Navigate / search

Dvēseļu krātuve (Miss Peregrine’s Peculiar Children #3) by Rensoms Rigss

Dvēseļu krātuve

Reizēm pacietība atmaksājas, un šogad ir tas gads, kad  latviski iznākusi pēdējā grāmata, kura veltīta Miss Peregrīnes brīnumbērniem. Jāatzīst, ka man bija visnotaļ grūti noturēties un nepakampt grāmatas beigas oriģinālvalodā. Taču no tā mani atturēja fakts, ka pirmās divas man ir latviski. Šo grāmatas eksemplāru saņēmu no izdevniecības Zvaigzne ABC, par to viņiem liels paldies!

Sešpadsmit gadus vecais Džeikobs atklāj sevī jaunas un varenas spējas un drīz vien ienirst gadsimtu dzīlēs, lai glābtu savus īpatnos draugus no pamatīgi apsargāta cietokšņa. Šajā ceļā Džeikobu pavada Emma Blūma – meitene ar liesmojošiem pirkstu galiem, un suns Edisons Makhenrijs, kura deguns spēj saost nolaupīto bērnu pēdas. No mūsdienu Londonas viņi nokļūst Velna aizas ielu labirintos – Viktorijas laikmeta Anglijas visbriesmīgākajā graustu rajonā. Tieši tur pasaules īpašo bērnu liktenis tiks izlemts uz visiem laikiem.

Šoreiz grāmatas anotācija ir labi uzrakstīta, tā atklāj grāmatas būtību un neko daudz nepasaka priekšā. Iepriekšējās grāmatas beigas bija traģiskas, tāpat kā pirmās. Tādēļ pirms lasīšanas sākšanas neliku lielas cerības uz šīs grāmatas beigām. Autors jau īsti savus varoņus nežēlo. Bet lai vai kā tur arī nebūtu, Džeikoba turpmākais liktenis mani interesēja. Pasteidzoties notikumiem priekšā, teikšu, ka autors man piegādāja visu, ko es no viņa sagaidīju.

Stāstījuma struktūra nav mainījusies, te ir tikai viens varonis, un tas ir Džekobs. Puisēns, kurš spēj sarunāties ar tukšpauriem un nebaidās no nebūtnēm. Viņa misija ir izglābt savus draugus un parādīt ļaunajiem, kur vēži ziemo. Viņam aiz muguras nestāv armija, viņi ir tikai trīs. Nav arī nekāda konkrēta plāna, taču tas nav nekāds šķērslis. Īpatņu pasaule iet uz galu, laika cilpas galvenā ļaundara Kola vadībā tiek izpostītas, īpatņi aizdzīti nebrīvē, kur ar viņiem tiek veikti šaušalīgi eksperimenti. Viduslaiku Londonas laika cilpa nav nekāda vieglā pastaiga, te visu teritoriju kontrolē ienaidnieks un bez sabiedrotajiem neiztikt.

“Lai putns stāv mums klāt!”

Nezinu, vai autors rakstot šo grāmatu jau domāja par kinematogrāfiju, bet šeit gandrīz katra lapaspuse ir piebāzta ar kolorītiem otrā plāna varoņiem un piedzīvojumiem. Pakaļdzīšanās un bēgšana no vajātājiem te ir galvenais pārvietošanās veids. Nodevība un pušu mainīšana ir tikpat populāra kā elpošana. Tas ļauj autoram uzturēt spriedzi gandrīz visas grāmatas garumā. Ēzelīša Īā vārdiem sakot: “Labs nekad nav uz ilgu”. Ja lasītājs pieturas pie šāda pieņēmuma, viņam nenāksies pievilt sevi ar nepamatotām cerībām.

Nav jau tā, ka autors visu uzmanību cenšas pievērst tikai piedzīvojumiem. Sava artava tiek arī viduslaiku sabiedrības problēmām – nabadzībai, nolemtībai un bezizejai. Tas viss tiek iekļauts īpatņu pasaules problēmu kontekstā. Taču nekādu sociālo zinātņu traktātus te nevajag sagaidīt. Maz tiek runāts par nabadzības cēloņiem un problēmām. Tas viss ir tikai dekorāciju daļa, lai pašausminātu lasītāju. Netiek aizmirstas arī tik triviālas lietas kā draudzība, mīlestība un piederības meklējumi.

Protama lieta, ka viskolorītākais personāžs šeit ir Kols, Džeikoba un visu īpatņu arhiienaidnieks. Viņš nudien ir maniaks ar labām plānošanas prasmēm. Beidzot ir pienācis laiks uzzināt viņa dzīves nerediģēto versiju. Īpatnis par nebūtni nekļūst vienkārši tāpat, uz to ir ejams garš ciešanu pilns ceļš, kuru nevar veikt bez mērķa. Neiztikt arī bez trakiem zinātniekiem un šaušalīgiem eksperimentiem. Izrādās, ka Kola mērķis ir Dvēseļu krātuve. Te nu beidzot lasītājs uzzina, kādēļ jālaupa imbrīnes, cik svarīgas ir brāļu un māsu attiecības, kurš ir notikumu vaininieks un kurš oportūnists. Tiek dots neliels ieskats īpatņu vēsturē, un tie nebūt nav bijuši miera un saticības laiki.

Tā kā no šīs grāmatas biju sagaidījis piedzīvojumus un jau apradis ar domu, ka autoram vienīgais varonis būs Džeikobs, tad spēju atrast pāris lietas, kurām piesieties. Proti, autoram būtu tomēr vajadzējis saņemties un nobeigt grāmatu divdesmit lapaspuses ātrāk. Tad, kad lasītājs ir vēl adrenalīna pārpilns, jūtot līdzi Džeikobam. Taču autors nav varējis apstāties un viņš ir pieķibinājis klāt “beigas”. Tad vēl tās fotogrāfijas. Ja iepriekšējās grāmatās tās ļoti organiski iekļāvās saturam un radīja sajūtu, ka viņas tik tiešām ir vajadzīgas, tad šajā tās tika izmantotas tikai garāmejošu epizožu ilustrācijai. Šķita, ka šīs epizodes ir uzrakstītas tikai tādēļ, lai autors varētu ievietot fotogrāfiju. Taču pretsvaram, autora risinājums žanra standartam – ļaundara monologam bija vienkārši burvīgs.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, visa sērija kopumā godam ir nopelnījusi tikpat. Ja patīk aizraujoši piedzīvojumi, kuri noris gan mūsu pasaulē, gan pasaulē, kura atrodas mums tepat blakus, rokas stiepiena attālumā, bet kurā ne visiem ir ļauts ieiet, tad šī ir tieši tāda grāmata. Varonis te ir tikai viens, un viņa ceļš ir grūtību un pārdzīvojumu pārpilns. Džeikobs ir kā tilts starp lasītāju un īpatņu pasauli, nodrošinot katram iespēju atrast kaut ko pazīstamu abās pasaulēs.

Comments

Leave a comment

name*

email* (not published)

website