa kuģis ar pēdējiem Zemes civilizācijas pārstāvjiem pusmiljons sasaldētu cilvēku ir beidzot nonākuši līdz apsolītajai paradīzei. Taču ne visu, ko var ar acīm redzēt, ir iespējams dabūt. Jaunā zaļā planēta jau ir aizņemta un to sargā Vecās Impērijas pavadonis. Šis pavadonis spēj iznīcināt Gilgamešu ar visu uz tā atrodošos dzīvību. Nākas izlemt – turpināt ceļu vai meklēt mājas citur.

Ņemot vērā, ka autors pēc izglītības ir zoologs, tad nav īpaši jābrīnās, cik liela uzmanība te tiek veltīta ekosistēmām un sugu evolūcijai. Visas grāmatas gadījumā mums ir dota iespēja sekot zirnekļu civilizācijas attīstībai un jaunu horizontu meklēšanai. Zirnekļi kļūst saprātīgi pateicoties niecīgam cilvēku izveidotam nanovīrusam, kura pamatuzdevums gan bija padarīt pērtiķus par cilvēku kalpiem, bet ne vienmēr viss izdodas. Šis nanovīruss nodrošina kooperāciju un iepriekšējo paaudžu atmiņu saglabāšanu. Tādēļ zirnekļiem tas, ko cilvēki veica miljons gadu laikā, izdodas pāris gadu tūkstošos. Bet viss sākās no Portijas stāsta galvenās varones; tā kā zirnekļiem iedzimst arī iepriekšējo paaudžu atmiņas, tad Portijas tēls ir viegli izskaidrojams visa stāsta garumā. Viņa un citi zirnekļi dzīvo ģimenēs, sabiedrībā dominē sievietes, un vīrieši ir tikai lēts darbaspēks. Taču tas notiek tikai līdz vienam sabiedrības attīstības mirklim, pēc tā viss mainās.

Un to visu panāk, kāds vīriešu kārtas zirneklis Fabians, slavenas zinātnieces asistents, kuram ir savas idejas par zirnekļu sabiedrības attīstību, kooperāciju un vīriešu vietā tajā. Es nudien esmu team Fabian.

Autora ieviestais nanovīruss rada vēl vienu specifisku sabiedrības attīstības ceļu – kooperācija. Ja cilvēkiem indivīds vienmēr stāvēs pāri kooperācijai, tad nanovīrusa aplipinātie radījumi izjūt zināmu simpātiju pret citiem šī vīrusa nēsātājiem un tādēļ to radītā civilizācija ir fundamentāli atšķirīga no mūsu ierastās un savā ziņā tādējādi stiprāka.

Papildus sižeta šķautne ir radītāju un radīto savstarpējās attiecības. Zirnekļi nojauš, ka tur augstu debesīs ir viņu Dievs, taču šis Dievs ir fundamentāli neizprotams, viņa ziņas ir neatšifrējamas. Savukārt Dievs, pustraks Vecās impērijas mākslīgais intelekts, ir radījis sev pats savu realitāti un uzskata, ka komunicē ar attīstītiem pērtiķiem. Taču viņu Dievs ir realitāte, jo redzams katru vakaru uzlecam un norietam.

Cilvēki savukārt tā arī nav neko mācījušies no pēdējā kara. Viņu komandierus uz priekšu dzen tikai sugas saglabāšanas instinkts. Viņi nav gatavi nekādiem kompromisiem un spēj atkāpties tikai spēka priekšā. Taču ja būs iespēja, viņi ir gatavi pārvērst apsolīto zemi par tuksnesi, tāpat kā tas reiz izdarīts ar zemi. Galu galā, ko gan iespēj zirnekļi! Šajā zirnekļu un cilvēku konfliktā ir gan viena lieta, kas man nedaudz sabojāja augstās domas par autoru. Es gan zinātu, kā tikt gala ar problēmu jau pašā sākumā – spainis ar gultņu lodītēm varētu izdarīt brīnumu lietas. Taču neko darīt, Gilgameša zinātnieki neredz acīmredzamus atrisinājumus.

Grāmata lasās apbrīnojami raiti, man gan pilnīgi pietika ar absolūti svešas civilizācijas vēstures lasīšanu. Te ir gan kaujas ar skudru kolonijām. Tieši kolonijām. Skudras katra individuāli nav neko gudras, taču kopā viņas viedo tādu kā mākslīgu superintelektu, kurš neiegrožots var pārņemt visu pasauli. Stromopodi, kuri dzīvo savos ūdeņos paši par sevi un neuztraucas par pārējiem. Daži primitīvie zirnekļi un vaboles, kuras iemācījušās uzhakot skudrupūžņa drošības sistēmu. Vienkārši izcili!

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Noteikti lasiet, šādu skatījumu uz zemes cilvēku pēdējām dienām man vēl nebija nācies lasīt. Episkas kaujas, nestandarta pasaule un beigu konflikts, kas liek izsaukties – “Kas te pie velna nupat notika!”. Un tad likt paskatīties uz visu izlasīto vēl no pavisam citas perspektīvas un saprast, ka citādi nemaz nebija iespējams. Atradīsies arī atbilde uz jautājumu, vai cilvēki var sadzīvot ar zirnekļiem.

Naktī, lietū…; Automobilī rīta pusē by Andris Kolbergs

Automobilī rīta pusē by Andris Kolbergs

Ar šo grāmatu man gadījās kāds pavisam nepatīkams atgadījums. Dodoties atvaļinājumā lasāmo biju uzlicis uz kindles, jo nevēlējos stiept līdzi papīra grāmatas. Beidzot vienu vakaru nolēmu pieķerties Kolberga daiļradei. Vismaz man tā šķita dotajā brīdī. Sāku lasīt – Imermanis, kas Imermanis, neko pielikt, neko atņemt. Lasīšanas progresu komentēju goodreads un nonācu pie secinājuma, ka latviešiem ar detektīviem PSRS laikos ir bijis paplāni. Tikai pēc izlasīšanas un novērtēšanas atklāju, ka šo grāmatu nemaz neesmu lasījis, bet tā vietā negribot izlasījis Imermaņa “Nāve zem lietussarga“. Nācās lasīt šo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu tā kā no jauna.

Arī Padomju Savienībā miličiem darba netrūka. Laiku pa laikam kādu noslaktēja, kāds vieglas dzīves tīkodams zaga valsts naudu, cits ņēma kukuļus. Pirmais grāmatas stāsts par kādu ķirurgu noteikti ir aktuāls arī mūsdienu kapitālismā, kur valsts it kā apmaksā medicīnas pakalpojumus. Šeit ir kāds ļoti slavens cilvēks, kurš par operācijas veikšanu prasa naudu. Pacientam jau īsti nav, kur sprukt, vai nu maksā vai ej pie cita ne tik liela speciālista. Bet sākas viss ar grāvmalē atrastu līķi, kurš nosists ar akmens bluķi. Viss stāsts pēc savas būtības ir ilustrācija kā sīki noziegumi noved pie lielajiem. Kā ieradums visu pirkt par naudu izmaina cilvēkus, sagandē jaunatni un beigu beigās noved līdz cietuma nārām.

Otrs stāsts ir par valsts īpašuma izlaupīšanu. Ko tikai nevar izdarīt uzņēmīgs noliktavas pārzinis sasaistē ar rūpnīcas vadību! Tiek viltoti dokumenti, apgrozītas milzīgas naudas summas. Bet galvenais – vajadzīgie cilvēki tiek apgādāti ar deficītajiem elektroniskajiem skaitļotājiem (kalkulatoriem). Par šo lietu miliči bija informēti jau pāris gadus atpakaļ, viens no bēguļojošajiem nozieguma veicējiem tiek atrasts nošāvies Jūrmalā, un vecie notikumi tiek pacelti jaunā perspektīvā. Nekas tā nesamaitā cilvēkus kā nesodāmība, laikus nepāraudzināts cilvēks dzīvē vairs nezina mēru. Nav pat tā, ka nozieguma veicējiem būtu dikti nepieciešama nauda, pelna jau viņi labi, bet kuram gan negribas pāris vasarnīcas, ko atstāt mantojumā bērniem, vasarā aizbraukt uz Krimu vai staigāt importa biksēs. Pavisam traki ir tas, ka reiz iekūlies noziedzības muklājā tu vairs prom netiksi, jo tavi līdzdalībnieki to nepieļaus.

Laba grāmata, par šo autoru tiešām var teikt tikai atzinīgus vārdus. Viņa miliču pasaule nav sterils padomju sapnis, viss tiek rakstīts pietuvināti realitātei. Neviens nešausminās par bomžiem, alkoholiķiem un kukuļņēmējiem. Tā diemžēl bija realitāte arī tajos laikos. Salīdzinot ar mūsdienām ir nedaudz nobīdīta perspektīva, jo mūsdienās spekulants vairs nepastāv un vairāk problēmas sagādā nodokļu nemaksātāji.  Taču pamatlietas joprojām ir aktuālas.

Valoda ir sadzīviskā ar slengu, bet viss lasās ļoti raiti, bez samākslotības un patosa. Izmeklētājs risinot noziegumu gan kalpo kā tāds nozieguma sastāva iztirzātājs, kurš nebaidās likt lasītājam padomāt par dažādiem ētiskiem jautājumiem. Ne viss kas pasaulē notiek ir mērāms kā melns un balts, ne viss likuma burts vienmēr ir piemērojams pilnībā. Reizēm to nemaz nevajag. Nedaudz žēl, ka nav tādu īpaši spilgtu varoņu iespējams autors to darījis speciāli, jo lielākoties jau mēs uz ielas sastaptus cilvēkus nemaz atsevišķi neizdalām no pelēkās masas. Arī šeit gan noziedznieki, gan izmeklētājs nedaudz ir saplūdis ar pelēko masu un standarta detektīva tēlu arhetipu. Tas nedaudz žēl.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ja kādudien iegribas palasīt latviešu detektīva klasiku, labi sarakstītu, bez liekas komunisma iekārtas slavināšanas. Tad droši pūtiet nost putekļus no šīs un ķerieties klāt! Pie reizes uzzināsiet, ko patiesībā nozīmē haļava.

Tarakāni by Jū Nesbē (Harry Hole #2)

Tarakāni

Pērngad izlasījis pēdējo Harija Hola sērijas grāmatu “Policists”, secināju, ka sērijā nelasītas ir palikušas veselas četras grāmatas. Tās bija iznākušas kaut kad pasen, un ar vienu Nesbē grāmatu pusgadā man ir pilnīgi pietiekami, lai apmierinātu savu kāri pēc detektīviem. Martā izlasīju Millenium četras grāmatas un šķita, ka ar skandināvu detektīviem šogad esmu sevi pārsātinājis. Bet tas bija tikai līdz brīdim, kad uzzināju par Tarakānu iznākšanu. Skaidra lieta, man uzreiz vajadzēja izlasīt par Harija Hola izmeklētāja gaitu pirmsākumiem. Paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC, kura man deva iespēju un grāmatu izlasīšanai.

Norvēģijas ārlietu ministrija ir nonākusi kutelīgā situācijā. Kādā no Bangkokas moteļiem ir atrasts viņu vēstnieka līķis. Draud politisks skandāls. Harijam Holam tiek uzdots uzdevums pēc iespējas diskrēti atrisināt nozieguma apstākļus. Taču vietējie apstākļi nebūt nelīdzinās Norvēģijas ikdienai, šeit uz daudziem sīkiem noziegumiem tiek pievērtas acis, vēstnieka ģimene nav īpaši pretimnākoša un šķiet, ka Taizemē dzīvojošajiem norvēģiem katram ir ko slēpt no savas valdības.

Cilvēkam, kurš investējis daļu no sava laika ar Nesbē daiļrades apgūšanu, šī grāmata nesagādās nekādus pārsteigumus. Ja salīdzina ar sērijas pirmo grāmatu “Sikspārnis”, tad darba kvalitāte ir augusi, un autors gandrīz sasniedz savu pēdējo grāmatu līmeni. Nesbē pasaules noziegumi nekad nav statiska drāma, kura izspēlējas slēgtā telpā. Harijs tomēr nav nekāda pensionēta kundzīte, kura visu atrisina pārrunājot notikušo blakusistabā. Viņa meklētie noziedznieki ir labi plānotāji, viltīgi aprēķinātāji un bez nelielas veiksmes viņus reizēm nemaz nebūtu iespējams atrast. Tas nodrošina sižeta dinamisku attīstību un lasītāja vazāšanu aiz deguna.

Detektīvus var lasīt dažādos viedos, bet visaizraujošākais ir, izmantojot grāmatā izlasītos faktus, mēģināt atrast noziedznieku pašam. Saprast noziedznieka motīvus vēl pirms paša Harija Hola un tad, izlasot nobeigumu, uzsist sev uz pleca, sak, kāds es malacis. Tomēr ar šīm grāmatām šāda lasīšanas stila piekritējam nākas pamatīgi pasvīst, sevišķi, ja, tā kā es, ir nedaudz paslinks domu kārtotājs. Vienu vārdu sakot, ekstrapolējot iepriekš izlasītās grāmatas un rūpīgi atlasot informāciju no grāmatas, es veiksmīgi pamatoju savu hipotēzi par vainīgo un biju diezgan pārsteigts, ka man nebija taisnība. Autoram es neko nevarēju pārmest, neko būtisku jau viņš no lasītāja nenoslēpa, bet ar viltu aizveda pa nepareizo sižeta uztveres taciņu. Un tieši tas detektīvstāstu padara par labu detektīvstāstu.

Harijs Holam šajā grāmatā neklājas viegli, pēc triumfa Austrālijā, viņš atkal ir nolaidies līdz standarta pēc darba dzerošam izmeklētājam. Izskatās, ka alkohols uzvarēs, un puisis aizies no policijas vispār. Taizeme viņam piedāvā pārmaiņas gan vides, gan dzīves uztveres, vajag tikai nedaudz saņemties. Godīgi sakot, viņš arī ir vienīgais grāmatas varonis, kurš ir nopietni izstrādāts, visi pārējie tiek atklāti tik daudz, cik tas nepieciešams sižetam, bet tas nemaz stāstam nekaitē. Jo tas tiek darīts visnotaļ meistarīgi, bez liekvārdības. Tādēļ pat pēc grāmatas izlasīšanas viņu vārdus un tēlus var atcerēties. Bez cīņas ar zaļo pūķi viņam ir vēl cīņa ar policijas vadību, cīņa ar politiķiem, cīņa ar mafiju un cīņa ar kultūršoku. Bet tas viss organiski iekļaujas stāstā neradot pārblīvētības sajūtu un nenovirzoties no galvenā vainīgā meklēšanas.

Apskatītie temati ir reģionam raksturīgi – sekstūrisms, korupcija, ķīniešu mafija, pedofilija un korporatīvā peļņas kāre. Vēstnieka nāve aizskar visas šīs tumšās sabiedrības šķautnes un izvelk virs ūdens visas iesaistīto neģēlības. Autors nedaudz aizskar arī reģiona vēsturi, lai lasītājs saprastu, kādēļ tur viss notiek tā un ne savādāk. Tā gan nepretendē uz nopietnu analīzi, bet ir pietiekama stāsta kontekstā.

Lieku 8 no 10 ballēm. Ja vēlies izlasīt kvalitatīvu detektīvstāstu, kas notiek eksotiskā vietā, kurā sižeta attīstība nevelkas gliemeža ātrumā, tad droši ķerieties klāt. Te būs nedaudz no vecās skolas, kur detektīvi mīl iedzert un sadot aizdomās turamajam pa muti, un ne viss acīmredzamais beigās būs patiesība. Ja tāpat kā es esi jau izlasījis sērijas pēdējo grāmatu, tad tas nemaz nekaitēs lasot šo grāmatu, jo viņas jau katra ir pati par sevi.

Источник забвения by Вольдемар Бааль

Источник забвения

Turpinot lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” sēriju, nolēmu pieķerties vienam no melnajiem zirdziņiem. Lasījis nebiju nekad, un tā kā tā bija zinātniskās fantastikas grāmata, es to taupīju līdz pēdējam. Jo vismaz šajā jomā sērijas izdevēji nehaltūrēja un deva lasītājam lasāmas un tam laikam aktuālas lietas.

Kādā no padomju pētniecības institūtiem notiek dīvainas lietas. Zinātnieks Vizins, kurš visu mūžu ir cīnījies pret māņiem, rakstījis niknas atbildes uz ufologu un citādu dīvaiņu publikācijām, vienmēr pieturējies pie citās zinātnes, ir izmainījies. Neviens nepamanīja, kā tas notika, viņam izdevās to noslēpt, bet pēc viena no viņa veiktajiem ķīmiskajiem eksperimentiem viņa uzskatu pamati sagruva. Nabaga zinātnieks nonāca viens pret vienu ar skaudro patiesība. Nācās visu pamest un bēgt pēc palīdzības. Viņam šķiet, ka visa atrisinājums ir aizmirst, taču atmiņa ir tā, kas veido cilvēku, un aizmiršana nozīmē daļu no sava es zaudēšanas.

Neteikšu, ka biju licis lielas cerības uz šo grāmatu, un labi, ka tā. Pirmās pārdesmit lapaspuses ir tādas, ka lasītājs vēlas, lai viņš nekad šo grāmatu nebūtu aizsācis lasīt. Man nebija izvēles, jo esmu nosolījies izlasīt visas sērijas grāmatas, bet citkārt būtu labprāt aizstiepis pie krāsns iekuram. Kas tad ir šis sākums, kas lika nodrebēt pat tādam rūdītam lasītājam kā man? Autors bija nolēmis, ka būtu labi uzsākt grāmatu pavisam postmoderniskā manierē un sākt ar pāris sižeta otrā plāna varoņu apziņas plūsmām, neko nepaskaidrojot, bet iemetot lasītāju uzreiz viņu galvās. Ideja nav slikta, bet izpildījums ir pavājš (maigi sakot). Tik daudz liekvārdības, filozofisku prātuļojumus man vēl nebija nācies lasīt. No sākuma katru lapaspusi pārlasīju pa vairākām reizēm, domāju – sapratīšu, kas un kā. Bet tas padarīja lietas vēl sliktākas, negribu būt snobisks, bet man radās tūkstošiem iebilžu, argumentu. Pieņēmu, atziņu, ka muļķis spēj saģenerēt vairāk jautājumus nekā gudrais atbildēt un iekļāvos plūsmā.

Iekļaušanās man izdevās pavisam labi, grāmata burtiski atslēdz smadzenes, un pirmais lapaspušu simts man garantēja labu iemigšanu pāris vakariem. Kad autors beidzot uz skatuves uzdzen galveno varoni, lasīšana ir tā noriebusies, ka tev atrodas daudz darāmā, lai lasīšanu atliktu uz nenoteiktu laiku. Vārgākus cilvēkus viņa, iespējams, varētu pamudināt pielikt sev rokas, tā, ka uzmanīgi lasīt kāda uzraudzībā – viens lasa, otrs uzmana. Vizina parādīšanas nedaudz uzmundrināja, zinātnieks kaut ko bija atklājis savā institūtā, kas radīja viņa vielu pārdomām. Taču viņš, nabags, varbūt arī ir mācējis disertāciju aizstāvēt un studentus mācīt, taču neko nejēdz no zinātniskās metodes. Viņš nobīstas no rezultāta un tin makšķeri, lai aizmirstos.

Tiks tālu viss labi, papildus problēmas ģimenē, sieva, meita, kašķi institūtā, tas viss liekas kā labs pārtraukums bezgalīgā varoņa filozofēšanai par visu un ap visu. Varoni gan te grūti vainot, vairāk pie vainas ir uz ezotērisku un pseidozinātni pavilktais autors, kas nejēdzot lietu būtību, spļauj ārā teorijas, kuras katram cilvēkam ar “atvērtu prātu” šķistu kā medusmaize. Zinātniekam gan piemīt stipra ticība zinātnei (tā arī bija rakstīts ticība, kas lieku reizi liecina, ka diplomu viņam iedevuši par sesiju atsēdēšanu), bet nu ir pienācis laiks mainīt ticību. Ķīli izsit ar ķīli, tādēļ viņš dodas uz attālu novadu, kurā esot ronama tāda vieta, kas ļauj cilvēkam aizmirst. Par to rakstījis kāds žurnālists Andromedovs, kurš nudien uzvedas kā cilvēks no Andromedas galaktikas.

Pa ceļam viss kļūst aizvien dīvaināk, dīvaini telefona zvani, dīvainas sievietes un galamērķis ar dīvains. Labi, ka vismaz skuķi viņam smuki trāpījās, viesnīcas apteksni viņš viens divi pavedināja.

Tagad sekos MAITEKLIS, tāpēc bailīgākie nelasām. Izrādījās, ka patiešām citplanētieši eksistē un viņi kā traki ir uz Zemes cilvēkiem. Par visu makti grib pacelt tos jaunā līmenī, taču tieši iejaukties nevar. Šis apgalvojums gan netur kritiku, jo grāmatā viņi ar to vien nodarbojas, bet tā jau vairāk ir autora problēma, kurš aiz pacilātām runām reizēm aizmirst to ko pats sarakstījis. Vizinam ir potenciāls, viņu pat viena grib precēt (nepavisam nav slikti), nez kā viņš atrisinās dzīvojamās platības jautājumu uz Jupitera vai dzīvos?! Bet viņam viss pēc uzzinātā ir jāaizmirst, jo katram savs ceļš ejams. MAITEKĻA BEIGAS.

Visi šie notikumi ir bagātīgi piesātināti ar prātuļojumiem, par cilvēku dabu, zinātnieka atbildību un citām vispār svarīgām lietām, taču tas viss ir izdarīts garlaicīgi, pretrunīgi, ka lasīšana nesagādā nekādu prieku. Laiku pa laikam pieslēdzas otrā plāna varoņi, kas sadzīves aprakstus mij ar dziļām “iekšķīgām” pārdomām. Autors nav smādējis arī veco labo Parīzes Dievmātes katedrāles paņēmienu un stāstā iepinis kuprainīti, kurai arī ir sava laime. Lasot šo grāmatu, es procesa vidū paņēmu nedēļu atvaļinājumu, citādi tas būtu traumējis manu psihi un liktu asiņot acīm.

Grāmatai mierīgi lieku 1 no 10 ballēm. Var droši ņemt līdz uz neapdzīvotas salas, nebūs jāuztraucas par iekura meklēšanu, sirds nesāpēs par praktisku pielietojumu. Ja esi saņēmies lasīt, tad iesaku pirms tam labi izgulēties un sadzerties kafiju. Labu laiku veltīt apcerei, kā būtu ja paņemtu ūdeni un pārtikas sāli, sajauktu abas vielas kopā un rezultātā iegūtu pienu. Pienu ar visu taukprocentu, laktozi, olbaltumvielām un somatiskajām šūnām. Tā tik būtu padarīšana! Visas slaucējas varētu pārkvalificēt par grāmatvedēm un ganus par miličiem! Lasot domājiet par gaišo nākotni un tīro enerģiju, atveriet čakras un pieslēdzieties Akaši grāmatai.

Ceļojums uz dienvidiem no Magelāna jūras šauruma by Rokvels Kents

CEĻOJUMS UZ DIENVIDIEM NO MAGELĀNA JŪRAS ŠAURUMA

Kas ir vislabākā lasāmviela ceļojot? Protams, ceļojumu grāmatas. Tādēļ dodoties atvaļinājumā ņēmu sev līdzi šo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu. Autors sevi man jau ir pierādījis, un ja ir vēlme izlasīt kādu mierīgu optimistisku ceļojumu, kurā jūsmo par pašu procesu kā tādu un nesūkstas par sūro ikdienu, tad šis autors vienmēr ir laba izvēle.

Rokvels Kents šai grāmatā apraksta savus klejojumus ar kuģi pa jūru, jāšus un kājām gar Latīņamerikas galējo dienvidu novadu krastiem. Viņš tiecās sasniegt Horna zemesragu — visu laikmetu jūras braucēju ilgoto un iecerēto ceļa mērķi — un, ceļodams pa Ugunszemi un apkārtējām salām, piedzīvoja ne mazumu brīnumainu notikumu. Rokvels Kents saistoši, ar viņam raksturīgo asprātīgumu un raitumu stāsta par visu labo un slikto, ko viņš redzēja šajā draudoši skarbu klinšu, krāšņi zaļu mežu, jūras sadrupinātu un aprītu kalnu, miermīlīgu zvēru un viesmīlīgu ļaužu novadā. Grāmatā aprakstītie notikumi attiecas uz 20. gadsimta divdesmitajiem gadiem.

Šī ir viena no tām retajām reizēm, kad grāmatas anotācija perfekti pastāsta par to kas būs izlasāms. Ja nedaudz smalkāk, tad Rokvels dzenoties pēc kāda sena sapņa, Dienvidamerikas ostā iegādājas glābšanas laivu, atrod sev ceļabiedru, kurš mīl ieraut, bet ir prasmīgs jūrnieks un namdaris. Apsper vietējās pārtikas noliktavas un pēc svinīgas ceremonijas dodas jūrā. Pirmie kucēni ir jāslīcina, un pēc pāris stundām kuģītis ir gandrīz nogrimis un pārtika samirkusi. Nākas meklēt vietu remontam.

Uz Horna ragu arī viņš neskrien pa galvu pa kaklu, tā vieta parastam buriniekam nemaz nav tik viegli sasniedzama. Tādēļ lielākoties viņš ar savu ceļabiedru kursē gar Ugunszemes krastiem, satiekas ar vietējiem un uzklausa tos stāstus. Grūti ir iedomāties mežonīgāku vietu, kur apmesties uz dzīvi. Tai piemītot skarbs skaistums, taču baltajam cilvēkam viegli te neklājas. Reiz te dzīvojušas vietējās ciltis, taču tagad pēc veiksmīgas kristīšanas no tiem ir palikušas pāri tikai apmetņu vietas. Laikā, kad autors ceļoja, tur nebija nekādas infrastruktūras, un nācās daudz paļauties uz vietējo zemes īpašnieku laipnību.

Var tikai nobrīnīties par autora uzņēmību, es personīgi nekad neuzsāktu šādu ceļojumu, neizplānojis visus iespējamos variantus. Taču viņš mierīgi dodas zemes iekšienē paļaudamies uz cilvēku vārdiem, bez kartes, brienot pa purviem un laužoties cauri džungļiem. Cilvēki ir dažādi, ne visi grib atklāt vieglāko ceļu uz savu fermu, nodokļu inspektori un valdība ir jātur pa gabalu. Rokvelu var raksturot kā neglābjamu optimistu, reizēm viņš apvainojas, vienreiz pat gribēja kauties, bet tas arī viss, viņš pieņem dzīvi tādu, kāda tā ir, un īpaši nesatraucas par to, kā varētu būt. Nevar izslēgt, ka, iespējams, viņš šo to ir noklusējis un pārveidojis, bet tur neko nevar darīt – viņa stāsts, stāsta, kā grib.

Lieku 8 no 10 ballēm, forša grāmata atslodzei. Par sen aizgājušiem laikiem, cilvēkiem pirms globalizācijas. Par pasauli, kura vēl nepavisam nebija izpētīta, par salām, kuras neviens vēl nebija atklājis. Iesaku izlasīt tāpat kā pārējos autora darbus. Bonusā viņš kā mākslinieks ir grāmatā ielicis savu darbu reprodukcijas, un zīmē viņš labi.

Lopu ekspresis by Toms Kreicbergs

Lopu ekspresis

No šī autora darbiem man ir nācies lasīt tikai vienu viņa stāstu krājumu “Dubultnieki un citi stāsti”, pēc tā izlasīšanas cerēju, ka autors atspersies uz ko garāku par pārdesmit lapaspusēm, un manas vēlmes ir piepildījušās. Pateicoties izdevniecībai Zvaigzne ABC man tika dota iespēja izlasīt Toma Kreicberga jaunāko darbu “Lopu ekspresis” pirms tā izdošanas. Starp citu, šīs grāmatas atvēršanas svētki būs 23. augustā. Grāmatu ilgi nemarinēju, un ķēros klāt pie lasīšanas uzreiz.

Pēteris – puika no Latvijas, kurš izsities līdz postenim kādā no lielajām Volstrītas investīciju bankām. Šķiet, ka visa dzīve ir vaļā, strādā, pelni naudu un nodarbojies ar savu hobiju – komiksu zīmēšanu. Taču dzīvē nekas nav vienkārši – ir kārtējā ekonomiskā krīze, un darbs bankā nudien nav īsti tāds, kādu Pēteris bija gaidījis. Laura ir Ulmaņlaiku meitene, kurai nākas pārciest izsūtījumu Krasnojarskā, jo tā nu ir sagadījies, ka viņas tēvs ir bijis Ulmaņa līdzgaitnieks. Pēteris ir Lauras mazdēls, un viņš ir nolēmis izstāstīt vecāsmātes stāstu komiksā.

To, ka grāmata nebūs zinātniskā fantastika, kā biju cerējis, es sapratu pēc pirmajām desmit lapaspusēm, bija gan vēl cerība uz kādu laika mašīnu, taču tā bija tikai sevis mierināšana. Bet tā man ir praktiski ar katru grāmatu, kad, izlasot tikai virsrakstu, es no autora sagaidu konkrētu stāstu, kuru vairāk vai mazāk esmu ekstrapolējis no autora iepriekšējās daiļrades. Tad es parasti savācos un sev ieskaidroju, ka autors jau stāsta savu stāstu, nevis piepilda kāda ilgas.

Bet nu pie pašas grāmatas. Laika mašīnas tur nebija, ja vien par tādu neuzskatām atmiņu. Toties ļoti labi bija aprakstīta jaunā Volstrītas darboņa ikdiena bankā. Pats jau nekad tādā institūcijā strādājis neesmu un spriest varu tikai pēc tā, cik pašam ikdienā nākas saskarties ar finanšu lietām, tā, kas augstskolā apgūts un izlasītajām finanšu tirgiem veltītajiem grāmatu plaukta metriem. Autors visnotaļ drosmīgi lieto industrijas slengu, un tā kā viņam pašam ir pieredze šajā nozarē, tad vietā. Var redzēt, ka ja ne Pēteris pats, tad vismaz apkārtējie saprot, par ko viņi runā. Tas radīja patīkamu Volstrītas autentiskumu. Varētu teikt, ka stāsta slānis, kas garāmejot pieskārās ekonomiskajai krīzei un tās cēloņiem, mani aizskāra vispersonīgāk. Tādēļ ļoti personīgi uztvēru tās lietas, kas, manuprāt, bija pārāk vienkāršotas (ar prātu sapratu, ka šī grāmata nav investīciju politika nestabilā makroekonomiskā vidē, bet sirdij jau nepavēlēsi), par terminu izskaidrojumiem zemsvītras piezīmēs, un dažiem citiem stāstam mazsvarīgiem sīkumiem.

Šis nav arī kārtējais stāsts par Volstrītas sabrukšanu, tādu jau ir simtiem, šis ir par cilvēka vēlmi atrast vietu dzīvē. Katrs pēc skolas beigšanas zina sajūtu – bet ko tālāk? It kā vajadzētu strādāt, bet ar ko? Daži izvēlas īstenot savus sapņu, bet lielākoties cilvēks meklē iespēju nopelnīt. Vēlams tā, lai nauda strādājot spētu kompensēt savus hobijus. Pēteris ir tāds. Sevi viņš uzskata par aktieri un ciniķi, ja ir mērķis, tad šādi to ir sasniegt visvieglāk, ir tikai jāsaprot, kas jāsasniedz. Pēteris ikdienā piedalās multimiljonu dolāru vērtu projektu izvērtēšanā un analizēšanā, saņem lielu algu, taču patiesu prieku viņam rada nevis sasniegumi darbā, bet tas, ka viņa komiksu lapas apmeklētāju skaits ir pieaudzis līdz simtam. Brīdis, kad kāds ir pamanījis viņa komiksus un uzrakstījis par tiem. Šāds novērtējums viņam dod lielāku gandarījumu par gaidāmo bonusu un šefu uzslavām. Taču kā īsts ciniķis viņš saprot, ka no sapņiem nepaēdīsi un tēlo vien tālāk, ka viņa darbs ir daļa no viņa sapņa. Protams, ir vēl mīlestība, sekss un nedaudz Latvijas.

Lauras stāsts ir krietni vien vienkāršāks. Par laikiem, kad aizbēgt no realitātes varēja vienkārši dzīvojot laukos un nelikties par to ne zinis. Taču tikai līdz brīdim, kad tā zaldāta formā tev nepieklauvē pie durvīm un nepavēl savākt mantas. Te mani sāka nedaudz uztraukt, vai kārtējo reizi nebūs jālasa kāds Sibīrijas stāsts. Tādus man ir nācies gan dzirdēt, gan lasīt vairumā, un šaubījos, vai vēl viena izlasīšana man spēs iedot ko papildus. Tomēr viss izvērtās savādāk, standartā cilvēki stāsta par savu dzīvi, un ir grūti paskatīties uz to no malas. Un autora izvēlētā lopu ekspreša līdzība šeit ir ļoti vietā gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

 “Vairums no viņiem ienīda šo vilcienu. Daudzi zināja, ka pie durvīm nav sargu, tomēr tik un tā palika vagonā. Daži tāpēc, ka neredzēja ceļu mežonīgajos džungļos tur ārā. Tomēr vairums palika savā vietā tāpēc, ka ticēja: pastāv kāds ceļa mērķis. … Kāds viņiem bija pārdevis labo vēsti par mērķa eksistenci.

Bet patiesībā bija tikai ceļojums. Cauri tumsai grabēdami traucās veci, sarūsējuši vagoni. Un miljards seju, piespiedušās pie netīriem lodziņiem, priekšā redzēja tikai sliedes.”

Lieku 8 no 10 ballēm. Visi mēs sēžam lopu ekspresī – vēlamies vai nevēlamies. Grāmatu var lasīt kā visnotaļ veiksmīga Volstrītas darboņa karjeras sākumu, kuram autora personīgā pieredze piedod papildus autentiskumu. Var lasīt kā kārtējo Sibīrijas stāstu un par to, kā sadzīvot ar padomju represiju mantojumu, par to kā tas pāriet no paaudzes uz paaudzi. Tai pat laikā labi tiek parādīts, ka Latvijas iedzīvotāji šajā bēdā nudien nav nekas unikāls. Var pavisam vienkāršotā veidā pafilozofēt kopā ar autoru par lielo baņķieru ētiku un rīcības motīviem. Par to, kā pasauli nevada gudri un viszinoši cilvēki ar mērķi, tā vietā ir daudz cilvēku, kas tikai dara savu darbu likuma ietvaros un ar savu vēlmi nopelnīt lieku dolāru apzināti vai neapzināti rauj bezdibenī visus pārējos. Nudien ir vērts izlasīt!

Ukajali dzelmēs zivis dzied by Arkādijs Fīdlers

Ukajali

Par šo grāmatu es droši varu pasacīt – bērnībā es viņu esmu lasījis. Taču, ko es tur izlasīju, nudien nespēju atcerēties. Tādēļ turpinot deldēt atlikušo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu kaudzi, paņēmu šo. Godīgi sakot, tādēļ ka plāna, bet to sev attaisnoju ar domu, ka es viņu lasu ceļojuma laikā, un kad gan vēl lasīt grāmatas par ceļošanu, ja ne ceļojumā.

Laika posmā no 1933. gada līdz 1934. gadam grāmatas autors ir bijis zooloģiskā ekspedīcijā Amazones baseinā, tur viņam sakrājušies ceļojuma iespaidi, kuru rezultātā radusies šis darbs. Te vairāk vai mazāk ir aprakstīts viss autora ceļš no Portugāles līdz Ukajali. Piefiksēti sastaptie cilvēki, aprakstīts apmeklētās vietas un pavisam nedaudz arī dzīvnieku un augu apraksti.

Pats autors gan apgalvo, ka te liela daļa no piedzīvotā nav iekļauta, un nevar jau zināt, cik izrediģēts ir pie mums izdotais teksts. Bet ne par to ir šis apskats. Tas vairāk ir par to, ka labs ceļojums tāds paliek arī pēc astoņdesmit gadiem. Autors raksta par saviem novērojumiem, par vietējo tautu paražām un baltā cilvēka uzvaras gājienu Dienvidamerikas kontinentā. Autora apmeklētās vietas savus ziedu laikus jau bija pārdzīvojusi, kaučuka bums beidzies, un eiropiešu kolonizācijas mēģinājumi gāja uz beigām. Cilvēki joprojām bija ielauzušies tikai nelielā Amazones baseina daļā, un galvenā dzīvības artērija bija upe. Pilsētās parasti līdz ar pēdējo māju sākās džungļi, un šīs vietas ir tik tālu no administratīvajiem centriem, ka tajās likumu nosaka tie kuri stiprāki.

Bija diezgan šokējoši lasīt par to, kā baltie komersanti savā starpā sarīda indiāņu ciltis, jo pareizi preparētas galvas tobrīd ir labā cenā. Verdzība, lai ar skaitās atcelta, nekur nav pazudusi. Ar vietējiem pamatiedzīvotājiem neviens nerēķinās, un tas viss notiek uz krāšņas dabas fona. Labi bija uzrakstīts arī par Polijas pilsoņu mēģinājumiem nodibināt savu koloniju, un kā tas viss izvērtās. Ne velti autors brauca uz Ukajali, tur savulaik bija atrodama liela poļu komūna. Tie ar viltu bija izmānīti džungļos. Savulaik tā bija populāra fondu apgūšanas metode – atrast muļķus, kas gatavi dzīvot nekurienē, sasolīt tiem paradīzi un tad klusi ar lielāko naudas daļu notīties. Amazone ir pilna ar šādiem projektiem, kuri aizsākās jau konkistadoru laikos.

Es nevaru noliegt to, ka uzrakstīts ir labi, taču vietām ne pārāk interesanti. Gadījās divas reizes lasot šo grāmatu aizmigt. Lasot atradu arī to, ko patiesībā biju uzzinājis no šīs grāmatas bērnībā. No šejienes nāk manas pirmās atmiņas par piraijām un to plēsonīgo dabu, par samiem, kuri mīl dziedāt upē, par to, ka neskatoties uz visu krāšņumu Amazones džungļos praktiski nav nekā ēdama. Daudz ir tiek runāts par apkārtējo pasažieru mīlas dzīvi un vietējo paražām, tiek izceltas sastaptās autoritātes un to šaubīgie peļņas veidi. Reizēm paskatoties dokumentālās filmas nākas secināt, ka meža dziļākajos nostūros viss vēl ir kā autora aprakstītajā laikā, gar tiem nabaga mežoņiem nevienam nav nekādas daļas. Arī korupcija nav gājusi mazumā un sociālās reformas joprojām vairāk ir populisms nekā darbi.

Lieku 8 no 10 ballēm. Ja apnicis pārlasīt ulmaņlaikos izdoto enciklopēdiju par pasaules zemēm un tautām, un gribas ko svaigāku par Amazoņu upi, tad droši var ķerties klāt šai grāmatiņai. Tikai jāatminas, ka aprakstītie notikumi sen ir daļa no vēstures un neataino mūsdienu situāciju.

Nāve zem lietussarga by Anatols Imermanis

Nāve zem lietussarga

Lasīt šī autora darbus ir tas pats, kas bez anestēzijas raut zobus. Tādēļ bija nopietni jāsaņemas, lai izlasītu viņa kārtējo darbu “Piedzīvojumi. Fantastikas. Ceļojumi.” sērijā. Vienīgi priecē tas, ka šis nu reiz ir pēdējais viņa detektīvgabals, kuru es šajā mūžā grasos izlasīt.

Oskars Latrops ir no darba atlaists operators, kuram dzīvē diez ko neveicas, amerikāņu sapnis nav piepildījies. Un tad pēkšņi nāk negaidīts piedāvājums no viņa paziņas Olivera Dērtija uzņemt dokumentālu filmu par kādu ASV mazpilsētu. Taču filmas uzņemšanā jau pašā sākumā viss noiet greizi, un Oskaram jāpiedalās bankas aplaupīšanas izmeklēšanā. Bonusā te vēl ir sektanti, ASV popmūzika, kapitālisma kritika un dzīšanās pēc peļņas.

Grāmatas aizmugurē kopsavilkums sola, ka šī ir aizraujoša lasāmviela tiem jauniešiem, kuriem patīk piedzīvojumu literatūra. Iespējams, ka es neesamu vairs jaunietis, un varbūt man nepatīk arī piedzīvojumu literatūra. Grāmata, manuprāt, ir totāls mēsls, kuru ar interesi lasīt var tikai ļoti agrīnā vecumā par pasauli neko nezinošs cilvēks. Un tas neskatoties uz to, ka grāmatā ir pieminēta gan pornogrāfija, gan sekss. Tas priekš 1982. gada bija dikti liberāli. Bet nu par to, kādēļ man nepatika.

Kā tajā anekdotē par žiguļu rūpnīcu arī Imermani ir piemeklējis līdzīgs lāsts, lai ar ko viņš nerakstītu, lielākoties rezultāts ir viena un tā pati grāmata. Noziegums un tā izmeklēšana. Pašam noziegumam tiek veltīta pirmā grāmatas piektdaļa un pārējā laikā varonis ar putām uz lūpām risina noziegumu. Liecinieki ir juceklīgi, viņiem ir ne tikai jāmelo un jāmaldina izmeklētējas, viņiem ir jāatklāj kapitālisma tumšās puses. Jāparāda, cik viegli kapitālismā aiziet pa noziedznieka plato ceļu. Jāuzsver, ka noziegums ir ne tikai sodāma lieta, bet arī iespēja tikt pie naudas un slavas. Nu pie cietumsoda arī, taču tas ir nieks, ja tu to dari Jēzus atnākšanas un lielā dolāra vārdā.

Var droši teikt, ka pēc pirmajām pārdesmit lapaspusēm grāmata kļūst nelasāma, sevišķi, ja zināms stils, pēc kura autors būvē savus detektīvus. Jā, noris it kā spraiga izmeklēšana, fakti ir kaudzēm, un liecības laiku pa laikam ļauj izvirzīt hipotēzi par notiekošo. Bet mēs taču visi zinām, ka Imermanis vienmēr beigās izstumj no krūmiem klavieres, lai padarītu visu iepriekš uzzināto par tīri ilustratīvu materiālu. Tādēļ ir grūti saņemties un lasīt dezinformāciju,. PSRS laikos varbūt varēja palasīt kapitālisma kritiku un apskaust cilvēkus, kuriem a dienu televizors rāda televīzijas šovus un reklāmas. Mūsdienās, kad paši esam ieslīguši šajā “zaņķī”, tas vairs nedod nekādu pievienoto vērtību. Ja nu tikai ievilkt sev ķeksīti, ka arī padomju cilvēks, sabrūkot komunismam, apakšā izrādījās tāds pats patērētājs kā rietumnieki.

Varoņi arī šajā stāstā ir tikai izkārtnes, lai parādītu cilvēku alkatības dažādās formas. Pat Oskaram nav sveša liekulība, ja vien ir iespējams saraust kādu dolāru. Nemaz nerunāsim par misteru Dērtiju, kura uzvārds ir trāpīgi piemeklēts. Pārējie ir alkatīgs baņķieris, kurš vēl ir pasists uz reliģiju. Pravietis, kurš nodibinājis hipiju kustību un vēlas kļūt slavens muzikants. Ir vēl viens gandrīz slavens mūziķis, kuru Dērtijs gatavojas padarīt pavisam slavenu. Papildus klāt piemesti visādi gangsteri un vidusmēra krāpnieki.

Grāmatai lieku 1 no 10 ballēm. Pilnīga papīra un laika izniekošana. Mēģināju lasīt gan skaidrā, gan pālī, nekas nelīdzēja. Ja tiešām vēlaties sevi paspīdzināt ar īpašu latviešu detektīvu, kas sevī iekļauj arī kapitālisma kritiku farsa formā, tad droši ķerieties klāt. Visādi citādi turieties no šīs grāmatas pa gabalu.

P.S. No šī autora darbiem lasāma ir vienīgi “Mortona piramīda”, viss pārējais ir PSRS laika garā sarakstīta propaganda.

Harka – virsaiša dēls by Līzelote Velskopfa – Henriha

Harka - virsaiša dēls by Līzelote Velskopfa – Henriha

Uz Lielās lācenes cikla pirmo grāmatu es acis metu jau sen – kopš sērijas “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” lasīšanas uzsākšanas. Pēdējo divu gadu laikā no plaukta esmu viņu ņēmis kādas desmit reizes, lai uzsāktu lasīšanu, un katru reizi nolicis atpakaļ, jo negribējās lasīt divsimt lapaspušu biezu bērnu grāmatu, nez vai tik plāna maz skaitās grāmata? Bet nu dodoties atvaļinājumā sapratu, ka lidmašīnā tāda fiksi lasāmā grāmata būs pašā laikā.

Harka ir dakotu cilts virsaiša dēls. Bērnību viņš pavada apceļojot savas cilts teritorijas. Dakoti ir mednieki, viņi ceļo no vienas vietas uz otru, cīnās ar vilkiem, lāčiem un citām ciltīm. Lielākoties viņi dzīvo pusbadā, reizēm vainīgi ir vilki, reizēm naidīgie kaimiņi. Bet nu uz apvāršņa ir parādījies jauns spēks – garie naži, bālģīmji, kuri aizkavē bizonu ierašanos, kuri pārdod ugunsūdeni un šautenes. Spēku balanss ir izmainījies, Harkam būs jāiemācās dzīvot jaunajā realitātē.

Bērnībā šo grāmatu biju lasījis un turpinājumu ar’. Trešo cikla grāmatu latviski neviens, šķiet, tā arī nav izdevis, bet es par to nesēroju. Lasot indiāņu stāstu pieaugušā vecuma mani pārņēma divējādas sajūtas. Nav vairs tā bērnu dienu entuziasma, kad stāstam milzu bonusu deva vien indiāņu pieminēšana. Nu es esmu salasījies daudz par baltā cilvēka liekulību un vēstures grāmatas, lai varētu puslīdz droši apgalvot, ka autores indiāņi apdzīvo kaut kādu mītisku pasaku zemi, kurai ar realitāti ir maz sakara.

Grāmatas pamatideja ir “noble savage” tēmas attīstīšana. Indiāņi, lai ar’ kādi, ir pašpietiekami savā vienotībā ar dabu. Un tad atnāk baltais cilvēks, kurš visu izposta, atrauj tos no dabas un pamet zem civilizācijas riteņiem. Harkas cilts visu laiku ir dzīvojusi baltos neredzot un par to īpaši nesatraucoties. Dakotu lielie vīri ir noslēguši vienošanos, ka dakotu zemes paliks dakotiem. Tagad tik atlieku uzmanīt, lai dakotu lielais noslēpums nenokļūtu bālģīmju rokās. Lielais noslēpums ir zelts, un pat muļķim ir skaidrs, ka tie zelta dēļ neskatīsies uz nekādiem līgumiem. Tā nu Harkas tēvs glabā noslēpumu, kaujas ar kaimiņiem un gaida bizonus. Cilts burvis no baltajiem īpaši nebaidās, viņš grib izmantot to noslēpumus savā un savas cilts labā. Virsaitis ir par izolacionismu, un tā viņi tur peras. Bet stāstā tam nav nekādas nozīmes, jo autore nevij nekādus gudros stāsta pavedienus un nerada kopsakarības. Viņa entuziastiski stāsta par indiāņu dzīvesveidu un tad pēkšņi iemet tajā bālģīmjus.

Tas viss rada tādu komisku cilts atveidojumu, kura ir īsti nelaimes putni. Daļu no vīriem sakož vilki. Tad seko episkas bizonu medības, kurā sabradā vienu no virsaišiem. Nemaz nerunāšu par dižajām lāču medībām, kur vīri aiziet nebūtībā viens pēc otra. Salīdzinot to ar cilšu plēšanos, nākas secināt, ka vilki un lāči ir viena varena cilts. Baltie cilvēki, kā jau teicu, parādās epizodiski, lai ar viltu apkāstu dabasbērnus un piedzirdot izkrāptu senču noslēpumus. Vienu vārdu sakot, ne sliktāk kā tas stāsts par lībiešu virsaišiem, šķūni un vācu bruņiniekiem.

Par varoņiem ir grūti ko pateikt, tos atšķir tikai vārdi un zirgu skaits. Harka ir vienīgais, kurš kaut cik atšķiras no pārējiem. Bet ir standarta godīgais, izveicīgais, apķērīgais un vislabākais indiāņu puika. Īsts vilku nāve. Acīgs kā velns un nebaidās konfliktēt ar garu pasaules zinātājiem. Tipisks klišejisks indiāņu puika, kurš ļoti labi iederas savā klišejiskā indiāņu ciltī.

Neskatoties uz visu saraustīgumu, naivumu man joprojām stāsts ir palicis siltā atmiņā, un pārlasīšana neko daudz nemainīja. Lieku 7 no 10 ballēm. Labs pusaudžiem domāts indiāņu stāsts. Lasot atstāja spēcīgu liesa suņa pēcgaršu, kuram pa virsus uzkosta ar zelta tīrradni nosista forele.

Lamb: The Gospel According to Biff, Christ’s Childhood Pal by Christopher Moore

Lamb A Novel

Šo grāmatu man blogeru Ziemassvētkos virtuāli iedāvināja Lasītāja. Tas, kā viņa ir uzokšķerējusi manu vājību uz Jēzus dzīvesstāstiem to visdažādākajās izpausmēs, man ir palicis noslēpums. Bet izlasot anotāciju vien, es sapratu, ka lasot šo grāmatu varēšu beidzot izmantot visas manas Vecās derības un Jaunajā derībā neiekļauto evaņģēliju zinības. Nomarinēju grāmatu veselu gadu, taupīju brīdim, kad būšu izlasījis ko tik vāju, ka tas man būs atsitis lasītprieku. Tāds brīdis pienāca izlasot par velotrekistu nacistu Vācijā.

Kad gan kaut kas labs ir nācis no Nācaretes?

Par Jēzu un silīti mēs visi zinām, nedzīvojam jau padomju laikos, kad uz baznīcu nevarēja iet. Taču cītīgākie Bībeles lasītāji būs pamanījuši, ka ar Jēzus bērnības aprakstiem grāmatu grāmatā ir pavisam švaki. Jā, divpadsmit gadu vecumā viņš manīts diskutējot ar mācītiem vīriem kādā templī, taču tas arī viss, pēc tam viņš parādās jau pieaudzis un dodas pie sava pustrakā brāļa, lai tas viņu pabāztu zem ūdens. Dieva dēla zudušie gadi ir jautājums, kas nodarbinājis daudzus teologus, kanonā neiekļautie evaņģēliji šo to izgaismo, bet kurš gan ticēs, ka mazais Jēzus dusmu uzplūdā nogalējis citus bērnus labākajās Elijas tradīcijās? Skaidrs, ka neviens, tādēļ ir jāmeklē īstais evaņģēlijs, Biffa evaņģēlijs. Šajā evaņģēlijā ir brīnumi, ceļojumi, seksīgas sievietes, maģija, dziedināšanas, dēmoni, jogi, mirušo atdzīvināšanas un kung-fu. Vienu vārdu sakot, viss no trīspadsmit līdz trīsdesmit gadiem.

Biffs ir parasts ebreju puika, kura sapnis ir kļūt par ciema idiotu, tas darbs kaulus nelauž, visādi citādi viņam būtu jāmācās par akmeņkali. Viņam ir arī pustraks draugs Džošua, kurš apgalvo, ka esot Dieva dēls. Džošua tēvs Jāzeps uz šo lietu skatās skeptiski un domā, ka pie vainas ir viņa sieva, kas puiku tikai pavedina uz maldiem. Labi, ka viņu pārējie bērni ir normāli. Biffs ir lāga puisis, kas sava drauga labā ir gatavs uz visu, pat ja tā ir visa naudas notriekšana ar maukām, eksperimentējot ar grēku. Dieva dēls jau pats neko tādu nevar darīt, bet kā var sprediķot par grēku to nezinot? Te talkā nāk Biffs, jo viņam ir pieredze ar grēkiem un savam draugam jau var izstāstīt.

Džošua ir arī pārāk naivs, lai iedziļinātos ikdienas lietās. Viņa prāts ir aizņemts ar daudz augstākām lietām. Domājiet – sprediķi tūkstoš cilvēkiem var noorganizēt improvizējot. Paskatieties uz mūsu piketiem, ja nav organizācijas – nav cilvēku! Nopietnām manifestācijām ir nepieciešami Biffa tipa cilvēki, kuri palīdz un rada pamatu cilvēkiem pulcēties. Vai arī ceļojums uz Indiju, tas nav tik viegli kā varētu domāt. Vai kāds Dieva dēlam liks ārstēt kamieļa aizcietējumus ar kaltētiem tritoniem, tādēļ jau ir draugi, kas ir praktiski cilvēki.  Biffs uz pasauli skatās racionāli un īsti Džošua izredzētībai līdz galam netic, neskatoties uz brīnumiem un eņģeļiem. Jo ir viena liela problēma, pats Džošua viņam ir atzinies, ka Dievs neatbild uz viņa lūgšanām, un viņam ir plāns, kā viņam likt sevi uzklausīt. Bet šo stāstu mēs visi zinām.

Nezinu, kā šo grāmatu ir lasīt kristietim, iespējams, tā būtu viena vienīga zaimošana. Tā teikt, Dieva vārda nelietīga zaimošana. Te gan jāskatās, cik dziļas ir viņa Bībeles zināšanas. Nebrīnītos, ja kāds viņu izlasītu arī kā patiesu evaņģēliju. Tagad jau tādi nestandarta evaņģēliji nāk ārā no katra sevis cienoša sektanta. Taču man kā nekristīgam cilvēkam likās ļoti laba tēmas izvēršana uz humoristisko pusi, lai gan ar visnotaļ pamācošu pieskaņu. Grāmata ir no tām, kad ir grūti atrauties, autora pašmērķis nav bijis visu padarīt smieklīgu līdz absurdumam, un ne visas lietas pasaulē ir smieklīgas.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, iesaku izlasīt visiem, kas uz reliģiskām lietās spēj paskatīties ar humoru un neapvainoties. Grāmatas mērķis nav izšaubīt kāda ticību vai pārbaudīt tās stiprumu. Tas ir stāsts par īstiem draugiem.

%d bloggers like this: