Šīs grāmatas lasīšanu vilku, cik ilgi vien varēju. Jau no bērnības man par viņu nav diez ko labas atmiņas, un es šaubījos, ka gadiem ritot grāmata kļūs labāka. Ja nebūtu apņēmies izlasīt visu Fantastikas pasaulē sēriju, šī grāmata tiktu atlikta malā jau pēc pirmajām pārdesmit lapaspusēm. Taču saņēmos un turpināju lasīt.

“Nogrimušo Kuģu Sala” – par kādiem liela lainera pasažieriem, kuri pēc avārijas, straumes nesti, nonāk salā, kas izveidojusies no Sargasu jūrā strandētiem kuģiem. Uz salas valda diktatūra, un jaunpienācējiem nekāda medusmaize nav sagaidāma.

Pozitīvais stāstā ir ideja, kuru autors tā arī nav pamanījies attīstīt tālāk par trešās šķiras lubu romāna līmeņa. Te ir vesela kaudze ar kartona personāžiem, kuru emocionālā dzīve parasti aprobežojas ar vienu vai diviem predikātiem. Viviana – bagāta, neprecēta jaunkundze. Gatlings, jauns cilvēks, kurš nepatiesi apvainots slepkavībā. Simpkinss – privātdetektīvs, kurš noķēris Gatlingu un ved viņu nodot tiesai. Sleitons – kuģu salas despots, kurš labi kaujas un kuram patīk jauni sievišķi. Floress – oportūnists, kuram ir laba PR sajūta. Tas arī lielos vilcienos ir viss, ko autors mums pavēsta. Pārējais grāmatas apjoms ir piebāzts ar tik neticamiem piedzīvojumiem, ka taisni vai jābrīnās.

Kā jau novēroju autora citos darbos, viņa lielākā problēma ir mazās pasaules sindroms. Visu stāsta likteņi ir sapīti kopā ne vien šī stāsta apjomos, bet jau sen, sen atpakaļ. Te vienkopus ir gan seni noziegumu upuri, gan visu pasaules noslēpumu atminējumi. Vietām autors aizraujas ar pilnīga “treša” rakstīšanu par asinskāriem astoņkājiem un haizivju bariem, kas nudien būtu interesanta ekosistēma. Netiek aizmirstas arī zelta tonnas. Par beigām nerunāšu, tām autoram vairs nav pieticis spēka un redzot, ka loģiski visus stāsta pavedienus un personāžus viņš kopā nesasies, autors ir izšķīries par radikālu soli. Kartons jau labi deg.

Profesora Dovela Galva – Dovela asistents un māceklis izmanto profesora izstrādāto metodi, lai atdzīvinātu miruša cilvēka galvu. Tipisks slavu alkstoša trakā zinātnieka stāsts. Kerns ir talantīgs ķirurgs, taču pārāk paviršs, kad runa ir par zinātnisko izpētes procesu. Tādēļ pēc sava mentora nāves viņš atdzīvina Dovela galvu, un izmantojot tās potenciālu, sāk veidot savu karjeru. Puisim ir svešas jebkādas ētiskās un morālās normas. Te varētu rasties labs pamats diskusijām par eksperimentu ētisko pusi un citām lietām. Bet tā arī paliek tikai fons, kur personāži vairāk satraucas par iespējamu slepkavību un līķu zagšanu, nevis par pašiem eksperimentiem ar cilvēkiem. Toties pastulbu piedzīvojumu ķeksīša pēc ir atliku likām.

Tā kā autors rakstīja grāmatu gandrīz pirms simts gadiem, tad viņa nespēju uzrakstīt kaut ko mūsdienu prātam patīkamu varētu piedot. Var teikt – tajos laikos fantastiku tā rakstīja un tur neko nevar darīt, un tagad ar daži autori neraksta labāk. Taču pat tēlu un stāsta struktūras izveidošanā autoram nav ķēriena, vienkārši nav talanta, un viss. 4 no 10 ballēm.