Navigate / search

Oktobra grāmatas

oktobris-2016

Šomēnes grāmatu iegādē esmu bijis pieticīgs  – tik vien kā 9 grāmatas. No tām es izlasījis esmu jau piecas. Tad vēl esmu pamanījies izlasīt piecas agrāk iepirktās grāmatas, un manā grāmatu plauktā kopumā ir par -1 nelasītu grāmatu mazāk. Tādos tempos nepaies ne piecdesmit gadu, kad visas grāmatas plauktā būs izlasītas. Bet nu par katru sīkāk.

Сказания Меекханского пограничья. Восток – Запад (Opowieści z meekhańskiego pogranicza #2) by Robert M. Wegner – izcils poļu “grim dark” darbs, daudz asiņu, episku cīņu un ļoti, ļoti izstrādāta pasaule. Gan pirmā, gan otrā sērijas grāmatas ir lasīšanas vērtas. Šī man patika pat labāk nekā pirmā.

Новые земли (Пограничная река #7) by Артём Каменистый – nopirku, jo organismā pietrūka nedaudz “popodancu” stāstu. Neliku jau nekādas lielās cerības, tik vien kā labu izklaidi. Sižets iet uz priekšu gliemeža ātrumā un nevar saprast kopējo virzību. Nekas, tik un tā pirkšu arī astoto sērijas grāmatu, līdz ko tā iznāks.

Harry Potter and the Chamber of Secrets (Harry Potter #2) by J.K. Rowling, Jim Kay (Illustrator) – šo gaidīju jau veselu pusgadu. Neteikšu, ka esmu baisais Harija Potera fans, bet #harryreadalong es piedalos un arī šo izlasīju pasākuma ietvaros.

Weapons of Math Destruction: How Big Data Increases Inequality and Threatens Democracy by Cathy O’Neil – nosaukums vien ir iztēli rosinošs. Visiem ir zināms, ka pasauli mēs cenšamies uztvert caur vienādojumu sistēmām un dažādiem modeļiem. Taču katra modeļa pamatā ir pieņēmumi, un no to atbilstības realitātei ir atkarīgi prognožu un rezultātu pareizība. Plānoju drīzumā pieķerties.

Klimats un ilgtspējīga attīstība by Jānis Zaļoksnis, Māris Kļaviņš, Dagnija Blumberga, Agrita Briede, Jānis Brizga, Džineta Dimante, Gunta Kalvāne, Viesturs Melecis, Ilze Prūse, Zane Vincēviča-Gaile – šo nopirku Kongresu namā, kur bija Rīgas Grāmatu Svētki. Pēc manām domām pasākums nav nekas īpašs, sevišķi tādam kā man, kurš tur iet tikai nopirkt pa kādai grāmatai. Šo paņēmu, jo gribējās palasīt, kā tieši globālā sasilšana varētu ietekmēt Latvijas klimatu.

Derīgie izrakteņi Latvijā by Valdis Segliņš, Austra Stinkule, Ģirts Stinkulis – Arī šo dabūju Grāmatu svētkos, nopirku, jo vienkārši nebija jau nekā cita ko ņemt, viss, kas interesē sen jau plauktā, bet tas, kas atlicis, jau vairākas reizes pārcilāts grāmatu veikalos.

Calculating the Cosmos: How Mathematics Unveils the Universe by Ian Stewart – vienu dienu iegāju Jānī Rozē un skatos – populārzinātniskajām grāmatām pievedums! Šāda parādība nav pārāk bieža un tādēļ savācu visu, kas mani interesēja. Šis autors man ir pārbaudīts, un viņa rakstītais man patīk, tādēļ ņēmu ciet uzreiz.

15 Million Degrees: A Journey to the Centre of the Sun by Lucie Green – arī šai ir tāds pats stāsts kā iepriekšējai. Par autori gan neko daudz nezinu, un par Sauli man mājās jau ir vismaz trīs grāmatas, bet to jau nevar būt par daudz, sevišķi ja abas pārējās ir dikti zinātniskas.

The Obelisk Gate (The Broken Earth #2) by N.K. Jemisin – ja jau pērnmēnes nopirku pirmo sērijas grāmatu, tad nebija izvēles – bija jāņem arī otrā. Lasīt gan vēl neesmu sācis, bet tas ir tikai laika jautājums.

Созерцатель by Алексей Пехов – šo nopirku, jo tā ir Pehova jaunā grāmata. Man ar to pietiek, jo šis autors garantēti raksta labu fantāziju, te vēl būs stīmpanka elementi, taupīšu, cik vien ilgi varēšu noturēties.

Pusķēniņš (Shattered Sea #1) by Džo Aberkrombijs – šī man jau ir angļu mēlē, bet tā kā iznākusi latviski, tad labu grāmatu izdošana ir jāatbalsta tās pērkot. Ne maza nozīme ir arī faktam, ka uz grāmatas aizmugurējā vāka es par viņu saku labus vārdus.

Mājas bez durvīm by Ieva Melgalve – šo saņēmu no Zvaigznes ABC izlasīšanai. Sākums ir daudzsološs, izskatās pēc psiholoģiska fantāzijas romāna, kur varoņi stāsta attīstības gaitā, pamazām atklāj savus pagātnes notikumus un cenšas tos saprast.

Сказания Меекханского пограничья: Север – Юг (Opowieści z meekhańskiego pogranicza #1) by Robert M. Wegner

%d1%81%d0%ba%d0%b0%d0%b7%d0%b0%d0%bd%d0%b8%d1%8f-%d0%bc%d0%b5%d0%b5%d0%ba%d1%85%d0%b0%d0%bd%d1%81%d0%ba%d0%be%d0%b3%d0%be-%d0%bf%d0%be%d0%b3%d1%80%d0%b0%d0%bd%d0%b8%d1%87%d1%8c%d1%8f-%d1%81%d0%b5

Par šo grāmatu izlasīju ļoti labu atsauksmi kādā žurnālā un vienkārši nevarēju viņu neizlasīt. Tur bija minēti salīdzinājumi kā Sapkovska Raganis, bet pavisam savādāks un tādā garā. Īsumā varēju saprast, ka poļiem ir izdevies sarakstīt kaut ko ļoti episku un lasīšanas vērtu. Nopirku un tad atklāju, ka sērijā ir veselas četras grāmatas, krieviski iztulkotas – tikai divas. Gribējās lasīšanu atlikt, jo kāda jēga tagad izlasīt pirmās divas un tad līdz pārējo iznākšanai aizmirst visu, kas noticis pirmajā. Beigu beigās nenoturējos un sāku lasīt.

Kalnu sardze ir Meekhanas Impērijas priekšpostenis ziemeļos. Te šaurajās kalnu ielejās joprojām slēpjas Ļaunums. Te joprojām skan atbalsis no dievu cīņām un sen aizgājušiem laikiem. Taču Kalnu sardzes uzdevums nav glābt pasauli, tās uzdevums ir aizsargāt Impērijas iedzīvotājus – no trakiem magiem, maģiskiem briesmoņiem, klejotājcilšu uzbrukumiem, kanibāliem un dīvainiem kultiem. Sestā rota pēdējā laikā iekuļas aizvien dīvainākos piedzīvojumos, un tā vien šķiet, ka tie kaut kādā veidā ir saistīti ar cīņu pie viena ciema pirms pāris gadiem.

Dienvidos Meekhanas Impērija salīdzinoši nesen ir iekarojusi nelielu tuksneša teritoriju. Līdz šim to apdzīvojuši issaru cilts. Issari ir slaveni karotāji, kas nekad nevienam nerāda savu seju. Tāds ir viņu apsolījums saviem dieviem, ja svešais redz viņu sejas, tad viņš vai viņa ir jānogalina. Iatehs tiek nolīgts par miesassargu pie bagāta tirgoņa, un viņā iemīlas tirgoņa meita.

Autors raksta nopietnu “grim dark”, varbūt vietām pat pārāk tieši, bet tas ļoti labi iederas grāmatas kopainā. Pasaule, kurā vēl valstis nav nostiprinājušas savas robežas, kurā atrodami mežonīgi magu kulti un traki pravieši. Vēl vairāk, pat dievi šad tad ir gatavi piekoriģēt valstu likteņus. Dēmoni Impērijas nomalēs ir ierasta lieta. Un bieži vien cilvēks ir laimīgs nomirt, bet nepazaudēt dvēseli uz visiem laikiem. Galvenie varoņi ir prātā paliekoši vismaz pēc saviem darbiem. To gan nevaru teikt par vārdiem, ja kāds nosaukts vārdā pēc formas Kaut-kas-Šitāds, tad es vienkārši nespēju sevi piespiest izdomāt viņam alternatīvu saīsinājumu, un viņš man paliek vien kā kapteinis vai tas tur puisis, kurš nogrieza tam galvu. Varbūt tā ir mana uztveres īpatnība, bet viena no retajām lietām, kas fantāzijas žanrā man nepatīk, ir dīvaino garo varoņu vārdu lietošana. Bet tā ir vienīgā iebilde.

Grāmatas abas daļas sastāv no grēkiem un īsākiem stāstiem, kuri visi kā viens ir kvalitatīvi uzrakstīti un nepieciešami sižeta virzīšanai. No sākuma katrs stāsts šķitīs kā atsevišķs piedzīvojums, bet ar laiku viņi visi saliksies kopā un izveidos vienotu ainu. Vismaz es tā ceru. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas es nevaru teikt, ka viss ir kļuvis skaidrs, taču globālā tendence ir acīmredzama. Katrs stāsts sevī satur kādu atsauci uz senākiem laikiem, tad kad vēl dievi uz zemes karoja savā starpā. Daļa no notiekošā ir bijušā atbalss, bet daļa ir arī sagaidāmā priekštvēsnesis. Ja esi cītīgs lasītājs, tad var uzkonstruēt diezgan precīzu trīstūkstoš gadus garo cilvēces vēsturi un aptuveni prognozēt nākotni. Vietām tas tiek stāstīts tieši, vietām tas ir noslēpts dziļi stāstā kā nejauši izmesta frāze vai novērojums.

Vislabāk autoram padodas tā saucamo “last stand” apraksti. Stāsts par to, kā Impērijas kājnieki noturēja nomadnieku kavalēriju tūkstošus, bija tik meistarīgi uzrakstīts, ka nevarēju ne atrauties. Vispār, ja runa ir par asinsizliešanu, smalku atriebību, autors no labi kategorijas uzreiz paceļas uz izcili. Arī varoņi neatpliek no sižeta drūmuma, tie nav nekādi gaišie, kas cīnās par mieru, draudzību un festivālu. Viņi cīnās par citiem, bet pirmkārt tomēr par sevi. Viņiem ir uzspļaut uz dievu plāniem un reizēm arī uz Impērijas virspavēlniecību, bet viņi dara darbu, kas viņiem jādara.

Ja salīdzina Ziemeļu un Dienvidu ciklus, tad Ziemeļu stāsti ir par pakāpi augstāki. Viņi nedaudz atgādina Aberkrombija Pirmā likuma pasauli. Arī Kalnu sardzes vīri daudz neatšķiras no Logana bandas. Dienvidos autors daudz raksta par mīlestību un dzīves jēgas meklējumiem. Par to, kā cilvēks var kļūt par instrumentu cita rokās un pats uz to apzināti tiekties, jo visi viņa līdz šim pieņemtie lēmumi nekad nav noveduši līdz galam. Jā, ir daži labi cīņu apraksti, bet pēc Ziemeļu stāstiem, šķita ūdeņaini un zemākas kvalitātes.

Lasās jau dikti labi no vāka līdz vākam, biju gatavs upurēt pat daļu no sava miega, lai tikai uzzinātu, kā tur viss beigsies. Labs indikators grāmatas kvalitātei ir arī tas, ka nekavējoties ķēros klāt pie nākamās grāmatas lasīšanas un patlaban varu teikt – arī tā ir ļoti laba. Lieku 9 no 10 ballēm, ja patīk “grim dark” žanrs, tad droši ķeries vien klāt!

A Walk in the Woods: Rediscovering America on the Appalachian Trail by Bill Bryson

a-walk-in-the-woods

Šo grāmatu es jau reiz esmu izlasījis savā pirmsblogošanas periodā. Tas bija brīdis, kad sev atklāju Braisona grāmatas un lasīju tās visas pēc kārtas. Neskatoties uz faktu, ka grāmata manā īpašumā ir jau vairāk kā desmit gadus, viņa nav no tām, kuru es vēlētos nobāzt bēniņos pažobelē pie vienreiz lasāmajām. Šai grāmatu plauktā vieta vienmēr ir atradusies. Tā nu vienu vakaru viņas vāciņš mani atkal uzrunāja, un es viņu paņēmu izlasīt vēlreiz.

Grāmatas autors atgriežas ASV pēc divdesmit gadu prombūtnes un nolemj atkal atgūt dzimtenes sajūtu izstaigājot Apalaču taku visa tās garumā. Plāns ir visnotaļ ambiciozs, jo taka stiepjas 2’100 jūdžu garumā cauri četrpadsmit štatiem no Džordžijas līdz Menai. Vēl vairāk – viņa visu laiku iet caur mežiem. Ja cilvēks ir pietiekoši uzņēmīgs, viņš var atrauties no civilizācijas uz ilgu laiku. Braisons īsti nevēlas vienatni, un tādēļ viņam pievienojas sens draugs Kacs. Kacs ir nepārspējams ceļabiedrs. Un uz takas sastaptie ceļotāji arī nav parastie ikdienišķie cilvēki.

Cik es zinu, šī grāmata ir izdota arī latviešu valodā ar nosaukumu “Skarbās takas vilinājums”. Katram, kurš reiz ir lasījis Braisona darbus, viņa stils būs pazīstams. Katras nodaļas sākumā viņš izstāsta par vietas vēsturi, slaveniem cilvēkiem un atgadījumiem. Atgadījumi parasti tiek izvēlēti pēc to interesantuma nevis pēc nozīmes. Tālāk viņš raksta par taku, tās dabu, saviem piedzīvojumiem un pārdomām. Liela vērība tiek veltīta citiem uz takas sastaptajiem cilvēkiem. Te ir cilvēki, kuri mūždien apmaldās, sportiskie, kuri visus šķēršļus pārvar bez piepūles, cilvēki, kuri labprāt visus pamāca, kā darīt lietas pareizi.

Lasās tāpat kā visas Braisona grāmatas – ar aizrautību. Ir grūti nolikt malā, jo stāstījums ievelk lasītāju, un pēc pārdesmit lapaspusēm tu jau sāc apdomāt, cik īsti maksā biļete uz ASV, un vai tev gadījumā nav lieks pusgads vienam garākam pārgājienam. Braisona grāmata savulaik pamudināja mani aizdoties uz Austrāliju, līdz ASV pārgājiena dēļ es gan vēl neesmu spēries. Droši vien, ka arī nekad nesaņemšos, jo takas garums ir diezgan liels, un tur tāpat ir vēl daudz kā cita, ko apskatīt.

Interesanti bija palasīties arī par ASV lauku reģiona problēmām. Daļa no Apalaču takas ne vienmēr ir bijusi bagāta ar mežiem. Salīdzinoši daudzi no šiem mežiem ir visnotaļ jauni un aizņem kādreizējās lauksaimniecības zemes. Tāpat deviņdesmitajos, kad Braisons taku apmeklēja, vēl nebija īsti skaidrs, kāda ir kopējā takas attīstības filozofija. Vai viņa tiks labiekārtota, vai ļaus tai pārvērsties pa džungļiem. Dikti jau nu Braisons sūkstījās par smukajām meža pļaviņām, kuras lēnām pārņem mežs un vietām taka ir drūma vieta, kurā abās pusēs slejas koki un nekā cita nav ko redzēt. Domāju, ka tagad infrastruktūra noteikti ir būtiski uzlabojusies, jo fitness taču tagad ir modē un nevar būt, ka to ASV ir palaiduši garām.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ja patīk ceļojumu grāmatas, nedaudz vēstures un sastapt netipiskus cilvēkus, tad droši ķerieties vien šai grāmatai klāt, nenožēlosiet!

Red Plenty: Inside the Fifties’ Soviet Dream by Francis Spufford

red-plenty

Turpinu lasīt visas grāmatblogeru Ziemassvētkos dāvanās saņemtās grāmatas. Šo man iedāvināja Vilis. Citēju “No savas puses dāvinu Spaforda “Red Plenty: Inside the Fifties’ Soviet Dream”, jo izskatās pēc kā tāda, kas būs īsti vietā pēc padomju laika sēriju(-ām) pievarēšanas”. Te nāktos atzīties, ka padomjlaika sērija ir palikusi nepievārēta, lai gan piecgades plānā tā ir ierakstīta kā obligāti izpildāms pasākums. Nedaudz par šo grāmatu paokšķerēju internetā un nopirku uz kindle jau pērnajā decembrī.

Padomju Savienības pamatideja nudien nebija visus sadzīt lēģeros un ziedot visus resursus armijai. Galvenais bija uzcelt komunismu, armija bija vajadzīga tikai šī procesa aizsardzībai. Komunisms nozīmēja arī katram pēc spējām un katram pēc vajadzībām. Komunismu nevar uzcelt vienā dienā, bet uz 1980. gadu tam vajadzēja būt gatavam. Un tas nozīmētu vienu – PSRS kļūtu pārāka par kapitālismu. Parādītu, ka brīvais tirgus ir fikcija, un ir iespējams arī savādāk. Ir iespējams ignorēt tirgus spēkus un tik un tā nodrošināt pārpilnību. Viens no šīs pārpilnības centrālajiem instrumentiem bija Centralizētā plānošana. Stāsts sākas trīsdesmitajos gados ar jaunu matemātiķi…

Ar šīs grāmatas lasīšanas uzsākšanu man nevedās. Galvenā problēma bija autors – kā gan cilvēks var uzrakstīt par PSRS neprotot krievu valodu un nedzīvojot kaut laiku PSRS? Mēģināju grāmatu uzsākt lasīt kādas trīs reizes. Izlasīju pāris lapaspuses un atradu ko interesantāku. Nožēlojami, jo ceturtajā reizē man no grāmatas bija grūti atrauties.

Grāmata sastāv no daudziem stāstiem – īsākiem un garākiem, kas katrs veltīts kādam no lielās pārpilnības ieviešanas soļiem. Te ir matemātiķis, kurš saprot, ka ar lineārās programmēšanas palīdzību var optimizēt ražošanu. Pats Kruščovs Hruščovs ar savu pārliecību, ka apdzīs kapitālistus un satrieks viņus pīšļos. Rūpnīcas direktors, kurš sabotē pats savas mašīnas, lai tiktu pie plāna pārdales. Kāds darbonis, kurš nodarbojas ar barteru, it kā nelegāli, bet tai pat laikā visiem ir vajadzīgs. Jauna komuniste, kura gatava darīt visu, lai izsistos uz augšu. Gosplana ierēdnis, kura rokās ir milzīga vara, kurai līdzi nāk sapratne, ka centralizētā plānošana ir fikcija. Jauna zinātniece, kura dzīvo zinātniskajā pilsētiņā, kur pārpilnība jau ir iestājusies. Ir vēl arī citi, un viņu dzīves ir veids kā parādīt centrālās plānošanas sistēmas attīstību un norietu.

Lai nepadomju lasītājam būtu skaidras visas nianses, katru grāmatas nodaļu ievada neliels vēsturisks atskats. Tur var izlasīt gan par komunisma pamatnostādnēm un ar ko staļinisms atšķiras no marksisma, šo to par lineāro programmēšanu un PSRS vēsturi vispār.

Grāmata nav vēstures grāmata, lai gan autoram apbrīnojami labi izdodas radīt realitātes sajūtu lasītājā. Varbūt tādēļ, ka te ir pietiekoši daudz atstāts nepateikts, lai pats piedomātu klāt no savas pieredzes. Varoņi ir interesanti un labi ilustrē, kā dižu ideju var norakt cilvēka daba pat bez ļauna nodoma. Tikai pustraks matemātiķis spēj iedomāties, ka ir iespējams tīru matemātisko modeli realizēt dabā. Vēl jo vairāk autors izcili ilustrē šīs plānošanas pamatproblēmu (neekonomistam varbūt tas šķitīs kā mušu džinkstoņa).

PSRS nebija tāda koncepta kā peļņa, tas bija kaut kas kapitālistisks. Bet kā optimizēt ražošanu, sadali un patēriņu? Ja peļņu izmet, tad atliek resursu izmantojums, taču peļņa ir kaut kas tāds, ko nosaka tirgus. To nevar aizstāt ar fiksētām cenām vai shadow prices (alternatīvās cenas izteiktas citos produktos), tas izrauj no modeļa pieprasījumu un kvalitāti. Plāna veidotāji to apzinājās un mēģināja atrast izeju, kas ļautu kaut kā peļņu inkorporēt plānā, bet nekas nesanāca. Otra problēma bija cilvēki un viņu atskaites. Cilvēks pēc dabas ir slinks – pat padomju cilvēks, viņš centīsies ieplānot viegli sasniedzamus plānu, prasīs kaut ko vairāk nekā vajadzētu un labprāt ražos vienus un tos pašus zābakus divdesmit gadus, jo valsts visu nopirks.

Nekad vēl nebija nācies lasīt grāmatu, kuras centrālais tēls ir PSRS plānošanas sistēmas evolūcija. Es pat nevarēju iedomāties, ka kaut ko tādu ir iespējams uzrakstīt, neieslīgstot vēstures avotu citātos un input output modeļa parametru sensitivitātes analīzē. Autors ne tikai apraksta, viņš arī izglīto.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Nudien no šī literārā darba nebiju gaidījis tādu izpratni par lineārās programmēšanas problēmām un PSRS laika centrālās plānošanas pamatproblēmu, kā izmērīt vērtību. Izcili uzrakstīts, neskatoties uz to, ka autors nav dzīvojis PSRS un neprot krievu valodu.

Sinuhe, ēģiptietis (The Egyptian) by Mika Valtari

sinuhe-egiptietis-the-egyptian-by-mika-valtari

Laikā, kad bezdelīgas uz ziemu atkal ir ierakušās dūņās un vakari palikuši tumšāki, ir aizvien grūtāk atrast tādu grāmatu, kuru lasot līksmotu aknas. Kārtējo reizi pie grāmatu plaukta stāvēju un nevarēju izvēlēties jaunu lasāmvielu. Aiztecēja diezgan daudz ūdens no ūdenspulksteņa, līdz es izdarīju savu izvēli. Proti, drīz pienāks gada beigas, ne jau tās, par kurām vēstīs Suņa zvaigznes uzlēkšana, bet jaunā modernā kalendāra gada. Es atminējos, ka nudien neesmu vīžojis izlasīt visas grāmatblogeru Ziemassvētkos saņemtās veltes. Līdz šim es katru gadu esmu spējis to izdarīt. Nolēmu, ka tas tā vienmēr ir bijis un vienmēr tā būs, un sāku lasīt Sibillas iedāvināto grāmatu.

Ārsts Senmuts un viņa sieva Kipa pa Nīlu peldošā grozā atrod mazu zīdaini, kuru pieņem audzināšanā un dod tam vārdu Sinuhe. Zēns iet audžutēva pēdās un sāk studēt medicīnas noslēpumus Dzīves namā. Asistējot mirstošā faraona ārstam, Sinuhe iepazīstas ar valdnieka dēlu un pēcteci Ehnatonu. Dzīves namā Sinuhe sastop arī skaisto kurtizāni Neferneferneferi, kurai mīlestības vārdā gatavs ziedot visu, kas viņam pieder. Piedzīvojis smagu vilšanos, Sinuhe kopā ar uzticamo kalpu Kaptahu pamet Ēģipti, lai dotos iepazīt pasauli un papildinātu savas zināšanas medicīnā. Tajā pašā laikā Ēģiptē pie varas nāk Ehnatons un pasludina jaunu, saules dieva Atona reliģiju, par kuras piekritēju kļūst arī Sinuhe. Pēc Ehnatona gāšanas Sinuhe tiek izsūtīts un, svešumā būdams, atskatās uz savu piedzīvojumiem bagāto dzīvi.

Sacīšu godīgi, ja es grāmatu būtu izvēlējies pats uz savu galvu un pirms grāmatas lasīšanas būtu izlasījis anotāciju, man tā šķistu kā mušu džinkstoņa manās ausīs, un grāmatu visticamāk būtu nolicis atpakaļ. Taču šī nav mana pirmā sastapšanās ar autoru, Trums vien bija ko vērts, un Sibilla jau man aitu mēslus pie vīna nepiemaisīs. Tādēļ vakarā ķēros klāt ar domu  – mazbišķīt palasīšu.

Mazbišķītis izvērtā pārsimts lapaspusēs. No sākuma šķiet būs Mozus stāsts, un domāju, kāds gan mazajam Sinuhem būs liktenis? Senā Ēģipte vienmēr ir uzstājusi uz tradīcijām, un cilvēkam kas piedzimis ar mēsliem starp kāju pirkstiem, ir grūti izsisties šajā sabiedrībā uz augšu. Un katram, kas interesējies par Babilonas vīru zināšanām, ir skaidrs – mūsu likteņi ir ierakstīti zvaigznēs jau pirms mūsu piedzimšanas.

Autors Sinuhi ir iemetis Ēģiptes vēstures pagrieziena punktā, laikā, kad faraoni eksperimentēja ar reliģiju, aizliedza vecos dievus un to vietā cēla jaunus. Kad visā šajā juceklī Ēģiptes robežakmeņus apkārtējās valstis centās pārvietot. Par laiku, kad Nīlā krokodili bija kļuvuši izvēlīgi un Tēbu mūros nebija vietas, kur ar galvu uz leju pakārt likuma pārkāpējus. Sinuhe, lai ar ir vieglprātis un ģeķis, tomēr kā ķēniņa galvas atvērējam viņa ir zināma teikšana un ietekme. Viņš visu dara mīlestības vārdā un aiz labiem nodomiem. Bet labi nodomi, kā mēs zinām, diezgan atspēlējas, kad tavu sirdi uzliek uz svariem aizkapa pasaulē. Un ja vien tu neesi faraons, kuru kuģis pa taisno aizved uz Rietu zemi, tad tev ir pamatīgas problēmas.

Neesmu antīkajā vēsturē liels speciālists, taču tas, ko izlasīju, man nebūt nelika sašutumā satraukties. Jā, autors visnotaļ brīvi interpretē vēsturiskos notikumus pielāgojot to Sinuhes dzīvei. Taču viņš arī cenšas atbildēt uz jautājumu, kāda būtu pasaule, ja kāds no vēstures ietekmētājiem nebūtu dzimis, vai būtu izvēlējies darīt ko citu. Vai pasaule būtu labāka vai sliktāka? Visticamāk, ka tā būtu tāda pati kā tagad, jo, neskatoties uz cilvēku kārtu, cilvēku daba ir un paliek nemainīga.

Grāmatu lasīju aizgūtnēm un man netraucēja nedz tās biezums, kā tas reizēm mēdz būt ar garlaicīgākiem darbiem, nedz svars. Nevaru teikt, ka Sinuhes dzīves ceļš bija tikai prieka pilns, jā, reizēm bija arī priecīgi brīži, taču nākot vecumam, viņš zaudēja dievus, draugus un mīļos cilvēkus. Mantu arī, bet prātīgs vīrs jau zinās, ka zelts ir tikai pīšļi pie viņa kājām, lai ar tauka zoss garšo labāk par verga skābo alu. Vietām lasot var smieties, sevišķi viņa disputi ar uzticamo vergu Kaptahu, bet ir arī daudzi skumji brīži. Autors meistarīgi parāda, kā Sinuhe no visnotaļ dzīvespriecīga cilvēka, lai arī sauktu par vientuļnieku, lēnām pārvēršas īgnā večukā, kurš zina pārāk daudz. Un viss, kas viņam atliek, ir nodoties pārdomām par savas dzīves jēgu un nozīmi

Beigās, lai neviens man nevarētu pārmest to, ka manas acis ir saskatījušas tikai to, kas redzams katram ģeķim, piebildīšu, ka grāmata pēc būtības ir slavas dziesma humānismam, par to, ka katrā no mums laiku pa laikam pamostas līdzjūtība pret citiem cilvēkiem un ka ne visu var izmērīt tikai mantā un naudā. Taču tai pat laikā grāmata brīdina, ka cilvēku daba ir inerta, un pārmaiņas nevar nākt vienā mirklī, cilvēki nekad tam nav gatavi, viņi vienmēr gribēs atgriezties pie vecā, pat ja tas nozīmēs viņu galu.

Papildus gribētu uzteikt tulkotājas darbu. Tik labi pārtulkots, ka grūti noticēt, ka grāmata nav sarakstīta pa tiešo latviešu valodā.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm un esmu pateicīgs Sibillai, ka viņa man šo grāmatu iedāvināja izlasīšanai. Tagad man ir viena grāmata vairāk, kuru es labprāt rekomendēšu citiem. Aizraujoši par seno Ēģipti, ja patīk vēsturiskie romāni, tad noteikti lasiet, ja patīk grāmatas, kur prieks mijas ar bēdām un nopietnas runas – ar piedauzībām, tad arī lasiet un nenožēlosiet!

Alex Through the Looking Glass: How Life Reflects Numbers and Numbers Reflect Life by Alex Bellos

alex-through-the-looking-glass

Pirms pieciem gadiem pirmoreiz iepazinos ar šī autora daiļradi, viņam ir patiesi labs talants izskaidrot sarežģītas lietas vienkārši. Matemātikas grāmatas vēl nav nolaidušās līdz līmenim, kurā autori mūk no formulām kā velns no krusta. Te vēl mierīgi var sastapties ar kaut ko trigonometrisku vai pat ar nenoteiktu integrāli. Es vairs neatminos, kad šo grāmatu nopirku, tas noteikti nebija dikti sen, bet ne agrāk kā pirms gada.

Ja esi no tiem cilvēkiem, kuri, skolā mācoties, piemēram, trigonometriju vai kombinatoriku, īsti nav sapratuši, kā to visu dzīvē tālāk pielietot, tad šī grāmata ir tieši Tev. Kādos pakšķos šie sinusi un kosinusi ir nolīduši, ka viņus neredz nekur ārpus mācību grāmatām? Skaitļi un matemātiskās formulas mums ir visapkārt un, ja esi praktisks cilvēks, tad pamatskolas kursam pielietojumu atradīsi ātri vien, jo visu tak var izrēķināt. Lai izskaitļotu ēkas vai koka augstumu, nemaz nav jālien viņā augšā ar metramēru. Lai uzbūvētu visstabilāko arku pasaulē, skaitlis e nemaz nav jāzina no galvas, to Tev priekšā var pateikt gravitācija.

Pirmajā nodaļā autors nolēmis pastāstīt par skaitļiem un cilvēku psiholoģiju. Cilvēkiem dikti patīkot pāra skaitļi, taču, ja runa ejot par interesantiem skaitļiem, tad topā paceļas pirmskaitļi. Vispopulārākais skaitlis pasaulē ir 7, bet 110 nevienam neizraisīs nekādu interesi. Un galvenais -ēdienkartē nevajag cenas rindot smuki kolonnā, tas motivē cilvēku izvēlēties vislētāko, nevis pamēģināt ko jaunu.

Otrajā nodaļā var uzzināt visu par Benforda likumu. Tas noder datu analīzē un palīdz nošķirt izdomātus datus no dabiskiem. Dabiskos procesos, grāmatvedību un finanses ieskaitot, skaitļu pirmais cipars pārsvarā ir 1 – 30% un tad pārējie uz leju. Ja gadās kāds datu masīvs, kurā šis likums netiek ievērots, tad ir vērts papētīt sīkāk. Mūsdienās šādi tiek analizēti daudzi finanšu dati, lai saprastu, kurš šmaucas, kurš nē. Tiem, kuri mikroekonomikā visu laiku bija nomodā, noteikti atmiņā nāks Hal Varians, kurš viens no pirmajiem ierosināja šo likumu izmantot analīzēm.

Trešā nodaļa veltīta trijstūriem. Ja tev ciempadome uzticētu uzmērīt dzimto pagastu, ko tu darīsi? Neskriesi jau ar lineālu pa visu pagastu. Izmērīsi viena trijstūra bāzi dikti precīzi, sadalīsi pagastu trijstūros un pēc pārdesmit gadiem paziņosi rezultātu. Īsumā, ja esi skolā aguvis trijstūra pamatformulas, tu vari izmērīt visu uz pasaules, gan standarta, gan pašizdomātās mērvienībās.

Ceturtā nodaļa ir veltīta konusa šķēlumiem – elipsei, parabolai un hiperbolai. No sākuma tiek aplikta sistēma, kuras centrā atrodas Zeme un lēnām ilustrēta pāreja uz heliocentrisko. Pie reizes arī tiek parādīts, kā, ja nav slinkums un ir labs dators, var izdomāt jebkuru debīlu sistēmu, kas vien ienāk prātā, galvenais ir liels korekciju apjoms, un tad arī viss izskatīsies vislabākajā kārtība, lai ar neatbildīs realitātei. Vēl ir daudz par augstceltnēm un komētu orbītām.

Piektā nodaļa ir par skaitli pi, un kādēļ tas nav īsti korekts, jo smukāk būtu divi pi, bet tam vairs nav cerības izsist iesīkstējušo matemātisko notāciju. Daudz cikloīdu un Furjē analīzes pamati iesācējam. Ja hobijs ir domāt par velosipēdu un vilcienu riteņiem, tad dikti aizraujoša lasāmviela.

Sestā nodaļa ir veltīta Eilera skaitlim – e. Tas ir ielīdis praktiski jebkurā vienādojumā, kur runa ir par bezgalībām. Ja redzi kādu dabas fenomenu, tad vari būt drošs – e arī ir tepat blakus un dara savu melno darbu no baku procentu aprēķināšanas līdz superizturīgu arku projektēšanai.

Septītā nodaļa pilnībā mēģina uz pirkstiem izskaidrot imagināros skaitļu, runa ir par mīnus āboliem un ķermeņu rotācijai komplekso skaitļu telpā. Tas viss ir saistīts ar trigonometriju, un beigu beigās sanāk diezgan smuka kopaina. Var jau teikt, ka dabā kvadrātsaknei no mīnus viens nav nekādas jēgas, bet dabai uz to ir uzspļaut, un tā to pielieto riņķī apkārt gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Astotā nodaļa stāsta par vareno Ņūtona un Lebnica klopi, kuras rezultātā mēģināja noskaidrot diferenciālrēķinu izgudrotāja titulu. Ņūtons izgudroja un noslēpa atvilktnē, Leibnics savukārt publiskoja. Rūgtums abiem palika, bet mums, parastiem cilvēkiem, fizika kļuva daudz aizraujošāka, un matemātikas kurss – pāris reizes garāks. Daudz smuku piemēru par bezgalīgi daudz bezgalīgi mazu lielumu skaitīšanu, atvasināšanu un integrēšanu.

Devītā nodaļa ir veltīta matemātikas teorēmu pierādījumiem. Tā lieta mūsdienās vairs nemaz nav tik vienkārša kā Eiklīda laikos. Ja kāds publicē pierādījumu šauri specializētā matemātikas nozarē uz divsimts lapaspusēm, tad nav nemaz tik daudz cilvēku, kas to spētu pārbaudīt. Savukārt, ja pierādījumu publicē dators uz pārtūkstots lapaspusēm, tad var “žāvēt airus” – tur būs nepieciešams vesels profesora darba mūžs, lai to pārbaudītu.

Desmitā nodaļa ir celluāro automātu pasaule. Pēc būtības tiek aprakstīta vecā labā spēle life. Kurš programmētājs – iesācējs nav ar to niekojies! Taču izrādās šis pasākums vēl nav miris, ir pietiekoši daudz cilvēku, kas ne tikai ar aizrautību skatās rūtiņu miršanā, ir tādi, kas, balstoties uz šīs vienkāršās spēles likumiem, uzbūvējuši pat reālus virtuālos datoru stimulatorus.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, autors par katru no tematiem ir izracis kaut ko interesantu, vēl nedzirdētu. Sarežģītās lietas viņš joprojām spēj izskaidrot vienkāršā valodā, un pēc pāris lapaspusēm lasītājs ir ieguvis visu nepieciešamo bagāžu, lai saprastu integrāļus. Ja matemātika un tās vēsture patīk, noteikti iesaku izlasīt. Nez cik daudz no mums bērnībā lasot Alises Piedzīvojumi Brīnumzemē nodaļu Dullais Pēcpusdienas Tējas Laiks saprata, ka te patiesībā slēpjas smalka ironija par tā laika jaunievedumiem imaginārajiem skaitļiem un manipulācijām ar tiem koordinātu telpā?

Harry Potter and the Chamber of Secrets (Harry Potter #2) by J.K. Rowling, Jim Kay (Illustrator)

harry-potter-and-the-chamber-of-secrets-harry-potter-2-by-j-k-rowling-jim-kay-illustrator

Jau trešo mēnesi grāmatu blogeru vidū norisinās pasākums saukts #harryreadalong. Tā ietvaros, visi kas piedalās, izlasa pa Potera grāmatai mēnesī. Jautāsiet, kā tas nākas – trešais mēnesis, bet aprakstā otrā grāmata? Nav jau tā, ka es nespētu atrast laiku vienai Harija Potera grāmatai mēnesī, bet septembrī es nelasīju visnotaļ savtīgu iemeslu dēļ. Es gaidīju, kad beidzot iznāks šīs grāmatas ilustrētā versija. Jau no bērnu dienām zinām, cik liels atspaids pēc pāris rindkopu uzlasīšanas ir skaista attēla apskatīšana, tādēļ nācās vienu mēnesi izlaist. Nekas, šomēnes izlasīšu divas.

Katrs, kurš naktī ir sitis odus saprot, ka ļaunumu nevar uzvarēt. Klāt pieliekam patvaļīgu būvniecību, būvprojekta nesaskaņošanu un iegūstam Noslēpumu kambari. Lai notikumi būtu interesantāki, par galveno varoni izvēlamies bāreni (tīri Dikensa gaumē), kuru nosūta uz burvju skolu. Tajā šogad augstu vilni sitīs snobisms un rasisms, kur “īstie burvji” mēģinās pierādīt, ka ir pārāki par draņķasiņiem. Fonā savas ļaunās lietas darīs Voldemorts, bet priekšplānā Harijs, Hermione un Rons risinās problēmas, kuras nav pa spēkam Dumidoram.

Ap šo brīdi autore jau bija sapratusi, ka grāmatu sērija izvērtīsies visai gara un nolēma nedaudz pastāstīt par Voldemorta bērnību, parādīt, ka tas ir bijis slikts puika jau no paša sākuma. Un mēs jau visi zinām, kas notiek ar sliktiem puišeļiem, palikšana bez deguna ir tikai tāds sīkums. Šī grāmata ieliek pamatus tam, lai neviens lasītājs nekad nejustu līdzi Voldemorta idejām.

Burvju pasaule šoreiz radīja tādu stagnējošu sabiedrību, te nekas nav mainījies jau gadu simtiem. Visi dzīvo tādos kā nedaudz uzlabotos viduslaikos, daudzas atsauksmes uz vecajiem labajiem laikiem. Artefakti, kas laiku pa laikam parādās, nāk no senatnes, un kopumā rodas priekšstats par miljonāru mazmazbērniem, kas nodzīvo savas pēdējās mantojuma paliekas. Tomēr arī šeit ar atradusies vieta rasismam. Te šķiro nevis pēc ādas krāsas, bet pēc izcelsmes. Tā droši vien ir atsauce uz laikiem, kad elitārajās privātskolās sāka ierasties bagāto tirgotāju bērni, bet šeit šis pasākums ir vairāk konflikta radīšanai un sižeta attīstīšanai, nevis kaut kādai sociālo slāņu restrukturizācijas analīzei. Šeit tas viss ir vairāk tā – arī tīrasiņu burvji mēdz būt nemākuļi, un viņiem vienkārši skauž apķērīgo draņķasiņu panākumi.

Joprojām nebeidz pārsteigt izcilā Dumidora nespēja aptvert notiekošo. Acīmredzot administratīvais darbs aizņem tik daudz laika, ka viss pārējais aiziet pašplūsmā. Nerunāšu par nolaidību, zinot, ka skolas telpās atrodas apdraudējums, kurš ir bīstams visiem skolēniem, visi jau gadu simtiem ir veiksmīgi to ignorējuši un izliekas, ka nekā tāda te nav. Šī sižeta sadaļa raisa visvairāk jautājumu, un ir diezgan neloģiska pat pasaulē, kur visu var uzburt ar burvju nūjiņu.

Toties ar piedzīvojumiem te viss ir kārtībā, puisēns, kurš izdzīvoja ir īsts pasaules glābējs. Bez viņa tā burvju pasaule nudien aizietu pa grunti. Taču, ja problēmai pieķeras Harijs, Rons un Hermione, tad ļaunie var pinkšķēdami mukt pa stūriem. Nav tā, ka viss vienmēr ietu kā pa sviestu, un autorei joprojām ir izdevies saglabāt balansu starp piedzīvojumu aprakstiem un varoņu izaugsmi. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas top skaidrs, ka burvju pasaulē ir nopietnas problēmas, kuras neviens īsti nevēlas risināt.

Lieku 9 no 10 ballēm. Izcils darbs, ja vēl nav nācies izlasīt visu sēriju, tad nemaz nevar iedomāties kā tas viss beigsies. Tipiskās dekorācijas un nebeidzamās atsauksmes uz britu bāreņu literatūru nespēj samaitāt labu stāstu. Ilustrācijas ir vienkārši burvīgas!

Новые земли (Пограничная река #7) by Артём Каменистый

%d0%bd%d0%be%d0%b2%d1%8b%d0%b5-%d0%b7%d0%b5%d0%bc%d0%bb%d0%b8-%d0%bf%d0%be%d0%b3%d1%80%d0%b0%d0%bd%d0%b8%d1%87%d0%bd%d0%b0%d1%8f-%d1%80%d0%b5%d0%ba%d0%b0-7-by-%d0%b0%d1%80%d1%82%d1%91%d0%bc-%d0%ba

Kādu dienu gāju garām Polaris grāmatnīcai (vispār jau es tur garām eju katru dienu) un plauktā pamanīju šo grāmatu. Godīgi sakot, man par šo konkrēto autora sēriju ir zudušas jebkādas ilūzijas un nekādu šedrevru vairs nesagaidu. Tomēr viņas ir ļoti laba smadzeņu košļene, valoda laba, lasās raiti un sižeta trūkums lasot galvenā varoņa piedzīvojumus pārāk acīs nekrīt.

Kolonisti pret pašu gribu lēnām saprot, ka sākotnējā nometnes vietā viņiem nav ko ķert, te gaida lēna degradācija, kuru, iespējams, paātrinās vietējo uzbrukums. Lai lietu labotu, ir jāsalauž valdošā iekārta, cilvēki jau paspējuši izveidot nopietnu birokrātiju, savairot liekēžus. Tā vietā, lai plānotu stratēģiski, vadība nedomā tālāk par rītdienu. Notiek maigs apvērsums, nostiprinās diktatūra un jaunais vadonis Holods uzdod Rogovam uzdevumu atrast jaunu apmetnes vietu.

Rogovs ir īsts pionieris teicamnieks, ko viņam liek, to viņš arī dara, domā par kopējo labumu un priekšniekos neraujas. Viņam ir arī mīļotā vārdā Kat (viņai gan bija cits vārds, bet meitenei savs vārds nepatika un izdomāja sev jaunu), dikti labi šauj ar loku, bet slimo ar vēzi. Šīs grāmatas centrālais temats ir Rogova pūliņi atrast panaceju meitenes ārstēšanai. Kā par laimi vietējā planēta piedāvā šādu iespēju, nosit dimanta skorpionu, izgriez viņam no galvas akmeni un ārstē jebkādu ligu uz nebēdu. Sākumā domāju būs nopietns kvests, bet ko tur ar šo problēmu Rogovs tika galā tik ātri, ka, šķiet, paņēma uz izbrīnu arī pašu autoru.

Pēc pirmās grāmatas ceturtdaļas sākas neliels sižeta haoss, kur ciematnieki gan dodas uz jauno vietu, gan līgst draudzību ar vaksiem, gan cīnās ar pirātiem. Vaksi jaunajā vietā ir civilizētāki un nav pilnīgi mežoņi; arī tiem, izrādās, ir ārpolitika. Tā teikt, mēs cilvēkus ēdam tikai pa lieliem svētkiem, bet laba biznesa dēļ esam gatavi atteikties arī no šīs sentēvu tradīcijas. Pirāti savukārt ir puiši bez īpašiem prāta dotumiem. Pašnāvnieciski tendēti un, ieraugot peļņas iespēju, zaudē prātu. Tai pat laikā viņi nez kā pamanījušies izveidot veselu valstiņu kaut kur tālu un klinšainos krastos.

Šajā sarežģītajā ģeopolitiskajā situācijā Zemes iedzīvotājiem nākas izmantot visu savu zināšanu bagāžu, lai ne tikai izdzīvotu, bet arī uzkundzētos vietējiem par saimniekiem. Pagaidām viss iet kā pa sviestu. Savā starpā pārāk nekašķējas, jo kopējie ienaidnieki vieno. Vēl nav īsti skaidrs, kā izsisties līdz civilizācijai. Holodam ir padomā laba stratēģija zināšanu saglabāšanai un nodošanai nākamajām paaudzēm, vietējo daļēja asimilācija, spējīgāko atlase un apmācīšana. Ceru jau, ka viss izdosies, jo citādi ar pāris tūkstošiem savējo tālu netiksi pat ar lāzerieročiem (kuru viņiem nemaz nav).

Arī šo es ieteiktu tikai popodancu žanra cienītājiem, ja vēlies iepazīties ar šo žanru arī tad ir labāk sākt ar citu grāmatu, kaut vai šīs sērijas pirmo, tā nudien nebija slikta. Šai es lieku 7 no 10 ballēm, galvenokārt par to, ka pilnībā atbilda tam, ko es sagaidīju. Labs stāsts, īpašu līdzdomāšanu neprasa, izklaide un piedzīvojumi garantēti.

The Traitor by Seth Dickinson

the-traitor-by-seth-dickinson

Šo grāmatu izlasīšanai man aizdeva Andris, kādu vakaru saņēmos un sāku lasīt. Nebija tā, ka jāsāk kā baltai lapai, Andris ir uzrakstījis diezgan labu atsauksmi bez Maitekļiem. Sapratu, ka te būs politika, ekonomika un karš. Kas gan var būt labāks par to!

Masku Impērija ar kolonizāciju nenodarbojas pirmo gadu desmitu. Sākumā viņi nāk ar tirgotājiem un savu naudu. Vēlāk parādās doktorīna, stingra uzskaite un ziepes. Nekas nevienam netiek uzspiests, un nevar jau viņus saukt par nez kādiem tirāniem. Galu galā viņi palīdz slimajiem epidēmijās, un cik labi zobi ir bērniem, kuri lieto zobu birstes. Pretī neprasa neko daudz – pakļaušanos Masku impērijai, seno tradīciju aizmiršanu un konservatīvās seksuālās attiecības. Nekāda homoseksuālisma un netradicionālu ģimenes modeļu. Baru Cromorant sev par nelaimi ir piedzimusi diezgan nehigiēniskā salā, viens no viņas tēviem tiek nogalināts, māte savukārt ir par revolūciju. Baru ir gudra meitene un saprot, ka ar spēku daudz ko nevarēs panākt, ir jāmācās Impērijas noslēpumiem, jākļūst par vienu no viņiem un tad atriebties pilnībā.

Baru ir visnotaļ netradicionāla pasaules glābēja, viņas amats ir Galvenā grāmatvede. Impērijā tam ir pavisam cita nozīme, un mūsdienās viņas amats apvienotu Valsts bankas, ekonomikas, finanšu ministrijas amatus, klāt vēl piemetot revizora funkcijas. Es te negribu neko teikt par neprātīgo valsts struktūru, kura šādu sprādzienbīstamu amatu kokteili uztic vienam, lai arī ļoti gudram Impērijas skolas absolventam. Ja varones bērnība bija aprakstīta visai skopi, tik daudz, lai lasītājs izprastu viņas sāpi, tad pēc nokļūšanas Aurdvinnā (Aurdwynn) manu uzmanība dikti labi noturēja Impērijas kolonijas finanšu pārvaldības iekšpolitiskās nianses.

Un kā lai nenoturētu – te ir pāri par desmit hercogistēm, kurai katrai ir savas intereses, hercogi un hercogienes, kuriem rūp tikai pašu labklājība, un par papildus varas iespēju ir gatavi nodot jebkuru. Prasmīgi ar viņiem manipulējot var panākt visu, izņemot Impērijas galveno sapni – varas konsolidāciju. Baru sava mērķa sasniegšanai nākas pamatīgi pasvīst, lai izdzīvotu un viņu nepiemeklētu priekšgājēju liktenis. Neskatoties uz to, ka viņa pārstāv Masku impēriju, tas nebūt negarantē viņas drošību. Ardvinna ir slavena ar to, ka te tiek nogalināts katrs, kurš izrāda tieksmi valdīt pār citiem, pat ja tā ir impērija.

Domāju, ka daudz nesamaitekļošu, sakot, ka šī ir grāmata par mīlestību, intrigām un revolūciju. Var daudz spriest, vai Impērijas izvēlētā pārvaldes forma ir staļinisms vai vienkārši totalitārisms visā krāšņumā. Teorētiski pastāv tautas vara, taču to it kontrolē tronī sēdošs Imperators ar masku. Kas ir šis cilvēks, neviens nezina, tāpat kā to, cik liela ir viņa patiesā vara. Te ir daudz par kultūras iznīcināšanu ne sliktāk par Kultūras revolūciju Ķīnā, par slepenpolicijas darbības metodēm un visādām citām šāda režīma izdarībām. Viss tas kopā lasās kā lēna un salīdzinoši nesteidzīga politisko intrigu vērpšana, kur galvenās konfrontācijas notiek aizkulisēs nevis kaujas laukā. Autors ir pacenties ar pasaules realitātes nodrošināšanu tik daudz aspektos, lai tā tiktu uztverta kā reāla.

Pēc nosaukuma jau var saprast, ka ļoti būtiska lieta šeit ir nodevība, taču, lai uzzinātu kāda tieši un kura varoņa, to vajadzēs izlasīt katram pašam. Lieku 9 no 10 ballēm, vietām paredzama, taču lielākoties ir grūti prognozēt, kas sagaidīs nākamajā lapaspusē. Beigas, noteikti, paliks atmiņā uz ilgu laiku. Lasiet, nenožēlosiet!

The Great Hunt (The Wheel of Time #2) by Robert Jordan

the-great-hunt

Kad izlasīju sērijas pirmo grāmatu, man bija skaidrs, ka mieru mest nevajag, un ir jāturpina iesāktais. Grāmatu plauktā jau gaidīja nākamās grāmatas. Tomēr tā kā tās ir biezas un neparocīgas, izšķīros par labu audiogrāmatai. Tādēļ vasaras beigās Rands un viņa draugi mani pavadīja gan zāles pļaušanā, gan iešanā uz darbu.

Melnā pakalpiņi plosās pa visu zemi, Valēra rags ir atradies, un arī Mirušajiem nāksies celties augšā, lai palīdzētu lielajā cīņā. Pareģojumi piepildās viens pēc otra, tikai Rands – Pūķis atdzimušais negrib uzņemties savu lomu, viņš mēģina aizbēgt no sava likteņa. Taču iespēja jau sen ir palaista garām; Melnais ar katru dienu paliek aizvien stiprāks, viņa cietuma zīmogi sāk jukt ārā, un ir tikai laika jautājums, kad viņš atkal ar pilnu spēku mēģinās iznīcināt Laika Ratu un pārtraukt nebeidzamo vēstures ciklu.

Tie, kas sekoja līdzi manam lasīšanas progresam goodreads, nojautīs, ka grāmata ir labu labā. Jā, iespējams, autors joprojām aizraujas ar apmetņiem, un galvenie varoņi laiku pa laikam izskatās pēc mazām raudošām meitenītēm, kas dusmās spiedz par ne to apmetni vai likteņa netaisnību. Taču to visu var saprast, ja tu agrāk esi bijis aitu gans, tad karjeras izaugsme uz Pūķi atdzimušo nemaz nešķiet pārāk vilinoša. Bonusu nav nekādu, bet pienākumu nasta gāž gar zemi. Rands visu laiku mēģina notīties no atbildības, taču kā jau vienmēr ir citi apstākļi – silti, labi baro, un neviens nepiesienas uz ciemu atpakaļ sākšu iet rīt, bet tad pienāk diena, kad uz dzimto ciemu vairs atpakaļ nav iespējams nokļūt. Tagad neliela atkāpe.

Cepuri nost, bet autors grāmatā ir izcili realizējis trešā līmeņa multiversu teoriju. Randam un lasītājam triecientempā nākas apgūt kvantu multiversa īpatnības. Puisim grūti aptvert sava visuma viļfunkcijas sašķelšanos Hilberta telpā. Nudien tas ir kaut kas daudz sarežģītāks par parastu apmetni. Tā tiek tik veiksmīgi iepīta stāstā, ka prieks. Laika Rats pieļauj pilnīgi visus scenārijus, un esošais nav nekas unikāls. Unikāla šeit ir tikai tā situācija, ka šis ir palicis viens no tiem nedaudzajiem, kurā Randam ir vēl iespēja uzvarēt. Tās nodaļas, kur Randam bija iespēja paceļot pa alternatīvajām pasaulēm, bija labas, autors uzbūra veselu kaudzi ar meta-scenārijiem, kuros Rands iet bojā. Ja jau viņš lielākoties zaudē, tad kāda jēga Bālzamonam iespringt? Izrādās ir gan viņam, lai salauztu Laika ratu, ir jānovāc Rands no ceļa visos vēstures scenārijos (skaidra lieta, ka mēs lasām pašu svarīgāko alternatīvo vēsturi). Taču, kā tas daždien gadās ar tarakāniem virtuvē, tu vienu nosit, pēc brīža parādās cits un tad atkal cits. Bālzamonu Randa atdzimšana katrā ciklā no jauna ir, maigi izsakoties, diezgan nokaitinājusi. Viņam Randu vajag novākt tā, lai tas izzustu no visām vēstures līnijām. Vienā no dialogiem ar Randu viņa izmisums atklājas pilnībā, viņam jau ir apnicis nogalināt Randu tūkstoš veidos, tūkstoš ciklos atkal un atkal, bet tas to vien dara kā atdzimst no jauna. Šajā brīdī es arhiļaunjam pat nedaudz jutu līdzi, viņš iet uz mērķi ne pirmo mūžību, Rands un viņa avatāri viņam ir kļuvuši par apsēstību, un domāju, ka, ja viņam izdosies novākt Randu, viņš vairs nespēs atrast savai eksistencei jēgu.

Tātad Rands savā pasaulē ir kļuvis par svarīgu personu, notikumu pagrieziena punktu un tādam fruktam vairs nav tik daudz izvēļu, raksts ap viņu aužas pats no sevis, bet alternatīvu nav tik daudz. Viņam ir lemts tikai viens ceļš, lai ar šis to pats vēl neapjauš. No otras puses dikti iestiepta, bet tomēr varoņa pieaugšana ir acīmredzama. Rands joprojām ir puisis no laukiem. Viņš pat nenojauš, ka jau piedzimstot ir izgājis “izredzētības” testu uz visiem 110% procentiem. Ka nāksies cīnīties pret Melno un viņa brandžu. Patlaban viņš rullē gurķi un neko lietas labā nedara. Pienākuma nasta spiež, bet sirds rauj uz dzimtajiem laukiem.

Perins savukārt ir un paliek vīrietis, kurš skrien ar vilkiem. Viņš kļūst par svaigēdāju, puisim kārojas svaiga gaļa, bet viņš sevi lauž un ēd rāceņus. Skaidrs, ka ilgi tā tas nevar vilkties, taču jāatceras, ka Perins ir audzis ciemā, kur Pūķis atdzimušais ir visa ļaunuma iemiesojums un cilvēks vilkatis nav par kapeiku labāk. Lai ar vilks ir daļa no viņa esības, Perinam to ir grūti pieņemt. Pagaidām viņš lielākoties ir tāds rezerves spēlētājs, kurš parādās vajadzīgajā brīdī un uzņemas pareizās funkcijas.

Mata loma šajā grāmatā ir vēl epizodiskāka, viņam vajag zāles, un ja tās nedabūs, viņam būs beigas vārda tiešajā nozīmē, puisis to diez ko viegli nepanes, taču turas un pa kājām lieki nepinas.

Egvēnai un Nīnēvai šajā grāmatā ir savas sižeta līnijas, viņām nākas mācīties, lai kļūtu par īstām Aesu Sedajām. Tad nu nedaudz burvju skolas, lielie Vienspēka noslēpumi, iedzīvojumi un politiskās intrigas. Arī te meitenēm nākas pacelties pāri ciema līmenim un domāt globāli. Ja neskaita fanošanu par Randu un citiem maznozīmīgiem sīkumiem, viņu uzvedības apraksts ir sanācis daudz labāks nekā galvenajam varonim veltītais.

Vēl īpaši vēlētos izcelt Padanu Feinu. Viņš nemaz nav tik feins, kā viņa vārds liecina, tas ir īsts ļaunuma izdzimums. Puisim ir aizkritis širmis un par daudzajiem noziegumiem viņu meklē gan labie, gan ļaunie. Taču savas karjeras laikā viņš ir sagājis grīstē tādā līmenī, ka pat Bālzamons viņam no labas gribas klāt nelīstu. Kad izbijušajam tirgotājam aizbrauc jumts, tad pat trolloki un mīrddrāli klusi pinkšķ krūmos. Protams, viņš ir Randa “lieldraugs”, viņš ir gatavs to puišeli nožņaugt uz vietas, tikai nekā nesanāk. Var redzēt, ka autoram jukušu varoņu sižeta līnijas izdodas vislabāk, ceru, ka ar laiku jumts aizbrauks vēl kādam.

Neskatoties uz grāmatas biezumu tā neapnīk, vari mierīgi sekot līdzi varoņu piedzīvojumos, autora kautrīgā un neveiklā mīlestības aprakstīšana reizēm izsauc smaidu, bet tā kā Rands jau nav nekāds žigolo, tad tas iederas stāstā. Bet pasaule un pasaules detaļas joprojām ir episkas. Autors laiku pa laikam izvelk kādu leģendu (jā, tā ir taisnība viena slaktiņa laikā kāds nezināms mīrddrāls dzejnieks ar asinīm uz sienas uzrakstīja pravietojumu ar trīsdesmit četrām rindām) un viss šķietami iegūst fokusu, lai pēc laika saprastu, ka to tekstu vajadzēja interpretēt citādi.

Lieku 8 no 10 ballēm. Cienījama grāmata, arī šī acīmredzot ir kalpojusi par iedvesmas avotu nākamajām rakstnieku paaudzēm, jo pāris idejas ir redzētas arī vēlākos darbos. Ja esi izlasījis pirmo, tad droši lasi arī otro, piedzīvojumi ar pirmo nebeidzas tie ir tikai sākušies. Skaidra lieta, ka lasīšu arī trešo sērijas grāmatu.

%d bloggers like this: