Šī ir tā grāmata, kuras iznākšanu es gaidīju vismaz gadu. Esmu pavilcies uz haipu, ka poļu fantasti ir tie, kuri pēdējā laikā ir padarījuši žanru atkal interesantu. Ja prastu poļu valodu, noteikti būtu jau sen izlasījis visu sēriju. Bet tā nācās gaidīt, līdz to pārtulkos krieviski, kad izdos un kad atvedīs līdz veikalam. Nopirku un sāku lasīt tūlīt.

Pirms diviem gadiem uz Midgard planētas pazuda zinātnieku grupa. Tās uzdevums bija pētīt vietējo aborigēnu kultūru. Civilizācijas pakāpe atgādina viduslaikus, taču līdzība ar tiem ir mānīga. Šī pasaule nav tāda kā Zeme, lai ar’ vietējie ir līdzīgi cilvēkiem. Šeit fizikas likumi nestrādā, un pat konservatīvākie zinātnieki ir spiesti piesaukt maģiju, lai izskaidrotu novērojumus. Lai atrastu ekspedīciju, tās meklējumos tiek nosūtīts viens no perspektīvākajiem Eiropas Savienības izlūkiem Vuko Drakkainens, pēc dabas romantiķis, kurš tā arī nav iekļāvies jaunajā Zemes birokrātiskajā kārtībā.

Grāmatas centrālais temats ir maģiskās un tehnoloģiskās pasaules konflikts. Šī sadursme ir starp racionālo un neracionālo, birokrātiju un haosu. Kārtīgā, fizikas likumiem pakļautā pasaules daļa ir pilnīgi pārliecināta savā pareizībā un maģisko pasauli uzskata par lielu krāpniecību. Tieši tādēļ tur tika nosūtīta zinātnieku grupa.. Notikumiem risinoties lasītājs var novērot, kā Vuko lēnām nonāk pie secinājuma, ka abi pasaules uzskati ir pareizi un aizdomāties par lietu patieso dabu nav īpaši veselīgi.

Pats Vuko ir īsts pārcilvēks, spēj paātrināt savu uztveri ar Cifrāla palīdzību, ir pietiekoši paškritisks un ironisks, lai lasītājam būtu viegli ar viņu sadzīvot. Galu galā viņš ir tas, ar kuru kopā mēs iepazīstam jauno maģijas pilno pasauli. Viņš visam mēģina rast racionālu izskaidrojumu, lai gan no paša sākuma ir skaidrs, ka tāda te nav. Maģiju te sauc par dievu dziesmām, un pašreizējā laikmetā pēc vietējo uzskatiem noris dievu kari. Vienkāršam cilvēkam, nav prāta darbs jaukties dievu darīšanās, bet Vuko amats liek darīt tieši to. Vuko galvenais mīnuss ir viņa pārcilvēciskās spējas, kas rada viņā pārlieku lielu pašpaļāvību un lasītājā neticību notiekošajā. Autors arī nedaudz izmanto nodrāztās “plūstošās un pārtekošās” cīņas paņēmienus. Visādi citādi Vuko ir sanācis pat ļoti cilvēcisks, viņa iepriekšējā dzīve ļauj saskatīt, ļauj viņam atrast daudz kopīga starp Midgardu un Zemi.

Kādreiz gudri cilvēki teica “ja cilvēkam būs pieejama vara, viņš pēc tās tieksies”. Un varas Midgardā ir atliku likām, ir tikai jāpaņem. Negribas daudz maitekļot, bet otrs galvenais varonis topošais imperators Tendžaruks, visā pilnībā izvērš gan varas gaišās, gan ēnas puses. Viņš jau no bērnu dienas tiek gatavots impērijas pārvaldīšanas darbam un ir spiests saprast ne tikai pats sevi, bet arī savus padotus. Viņam būs jāturpina tēva plāns, kas paredz mežonīgo cilšu civilizēšanu un pasaules racionalizēšanu. Maģija un brīnumi ilgtermiņā nespēj nodrošināt attīstību, bet ieved stagnācijā. Taču dievus nevar padzīt no Zemes viņi laiku pa laikam atgriežas un pati cilvēku daba ir tāda, kas tic brīnumiem vairāk nekā skarbajai realitātei.

Pasaule ir uzbūvēta izcili, autors pa kripatai iebaro lasītājam mītus un lēnām pamazām sāk salikties kopaina. Man ir pāris teorijas, kas saistītas ar Midgardas interesantajiem likumiem. Nav nekas oriģināls, standarta maģiskās fantastikas klišejas, sākot no sapņa un beidzot ar supercivilizācijas eksperimentiem. Tomēr sirds dziļumos ceru uz kaut ko oriģinālāku par standarta Azimova citātu, ka augsti attīstīta tehnoloģija nav atšķirama no maģijas.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, biju gaidījis ko vairāk, bet beigās saņēmu ļoti labu fantastikas stāstu. Vuko un Tendžaruka stāsti ir sarakstīti katrs savā manierē un rada tādu saraustītu lasīšanas sajūtu. Iesaku izlasīt visiem fantastikas mīļotājiem.