Navigate / search

Сказания Меекханского пограничья: Север – Юг (Opowieści z meekhańskiego pogranicza #1) by Robert M. Wegner

%d1%81%d0%ba%d0%b0%d0%b7%d0%b0%d0%bd%d0%b8%d1%8f-%d0%bc%d0%b5%d0%b5%d0%ba%d1%85%d0%b0%d0%bd%d1%81%d0%ba%d0%be%d0%b3%d0%be-%d0%bf%d0%be%d0%b3%d1%80%d0%b0%d0%bd%d0%b8%d1%87%d1%8c%d1%8f-%d1%81%d0%b5

Par šo grāmatu izlasīju ļoti labu atsauksmi kādā žurnālā un vienkārši nevarēju viņu neizlasīt. Tur bija minēti salīdzinājumi kā Sapkovska Raganis, bet pavisam savādāks un tādā garā. Īsumā varēju saprast, ka poļiem ir izdevies sarakstīt kaut ko ļoti episku un lasīšanas vērtu. Nopirku un tad atklāju, ka sērijā ir veselas četras grāmatas, krieviski iztulkotas – tikai divas. Gribējās lasīšanu atlikt, jo kāda jēga tagad izlasīt pirmās divas un tad līdz pārējo iznākšanai aizmirst visu, kas noticis pirmajā. Beigu beigās nenoturējos un sāku lasīt.

Kalnu sardze ir Meekhanas Impērijas priekšpostenis ziemeļos. Te šaurajās kalnu ielejās joprojām slēpjas Ļaunums. Te joprojām skan atbalsis no dievu cīņām un sen aizgājušiem laikiem. Taču Kalnu sardzes uzdevums nav glābt pasauli, tās uzdevums ir aizsargāt Impērijas iedzīvotājus – no trakiem magiem, maģiskiem briesmoņiem, klejotājcilšu uzbrukumiem, kanibāliem un dīvainiem kultiem. Sestā rota pēdējā laikā iekuļas aizvien dīvainākos piedzīvojumos, un tā vien šķiet, ka tie kaut kādā veidā ir saistīti ar cīņu pie viena ciema pirms pāris gadiem.

Dienvidos Meekhanas Impērija salīdzinoši nesen ir iekarojusi nelielu tuksneša teritoriju. Līdz šim to apdzīvojuši issaru cilts. Issari ir slaveni karotāji, kas nekad nevienam nerāda savu seju. Tāds ir viņu apsolījums saviem dieviem, ja svešais redz viņu sejas, tad viņš vai viņa ir jānogalina. Iatehs tiek nolīgts par miesassargu pie bagāta tirgoņa, un viņā iemīlas tirgoņa meita.

Autors raksta nopietnu “grim dark”, varbūt vietām pat pārāk tieši, bet tas ļoti labi iederas grāmatas kopainā. Pasaule, kurā vēl valstis nav nostiprinājušas savas robežas, kurā atrodami mežonīgi magu kulti un traki pravieši. Vēl vairāk, pat dievi šad tad ir gatavi piekoriģēt valstu likteņus. Dēmoni Impērijas nomalēs ir ierasta lieta. Un bieži vien cilvēks ir laimīgs nomirt, bet nepazaudēt dvēseli uz visiem laikiem. Galvenie varoņi ir prātā paliekoši vismaz pēc saviem darbiem. To gan nevaru teikt par vārdiem, ja kāds nosaukts vārdā pēc formas Kaut-kas-Šitāds, tad es vienkārši nespēju sevi piespiest izdomāt viņam alternatīvu saīsinājumu, un viņš man paliek vien kā kapteinis vai tas tur puisis, kurš nogrieza tam galvu. Varbūt tā ir mana uztveres īpatnība, bet viena no retajām lietām, kas fantāzijas žanrā man nepatīk, ir dīvaino garo varoņu vārdu lietošana. Bet tā ir vienīgā iebilde.

Grāmatas abas daļas sastāv no grēkiem un īsākiem stāstiem, kuri visi kā viens ir kvalitatīvi uzrakstīti un nepieciešami sižeta virzīšanai. No sākuma katrs stāsts šķitīs kā atsevišķs piedzīvojums, bet ar laiku viņi visi saliksies kopā un izveidos vienotu ainu. Vismaz es tā ceru. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas es nevaru teikt, ka viss ir kļuvis skaidrs, taču globālā tendence ir acīmredzama. Katrs stāsts sevī satur kādu atsauci uz senākiem laikiem, tad kad vēl dievi uz zemes karoja savā starpā. Daļa no notiekošā ir bijušā atbalss, bet daļa ir arī sagaidāmā priekštvēsnesis. Ja esi cītīgs lasītājs, tad var uzkonstruēt diezgan precīzu trīstūkstoš gadus garo cilvēces vēsturi un aptuveni prognozēt nākotni. Vietām tas tiek stāstīts tieši, vietām tas ir noslēpts dziļi stāstā kā nejauši izmesta frāze vai novērojums.

Vislabāk autoram padodas tā saucamo “last stand” apraksti. Stāsts par to, kā Impērijas kājnieki noturēja nomadnieku kavalēriju tūkstošus, bija tik meistarīgi uzrakstīts, ka nevarēju ne atrauties. Vispār, ja runa ir par asinsizliešanu, smalku atriebību, autors no labi kategorijas uzreiz paceļas uz izcili. Arī varoņi neatpliek no sižeta drūmuma, tie nav nekādi gaišie, kas cīnās par mieru, draudzību un festivālu. Viņi cīnās par citiem, bet pirmkārt tomēr par sevi. Viņiem ir uzspļaut uz dievu plāniem un reizēm arī uz Impērijas virspavēlniecību, bet viņi dara darbu, kas viņiem jādara.

Ja salīdzina Ziemeļu un Dienvidu ciklus, tad Ziemeļu stāsti ir par pakāpi augstāki. Viņi nedaudz atgādina Aberkrombija Pirmā likuma pasauli. Arī Kalnu sardzes vīri daudz neatšķiras no Logana bandas. Dienvidos autors daudz raksta par mīlestību un dzīves jēgas meklējumiem. Par to, kā cilvēks var kļūt par instrumentu cita rokās un pats uz to apzināti tiekties, jo visi viņa līdz šim pieņemtie lēmumi nekad nav noveduši līdz galam. Jā, ir daži labi cīņu apraksti, bet pēc Ziemeļu stāstiem, šķita ūdeņaini un zemākas kvalitātes.

Lasās jau dikti labi no vāka līdz vākam, biju gatavs upurēt pat daļu no sava miega, lai tikai uzzinātu, kā tur viss beigsies. Labs indikators grāmatas kvalitātei ir arī tas, ka nekavējoties ķēros klāt pie nākamās grāmatas lasīšanas un patlaban varu teikt – arī tā ir ļoti laba. Lieku 9 no 10 ballēm, ja patīk “grim dark” žanrs, tad droši ķeries vien klāt!

Comments

[…] bloga uzcītīgākajam komentētājām dāvinu kaut ko no poļu rakstnieku modernās fantāzijas. Сказания Меекханского пограничья: Север – Юг by Robert M. Weg… – latviski viņu diez vai kāds tulkos, bet kvalitatīvs darbs, ceru, ka tev […]

Fledis
Reply

Pagaidām esmu apmēram pirmajā ceturtdaļā, tāpēc pirmie ceturtdaļiespaidi. Par kārtīgiem tesiņiem vienmēr ir interesanti palasīt (kamēr pašu neteš). Iesākums ar šķietami neskartā sniegājā paslēpušos Kalnu sardzi uzreiz sauc atmiņā Sevro un viņa Gaudoņus. Labi risināta otrā nodaļa, miksējot pārgājiena aprakstu ar agrāka laika varoņstāstu, citādi gan viens būtu garlaicīgs, gan otrs neiederētos. Piekrītu par vārdiem- paiet krietns laiks, kamēr izdodas atšķirot, kurš personvārds, kurš vietvārds, amats, pakāpe vai vnk kaut kāds termins. Tā arī netop skaidra to pievārdu (vai kā nu viņus tur- nu, tipa fon un de) sistēma. Varbūt nekādas sistēmas arī nav, bet tad priekš kam tādi?

asmo
Reply

Tos vārdus, manuprāt, autori ievieš, lai piedotu autentiskumu. Bieži vien esmu lasījis kā tie sūdzas par redaktoriem, kas izravē visus pašizdomātos mērus, fon sistēmas prom un liekot aizstāt ar ko normālāku.

Septembra grāmatas | … zivis kraulā nepeld …
Reply

[…] Сказания Меекханского пограничья: Север – Юг (Opowieści … – līdz Latvijai vēl nav atnācis, bet Krievzemē šo sēriju ceļ debesīs. Nav Sapkovskis un pavisam citādāka, bet tikpat laba, ja ne labāka, es uzķēros. […]

Fledis
Reply

Tad nu par pārējām trim ceturtdaļām. Pirmā daļa- Ziemeļi- šķiet tāda kā dzīvāka, tajā vairāk ekšena un varoņi tādi, ar kuriem viegli identificēties un līdzijust. Otrā daļā aiziet vairāk filozofijā par dvēselēm un tamlīdzīgi, lai gan tēma visnotaļ aktuāla- kā saprasties ar citām kultūrām, kuru priekšstati, paražas un ticējumi ir pilnīgs pretstats tavējiem? Vai tas, kas ir tev līdzās un pat cīnās par tevi, ir tavs draugs un uzticību saprot tāpat kā tu? Un par piederību- mūžīgā “jaukteņu” problēma. Man šķiet, mēs pat vēl neesam spējīgi apjaust, ko šī problēma nozīmēs mums realitātē mūsdienās.
Bet nu- nav jau otrajā daļā tikai filozofija, ir jau savs ekšens arī, īpaši beigās nepajokam. Jāatzīst, visu laiku gaidīju, kad parādīsies 6. rota- viņus taču pirmās daļas beigās atkal taisījās sūtīt kaut kur ellē ratā. An nē- te iejaucas kaut kas ļoti svešs, pārlieku svešs pat šai pasaulei. Rezultātā gaidītās galu sasiešanas vietā atraisīta vesela kaudze jaunu galu. Acīmredzami autors gatavojis sev brīvas rokas vēl ilgam darba cēlienam.
Ā, vispār man otrā daļa kaut kā atgādināja to parafrāzi par Strugacku Klibo likteni (ja tagad nejaucu nosaukumus, varbūt tie bija Neglītie gulbji?). Vārdu sakot, to, kur Strugacku oriģinālā visu laiku lija, bet turpinājumā bija traki sauss un karsts.

asmo
Reply

Varbūt gribi izlasīt arī nākamo grāmatu? Ja vien protams tas neattur no plauktu pārlasīšanas procesa.

Fledis
Reply

Nu, plaukti jau tāpat jaucas visam pa vidu, bibliotēkas rindām un tamlīdzīgi 🙂
Palasīt varētu, par ko ne, ja vien mēs te tagad nepārkāpjam kaut kādus izplatīšanas un autortiesību noteikumus.

Leave a Reply to FledisCancel reply

name*

email* (not published)

website