Navigate / search

Небо цвета стали (Opowieści z meekhańskiego pogranicza #3) by Robert M. Wegner

Небо цвета стали

Gaidīju, gaidīju un beidzot sagaidīju. Šīs grāmatas iznākšanu es nepalaidu pašplūsmā. Vismaz reizi nedēļā pāris minūtes pārbaudīju internetā, vai nav parādījies kas jauns kādā fantastikas forumā, izdevniecības relīzēs. Trakoti jau gribējās uzzināt kas tālāk. Poliski es diemžēl nemāku, citādi visu sēriju būtu izlasījis vienā piegājienā.

Furgonu iemītnieki verdanno savulaik klejoja pa Austrumu stepēm, bet mēs jau zinām, kā tas viss beidzās. Klejotāju ciltis patrieca tos no dzimtajām zemēm, un desmitiem tūkstošu cilvēki zaudēja savu tēvzemi. Viņi dzīvo kā bēgļi Meekhanas impērijā. Taču ir izaugusi jauna paaudze, kas ir klausījusies savu tēvu varoņstāstos, un šķiet, ir radies brīdis, kad pienācis laiks paņemt savu atpakaļ. Ģenerālis Laskoļņiks un viņa vienība piedalās grandiozā plānā – palīdzēt verdanno atgriezties stepēs. Milzu karavānai atliek vien šķērsot kalnus un ierasties stepēs vietā, kur tos neviens negaida.

Pēc grāmatas izlasīšanas varu apgalvot, ka autoram ir talants uz īsajiem stāstiem un batāliju ainām. Šajā grāmatā viņš ir atvēzējies uz vienu garstāstu, kas par laimi sastāv no pietiekoši daudzām sižeta līnijām, lai ļautos izpausties autora talantiem. Galvenais stāsts ir par verdanno ļaužu atgriešanos, skaidra lieta, ka plāns tikai uz papīra ir vienkāršs; dabā viss ir daudz sarežģītāk. Autors īpaši nesatraucas ar uzvaras gājienu pasniegšanu. Verdanno tautai un Klejotāju ordām nāksies abām cīnīties par savu vietu zem saules. Un uzvarētājs visticamāk nebūs neviens, protams, ja atmetam ģeopolitiskās intereses. Kauju apraksti ir perfekti, varētu domāt, ka pats no kāda pakalna virsotnes vēro ar savām acīm.

Otra sižeta līnija ir par leitnanta Kenneta piedzīvojumiem, viņi tiek nosūtīti misijā pārtvert vietējās aristokrātes nolaupītājas, taču situācija izrādās daudz sarežģītāka, un viņi atrod kādu dievu pamestu vietu, kurā visas kaujas jau sen izcīnītas, un nekas daudz nav pāri palicis, tik vien kā tērauda krāsas debesis. Šeit pamazām iezīmējas viens no spēkiem, kurus interesē dievu atgriešana Meekhanas pasaulē ar visām no tā izrietošajām sekām.

Varoņi ir pāris vecie Laskoļņiks, Keilana un Kennets. Bet vislabāk izcēlās Kei’la viena no verdanno cilts vadoņa meitām. Viņai autors sagatavojis patiešām grūtu likteni, bet kādam jau viss notiekošais ir jāpavēsta ar bērna acīm. Un tas tiek veikts pavisam episkā veidā. Viņas stāstam noteikti būs turpinājums. Pasaulē nav svarīgs katrs konkrētais notikums, svarīgi ir pagrieziena punkti, kuri spēj izmainīt vēsturi, un šai meitenei liktenis ir lēmis kļūt par tādu.

Nebūšu diez cik oriģināls, grāmata ir no tām, kas nelaiž vaļā; iesāc lasīt un, skat, jau tuvojies beigām. Lieku 10 no 10 ballēm.

Comments

Lasītāja
Reply

Izlasītu visu sēriju un jau mācētu poliski. Ja kas.

asmo
Reply

Nejūtos tik stiprs valodu apguvē, tad man neatliktu laika lasīt grāmatas un spēlēt datorspēles.

Fledis
Reply

Pagaidām esmu tikai lappušu otrajā simtā, tāpēc ar secinājumiem vēl jāpagaida. Bet kāpēc uz pakaļvāka rakstīts, ka šis ir cikla pirmais romāns??

asmo
Reply

Iepriekšējie jau bija stāstu krājumi!

Fledis
Reply

Podumaješ! Tāpēc, ka te nosaukts par daļām tas, ko iepriekš sauca par grāmatām? :)

[…] Небо цвета стали (Opowieści z meekhańskiego pogranicza #3) by Robert M. Wegner – beidzōt iznāca Meekhanas cika trešā grāmata, tieši tik laba, cik biju gaidījis. Izcils lasāmais. […]

Fledis
Reply

Sanāca lasīt paralēli ar Puspasauli, nu, to, kas pēc Pusķēniņa, un tad nu jādomā par tiem trakajiem cīņu laikmetiem, kad, šķiet, vai puscilvēces ar to vien nodarbojās, kā veķējās viens ar otru. Pasarg dies’, labi ka tagad vairs tā nav; es droši vien tādā vidē neizturētu pat ne minūti. Bet- tā savstarpējā lojalitāte, uzticība, paļāvība uz cīņubiedriem, gatavība iet nāvē viņu dēļ, zinot, ka viņi tevis dēļ darīs to pašu… to gan gribētos piedzīvot tādā vai citādā veidā. Tomēr šķiet, ka šīs izjūtas un principus mēs šodien esam zaudējuši. Žēl. Varbūt tie vispār var pastāvēt tikai tādā cīņu laikmetā?
Traki interesanti bija izsekot karavadoņu taktikai. Patika, ka kauju plānošana bija aprakstīta no abām pusēm- verdanno un se-kohlandiešu. Tad nu par vienu pusi lasot varēja sajūsmināties- cik viltīgas domas! Un tūlīt pat par otru pusi- ak tu velns, viņš to visu jau paredzējis.
Un vēl par cīniņiem- ir jau iespaidīgi visādi kauju un ievainojumu apraksti, tikai lāgiem liekas- vai pats autors stādās priekšā, ko realitātē nozīmētu viens vai otrs ievainojums? Vai cilvēks ar, teiksim, sacirstu kāju vispār var turpināt cīnīties un pēc tam tik ātri atgūties, lai piedalītos jau nākamajā tesiņā? Adrenalīns, protams, var darīt lielas lietas, bet nu…
Man ļoti patīk Kennets, tāds psiholoģiski gudrs komandieris.
Un vēl- nāk prātā Jorens, nu tas no Aarzemniekiem, kas Eirovīzijā dziedāja par kūku cepšanu. Viņš izteicās, ka viņam ļoti iepaticies latviešu vārds ‘bļodiņa’, viņš gribētu tā nosaukt savu meitu :) Lai nu bļodiņa, kur bļodiņa, bet Laiva taču patiešām ir smuks vārds.

Leave a comment

name*

email* (not published)

website