Tā kā uz grāmatas vāka redzams jauneklis ar pistoli rokā, domāju, ka šis būs detektīvs. Tomēr vērīgāk ielūkojies, pamanīju fonā šucmani, un nācās vien konstatēt, ka būs par karu. Tagad jau “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā vairs daudz nav no kā izvēlēties. Tādēļ paņēmu šo kā visneperspektīvāko.

Dimka ir uzņēmīgs jauns cilvēks, kurš kara izskaņā ietilpst pagrīdes organizācijā. Tajā bez viņa iestājušies vēl pāris jauniešu, kuri nodarbojas ar izlūkošanas darbību. Taču ir viena liela problēma -viņiem nav sakaru ar Lielo Zemi. Viņi ir savākuši lielu informācijas apjomu par Rīgas aizsardzību, taču nav nekādu iespēju to nodot padomju virspavēlniecībai.

Pat atmetot nost standarta padomju propagandu, par darbaļaudīm, kas līksmoja līdz ar padomju varas atnākšanu un nīka zem fašistu jūga, par sliktajiem Ulmaņlaikiem un aizsargiem, kuri visi kā viens bija rīkļurāvēji, nekā jēdzīga neatliek. Grāmatas lasīšana pārvēršas sevis spīdzināšanā, ir grūti sevi motivēt izlasīt vēl vienu lapaspusi.

Autora sižeta līnija ir tikpat saraustīta kā viņu varoņu cīņa pret fašistiem. Viņš šajā plānajā grāmatā izvērš vismaz desmit paralēlas varoņu līnijas. Taču beigu beigās neviena no tām netiek normāli izstrādāta. Grāmatas varoņi mīl nodoties filozofiskiem pārspriedumiem, ūdens tiek liets daudzu lapaspušu garumā. Laiku pa laikam kāds aiziet piešaut jauno pistoli vai nodarbojas ar sīkām spekulācijām. Redzams, ka buržuji dzīvo labi arī pie fašistiem, un uzvara interesē tikai darbaļaudīm un to atvasēm. Visa grāmata ir kā raibs lupatu deķis, uz kura līdz grāmatas beigām nekāds raksts tā arī nemaz neizveidojas.

Dimka, kurš beigās tiek pataisīts par varoni, patiesībā ir no tiem, kurus sauc par kūdītājiem. Tiem, kas labprāt uztic melno darbu citiem un noskatās kas sanāk. Šī puiša ideju dēļ pāris viņa čomi aiziet pa skuju taku. Taču puisis ir labs sagādnieks un ko gan viņam var pārmest, ja šis spēj ar šaubīgiem darījumiem sagādāt vairākus stroķus. Ja paskatās kritiski tad Dimka ir psihopāts, viņš visu laiku grib kādu nolaist no kātiem.

Ēriks, kurš it kā ir visas jauniešu pagrīdes organizācijas vadītājs, pēc būtības neko nedara. Ja par darīšanu neuzskata runāšanu, ka kaut ko ar tiem fašistiem vajag darīt. Brīžos, kad viņš uzsāka kaut ko darīt viss kā likums noiet greizi. Tas gan viņam kā jau literāram varonim pašapziņu negrauj, bet viņa rīcība izskatās pavisam bezjēdzīga.

Ievērības cienīgs ir tikai partizāna Drujāna stāsts, tas nu ir īsts antivaronis. Nezinu, vai viņš tāds izveidots, lai nedaudz piezemētu latviešu sarkano partizānu vērtību, vai arī lai parādītu, ka ne visi partizāni ir balti un pūkaini. Drujāns pēc dabas ir mierīgs cilvēks, līdz brīdim, kad viņam aizkrīt širmis. Viņā nav nekā no partizānu patriotisma, tiem viņš pieslējies savtīgu interešu vadīts un, kad viņu intereses vairs nesakrīt, Drujāns ir gatavs nodot savu biedru idejas, lai palielinātu savas izredzes izdzīvot. Ir jau grāmatā arī īsti partizāni, kas nošaujas, lai tikai nekristu gūstā, vai vismaz nodur sevi ar nazi.

Interesanti, bet visi jaunie cīnītāji pret fašismu runā krievu valodā, pat tie ar latviešu vārdiem. Var jau saprast  – krievu autors un tā tālāk, bet brīdī, kad cilvēks no Kuldīgas sāk runāt krievu idiomās nudien nenāk grāmatai par labu. Tāpat kā latviešu puiku sauktu pat Titu visi viņa latviešu draugi sauc par Kitu.

Kopumā grāmatai droši lieku 3 no 10 ballēm. Parasti jau kara grāmatas ir diezgan interesantas, taču šoreiz autora meistarība nav tikusi līdzi viņa iecerēm. Sižets ir izplūdis, pārāk daudz varoņi, no kuriem ticams nav sanācis neviens.