Šomēnes grāmatblogeru vidū aizsākās akcija #harryreadalong. Tās mērķis ir, lasot vienu grāmatu mēnesī, izlasīt visu Harijam Poteram veltīto grāmatu sēriju. Nav jau tā, ka es viņas jau nebūtu lasījis, bet labas lietas der laiku pa laikam pārlasīt. Man šis pasākums beidzot deva iespēju pieķerties ilustrētajam Harija Potera pirmās grāmatas izdevumam. Šogad iznāks nākamā grāmata ar ilustrācijām, un ļoti ceru, ka tas turpināsies līdz pat sērijas beigām.

Domāju, ka lieki būtu īsumā stāstīt par puisēnu, kurš izdzīvoja. Vairāk vai mazāk grāmatā notiekošais ir zināms visiem. Nerunāšu arī par to, kādēļ lasītājus pievelk ekskluzīvu privātskolu apraksti. Un par to, ka šī grāmatu sērija ir tik populāra, ka Roulinga no pārdotāko britu rakstnieku torņa nobīdīja pašu Teriju Prečetu. Tādēļ ķeršos uzreiz vērsim pie ragiem, bez ievada.

Lasot stāstu trešo reizi, nācās secināt, ka pēc būtības tā ir diezgan bērnišķīga. Galu galā visu notikumu centrā atrodas bērni. Tas ir kārtējais stāsts, kurā, lai savestu pasauli kārtībā, ir nepieciešami bērni. Pieaugušie ir pārāk aizņemti un tuvredzīgi, lai šīs problēmas vispār pamanītu. Tad nu uz skatuves uznāk Harijs, Rons un Hermione. Viņiem gan šajā, gan pārējās grāmatās nāksies daudz ko izciest, lai atrisinātu burvju pasaules Voldemorta problēmu. Ar Voldemortu te tiek identificēti praktiski visi iespējamie burvju netikumi. Un to ir tik daudz – varaskāre, pārākuma apziņa, vēlme uzvarēt neizvēloties līdzekļus un laiku pa laikam piežmiegt oponentus. Kā jau tas pienākas absolūtam ļaunumam, viņš ir praktiski neiznīcināms, viņu var nobāzt kaut kur bēniņos, bet ne uz ilgu laiku.

Autore šajā grāmatā vēl nav lāga izkopusi savus talantus, un lasot cītīgi, var nemaz nebrīnīties, ka viņai pirms grāmatas izdošanas ir atteikušas daudzas izdevniecības. Būsim godīgi, grāmatas par draudzību nav nekas unikāls un jauns. Taču tajā visā ir kaut kas tāds, kas parauj līdzi lasītājus, mani ieskaitot. No grāmatas ir grūti atrauties. Domāju, ka viņai ir izdevies atrast to smalko balansu, kurā piedzīvojumi nenomāc varoņus un varoņu apraksti neaizsedz piedzīvojumu. Izveidotā burvju pasaule ir krāšņa un daudzpusīga. Vispār jau viņa neatšķiras no vientiešu pasaules, bet te ir nedaudz citādi noteikumi un nav nekā neiespējama.

Maģijas sistēma te ir vecum vecā ar burvju nūjiņu un vārdiem, kas izmaina realitāti. Tā arī īsti nevar saprast, kas ir tas, kas nosaka – ir burvju asinis vai nav. Bet kurš katrs nespēj par tādu kļūt. Kaut kā bija palicis atmiņā, ka liels laiks tiek veltīts burvju mācību procesam, bet tagad lasot, nācās secināt, ka praktiski nekas daudz jau te atspoguļots netiek.

Lieku 9 no 10 ballēm, ļoti, ļoti aizraujoša, nedaudz klišejiska. Tomēr es saprotu, kādēļ tā visiem tik ļoti patīk. Galu galā burvju skola – tas taču ir tik forši! Domāju, ka uz pasaules vairs neatrodas neviens, kuram šī sērija vēl būtu jāiesaka. Skaidra lieta, ka nākammēnes es lasīšu sērijas turpinājumu.

PS. Ilustrētajai grāmatas versijai bildes nudien ir foršas.