Par šo grāmatu izlasīju ļoti labu atsauksmi kādā žurnālā un vienkārši nevarēju viņu neizlasīt. Tur bija minēti salīdzinājumi kā Sapkovska Raganis, bet pavisam savādāks un tādā garā. Īsumā varēju saprast, ka poļiem ir izdevies sarakstīt kaut ko ļoti episku un lasīšanas vērtu. Nopirku un tad atklāju, ka sērijā ir veselas četras grāmatas, krieviski iztulkotas – tikai divas. Gribējās lasīšanu atlikt, jo kāda jēga tagad izlasīt pirmās divas un tad līdz pārējo iznākšanai aizmirst visu, kas noticis pirmajā. Beigu beigās nenoturējos un sāku lasīt.

Kalnu sardze ir Meekhanas Impērijas priekšpostenis ziemeļos. Te šaurajās kalnu ielejās joprojām slēpjas Ļaunums. Te joprojām skan atbalsis no dievu cīņām un sen aizgājušiem laikiem. Taču Kalnu sardzes uzdevums nav glābt pasauli, tās uzdevums ir aizsargāt Impērijas iedzīvotājus – no trakiem magiem, maģiskiem briesmoņiem, klejotājcilšu uzbrukumiem, kanibāliem un dīvainiem kultiem. Sestā rota pēdējā laikā iekuļas aizvien dīvainākos piedzīvojumos, un tā vien šķiet, ka tie kaut kādā veidā ir saistīti ar cīņu pie viena ciema pirms pāris gadiem.

Dienvidos Meekhanas Impērija salīdzinoši nesen ir iekarojusi nelielu tuksneša teritoriju. Līdz šim to apdzīvojuši issaru cilts. Issari ir slaveni karotāji, kas nekad nevienam nerāda savu seju. Tāds ir viņu apsolījums saviem dieviem, ja svešais redz viņu sejas, tad viņš vai viņa ir jānogalina. Iatehs tiek nolīgts par miesassargu pie bagāta tirgoņa, un viņā iemīlas tirgoņa meita.

Autors raksta nopietnu “grim dark”, varbūt vietām pat pārāk tieši, bet tas ļoti labi iederas grāmatas kopainā. Pasaule, kurā vēl valstis nav nostiprinājušas savas robežas, kurā atrodami mežonīgi magu kulti un traki pravieši. Vēl vairāk, pat dievi šad tad ir gatavi piekoriģēt valstu likteņus. Dēmoni Impērijas nomalēs ir ierasta lieta. Un bieži vien cilvēks ir laimīgs nomirt, bet nepazaudēt dvēseli uz visiem laikiem. Galvenie varoņi ir prātā paliekoši vismaz pēc saviem darbiem. To gan nevaru teikt par vārdiem, ja kāds nosaukts vārdā pēc formas Kaut-kas-Šitāds, tad es vienkārši nespēju sevi piespiest izdomāt viņam alternatīvu saīsinājumu, un viņš man paliek vien kā kapteinis vai tas tur puisis, kurš nogrieza tam galvu. Varbūt tā ir mana uztveres īpatnība, bet viena no retajām lietām, kas fantāzijas žanrā man nepatīk, ir dīvaino garo varoņu vārdu lietošana. Bet tā ir vienīgā iebilde.

Grāmatas abas daļas sastāv no grēkiem un īsākiem stāstiem, kuri visi kā viens ir kvalitatīvi uzrakstīti un nepieciešami sižeta virzīšanai. No sākuma katrs stāsts šķitīs kā atsevišķs piedzīvojums, bet ar laiku viņi visi saliksies kopā un izveidos vienotu ainu. Vismaz es tā ceru. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas es nevaru teikt, ka viss ir kļuvis skaidrs, taču globālā tendence ir acīmredzama. Katrs stāsts sevī satur kādu atsauci uz senākiem laikiem, tad kad vēl dievi uz zemes karoja savā starpā. Daļa no notiekošā ir bijušā atbalss, bet daļa ir arī sagaidāmā priekštvēsnesis. Ja esi cītīgs lasītājs, tad var uzkonstruēt diezgan precīzu trīstūkstoš gadus garo cilvēces vēsturi un aptuveni prognozēt nākotni. Vietām tas tiek stāstīts tieši, vietām tas ir noslēpts dziļi stāstā kā nejauši izmesta frāze vai novērojums.

Vislabāk autoram padodas tā saucamo “last stand” apraksti. Stāsts par to, kā Impērijas kājnieki noturēja nomadnieku kavalēriju tūkstošus, bija tik meistarīgi uzrakstīts, ka nevarēju ne atrauties. Vispār, ja runa ir par asinsizliešanu, smalku atriebību, autors no labi kategorijas uzreiz paceļas uz izcili. Arī varoņi neatpliek no sižeta drūmuma, tie nav nekādi gaišie, kas cīnās par mieru, draudzību un festivālu. Viņi cīnās par citiem, bet pirmkārt tomēr par sevi. Viņiem ir uzspļaut uz dievu plāniem un reizēm arī uz Impērijas virspavēlniecību, bet viņi dara darbu, kas viņiem jādara.

Ja salīdzina Ziemeļu un Dienvidu ciklus, tad Ziemeļu stāsti ir par pakāpi augstāki. Viņi nedaudz atgādina Aberkrombija Pirmā likuma pasauli. Arī Kalnu sardzes vīri daudz neatšķiras no Logana bandas. Dienvidos autors daudz raksta par mīlestību un dzīves jēgas meklējumiem. Par to, kā cilvēks var kļūt par instrumentu cita rokās un pats uz to apzināti tiekties, jo visi viņa līdz šim pieņemtie lēmumi nekad nav noveduši līdz galam. Jā, ir daži labi cīņu apraksti, bet pēc Ziemeļu stāstiem, šķita ūdeņaini un zemākas kvalitātes.

Lasās jau dikti labi no vāka līdz vākam, biju gatavs upurēt pat daļu no sava miega, lai tikai uzzinātu, kā tur viss beigsies. Labs indikators grāmatas kvalitātei ir arī tas, ka nekavējoties ķēros klāt pie nākamās grāmatas lasīšanas un patlaban varu teikt – arī tā ir ļoti laba. Lieku 9 no 10 ballēm, ja patīk “grim dark” žanrs, tad droši ķeries vien klāt!