Navigate / search

Šis tas par velti by Robert Sheckley

Šis tas par velti

Šoreiz, izvēloties nākamo “Fantastikas pasaulē” grāmatu, nolēmu ņemt vienu no mīļākajiem stāstu krājumiem. Pēdējo reizi gan biju to pārlasījis vidusskolas laikos, un atmiņā bija aizķērušies pāris stāsti. Pirmo reizi šo grāmatu izlasīju otrajā klasē. Atradu viņu tēva kabinetā elektromehāniskajās darbnīcās. Tā kā īstais īpašnieks nepieteicās, tad pievācu sev. No grāmatas daudz kas pāri nebija palicis, vāku nebija un tās lapaspuses saturēja pamatīgu solidola un citu smērvielu devu. Toties stāsti bija labu labie. Tagad viss ir mainījies, lasīju grāmatu ar vākiem, tie izrādās Balti, un šķiet, ka neviens pirms manis grāmatu nekad nebija atšķīris. Bet nu par stāstiem.

Vispār pēc grāmatas izlasīšanas man ir jāsecina, ka nemaz tik labi tie stāsti nav. Nudien nevaru saprast, kas bērnībā mani viņos aizrāva. Daži, protams, ir palikuši nemainīgi labi, bet biju pārsteigts, cik daudzi izrādījās tādi viduvēji. Kārtējo reizi sabradāju savas gaišās bērnības atmiņas. Stāsti ir tie paši, bet es kā lasītājs esmu izmainījies, varbūt pārāk sacerējies, varbūt kļuvis pārāk cinisks, īsti nevaru saprast.

Biļete uz Tranaju – joprojām labs gabals par Utopiju tās visā krāšņumā. Par tādu kā mītisku planētu, kurā viss ir tieši tā kā tas vajadzīgs, nav noziedzības, nodokļu, un valdība strādā cilvēku labā. Protams, visa sāls ir sīkās detaļās. Galvenā mācība – turiet savas sievas stazilaukā un tad problēmu nebūs.

Mani nabaga slepenie – šī laikam bija iecerēta kā ASV specdienestu ironiska kritika. Bērnu dienās dikti patika pasaule, kurā visi viens otru novēro un ziņo par to valdībai. Spēlē piedalās visi, pat izsekojamais, tāds dikti cilvēcisks stāsts.

Šis tas par velti – kurš gan negribētu dabūt kasti, kas izpilda visas vēlmes? Marmora pili, lūdzu, 120 dejotājas, nav problēmu. Tas nekas, ka mašīna īpašumā nonākusi nejauši, un par velti nav nekas. Stāsts ir īsts ātro kredītu piedāvātāja sapnis, galvenais iesmērēt cilvēkam pirmo kredītu, pēc tam viņš maksās visu mūžu. Šeit arī beigu beigās par visu ir jāsamaksā, bet ir viena lieta, kas pienākas arī par velti.

Atkritumu vācējs no Lorejas –tāds īsti rasistisks gabals, par cilvēku rases pārākumu visā Galaktikā. Koncepcija ir diezgan izdevusies un vēlākos laikos to var atrast citos darbos, ne tik daudz rasisma aspektu, bet brīnumzāļu iedarbības sekām.

Rituāls – uz kādas dievu aizmirstas planētas notiek brīnums – Dievi atgriežas. Taču valdošajā reliģijā ir notikusi šķelšanās – konservatīvie dievus grib sveikt ar pilno deju ciklu astoņu dienu garumā, bet atkritēji meklē iemeslus, lai sāktu uzreiz ar dzīrēm, kā to rekomendē viņu pravietis. Paši dievi savukārt dara visu, lai izliktos par parastajiem mirstīgajiem, kuri no bada un slāpēm ir zaudējuši prātu. Ej un saproti, ko ar tādiem iesākt?

No izcilas grāmatas šis krājums man pārtapa par “lasīt var”, un lieku 8 no 10 ballēm. Ja patīk ironiskā zinātniskā fantastika ar kapitālistiskās sabiedrības tumšāko skaldņu kritiku, tad droši lasiet, būs labi!

Comments

Andris
Reply

es jau sacerējos, ka būs raksts par izstādes grāmatu maiņas punktu :(

asmo
Reply

Diemžēl, man tajā punktā nesanāca dik audz uzkavēties, lai pietiktu veselam ierakstam.

Fledis
Reply

Nu, grāmatu maiņas punktā droši vien nevarēja dabūt 120 dejotājas, ķem boļeje par velti :)
Uzrakstīt patiešām labu stāstu, manuprāt, ir daudz grūtāk nekā labu romānu. Bet visus Tevis pieminētos arī atceros, tad jau laikam bija tīri tā neko.

Leave a Reply to AndrisCancel reply

name*

email* (not published)

website