Navigate / search

Harry Potter and the Cursed Child – Parts I & II (Harry Potter #8) by J.K. Rowling, Jack Thorne, John Tiffany

Harry Potter and the Cursed Child

Tā nu ir sanācis, ka arī es esmu lasījis Harija Potera sēriju divas reizes noteikti. Nevaru teikt, ka esmu šīs sērijas aizrautīgs fans, taču novērtēju to kā ļoti labu. Sērijai sen, sen atpakaļ tika pielikts punkts. Taču no agrāku laiku rakstnieku piemēriem jau varēja pieredzēt, ka labam naudu pelnošam stāstam nav lemts apstāties pašam no sevis vai tik triviāla iemesla dēļ, ka rakstniece, redz, visu esot pateikusi. Skaidrs, ka turpinājumam, lai ar’ kādam, bija jābūt. Par to, ka grāmata būs dižpārdoklis, liecināja kaut vai tas, ka nākamajā dienā pēc izdošanas tā bija pieejama manā piemājas grāmatu bodē. Skaidrs, ka nopirku un sāku lasīt.

Man jāatzīstas vienā bērnu dienu vājībā – man savulaik dikti patika lasīt lugas. Esmu izlasījis visas Blaumaņa un Raiņa lugas, vismaz tās, kas ronamas kopotajos rakstos. Papildus lasīju visādas lugu antoloģijas skolēniem. Tas, ka grāmata sarakstīta lugas formā, man nemaz neuztrauca. Lugu lasot galvenais ir atcerēties, ka tās pilnai uztverei vajag arī aktieri un dekorācijas. Lugas dialogi ir tikai stāsta asaka, uz kuras miesu uzliek režisors un aktieri. Tāpēc nav jēgas runāt par tēlu plakanumu un emociju trūkumu, šajos trūkumos pie vainas visbiežāk ir paša lasītāja iztēle. Tāpēc uzreiz var ķerties klāt pie paša stāsta.

Brīdinājums – turpmākais teksts satur MAITEKĻUS. Ja iepriekšējos desmit un vairāk gadus esi atradies komas stāvoklī un neko par Hariju Poteru (zēnu, kurš izdzīvoja) neesi dzirdējis, tad tālāk nelasi. Harijs Poters ir apprecējies, strādā Maģijas ministrijā un ir trīs bērnu tēvs. Divi viņam padevušies normāli un cerības attaisnojoši, bet trešais Albuss ir tāds, kāds ir, mācās vāji, skola nepatīk un konfliktē ar ģimeni. Te uzreiz jāatzīmē, ka arī kā tēvs Harijs nav diez ko izcils, acīmredzot gurķa rullēšana ministrijā viņam ir tik hroniska, ka savus dīkdieņa paradumus viņš velk līdzi uz mājām.  Vēl trakāk -Albusa labākais draugs Skorpio ir Drako Malfoja dēls. Tas Harijam rada papildus problēmas. Lai nebūtu jāizsakās pavisam necenzēti – pateikšu īsi – stāsta Harijs ir pavisam dīvains tēvs.

Albuss ar Skorpio ir visnotaļ normāli puikas ar savām problēmām, kur galvenā ir vecāku cerību neattaisnošana. Taču tas nenozīmē, ka viņiem nav ideju, kādai ir jābūt pareizai pasaulei. Labi vien ir, ka tieši viņi ir lugas galvenie varoņi, jo padevušies nudien sakarīgi, pietiekoši naivi savam vecumam. Pārņemti ar vēlmi padarīt pasauli labāku un rīkoties nepadomājuši. Viņi vāra vienas ziepes pēc otrām, un sižets, kurš no sākuma rit visai gausi, uz beigām uzņem nopietnus apgriezienus, kur notikumi rit mērkaķa ātrumā. Autoru kolektīvam, lai arī kurš ko te būtu rakstījis, vislabāk padodas pusaudžu un bērnu personāžu izveidošana. Tie ir dzīvelīgi un aizraujoši, savukārt pieaugušie ir garlaicīgi un standarta tipi, kas rīkojas pēc vienkārša algoritma un katrs spēlē kādu noteiktu lomu.

Visskumjākais visā šajā lugā ir tas, ka tā ir dažādu “Kas būtu, ja būtu” scenāriju kompilāciju. Kā būtu, ja Voldemorts uzvarētu – lūdzu – šeit viens no iespējamajiem scenārijiem. Un kā būtu, ja Rons neapprecētu Hermioni – redz, kur arī tāds scenārijs. Un kā būtu, ja Harijs varētu novērst savu vecāku nāvi … Visu laiku tādā garā, grāmatas esmu lasījis daudz un šādu scenāriju attīstības variantu apskatīšana man šķiet lasītāju iztēles iegrožošana. Ja jau atstāji sēriju ar atvērtām beigām, tad nav ko mēģināt kanonizēt noteiktus varbūtējo notikumu attīstības scenārijus. Tagad lasītājs, kuram pašam slinkums darbināt smadzenes, tiek nodrošināts ar “pareizajiem” scenārijiem. Es personīgi biju nedaudz pārsteigts, ka tik nodrāztu sižeta līniju vispār ir ielikuši kā centrālo grāmatas sižetā. Bet ja tā distancējas no personīgajām sajūtām, tad tas ir tikai loģiski. Lugā nav vērts uzsākt neko jaunu un turpināt stāstu, savukārt uzticamajam lasītājam iespējams būs patīkami aplūkot dažādos iespējamos scenārijus. Tas ļauj īpaši neiejaukties pamatsērijā un nopelnīt un notikumu atgremošanu. Pa lielam uzvar visi, un neviens neaiziet tukšā. Nepatīkams ir vienīgi fakts, ka daži no nākotnes scenārijiem tagad ietilpst oficiālajā Harija Potera kanonā. Nu un vēl tas, ka šīs grāmata izraisīs bailes no ceļošanas laikā un visu pasākumu atliks vēl uz piecdesmit gadiem.

Vēl skarbāk bija tas, ka viss sižets ir vairāk vai mazāk iepriekš paredzams. Ļaunais tēls stāv kā bilde pļavā un ir skaidrs uzreiz. Ja esi lasījis par ceļošanu laikā, arī kaut kur citus, tad visi spriedumi un secinājumi par šāda pasākuma dabu būs jau dzirdēti un pašsaprotami.

Iespējams, ka dzīvu aktieru izpildījumā (it kā varētu būt arī miruši aktieri) viss izskatās daudz labāk, bet šādi luga nopelna viduvēja darba statusu un lieku 6 no 10 ballēm. Īstam Poteriādes fanam tā būs neliela morfija deva, lai izturētu vēl pāris gadu. Iespējamo vilšanos ar laiku noslāpēs attaisnojuma un dziļākas jēgas meklējumi. Šīs grāmatas iznākšana noteikti ir Voldemorta roku darbs, lai jauktu prātus vientiešiem.

Comments

Efeja.
Reply

Būs jāievērtē.

Leave a comment

name*

email* (not published)

website