Navigate / search

Tālā varavīksne by Arkady Strugatsky, Boris Strugatsky

Tālā varavīksne

Izvēloties Fantastikas pasaulē sērijas grāmatu, paņēmu tādu, kas man vienmēr ir bijusi vienaldzīga. Tās notikumus atcerējos visnotaļ pavirši. Neko daudz no šīs grāmatas nesagaidīju, lai arī Strugacki ir ļoti labi rakstnieki, reizēm man viņu darbi nepatīk.

Tālā Varavīksne ir planēta, uz kuras Zemes fiziķi veic sarežģītus eksperimentus. Pēc viena no tiem apvārsni piepeši aizsedz melns mākonis. Tas tuvojas, iznīcinot savā ceļā visu — labības sējumus, pilsētas, tehniku. Cilvēks spiests atkāpties, taču, lai visi atgrieztos uz Zemes, nepietiek raķešu. Notikumu kulminācijas brīdī vispilnīgāk atklājas zinātnieku savstarpējās attiecības un uzskati par dzīvi. Briesmu priekšā katram Zemes iedzīvotājam jāparāda, kas viņš ir, — cilvēks vai Cilvēks.

Tas bija no anotācijas, patiesībā tā ir sarakstīta daudz dramatiskāka un koncentrētāka nekā grāmata. Grāmata ir par to pašu Zemes fiziķu bezatbildību. Viņi veic nopietnus eksperimentus ar teleportāciju, Nulles lauku un ko tik vēl ne. Taču izveidojusies situācija ir tāda, kas neļauj zinātniekiem apstāties un apkopot savus rezultātus. Visa pasaule gaida no viņiem lielus atklājumus un tādēļ nākas vien doties uz priekšu, neskatoties uz materiālu un pētāmās problēmas izpratnes trūkumu. Kaut kur aiz horizonta viņus gaida lielie fundamentālie atklājumi, un šie kā dullie Daukas iet pa plānu ledu.

Viena papildus tēma uz pāris lapaspusēm ir diskusija par to, kas labāks – humanitāro vai eksakto zinātņu pārstāvji. Viens no varoņiem labprāt visus pārkaltu par eksaktajiem, lai paplašinātu cilvēces tehnoloģiju potenciālu. Citi atkal uzskata, ka bez humanitārajiem cilvēki pazaudēs paši sevi. Tad vēl tiek apspriesta loģistikas un enerģētikas problēmām. Zinātnieku ir daudz, visa planēta pilna ar eksperimentētājiem, taču enerģijas nav, kā izvērtēt prioritāros eksperimentus, tautsaimniecībai noderīgos no tīrām spekulācijām? Neviens to nezina, un ir radusies nežēlīga konkurence, kur katrs ir pats par sevi.

Nu un tam visam pa vidu ir Roberts, viens no ulmotronu stacijas dežurantiem. Viņš ir iemīlējies bērnudārza audzinātājā Taņā, un šķiet, ka viņa nākotnē būs viens vienīgs prieks un laime. Bet tad kaut kur uz Varavīksnes zinātnieki veica eksperimentu un radās Vilnis. Tikai šoreiz Vilnis ir pavisam savādāks, jauna tipa, tāds, kas jaudā pārspēj visus iepriekšējos. Roberts ir izvēlēts kā cilvēks, kuram krīzes situācijā izlīdīs visas zemiskākās īpašības. Viņš ir panikotājs, egoists, nodevējs un kas tik vēl ne. Apkārtējie pret viņa rīcību izturas iecietīgi, nenobriedusi persona, kas nespēj tikt galā ar spriedzi. Viss jau būtu labi, ja šis tēls neizskatītos kā samākslots idiots, autoriem padodas diskusijas dialogu formā, bet tēlu ticamība viņiem šajā darbā nav pieslīpēta. Te visi ir tādi kā kiberi, katrs ar savu vēstījumu lasītājam. Var saprast to, ka viņi racionāli pieņēmuši savu un planētas bojāeju un tādēļ atšķirībā no Roberta nepaniko, bet tas, kā viņi nonāk pie autora uzdotās tēmas, ir dikti samākslots.

Tāda patumša lokāla apokalipse, kura neskatoties uz grāmatas plānumu ir iestiepta. Varoņi pārāk vienveidīgi un sabāzti tekstā tikai autora uzskatu nodošanai lasītājam. Galvenais “ļaunais” varonis ir ar diezgan pašvaku motivāciju, vairāk impulsīvs un izskatās pēc pilnīga idiota. Lieku 7 no 10 ballēm.

Februāra grāmatas 2017

Februāra grāmatas

Februāris man sanācis diezgan ražens, lai gan mēneša sākums par neko tādu neliecināja. Cītīgi nodarbojos ar savu jauno hobiju – galda spēļu pirkšanu, un grāmatas biju pametis novārtā. Nav jau tā, ka man viņu mājās trūktu – pilni plaukti un liela daļa nelasītas. Tomēr mēneša laikā salasījās 22 grāmatas. Pāris dabūju no izdevniecībām, un tad vēl bija tā Grāmatu izstāde, kur lēnā garā tiku pie gandrīz desmit grāmatām.

Монстролог (The Monstrumologist #1) by Rick Yancey – šo grāmatu iepirku pavisam nejauši. Cik vien tas var nejauši būt, ieejot grāmatu veikalā. Man bija izbeidzies lasāmais. Gadās, ka neaprēķini savus spēkus un izlasi līdzpaņemto jau turpceļā. Uzrunāja grāmatas vāks – īsts antropofāgs! Arī pārdevējs teica, ka esot tīra manta, vismaaz pirmā. Izlasījis varu pateikt – tiešām labs gabals.

Проклятье Вендиго (The Monstrumologist #2) by Rick Yancey – it kā jau vajadzēja nopirkt sākumā vienu un tad pārējās, bet nospriedu, ka ņemšu uzreiz visu sēriju, jo kas var būt labāks par īstu bāreņu monstru mednieku stāstu? Tādēļ man viņas visas ir krievu valodā.

Кровавый остров (The Monstrumologist #3) by Rick Yancey – šis tiek reklamētas kā jauniešu grāmatas, taču jauniešiem ieteiktu būt virs sešpadsmit, jo šīs ir īstās šausmenes pilnas ar maniakiem un briesmoņiem. Nesagatavotākam cilvēkam varētu pēc tam arī rādīties pa murgam ar pusapēstām jaunavām.

Ступени, ведущие в бездну (The Monstrumologist #4) by Rick Yancey – ceru šogad šo sēriju izlasīt un par izlasīto pastāstīt arī jums. Protams, bez maitekļiem.

Vongezers by Yana Vagner – paņēmu no izdevniecības Zvaigzne ABC, grāmata ir par ikdienišķu pasaules galu, kas sākas kā gripas epidēmija. Autore nav augstās domās par civilizācijas slāņa biezumu. Visa grāmata ir ceļojums pa brūkošu lielvalsti, kur indivīda ambīcijas sāk prevalēt pāri sabiedrības interesēm.

Nauda. Tās aizraujošā vēsture un ietekme uz mūsu dzīvi by Kabir Sehgal – Šo dabūju no Jāņa Rozes izdevniecības par naudu. Autors ir ņēmis un izdestilējis diezgan nopietnu grāmatu kaudzi šajā grāmatā. Lielākā daļa bija labi uzrakstīta, bet pāris nodaļas bija aiz matiem pievilktas un liekas.

Dvēseļu krātuve (Miss Peregrine’s Peculiar Children #3) by Ransom Riggs, Rensoms Rigss – šo paņēmu no Zvaigznes ABC, beidzot uzzināju kā beidzās īpatņu nedienas. Diezgan melni piedzīvojumi, kur visa ļaunuma cēlonis izrādījās ģimenes nesaskaņas. Bildes vairs nav stāsta daļa, tās ir mākslīgi pielīmētas klāt stāstījumam.

The Mammoth Book of Cthulhu: New Lovecraftian Fiction (Mammoth Books) – Vienkārši nevarēju nenopirkt. Stāsti par Lavkrafta pasaulēm ir mana vājība. Neesmu pat īsti drošs, ka neesmu viņus jau reiz lasījis.

Junk DNA: A Journey Through the Dark Matter of the Genome by Nessa Carey – Jāņa Rozes grāmatnīcā bija populārzinātnisko grāmatu pievedums cenā zem 5 EUR. Nebija variantu – jāņem!

Norse Mythology by Neil Gaiman – cilvēkama, kuram mājās ir Eddas dziesmas, neklātos šai grāmatai pirkstu durt klāt, bet man tās dziesmas ir par smagu un dzejisku, gribas visu izliktu uz paplātes. Nesen gan ko līdzīgu izlasīju no Loki skatupunkta. Ar šīs grāmatas lasīšanu nesteigšos, divreiz gada laikā lasīt par skandināvu mitoloģiju būtu nedaudz par traku.

The Intimate Universe: How the stars are closer than you think by Marek Kukula – šī arī no lētajām populārzinātniskajām. Es pat pārbaudīju, vai nav kāda pseidozinātne, viss var gadīties. Goodreads teica, ka respektabla grāmata – ticēsim.

The Tales of Beedle the Bard (Hogwarts Library) by J.K. Rowling – nopirku garāmejot, sen bija doma sapirkt Potera sērijas perifēriju.

Atlas Obscura: An Explorer’s Guide to the World’s Hidden Wonders by Joshua Foer – grāmatu izstādē izgāju pirmo apli un šo atķeksēju kā ņemamu, viņas bija veselas trīs un tāpēc atliku pirkumu uz vēlāku laiku. Pēc pāris stundām bija palikusi tikai viena, ņēmu, kamēr vēl ir. Tāda šķirstāmā grāmata par nepopulārajām populārajām vietām uz Zemeslodes.

On the Steel Breeze (Poseidon’s Children #2) by Alastair Reynolds – šī bija lēto grāmatu kastē, paņēmu, jo šķita, ka viņa nav nevienā sērijā. Izrādās ir otrā savā sērijā, nu nāksies meklēt arī pirmo.

The Peripheral by William Gibson – arī no nocenoto kastes. Gibsonu visi slavē, taču tas, ko es esmu lasījis, mani nav uzrunājis. Kiberpanka pamatu licējs, bet man šķiet, ka šiza. Nekas, varbūt šī būs labāka.

Legend (The Drenai Saga #1) by David Gemmell – šo man izsniedza Andris, esot darkgrim žanra viens no pīlāriem. Es šādu rakstnieku biju tikai dzirdējis, lasījis gan ne.

Sofijas noslēpums by Linda Nemiera – par šīs grāmatas lasīšanu esmu domājis jau labu laiku. Taču baidos, vai konspirācijas teorija būs pietiekami “dziļa” un vai autores vēstures zināšanas būs pietiekami fundamentālas, lai labs piedzīvojums neizvērstos par smieklīgu farsu. Grāmatu izstādes laikā nenoturējos un iepirku.

Vīrieša sirds by Jānis Lejiņš – šis tāds riskants pirkums, jo autors raksta par mīlestību. Visi jau atceras, kā viņam mīlestība padevās Zīmogs sarkanā vaskā sērijā, kur meiču purvā pūdēja gadiem. Šeit gan laika sprīdis būs īsāks. Bārbala man apgalvoja, ka esot laba, tādēļ arī nopirku.

Plikie rukši by Rihards Bargais – arī par šo Bārbala teica, ka esot laba, izlasīju un nudien bija laba. Pat apskatu jau uzrakstīju.

Ikdienas dzīve Latvijā nacistiskās Vācijas okupācijas laikā 1941-1945. by Edvīns Evarts, Juris Pavlovičs  – nopirku, jo šādu grāmatu rakstītāji un izdevēji ir jāatbalsta. Un vienmēr jau ir interesanti palasīties par izgājušu gadu ikdienu.

Burvju karalis (The Magicians, #2) by Levs Grosmans – beidzot iznākusi latviešu mēlē. Izasīju gan jau pirms pāris mēnešiem, bet nu dabūju papīra formā. Pēc izlasīšanas varu teikt tikai vienu – nāvi Emberam!

Vafeļu sirdis by Maria Parr – šo nopirku Grāmatu izstādē, piegāju pie izdevniecības Liels un Mazs stenda un palūdzu kaut ko bērnam, kuram atīk Gregs. Man ieteica šo. Nu redzēs vēl vai Grega fanam šis patiks.

Plikie rukši by Rihards Bargais

Plikie rukši

Pie šīs grāmatas tiku pavisam nejauši. Klīdu Grāmatu izstādē 2017 gar dažādiem stendiem, un viss pirkšanas vērtais man jau bija, izskatījās šī gada guvums man būs pavisam plāns. Tad Zvaigznes stendā ieraudzīju Bārbalu piestrādājam par pārdevēju. Piegāju parunāties un palūdzu viņai ieteikt man kaut ko lasīšanas vērtu. Viņa man ieteica šo grāmatu ar visnotaļ necilo vāciņu, kurš nekad nespētu pievēst manu uzmanību.

Rihards Bargais kā spilgta personība mūsdienu latviešu literatūrā būtu saistāms ne tikai ar kultūras dzīves skandāliem, bet pirmām kārtām ar spēju talantīgi, iejūtīgi, krāsaini un vispārcilvēciski attēlot sabiedrības marginālo pusi, jomas, no kurām daļa Rietumu sabiedrības joprojām novēršas un par kurām izvēlas nerunāt, piemēram, homoseksualitāti, dažādu atkarību problēmu u.c.

Būs jau vien man jātic anotācijai, jo par grāmatas autoru pirms lasīšanas uzsākšanas neko nezināju. Protams, pēc izlasīšanas sevi par neko citu kā tumsoni nemaz nevaru saukt, bet ir jau tikai loģiski, ja man tās literātu aprindas un viņu dzīve atrodas kaut kur tālā manas dzīves perifērijā. Kā tajā anekdotē – “Ko tu man visu laiku par tiem saviem čomiem  – Raini, Vili Lāci! Mācās virsū ar savu brandžu, bet pats klibo Pēteri pazīsti?” No visiem grāmatā minētajiem personāžiem es, šķiet, esmu sasveicinājies tikai ar Krivadi, bet tas ar’ bija pirms tik daudziem gadiem, ka nevaru droši apgalvot pat to.

Bet nu par pašu grāmatu. Tipisks latvieša atmiņu stāsts parasti sākas miglainā laukā ar rasā sabristām kājām, gadās pa Sibīrijas ziemai. Bet vienmēr sākumā ir ņiprs puika vai ņipra meitene, kas raugās uz to, ko dzīve nesīs. Šeit atmiņas sākas ar pamācību smēķu pirkšanā, pastaigu pa Briseli un tā tālāk. Pēc pārdesmit lapaspusēm lēnām kļūst skaidrs, ka visi šie stāstiņi lēnā gaitā konverģēs uz to pašu jauko bērnību, taču šeit dzīve tiks atstāstīta uz otru pusi. Ja to vispār var saukt par stāstījumu, te tas nav nepārtraukts, te autors no savas dzīves ir izplēsis pa gabaliņam un izlicis uz pus vai vairākām lapaspusēm. Izlicis un devies tālāk pie saknēm. Es tagad spēlēju datorspēli Torment: Tides of Numenera, tur arī galvenais varonis dieva pamests ķermenis klīst pa pasauli, uzmeklēdams savas iepriekšējās dzīves atmiņu fragmentus, esmu tajā diezgan “iegruzījies”, un tādēļ šīs grāmatas lasīšanu paralēli uztveru kā vienu no lieliskajām dzīves sakritībām, kas laiku pa laikam reizi pāris dienās ar mums visiem atgadās.

Pazīstam vai nepazīstam cilvēkus, kuru atmiņas lasām, lasītājam vienmēr ir interesanti. Jo autors izdara to, no kā lielākais vairums cilvēku baidās – ielaist pārējos savā pasaulē. Un parastam vidējam cilvēkiem no šādas iespējas ir grūti atteikties. Es neesmu izņēmums, un tādēļ grāmatu izlasīju ar aizrautību, jo vienmēr tak ir interesanti salīdzināt citus ar sevi. Un te ir tā lielā iespēja to izdarīt diskrēti un nemanāmi, jo sarunājoties nāktos dot kaut ko pretī, bet grāmatā vari mierīgi visu patērēt. Nav jau tā, ka jebkurš no atmiņu vai domu fragmentiem ir trakoti interesants, tie pēc savas kvalitātes un iespējas saprast ārpus konteksta variē, bet interesantie ir pietiekoši daudz, lai lasītāju vilktu sev līdzi.

Anotācija tik tiešām lasītājus nemāna – te ir par homoseksualitāti, ciklodolu un dimidrolu, izdevniecībām, literātiem un kultūras dzīvi. Autoram ar to visu ir bijis vairāk vai mazāk kaut kāds sakars, jo dzīve jau ir tāds process, kurā var pieredzēt it visu. Tā kā par šo sabiedrības marginālo pusi savu ziņkārību varēs apmierināt pilnībā, bet galvenais nevajag aizmirst arī pašu cilvēku, citādi tā sanāks vien tāda netīro drēbju revidēšana.

Var noprast (ja paskatās Wikipēdijā, tad arī konstatēt to kā faktu) šis nav autora pirmais veikums, un iepriekšējais ir vilcis sev līdz tiesu darbus daudzu gadu garumā. Nav jau viegli, ja kāds tev pazīstams cilvēks ne tikai pasaka, ko viņš par tevi domā, bet ņem un par to ieraksta grāmatā. Nebrīnīšos, ja daudzi autora draugi un paziņas pirms šīs grāmatas lasīšanas pa rokai novietoja sirdsdrapes vai izvēlējās nemaz nelasīt.

Vispār man patika – 9 no 10 ballēm, reti jau kāds tā saņemas un uzraksta par sevi (neglorificējot, neciešot un necenšoties izsaukt pret sevi žēlastību, nepadarot savu dzīvi par procesu, kurš sastāv tikai no smieklīgām epizodēm). Kas zina, iespējams, izlasīšu arī viņa pirmo grāmatu, ja vien to vēl kaut kur varēs nopirkt. Vai es kādam ieteiktu šo grāmatu lasīt? Nezinu, lai izlasa manu aprakstu un izlemj pats.

Šis tas par velti by Robert Sheckley

Šis tas par velti

Šoreiz, izvēloties nākamo “Fantastikas pasaulē” grāmatu, nolēmu ņemt vienu no mīļākajiem stāstu krājumiem. Pēdējo reizi gan biju to pārlasījis vidusskolas laikos, un atmiņā bija aizķērušies pāris stāsti. Pirmo reizi šo grāmatu izlasīju otrajā klasē. Atradu viņu tēva kabinetā elektromehāniskajās darbnīcās. Tā kā īstais īpašnieks nepieteicās, tad pievācu sev. No grāmatas daudz kas pāri nebija palicis, vāku nebija un tās lapaspuses saturēja pamatīgu solidola un citu smērvielu devu. Toties stāsti bija labu labie. Tagad viss ir mainījies, lasīju grāmatu ar vākiem, tie izrādās Balti, un šķiet, ka neviens pirms manis grāmatu nekad nebija atšķīris. Bet nu par stāstiem.

Vispār pēc grāmatas izlasīšanas man ir jāsecina, ka nemaz tik labi tie stāsti nav. Nudien nevaru saprast, kas bērnībā mani viņos aizrāva. Daži, protams, ir palikuši nemainīgi labi, bet biju pārsteigts, cik daudzi izrādījās tādi viduvēji. Kārtējo reizi sabradāju savas gaišās bērnības atmiņas. Stāsti ir tie paši, bet es kā lasītājs esmu izmainījies, varbūt pārāk sacerējies, varbūt kļuvis pārāk cinisks, īsti nevaru saprast.

Biļete uz Tranaju – joprojām labs gabals par Utopiju tās visā krāšņumā. Par tādu kā mītisku planētu, kurā viss ir tieši tā kā tas vajadzīgs, nav noziedzības, nodokļu, un valdība strādā cilvēku labā. Protams, visa sāls ir sīkās detaļās. Galvenā mācība – turiet savas sievas stazilaukā un tad problēmu nebūs.

Mani nabaga slepenie – šī laikam bija iecerēta kā ASV specdienestu ironiska kritika. Bērnu dienās dikti patika pasaule, kurā visi viens otru novēro un ziņo par to valdībai. Spēlē piedalās visi, pat izsekojamais, tāds dikti cilvēcisks stāsts.

Šis tas par velti – kurš gan negribētu dabūt kasti, kas izpilda visas vēlmes? Marmora pili, lūdzu, 120 dejotājas, nav problēmu. Tas nekas, ka mašīna īpašumā nonākusi nejauši, un par velti nav nekas. Stāsts ir īsts ātro kredītu piedāvātāja sapnis, galvenais iesmērēt cilvēkam pirmo kredītu, pēc tam viņš maksās visu mūžu. Šeit arī beigu beigās par visu ir jāsamaksā, bet ir viena lieta, kas pienākas arī par velti.

Atkritumu vācējs no Lorejas –tāds īsti rasistisks gabals, par cilvēku rases pārākumu visā Galaktikā. Koncepcija ir diezgan izdevusies un vēlākos laikos to var atrast citos darbos, ne tik daudz rasisma aspektu, bet brīnumzāļu iedarbības sekām.

Rituāls – uz kādas dievu aizmirstas planētas notiek brīnums – Dievi atgriežas. Taču valdošajā reliģijā ir notikusi šķelšanās – konservatīvie dievus grib sveikt ar pilno deju ciklu astoņu dienu garumā, bet atkritēji meklē iemeslus, lai sāktu uzreiz ar dzīrēm, kā to rekomendē viņu pravietis. Paši dievi savukārt dara visu, lai izliktos par parastajiem mirstīgajiem, kuri no bada un slāpēm ir zaudējuši prātu. Ej un saproti, ko ar tādiem iesākt?

No izcilas grāmatas šis krājums man pārtapa par “lasīt var”, un lieku 8 no 10 ballēm. Ja patīk ironiskā zinātniskā fantastika ar kapitālistiskās sabiedrības tumšāko skaldņu kritiku, tad droši lasiet, būs labi!

%d bloggers like this: