Šogad man Andris no Prometeja piedāvāja unikālu iespēju piedalīties grāmatu izstādēhttp://domgraudi.blogspot.co un pavērot visu notiekošo no letes otras puses. Teikšu, kā ir, mani tas ieinteresēja. Es vienmēr esmu gribējis redzēt tos cilvēkus, kuri pērk un lasa fantastikas un fantāzijas grāmatas. Pie reizes bija plāns papildināt arī pašam savus grāmatu krājumus. Uz to gan pārāk lielas cerības neliku, jo uz grāmatu veikaliem eju biežāk nekā uz pārtikas bodēm, un man it kā viss nopirkšanas vērtais ir nopirkts.

Bet nu padalīšos ar savu pieredzēto. Grāmatu izstādes apmeklētāji lielākoties ir pavisam parasti cilvēki, jā, laiku pa laikam ir redzami reptiloīdi, bet viņi ir pietiekoši labi maskējušies un tādēļ ar savu ierašanos ažiotāžu neizraisa.

Par to stāstīšanu ir tā visnotaļ interesanti. Parasti cilvēks, ja viņš bodē skatās preces, pārdevēja uzbāšanās ar palīdzību šķiet aizvainojoša, un cilvēks lielākoties aizmuks prom. Grāmatu tirdzniecībā, vismaz izstādē, tā nav. Vidējais grāmatmīlis lielākoties ir visnotaļ runātīgs cilvēks, galvenais vajag dot viņam/viņai iespēju uzsākt sarunu, visvienkāršāk to panākt ir sākt pirmajam. Un tad var uzklausīt gan kritiku, gan atzinības vārdus. Galvenais ir nemēģināt viņam kaut ko pārdot, bet vienkārši parunāt par grāmatām. Bet nu par pircēju kategorijām.

Ērgļa acs – šie ir cilvēki, kuri uz piedāvājuma skatās no droša attāluma – divi un vairāk metri. Ja pa vidu nebūtu izliktas vitrīnas ar Zelta ābeles godalgas nominantu grāmatām, tad viņi turētos maksimāli tuvu ejas vidusdaļai. Šie vēl ar lasīšanu redzi nav samaitājuši un paši apgalvo, ka tuvāk nākt viņiem nemaz nevajagot. Taču uzrunāti lielākoties ir gatavi pienākt klāt un apskatīties arī no tuvāka attāluma.

Klīstošie holandieši – tie ir cilvēki, kuri paši nesaprot kur un kādēļ ir nonākuši. Viņi ar tukšu acu skatienu klīst pa ejām un dzīvo paši savā pasaulē. Ja spriežam pēc analoģijas ar lielveikaliem, tie noteikti ir no sievām vai vīriem noklīduši nesēji. Iespējams, ka arī no blakus izstādes iemaldījies apmeklētājs.

Izdevniecības Fani – šie cilvēki ir izlasījuši/izlasījušas visu piedāvāto un pienāk cerībā ieraudzīt kaut ko jaunu. Šos es saprotu, jo pats piederu pie tiem. Šādiem pircējiem cena interesē vismazāk, vairāk uztrauc jautājums, kā guvumu pareizi sapakot somās, lai varētu visu aizstiept mājās nesagandējot muguru. Viņi neskopojas ar atzinības vārdiem un interesējas, kad būs kaut kas jauns.

Erudīti – tikai vīrieši, parasti gados, kuri reiz ir strādājuši industrijā. Viņus absolūti neinteresē piedāvājums, viņi ir atnākuši parunāties. Izstāstīt par saviem piekrautajiem grāmatu plauktiem, par to, kā visas nemaz nav iespējams izlasīt. Prometeja gadījumā erudīts vienmēr uzskatīs par vajadzīgu atgādināt , ka iepriekšējo redakciju 1937. gadā apšāva. Viņi mīl pajautāt pēc kādas lietas, kuras uzražošana izmaksātu astronomisku summu, kāda reta eksemplāra faksimilu un tā. Tomēr arī šiem vīriem spēju dot viedus padomus. Vīram ar lielo bibliotēku izstāstīju, ka es plānoju saviem mantiniekiem uzdot par pienākumu norakt mani kopā ar neizlasītajām grāmatām. Bijušajam tipogrāfijas darbiniekam devu padomu, ka glancētie žurnāli degs daudz labāk, ja viņus pirms tam izmērcēs un tad izžāvēs. (zinu, jo man pastkastē reizēm žurnāli izmirkst).

Mērķtiecīgie – viņi no grāmatu izstādi uztver kā lielu grāmatu veikalu, kurā nopirkt visu vajadzīgo. Viņiem ir saraksts, ierobežots laiks. No pasākuma viņi netaisa lielu ambrāžu – aiziet, nopērk, ko vajag, un dodas tālāk.

Budžetnieki – šiem cilvēkiem ir jāpiedzīvo grāmatmīļa murgs – ar limitētiem resursiem jāmaksimizē guvums. Viņi labprāt paņemtu visu, bet naudas ir, cik ir, un tādēļ viņu patiesi interesē iegādājamās grāmatas saturs. Viņš apskatīsies grāmatas vērtējumu, būs lasījis atsauksmes un labprāt uzklausīs tavas domas.

Bezbudžetnieki (varbūt Taupīgie) – šī ir pavisam skumja kategorija, bet tāda ir realitāte. Viņi lielākoties staigā apkārt un veido no bibliotēkas ņemamo un lasāmo grāmatu sarakstu. Ir cilvēki, kuriem atšķirībā no manis, nepiemīt privātīpašnieciskas tieksmes un viņiem nav svarīgi, lai grāmata pēc izlasīšanas paliktu grāmatu plauktā.

Grāmatu blogeri – tie ir īpaša kategorija, kas lielākoties pazīst izdevniecības cilvēkus, labi informēti par piedāvājumu. Tas lielākoties jau ir viņu plauktos, šī ir viena no tām reizēm, kad savus kolēģus var “nejauši” ieraudzīt dzīvajā. Mēģināt kādā pretimnācējā sazīmēt, iespējams, vēl neredzētu grāmatblogeri utt. Protams, beigu beigās dienas guvums ir jāieliek sociālajos tīklos un piedzīvotais jāapraksta blogā. Man šogad sanāca sastapt daudzus grāmatu blogerus, jo galu galā izstādē biju veselas divas dienas!

Īpaši uzteikt es gribētu kādu puisi, kurš savos secinājumos bija skarbs. Viņu interesēja viss piedāvājums, diemžēl pēc īsa apstāsta viņa secinājums par katru darbu bija nemainīgs: “izklausās diezgan sviestaini.” Beigās gan viņš mums atzinās, ka patiesībā vēloties Mansarda stendā sastapt pašu Joņevu. Ceru, ka viņa sapņi piepildījās.

Tā kā Prometeja piedāvājums ir diezgan koncentrēts fantastikas un fantāzijas žanrā, tad nācās arī sastapt pircējus, kas saka – nē, tādas lietas mani neinteresē. Vispār es viņus saprotu, mani ar’ Kontinenta piedāvājums, piemēram, neuzrunā, un Habbarda baznīcas materiāliem es metu lielu līkumu. Taču parasti mēģināju uzķert, kur rodas aizspriedumu būtība. Runājoši dzīvnieki var nobiedēt ikvienu. Tādēļ centos skaidrot, ka žanrs jau ir tikai papildus slānis tam pašam jaukajam detektīvam, kara stāstam vai trillerim. Taču cilvēku pārliecība lielākoties bija stipra, un viņi nepadevās. Beigās, kad cilvēki jautāja, vai mums ir kaut kas no biogrāfijām, es atbildēju, ka, jā, šeit mums ir viena burvja dzīves gaitu apraksts.

Lai cik tas skumji nebūtu, pircējus vairāk par pašu grāmatu interesē tās cena. Pēc salīdzinoši nesen izskanējušā raidījuma pat sunim ir zināms, ka grāmatas pašizmaksa ir maksimums 3 EUR (vai viens Bojārs). Tā kā Prometeja stendā vislētākā grāmata bija 4,95, tad tā arī izraisīja vislielāko pircēju interesi. Kā jau zināms, blogeri nespēj muti valdīt ne tikai internetā, bet arī reālajā dzīvē, un es labprāt potenciālajiem pircējiem stāstīju par noskatīto grāmatu.

Izskatās, ka viens Bojārs arī ir tā cena, uz kuru tēmē pircējs. Piemēram, svētdien, kad meklēju ko vēl varētu nopirkt, dzirdēju kādas padzīvojušas kundzes izbrīnītu jautājumu, kādēļ viss ir tik dārgs (~7 EUR), viņa bija domājusi, ka pēdējā izstādes dienā, ja ne visu došot par velti, tad par nopietnām atlaidēm. Pasteidzoties notikumiem priekšā, pateikšu, ka tas būkšķis brīdī, kad nokrita cenas tā arī nekad nepienāca. Var jau saprast pircējus, ekonomiskā situācija, mazās pensijas, algas un citus faktorus, tomēr ir jāsaprot arī otra puse – grāmatu izdevniecība tomēr ir uzņēmējdarbība, kurai vēlams vismaz iziet pa nullēm, un nodarbošanās ar labdarību nevienu īsti nemotivē. Galu galā par brīvu izstādē vienmēr ir iespējams dabūt Bībeli, un apmeklējot grāmatas maiņas punktu (ja paspēs pirms ibook nažiem), atrast arī šo to lasīšanas vērtu.

No pasākumiem neapmeklēju nevienu. Kad gāju garām Krievijas izdevēju stendam, dzirdēju salīdzinošo analīzi starp Rietumu un Austrumu literatūras variantiem. Tēze bija aiz matiem pievilkta, un gāju tālāk. Svētdien, kad ļaužu masa bija klusāka, tad uz dienas beigām dzirdēju diezgan fragmentāru un neprecīzu Rembo filmas atstāstu, šķiet kāds Afganistānas veterāns bija uzrakstījis grāmatu par savu cīņu pret dušmaņiem.

Grāmatu izstāde ir viens brangs un lustīgs pasākumus, kuru nudien ir vērts apmeklēt!

Par bildi paldies Maijai no Domugraudiem