Atminos šīs grāmatas pirmo lasīšanas reizi, nebija man pat desmit gadu, un viņa man šķita tāda nekāda. Atmiņā palika tikai pāris pirmās ekspedīcijas un vēl pāris lietas, kas, tagad pārlasot grāmatu, tur nemaz nav atrodamas. Tādēļ lasīšanai piegāju uzmanīgi, par laimi šī ir tā grāmata, kas kļūst labāka, lasītājam kļūstot vecākam un iegūstot zināšanas, kas ļauj redzēt pasauli kopumā nevis tikai atsevišķus faktus.

Marss ir senas civilizācijas šūpulis. To apdzīvo telepāti, kas visu savu potenciālu ir izmantojuši augstas kultūras radīšanai. Te nav milzu industrijas un patēriņa kultūras, ja arī kādreiz tā ir bijusi, par to nekas neliecina. Marsieši ir ieslīguši tādā kā katalepsijā, viņus vairs nekas neinteresē, dienas vada savās greznajās villās apcerot dzeju un plūcot no kristāla sienām augļus. Vakaros pa kanāliem dodas svētku laivas, un visa dzīve ir viens festivāls. Bet tad ierodas cilvēki no Zemes.

Lasot šo grāmatu nevajag sagaidīt zinātnisko fantastiku, pat pats autors apgalvo, ka viņš nav zinātniskās fantastikas rakstītājs. Jā, te ir atrodamas gan raķetes, gan marsieši, bet ideja nav parādīt tehnikas attīstību. Ideja ir parādīt cilvēkus tādus, kādi tie ir, par to, ka, neskatoties uz raķetēm, cilvēki ir palikuši tādi paši kā akmens laikmetā. Marss ir tikai kārtējais kolonizācijas vilnis. Tādi Zemes vēsturē ir bijuši neskaitāmi. Marsa iekarošanā ir kaut kas no Amerikas kontinenta pakļaušanas, pirmie ierodas atklājēji, tad seko pirmie kolonisti. Šajā laikā no marsiešu civilizācijas pāri ir palikušas tikai drupas un miroņu kaudzes. Kolonizācijas pamatscenārijs nepieviļ Zemes iedzīvotājus arī uz Marsa.

Notikumi risinās no 1999. gada līdz 2026. Gadam, un grāmata sastāv no savstarpēji nesaistītiem stāstiem, tos vieno viena vienīga tēma – Marsa iekarošana. Katrs no tiem tiek izmantots, lai ilustrētu kādu no sociālajām problēmām. Tās lielākoties aprobežojas ar grāmatas tapšanas laikā aktuālajiem draudiem. Tie diemžēl ir tik universāli, ka nav daudz mainījušies arī šodien – karš, segregācija un cenzūra. Tiem seko sīki cilvēciski netikumi – aprobežotība,  konservatīvisms un mantkārība.

Par visu to autors raksta ar ironiju. Piemēram, ar cenzūru un fantāzijas ierobežojuma mēģinājumiem ir stāsts Ašers II, tāda cepures pacelšana Edgara Alana Po daiļradei. Tukšā sezona ir par kādu cilvēku, kurš parasti šauj un tad domā, viņa hobijs ir dauzīt ārā marsiešu celtņu kristāla logus, bet sapnis nopelnīt. Tādēļ gaidot nākošo ceļotāju vilni, viņš ir uzcēlis cīsiņu stendu. Zemes kultūra ar laiku tiek eksportēta uz Marsu, necenšoties radīt kaut ko jaunu. Iespējams, ja tiktu dots nedaudz vairāk laika, kaut kas arī sanāktu. Kas zina, varbūt “Bezgalīgā piknika” varoņiem tas izdosies?

Autors ir vīlies cilvēkos un cilvēcē kopumā. Atsevišķi indivīdi varbūt ir saprātīgi, bet bars ir radījums ar daudz rīklēm un bez saprāta. Tam ir vienalga , kur ieradies, paies laiks, un jaunās zemes pārvērtīsies tēvzemes kopijā. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Tāds skumjš stāstu krājums, kur autors tikai beigu stāstā cenšas dod lasītājam kaut nelielu cerību.