Navigate / search

Neredzamās pilsētas by Italo Kalvīno

Pilsētas

Pat nezinu, kam pateikties par šīs grāmatas izlasīšanu, ieraksts, uz kuru gatavojos atsaukties, acīmredzami ir lasīts kādā paralēlā realitātē, bet bez tā es šai grāmatai tā arī nekad nepieķertos. Kurš gan pirktu grāmatu ar kaut kādu džeku uz vāka, kuram rokās nav pat zobena, vai vismaz pusplika sievišķa? Speciāli aizgāju uz izdevniecības bodi, pāris minūtes meklēju, jo zināju tikai nosaukumu, un atradis neticēju, ka grāmatai par pilsētām var būt tāds vāks.

Pasaule ir brīnumu pilna, bet ne visiem ir lemts šos brīnumus skatīt savām acīm. Arī varenajam Hubilajam valsts lietas aizņem pārāk daudz laika, lai aplūkotu savu impēriju, tādēļ viņš klausās ievērojamā ceļotāja Marko Polo stāstus par tām vietām, kuras tas apmeklējis, par kurām dzirdējis, un iespējams, izdomājis. Šeit lasītājam ir iespēja iepazīties ar šīm Marko Polo aprakstītajām pilsētām, un kas zina, varbūt atrast ko pazīstamu.

Šī ir no tām grāmatām, kuru var lasīt daudzo slāņos, katram pēc vajadzībām un katram pēc spējām. To var lasīt kā fantastisku pilsētu tūrisma aprakstu. Sapņot arī pašam kādreiz aizbraukt uz pilsētu, kas atspulgā kopē pati sevi vai to, kura balstās uz zirnekļa pavedieniem. Autors šādiem lasītājiem palīdz, ļoti bieži aprakstā tiek pastāstīts, kā līdz konkrētai pilsētai nokļūt, trīs dienas pāri tuksnesim, vai ejot pret austrumu vēju. Tiek doti pat pilsētu nosaukumi ,un nekas nepadara pilsētu reālāku kā tās vārds.

Var aizdomāties par pilsētām kā tādām, jo katra cilvēka apziņā eksistē tikai viena vienīgā pilnīgā pilsēta. Tā, pret kuru tiek salīdzināts viss redzētais un sajustais. Visas pārējās pilsētas ir tikai šīs prātā konstruētās pilsētas atspulgi, jeb kā moderni būtu teikt, daudzdimensionāla objekta četrdimensiju ēnas. Man grāmata lika padomāt par saviem ceļojumiem un pilsētām, kuras esmu apmeklējis. Pēc kā es tās esmu vērtējis, ko no katras esmu paņēmis līdzi. No kuras man atmiņā palikuši baznīcu torņi, kura pamanījusies aizķerties ar vecpilsētas mūri, gadās jau arī pa kādai, no kuras atmiņā palikuši vien garāmejot noklausīti dialogi vai futūristiska tualete. Jo vairāk pilsētas tu apmeklē, jo vairāk vari tuvoties savas ideālās pilsētas rekonstrukcijai.

No otras puses, iespējams, nekur nemaz nevajag nedz braukt, nedz meklēt, viņa pilsētas jēdziens jau katram pašam ir galvā, un jauni iespaidi to var aizmālēt un pazudināt. Hubilajs ir varens vīrs, un viņam nemaz nebūtu iespējams apmeklēt kādu pilsētu, jo viņa paša svīta ir pilsēta par sevi. Šajā ziņā viņam nemaz nav iespējas redzēt citu perspektīvu un atliek vien paļauties uz citu stāstiem. Agrāk tas bija dikti modīgi, ja paskatāmies, kaut vai viduslaiku atlantus ar pilsētu ainavu grafikām un tās siluetiem. Pat sēžot uz vietas cilvēks, ja pacenšas var saprast un atrast vietu pasaulē. Galu galā, mēs katrs esam savas pasaules centrs, mērs un atskaites punkts. Arī pats Hubilajs, kad ir noklausījies pietiekoši daudz stāstus, apgūst stāstīšanas mākslu.

Urķīgākam prātam noteikti nepatiks visas šīs gaisīgās atsauces uz ideālo pilsētu un gribēsies saprast, kas tad ir autora pilsēta. Nevajag satraukties, atbildi uz šo un vēl daudziem citiem jautājumiem te mierīgi var atrast. Ja vien grāmata ir pietiekami bieza un pietiekami poētiski uzrakstīta, tajā var atrast visu, ko vien vēlies.

Šī ir no tām, kuru nebūtu ieteicams raut cauri no vāka līdz vākam. Citēšu Vili Kasimu: “Ideāla tualetes lasāmviela, jo citādi vari ievilkties un izšauties cauri visām nedaudzajām lappusēm, paliekot ar caurvēja sajūtu.” Pilnībā piekrītu viņa novērojumiem. Te ir vērts piebremzēt, izlasīt pa vienam vai diviem stāstiem. Var lasīt pēc kārtas, var arī atšķirt jebkuru uz laimi. Liela būs vilšanās tiem, kas sagaida no šīs grāmatas Marko Polo ceļojumu turpinājumu. Lieku 9 no 10 ballēm.

Malvilas pils by Robert Merle

Malvilas pils

Šo grāmatu man Blogeru Ziemassvētkos iedāvināja MsMarii; viņai tā esot ļoti patikusi, un ņemot vērā, ka es strādāju pie Fantastikas pasaules sērijas izlasīšanas projekta, viņa izlēmusi grāmatu man iedāvināt. Nebija tā, ka šo grāmatu nebūtu lasījis, man viņa vienmēr ir asociējusies ar ārā krītošām lapām un svaigēdājiem. Šogad nesteidzos un dāvinātās grāmatas nelasīju jau pirmajā mēnesī, bet taupos uz gada beigām.

Emanuels Konts cēlies no zemnieku ģimenes, bet pateicoties sava tēvoča apsviedībai un paša personīgajām īpašībām ir kļuvis par Malvilas pils īpašnieku un iemantojis Larokas pilsētiņas iedzīvotāju simpātijas. Ar viņa spriedumiem cilvēki rēķinās, un arī viņa vīns nav peļams. Kādu dienu, kamēr Konts ar savu saimi un draugiem pagrabā nodarbojas ar jaunā vīna pildīšanu pudelēs, pienāk kodolapokalipse. Pasaule ir iznīcināta, izdzīvojuši vien daži, un nākas visu sākt no sākuma.

Ja atmetam to, ka autoram nav ne mazākās nojēgas par termodinamiku, tad grāmata ir ļoti laba. Tipisks izdzīvošanas romāns. Autors ir izmantojis visus žanra paņēmienus un simbolus. Pagrabs ir līdzeklis, ar kura palīdzību Konts un viņa draugi piedzimst jaunajā pasaulē. Pasaulē, kuru klāj tikai pelni un degoši meži. Šajā nokļūšanas procesā viņi visi vēl pamanās pagremdēties zem ūdens, tīri simboliski noskalojot veco dzīvi un sagatavojoties jaunajai. Ņemot vērā, cik svarīgs grāmatā ir reliģiskais konteksts, es domāju, ka šie simboli nebūt nebija nejauši. Jaunā pasaule ir citāda, taču ne bezcerīga, Kontam un viņa draugiem ir visas iespējas kļūt par jaunās zemes ciltstēviem.

Reliģija un sekss ir grāmatas galvenās tēmas, ja ar reliģiju viss skaidrs, franči taču ir katoļi un tic mācītājam uz vārda, tad ar seksu ir nedaudz sarežģītāk. Te autors ir smēlies idejas agro komunistu darbos, kas veltītas kopīpašumam un sievietes lomai sabiedrībā. Autors nekaunas un drosmīgi eksperimentē ar šīm idejām, neskatoties uz to, ka Oktobra revolūcijas laikā tās pierādīja sevi kā bezperspektīvas. Lasot šķita, ka autors ir pārāk paļāvies uz franču nācijas stereotipiem, un ar laiku visas tās tēmas, kurš ar kuru guļ un ko teica mācītājs, nedaudz piegriezās.

Varoņi ir dzīvi cilvēki, nav melnbaltie, katram ir savi plusi un mīnusi. Reizēm viņi kļūdās spriedumos, un ir patiešām interesanti sekot viņu dzīves gaitām. Diemžēl šī interese nav tik daudz balstīta uz izdzīvošanas jautājumiem, bet tādā “Kas jauns līmenī”, kurš ar kuru guļ, un ir vai nav Konts pedofils. Ar izdzīvošanu viss ir pavisam vienkārši, brīdī, kad vajadzība spiedīs, varoņi visu atradīs, viņiem to autors pienesīs uz paplātes un atvainosies par sagādātajām neērtībām. Pat konflikts ar Larokas pašpasludināto pārvaldnieku un mācītāju vienā persona īpaši neizcēlās ar spraigumu. Ikviens pēcapokaliptisko darbu lasītājs ir labi informēts, ka, ja tev pie vārtiem pieklauvē mācītājs, visprātīgākais ir viņu galēt nost un pierakt ceļmalā, tas aiztaupīs stāstam pusi no lapaspusēm. Tie vienmēr ir viltvārži un fanātiķi, kas iedzīvojas uz citu nelaimi un neliekas mierā.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, patika joprojām, vajag tik pieņemt, ka autors pauž pats savas idejas par jauno pasaules kārtību, un tām obligāti nav jāsaskan ar lasītāja uzskatiem. Vienīgais nepatika beigas, kur Tomā nebija noturējies, nesarakstot par to, kas notika tālāk. Tas vairāk izskatījās pēc autora neuzrakstīto ideju ātras apkopošanas.

451 grāds pēc Fārenheita by Ray Bradbury

451grads

Šo grāmatu izlasīju trešajā klasē, neteikšu, ka viņa mani pārsteidza. No TASS materiāliem Cīņā es diezgan labi biju informēts par kapitālisma pagrimumu. Tas, ka tur dedzina grāmatas, ar’ nebija nekāds jaunums, jo ar šo lietu vairāk vai mazāk aizraujas jebkurš darbaļaudis ekspluatējošs režīms. Grāmata bija plāna un izlasījās tai pat vakarā. Tagad pārlasot Fantastikas pasaulē sēriju, manī viņa īpašu entuziasmu neradīja.

Grāmatā aprakstīta nu jau standarta antiutopija, pasaulē, kurā grāmatas ir kļuvušas aizliegtas. Valdība ir sapratusi, ka cilvēkus vieglāk debilizēt ar masu mediju starpniecību, nekā radīt cilvēkus ar spēju domāt patstāvīgi. Maize un izpriecas ir jaunās pasaules sauklis. Skolās māca pareizās atbildes uz jautājumiem, neizskaidrojot, kādēļ tās ir pareizas. Vakarā pēc darba cilvēki vairs nepavada laiku ar saviem ģimenes locekļiem, bet ar “radiniekiem”, kurus piedāvā 3D projekcijas televizori. Galvenais varonis ir Ugunsdzēsējs, tagad viņus sauc par dedzinātājiem (vispār jau tizli, jo latviski tulkojot zūd fireman divdomīgā jēga). Grāmatu dedzināšana viņam ir iešana senču pēdās – gan viņa tēvs, gan vectēvs ir nēsājuši salamandras nozīmi. Kādu dienu viņš paņem grāmatu, kuru vajadzēja sadedzināt.

Autors savā darbā turpina kasīt mūžseno sāpi, kas vajā cilvēci no iespiedpreses izgudrošanas, jaunā paaudze neko nelasa. Klasiķi tiek aizmirsti, un patērētāji savā ikdienas skrējienā pievēršas arvien zemākas kvalitātes literatūrai, labākajā gadījumā izlasot saīsinātās klasikas versijas. Tas savukārt ir veco stāstnieku sāpes turpinājums, kas iet līdz jau no rakstu zīmju un lasīšanas izgudrošanas, par to, ka jaunatne nekur vairs neder, jo nespēj citēt no galvas pat nieka poēmu, kur nu vēl atcerēties no galvas visus sentēvu stāstus. Var jau zīmēt briesmīgas ainas, bet, būsim godīgi, pasaulē vienmēr ir bijuši cilvēki, kas lasa un tie, kas nelasa. Tur neko nevar darīt – hobiji ir dažādi. Popkultūra ir bijusi vienmēr, tas nav divdesmitā gadsimta izgudrojums, valdības vienmēr ir skalojušas cilvēku prātus gan rakstos, gan no kanceles, tas nav nekāds jauns fenomens.

Neskatoties uz visu to, sabiedrība nudien nepaliek debīlāka, kopējais zināšanu līmenis aug ar katru desmitgadi, vienkārši informācijas apmaiņas ātrums ļauj šīs informācijas saņēmējiem daudz ātrā izcelt niecīgu fluktuāciju un koncentrēties uz to. Nav jau tik traki, kā autors raksta un kā mūsu informācijas burbulis mums liktu domāt. Man gan nav nekas pret to, ka laiku pa laikam šī tēma cenzūra, valdības kontrole un zombēšana tiek aktualizēta. Taču diemžēl mūsu civilizācijā šī problēma ir mūžsena un pieder pie globālās dzīvesziņas.

Labi, nekā jauna pateikts grāmatā nebija, bet bija interesantas dažas nianses. Kādēļ cilvēki vairs nelasa grāmatas? Viņi vēlas būt laimīgi, bet ar grāmatām nekad nevari zināt, izlasot to vari kļūt nelaimīgs, aizdomāties par savu dzīvi un saprast notiekošā absurdumu, pasarg dievs iedvesmosies vēl, un gribēsi ko mainīt. Tāpēc problēmu labāk iznīcināt sadedzinot. Jāatzīst, ka bērnībā mani šī grāmata aizķēra daudz vairāk, tagad tā vairs nešķita tik briesmīga, iespējams tādēļ, ka vairāk zinu vēsturi un tādēļ notiekošais vairs nepārsteidza.

Nebija slikti, par patērētāju debilizāciju valstiskā līmenī, tāds maizi un izpriecas pārfrāzējums. Bet autors ar nav īsti iemanījies uzrakstīt nobeigumu. 8 no 10 ballēm.

PS. Man no bērnu dienas bija palicis atmiņā, ka Suns tomēr viņu noķēra! Tas vien liecina, ka pašas pēdējās lapaspuses mani vairs nav interesējušas.

Lilita by Lidija Obuhova

Lilita by Lidija Obuhova

Šo grāmatu arī reiz biju lasījis bērnībā. Atmiņas par viņu pirms pārlasīšanas bija nekādas. Droši vien, ka bija tik švaka, ka nespēja mani paraut pat bērnībā. Tādēļ nekādas lielās atklāsmes no šīs grāmatas nemaz nesagaidīju. Domāju plāna, kā reiz pietiekama, lai aizpildītu stundu lietainā dienā.

Izrādījās, ka galaktiku, kurā ietilpa planēta Laola-Liala, bija mākslīgi radījusi cita, izmirstoša civilizācija. Beidzot savu eksistences ciklu, šī civilizācija bija izpildījusi ikvienas dzīvības pienākumu — radījusi sev līdzīgu. Lai to pašu pienākumu nodotu mantojumā nākamajai saprātīgajai dzīvībai, kurai neizbēgami vajadzēja attīstīties jaundzimušajā galaktikā. Uz Zemes nolaižas Laolas-Lialas planētas kosmosa kuģis un sastop šeit saprātīgas būtnes akmens laikmeta attīstības līmenī.

Tā ir rakstīts grāmatas aprakstā, un ņemot vērā sarakstīšanas gadu, nemaz neizklausās slikti. Patiesība gan ir daudz skarbāka. Lilita ir akmens laikmeta cilts biedre, kurai nav palaimējies iemīlēties pareizajā vīrietī. Arī pati cilts ir īsti loši, sen, sen atpakaļ viņu senči iegāja mežā medību ekspedīcijā, un nu jau daudzu paaudžu garumā nav spējuši tikt ārā no tā. Tā nu cilts klaiņo un sapņo par klajumiem. Cilts nav diez ko daudzskaitlīga, tādēļ arī smieklīga lietas autores radītā problēma, ka Lilita ar savu mīļoto nevar dzīvot kopā, jo esot par tuvu radniecība. Nez kā viņa iedomājas, cik šī vienīgā cilts, paaudzēm slamstoties pa mežu, ir saglabājusi neradniecību!

Tad sākas Laola-Liala planētas būtnes stāsts, tādu poētisku sviestu man sen nebija nācies lasīt. Autore lieto dažnedažādas galaktiskās krāsas, lai stāstītu par kosmiskajiem ceļojumiem un ko tik vēl ne. Es esmu visnotaļ norūdījies lasot dažādus tehnoloģijas aprakstus, kas pamato stāsta darbību. Bet te autore pat nebija centusies, Laola-Lialas pārstāvis nebija pat komunists. Vispār viņš radīja priekšstatu kā džeks, kas gatavs ”kāpt” virsū visam, kas kustas. Nu nemaz neatstāja nopietnu galaktikas pētītāja iespaidu, lai gan uz planētām ņemt nost skafandra ķiveri viņš ir tikpat nasks kā “Prometeja” filmas varoņi.

Grāmata ir pietiekami plāna, lai izbeigtos kopā ar lasītāja pacietību, tādēļ nekāda lielā filozofēšana par izniekoto dzīvi nesanāk. Ir pietiekami garlaicīga, lai neradītu kāri pēc pārlasīšanas, sižets ir pietiekami neizteiksmīgs, lai izlasīto pēc pāris gadiem droši būtu aizmirsis. Grāmata ir droši pelnījusi 4 no 10 ballēm. Protams, ja ņem vērā sarakstīšanas laika posmu, un runājam par fantastikas celmlaužiem, par autoru ietekmi uz nākamajām paaudzēm, grāmata būtu pelnījusi visas 7 no 10 ballēm. Tik daudz no sākuma ieliku Goodrīdos, bet tad sanāktu, ka man viņa patika, bet man viņa nudien nepatika.

Norse Mythology by Neil Gaiman

Norse Mythology by Neil Gaiman

Grāmatu nopirku, jo Geimens. Šķiet, ka pirms Amerikāņu dievi seriāla sākuma, viņš nav paspējis uzrakstīt grāmatas otro daļu un nolēmis kompensēt to ar Skandināvu mitoloģijas pārstāstu. Cik var spriest, plāns viņam ir izdevies, grāmata gūdrīdos ir ieguvusi lielu lasītāju atzinību.

Grāmatā nav nekas vairāk kā Odina, Tora un Loki piedzīvojumu pārstāsts, bonusā ir visa pasaules vēsture no radīšanas līdz Ragnarokam. Literārajā ziņā šī grāmata neatšķiras no desmitiem citām, kas veltītas šai tēmai. Ne kurš katrs var izlasīt Eddas dziesmas un no tās informācijas gūzmas izvilkt sakarīgu teiksmu. Tādēļ jau kopš seniem laikiem eksistē grāmatas, kuru uzdevums ir, atmetot visu poēziju un pantmēru, visu pasniegt lasītājam jau sagremotu.

Tas nav teikts ar nicinājumu, jo pats esmu liels šo sagremoto grāmatu cienītājs, man nudien nav tik daudz laika, lai lasītu visas teiksmas oriģinālajā izklāstā. Savulaik izlasīju atdzejoto Odiseju, plašie iestarpinātie vairogu un kuģu apraksti, šķita tik garlaicīgi, ka pazaudēju stāsta pavedienu. Zelta aunāda bija viena no manām mīļākajām grāmatām, kuru ar entuziasmu pārlasīju vismaz reizi gadā. Ko es ar to visu gribēju pateikt? Ja esi iesācējs mītos un mitoloģijā, tad bieži vien mešanās uz oriģinālu bez priekšzināšanām var piebeigt interesi.

Lasīt var un, iespējams, arī vajag, mūsdienu popkultūrā skandināvu dieviem ir atvēlēta īpaša vieta un tādēļ tie ir paglābti no aizmirstības. Domājams, ka dievu kategorijā daļa no viņiem pēc šī rebrendinga ir kļuvuši pat varenāki nekā agrāk, kad viņus pielūdza labi ja miljons cilvēku. Tagad šis skaits ir tik liels, ka tas noteikti kompensē visus cilvēku un dzīvnieku upuru trūkumus.

Ja vēlies izlasīt kaut ko par šo tēmu, bet tādu, kur autors ir ielicis sirdi un dvēseli, iesaku paņemt The Gospel of Loki by Joanne M. Harris. Tur visi notikumi atainoti no Loki perspektīvas un autors, lai ar pielicis daudz no sevis, tomēr ir saglabājis mītu pamatlīniju.

Ja jau esi apsildījis degunu skandināvu mītos un dievu darbos, tad šo grāmatu var lasīt tikai, lai kārtējo reizi izlasītu to, ko jau sen zini. Ja meklē kaut ko pieliktu no autora, tad te autora radītais saturs aprobežojas ar pāris dievu dialogiem. Viss pārējais ir kā standartā pieņemts, īss un saprotams pārstāsts. Grāmata izlasījās vienā rāvienā, zināmi varoņi, lieli burti un pusotra atstarpe starp rindām. Lieku 8 no 10 ballēm, labs ievads mitoloģijā, bet ne vairāk.

She Who Waits (Low Town #3) by Daniel Polansky

She Who Waits (Low Town #3) by Daniel Polansky

Pēc otrās grāmatas izlasīšanas gumiju vairs nestiepu un ķēros klāt triloģijas noslēdzošajai grāmatai. Pats grāmatas nosaukums šajā drūmajā sērijā neko labu nevēstīja, un jau pirms lasīšanas uzsākšanas bija skaidrs, ka nu tikai viss ies uz galu.

Low Town saimnieks ir pārliecināts, ka pasaules dienas ir skaitītas. Agrāk stabilā monarhija ir zudusi, jaunais karalis ir pamuļķis, kur rausta ne tikai specdienesti. Melnais nams ir zaudējis savu asumu, Vecajam vīram no rokām vadības groži ir izslīdējuši, un agrāk monolītais drošības dienests ir pārvērties par dažādu frakciju apkopojumu. Tas viss atsaucas uz Impēriju un tikai muļķis neredz iespējamo pilsoņu karu. Papildus tam visam tirgū parādās jauna narkotiska viela, kura reizēm liek tās lietotājam veikt briesmu darbus. Tieši šis pavediens ļauj Saimniekam atgriezties pie savas pagātnes.

Grāmatas nosaukums ir ņemts no Trīspadsmit zemju folkloras. Tā, Kas gaida, gaida aiz pēdējām durvīm, kuras cilvēks savā dzīvē atver. Ar viņu nāksies sastapties katram cilvēkam, citam agrāk, citam vēlāk. Var teikt, ka šī ir Saimnieka dzīvē trešā un pēdējā sieviete. Pirmā bija burve psihopāte, otrā viņu pievīla un padarīja par to, kas viņš ir, trešā viņu vēl gaida. Tikšanos ar trešo Saimnieks vēlētos attālināt, cik vien tas iespējams, taču jebkura veiksme ar laiku beidzas.

Ja skatāmies no literārā viedokļa, tad sižets ir vienkāršs detektīvs, bez nekādiem izsmalcinājumiem. Tāds, kur viena fakta atrašana pilnībā izmaina notikušā interpretāciju, pārsteidzot lasītāju nesagatavotu. Saimnieks gan visu vienmēr ir ņēmis vērā, un to tik viegli prom no mērķa neaizvedīsi. Viņš pin intrigas, sanaido konkurējošus grupējumus, taču arī viņu ir pārņēmis fatālisms, šoreiz cerības izkulties sveikā ir visai minimālas. Vienkāršo sižetu kompensē bagātā autora valoda, spēja ielikt tekstā emocijas un lasītāja identificēšanās ar galvenā varoņa likstām un priekiem.

Šajā grāmatā autors ir nolēmis atlīdzināt visus parādus, lasītājs uzzina to, kādēļ Saimnieku savulaik izmeta no Melnā nama, par to kā sen atpakaļ pieņemti lēmumi ietekmē esošo situāciju. Atklāj daudzas konspirācijas, un nažu duršana mugurās pieņem globālus apmērus. Kā jau juku laikos pierasts, no alām izlien dažnedažādi indivīdi, kas saredz iespēju mainīt savu likteni. Lielākoties viņa būs gala briestošajā krīzē, bet dažs labs atraus palielāku kumosu, un tādēļ ir vērts riskēt. Galvenajam varonim gan šajā ķīviņā nebūs nekā iegūstama, viņam būs tikai zaudējumi.

Lasījās dikti lēni, pirmkārt grāmata ir visnotaļ depresīva un sliktās lietas, kas notiek ar iemīļotu varoni, diez ko negribējās lasīt. Ik pa pāris nodaļām atliku malā, lai nedaudz pavilcinātu neizbēgamo finālu. Noslēgums bija tieši tāds, kādu no šīs grāmatas sagaidīju – vienkāršs un elegants. Par to 10 no 10 ballēm. Ja patīk padrūmāki stāsti par privātdetektīviem, kuri nav likumpaklausīgi pilsoņi, un ja nebaida ceļojums izdomātā pasaulē, tad noteikti iesaku izlasīt Low Town sēriju.

Maija grāmatas

Maijs 2017

 

 

 

 

Maijs man ir neredzēti švaks mēnesis, nopirktas tikai piecas grāmatas; par to var pateikties īslaicīgai Jāņa Rozes grāmatnīcas slēgšanai uz Barona ielas. Līdz ar to nesanāk vairs tik bieži iegriezties grāmatu veikalā. Jā, Stacijā jau arī ir, bet tas man tik labi nepatīk, un tur es vienmēr esmu pa ceļam uz vilcienu ar ierobežotu laiku.

October: The Story of the Russian Revolution by China Miéville – nopirku Kopenhāgenā un izlasīju pārlidojumā virs Krievijas, pabeidzu virs Pēterburgas. Dikti tematiski. Grāmata ir izcila, ja negribi lasīt kaut ko dikti sausu, bet priekšroku dod interesantam stāstījumam. Rekomendēju 9 no 10 ballēm.

City of Miracles (The Divine Cities #3) by Robert Jackson Bennett – šo es nevarēju neizlasīt, vesela grāmata veltīta Sigurdam un pēdējai cīņai. Ļoti, ļoti laba, un beigas ar’ autoram ir izdevušās sakarīgas. Nekas nav mūžīgs, un labi vien ir, ka sērija beigusies.

The Waking Engine by David Edison – uz šo grāmatu es esmu metis acis jau sen. Rakos pa amazoni un ieraudzīju atlaidi. Esmu jau aizmirsis, kādēļ es vēlējos izlasīt par šo pēcnāves dzīves variantu. Gan jau saņemšos un izlasīšu.

The Sudden Appearance of Hope by Claire North – par meiteni, kuru neviens nepamana. Koncepcija mani vilina, un autore sevi jau ir pierādījusi. Mani arī restorānos un vilcienos neviens nepamana.

The Cthulhu Mythos Megapack: 40 Modern and Classic Lovecraftian Stories – šo pirku risinot jautājumu, ko lasīt lidmašīnā. Pa rokai pagadījās šī, tā arī neesmu pat sācis lasīt, bet gan jau khtoniskie dievi sagaidīs savu kārtu.

Jūnijā ceru turēt sevi grožos un iepirkumus ierobežot, jo ir visnotaļ patīkami vērot kā tukšojas neizlasīto fizisko grāmatu plaukti.

Shadow & Claw (The Book of the New Sun #1-2 ) by Gene Wolfe

Sword & Citadel

Sen, sen atpakaļ es nolēmu kļūt mazliet gudrāks un izlasīju grāmatu par fantastikas un fantāzijas žanra kritiku. Tā bija visgudru kritiķu darbu apkopojums, kurš lasītājam dotu teorētisku un stabilu pamatu darbu interpretācijai. Izrādījās, ka esmu gudrāks, nekā pats biju domājis, lai gan tik smuki savas domas par grāmatām es nekad nespēšu uzrakstīt. Tur tad arī izlasīju – ja cilvēks nav izlasījis šī autora šo darbu, tad viņu nemaz par īstu fantastikas cienītāju nemaz nevar uzskatīt, kur nu vēl kritiķi! Tas būtu tas pats, kas aklam runāt par krāsām. Mani šādi teksti nedaudz aizķēra, bet nolēmu, ka varu vēl laboties un izkļūt no sava nezināšanas purva, un, kas zina, pienāks brīdis, kad arī es varēšu teikt: “Bet Jaunās Saules grāmatā autors šo aspektu jau ir apskatījis tik pamatīgi, ka diez vai šajā darbā, kas vairāk par plaģiātu ir ronams.” Skaidra lieta, ka neviens nesaprastu, ko es ar to būtu gribējis pateikt, bet tas jau ir pārmērīgu zināšanu lāsts.

“The child, as I said, in time discovers The Book of Gold. Then the librarians come—like vampires, some say, but others say like the fairy godparents at a christening. They speak to the child, and the child joins them.”

Spīdzinātāju ģildes māceklis iekuļas nepatikšanās, tā vietā, lai pildītu savus pienākumus, viņš palīdz Klientam izbēgt no piespriestā soda. Tagad viņš pats ir Klients, bet situācija ir tik piņķerīga un neslavu nesoša, ka ģilde nolemj savu mācekli nosūtīt uz pasaules malu par Spīdzinātāju kādā attālā ciematā. Tā sākas Severiāna ceļš Urth pasaulē, kura laikā viņam ir jāatrod savs liktenis.

Sākšu uzreiz ar to, ka neskatoties uz to, ka šajā grāmatā izlasīju tetraloģijas divas daļas, kuras uz papīra acīmredzot ir ļoti sīkā drukā, jo nebūt nelasījās kā nieka četrsimts lapaspuses, es beigu beigās tā arī sižetu kopumā nesapratu. Man radās sajūta, ka laikam man kaut kas nav kārtībā ar galvu un tādēļ nekautrējos nakts vidū pārdomāt abas izlasītās grāmatas, atsaukdams atmiņā katru notikumu. Atmiņa izrādījās visai laba, ja neskaita varoņu vārdus. Tas daudz ko nelīdzēja, tāds tipisks varoņa ceļš, kur visu notikušo otrādi apgriezīs, visticamāk, ceturtā grāmata. Tādēļ, godīgi sakot, savu atsauksmi patlaban varu balstīt tikai uz savu pieredzi kā pirmā līmeņa lasītājs, kas izlasījis tikai vārdus bet jēgu vēl nav uztvēris. (Nedod dievs, ka visa tā runāšana, ka šajā grāmatā neviena stāstījuma nianse nav lieka, ka visam ir sava dziļāka jēga, ka iegrimt vienkārša simbolismā ir autora viltus taka, lai pasmietos par lasītāju un gudrākam likt smieties kopā ar viņu, izrādītos tukša muldēšana.)

“… don’t you know better than to ask that question of a librarian? Our concern, young man, is with the books themselves, not with their contents.”

Pasaule ir episka, es pat nevaru atrast piemērotu vārdu, lai to aprakstītu, jau tādēļ vien grāmata ir manās acīs pelnījusi visaugstāko iespējamo vērtējumu. Tā ir tik bagātīga un fantāziju rosinoša, ka ne aprakstīt. Urth ir Zeme, kura pārdzīvojusi ne vienu vien miljardu gadu kopš mūsu dienām. Tā savulaik ir bijusi varena, vēlāk zaudējusi savu spozmi, šādi cikli ir bijuši tik daudz, ka augsne vairs nav minerāli kā mūsdienās, bet smalkas iepriekšējo civilizāciju tehnoloģiju paliekas. Taču līdz ar Sauli izdzisusi visa Urth varenība, parastie ļaudis dzīvo viduslaiku līmenī, lai ar’ viņu mājokļi ir no tērauda, un daža laba ierīce izmanto elektrību. Augstmaņi joprojām lieto supertehnoloģijas, bet jūtams, ka visa pasaule iet uz grunti. Cilvēki un citas radības šeit sastopamas no dažnedažādiem laikmetiem, jo ceļošana laikā nav nekas grūts, (sevišķi, ja tu esi zaļais cilvēks) savukārt kosmosa iekarošanas relativitātes efekts ļauj uz Urth atgriezties cilvēkiem no pagātnes. Tas nav nekas jauns vairumam planētas iedzīvotāju, bet Serveriāns jau nav no šīs pasaules. Viņš visu mūžu ir pavadījis Citadelē, un ārpus saviem tiešajiem darba pienākumiem viņu nekas cits nav interesējis. Kur atrast vēl labāku ceļabiedru nepazīstamā pasaulē. Ja ir lasīts Jack Vance Mirstošās zemes cikls, tad te būs tāda kā jauka atkalredzēšanās, tikai daudz krāšņāka un niansētāka.

Urth apceļošana notiek kopā ar teātra trupu, kuras dalībnieki katrs ir pelnījis savu stāstu. Severiāns raksta savas atmiņas un viņš apgalvo, ka tās viņam ir absolūtas. Nekas nav aizmirsts, un viss ir noticis, kā viņš stāsta. Mēs jau zinām, ko šādi apgalvojumi nozīmē. Vismaz pirmās divas grāmatas sastāv no daudzām ļoti skaisti uzrakstītām epizodēm. Man sen nebija gadījusies grāmata ar tik daudz nezināmiem vārdiem. Tās visas it kā iekļaujas kopējā stāsta pavedienā, taču tas nav monolīts stāstījums, drīzāk saraustītas atmiņas, kurās daudz kas izlaists, la “nenogurdinātu” dārgo lasītāju. Tā vien šķiet, ka viss tas lineārais notikumu izklāsts patiesībā ir viena vienīga ilūzija, un patiesībā katra stāsta daļa notiek pavisam citā laikmetā, un nav zvanīts, ka stāstīts tiek pēc kārtas. Katram no varoņiem ir savs plāns un mērķis ko tie vēlas sasniegt, un tas nekas, ka ne visi no viņiem to atceras tādu vai citādu apstākļu dēļ. Grāmata ir pilna ar alūzijām un mīklā, kā suns ar blusām un prasa no lasītāja īpašu pacietību to izlasīt līdz galam.

“The would-be sorcerer alone has faith in the efficacy of pure knowledge; rational people know that things act of themselves or not at all.”

Mani visvairāk mulsināja stāsti, kuri bija ielikti grāmatā tā starp citu, atstāstīti pēc atmiņas no kādas grāmatas. Es šaubos, ka tie ir Severiāna mīļstāstiņi, tiem noteikti ir daudz dziļāka jēga, kuru es vēl neesmu atkodis, taču tās jau ir manas problēmas.

Lieku 10 no 10 ballēm, izcila pasaule, episki varoņi, katra epizode ir sarakstīta ar mīlestību, varoņu sarunas par filosofiju ir virs standarta fantāzijas darba līmeņa. Es vēl neko neesmu sapratis, bet ceru pēc trešās un ceturtās iegūt atbildes uz visiem jautājumiem. Pagaidām man ir tikai jautājumi.

Tomorrow the Killing (Low Town #2) by Daniel Polansky

Tomorrow the Killing (Low Town #2) by Daniel Polansky

Šī grāmata manā nelasīto sarakstā nodzīvoja vairākus gadus. Diezgan dīvaini, jo pirmā man patika diezgan labi. Nebija gan nekādu pārsteigumu, bet visu jau nevar gribēt. Šai grāmatai paveicās, jo gaidāmajā pārlidojumā man neatradās nekā cita ko lasīt. Izlasījās pa ceļam no Rīgas uz Šanhaju.

Reiz viņš bija kara varonis, pēc tam biedrs Melnajā namā. Nu viņš ir pilsētas nomales Low Town saimnieks. Viņa nodarbe ir mazo un lielo noziedznieku darbības pārraudzīšana un jumta pakalpojuma nodrošināšana. Kara laiki jau sen ir pagājuši, taču aizmirsts nav nekas. Kad ģenerālim Montgomerijam pazūd meita, Saimnieks tiek izsaukts, un viņam tiek dots uzdevums meitu atrast un pārvest mājās.

Viss stāsts ir tikai iemesls, lai autors varētu no sirds izrunāties par pēckara tēmu. Saimnieks ir tāds sliktais puisis, kas nejauc biznesu ar personīgajām attiecībām. Savulaik daudz cietis, un savas vājās dabas dēļ cieš joprojām. Izcils personāžs tādam dinamiskam viduslaiku vides detektīvstāstam. Lai ar karš ir uzvarēts, mājās pārnākušajiem veterāniem īsti nav ko darīt, un viņi karu ir atnesuši sev līdz. Tā ir tāda kā iekonservēta armija, kas nākotnē var radīt lielas problēmas. Pavisam slikti ir tas, ka viņi ir organizēti un aizstāv savas intereses.

Saimnieks savulaik ir sapratis kara bezjēdzību, bet daudziem viņa cīņa biedriem pat norauta kāja nav samazinājusi patriotismu, kamēr vien valsts viņiem maksā, viņiem viss ir kārtībā. Netipiski fantāzijas darbiem, te ir stipri ekonomiskie un politiskie aspekti, kas nozīmē, ka pensiju naudas drīz beigsies un valstī sāksies jauna dzīve. Te dienas gaismā iznāk Saimnieka principialitāte un viņš ciest nevar cilvēkus, kas savu mērķu piepildīšanai ir gatavi saražot līķus. Taču viņš ir arī pietiekami cinisks, lai šādu notikumu pavērsienu izmantotu savā labā.

Sižets ir intrigu pārpilns piedzīvojums, kas noris uz visnotaļ reāli izveidotas pasaules fona. Te katra darbība aizskar daudzu cilvēku intereses, kas savukārt rada visnotaļ neprognozējamas sekas. Viss stāstījums ir no viena skatu punkta, galvenais vēstītājs ir Saimnieks. Mums ir jāpieņem viņa versija kā vienīgā pareizā, jo citas jau nemaz nav. Lai galvenais varonis, kurš ir kriminālās pasaules boss un narkomāns, pavisam neaizbiedētu lasītāju un ļautu viņam ar to identificēties, varonim piemīt hipertrofēta taisnīguma izjūta, atbildība par saviem tuvākajiem un globāls skatījums. Visādi citādi viņš ir gatavs pāris naudas gabalu dēļ pārgriezt rīkli jebkuram.

Taču grāmatas galvenie pozitīvie aspekti ir autora valoda un tās uzburtā drūmā atmosfēra. Lasot par Saimnieka ikdienu, tā vien šķiet, ka vēl tikai nedaudz, un tu jau pats atradīsies Low Town drūmajās ieliņās. Šī nav arī no tām, kuras gribas izlasīt vienā piegājienā, var mierīgi nekur nesteidzoties baudīt tekstu, aprakstus un domāt par to, kā gan autoram izdosies beigās visus sižeta pavērsienus sasiet kopā vienotā atrisinājumā. 9 no 10 ballēm.

City of Miracles (The Divine Cities #3) by Robert Jackson Bennett

City of Miracles (The Divine Cities #3) by Robert Jackson Bennett

Šo grāmatu es ļoti gaidīju, Kāpņu pilsēta aizsāka šo brīnišķīgo triloģiju, un šai grāmatai bija lemts pielikt tai punktu. Izlasīju jau pirms mēneša, bet ir tik grūti saņemties un uzrakstīt apskatu par patiešām labu grāmatu. Tā vien gribas ielikt vienkārši 10 no 10, neko sīkāk nepaskaidrojot.

Atriebību Sigurds pieprot ļoti labi. Iespējams, ka tā ir vienīgā lieta, kura Sigurdam padodas. Ienaidnieki dod labu iemeslu, tiek nogalināta bijusī Premjerministre Šāra Komaida. Sigurds zina, kas darāms, ir jāatrod slepkavības izpildītāji un pasūtītāji. Sigurdam tas palīdz atrast dzīvei jaunu mērķi. Taču tas, kas iesākas kā atriebība, pārvēršas sena kara turpinājumā, un iespējams, šī būs pēdējā cīņa starp dieviem un cilvēkiem.

Esmu no tiem, kuriem Sigurda varonis šķita nepamatoti nobīdīts otrā plāna spēlētājos. Tagad viņam tika dota iespēja kļūt pirmajam, un Sigurds nepievīla. Triloģija noslēdzas ar visnotaļ filozofisku trilleri, kurš izlasās vienā elpas vilcienā. Te ir Rembo cienīgas kaujas, pakaļdzīšanās ainas un centieni izdzīvot, skeptiķiem, kas pret Sigurda dzīvotspēju vienmēr ir izturējušies skeptiski tiks atklāts viņa veiksmes noslēpums. Bet aiz visas šīs fasādes slēpjas diezgan nopietna problēma, par kuru, domājams, laiku pa laikam aizdomājas katrs cilvēks.

Ko tu darītu, ja tev būtu iespēja izmainīt pasauli? Ko tieši izmainītu un kā? Viena iespēja ir veco nomazgāt ar asinīm, otra atstāt visu, kā ir. Sigurds nav vienīgais, kurš grib atriebties. Lai arī pēc papīriem visi dievi jau sen ir aizgājuši pa skuju taku, tas nebūt tā nav. Bulikovas mūri paši par sevi liecina, ka burvestības joprojām strādā, un dievi vēl nav aizmirsti. Un bez dieviem bija vēl daudz citu dievišķo būtņu un ne visas tās ir aizmirsušas savu varenību. Dažas grib atgriezties un parādīt savu īsto spēku. Vairāk gan nevar stāstīt, lai nenomaitekļotu.

Atšķirībā no iepriekšējās grāmatas, autors vairs necenšas kopēt pirmās grāmatas stāsta kompozīciju. Sigurds jau ir pavisam cits varonis, un tādēļ te vairs nav intelektuālā detektīva, bet vienas vienīgas pakaļdzīšanās, ātru lēmumu pieņemšana un tūlītēja plānu realizācija. Pasaules gals ir pietiekoši tuvu, lai nebūtu jēgas krāmēties ar stratēģisko plānošanu. Kauju apraksti autoram joprojām izdodas labu labie, un pāris cīņas starp Sigurdu un avatāriem neatpaliek no episkās Urava nogalināšanas.

Lieku 10 no 10 ballēm; varētu jau teikt, ka grāmata par izvēlēm un pasaules likteņiem nav nekāds lielais jaunums, un diez vai tā dēļ būtu vērts lasīt vēl vienu grāmatu. Šis ir tas gadījums, kad patiešām iesaku izlasīt ne tikai šo grāmatu, bet arī visu triloģiju. Reti gadās vienkopus redzēt izcili izveidotu pasauli, ar visu vēsturi no radīšanas līdz beigām, smalki noslīpētus varoņus, kuri katrs ir prātā paliekošs un unikāls. Tas viss tiek veiksmīgi pasniegts visnotaļ piņķerīgā sižetā, politiskās konspirācijas un tajā, ka ir lietas kuras nevar pabāzt zem matrača un aizmirst.

%d bloggers like this: