Navigate / search

Saules aptumsums 2017 Pirmā diena

Air Baltiks

12. augusts

Rīts sākas agri, jo laikus jābūt lidostā, beidzot ir pienākusi tā diena, kad pēc divus gadus ilgas plānošanas beidzot dodamies ceļā. Sākumā plāns bija pavisam vienkāršs – izbraukt slaveno Road 66 un tad doties mājās. Taču papētot smalkāk, nācās secināt, ka Road 66 izbraukšana pa lielam būtu nejēdzīga resursu šķērdēšana, jo tā apkārtnē ir sastopami daudz iespaidīgāki objekti par šo slaveno ceļu. Un ja tos iekļautu plānā, tad ceļš vairāk vai mazāk būtu tikai lieks apgrūtinājums. Beigu beigās par mūsu ceļojuma centrālo notikumu tika izvēlēts 21.08.2017 Saules aptumsums, un visu plānošanu piekārtojām šim notikumam. Ar ceļojuma plāna izstrādi vienpersoniski nodarbojās Maija, par to viņai liels paldies.

Kā jau vienmēr pirmajā ceļojuma dienā, nekas nopietns nav paredzams, tāda nīkšana lidostās. Mēs ar Ediju ierodamies laicīgi – ap sešiem un gaidām Atvaru ar Induli. Gaidīšanas process ir visnotaļ vienmuļš, kas mijas ar bakstīšanos telefonā un apkārtnes vērošanu. Apkārtnē vienīgais interesantais ir kāds maisiņā vemjošais jauneklis, kas tikko izrāpies no taksometra, laikam būs dikti izšūpots. Man nedaudz mieru neliek doma, ka nez kādu apsvērumu dēļ British Airways nav vēlējusies man izsniegt elektroniskās iekāpšanas kartes, taču man ir ideja kā apiet sistēmu. Sagaidījuši pārējos ceļotājus, nododam bagāžu un palūdzam to iečekot līdz Lasvegasai, un te es arī tieku pie visām iekāpšanas kartēm.

Lidojums līdz Stokholmai ne ar ko neizceļas, stunda lidmašīnā, un tad kādas trīs stundas marinējamies lidostas terminālī. Esam tik traki, ka uz termināli aizperamies uzreiz, tādēļ ierobežojot sev pārvietošanās iespēju. Atrodam mīkstās mēbeles un dirnam. Atvars ar Ediju uzsāk nebeidzamu sarunu par automašīnu īpatnībām un remonta iespējām. Audi Q7 būs mūsu pārbrauciena laika centrālais sarunu temats. Es šo štelli beigās būšu atklausījies līdz nemaņai. Ar vienu ausi klausos un cenšos lasīt grāmatu. Jāatzīst, ka es no tām mašīnu lietām diez ko daudz nesaprotu.

Grāmatu bode britu lidostā

Lidmašīnā uz Londonu tiekam veiksmīgi, nav pat jāstāv kājās. Esmu lidojis jau tik daudz, ka vairs īsti šis pasākums neatstāj paliekošu iespaidu, tāds kā satiksmes autobuss tik ar mazākiem logiem. Londonas lidostā man patīk, tur ir grāmatu veikali, pārējie smejas, saka, ka nu es esmu nonācis savā dabiskajā vidē, un mani ar koku no turienes neizdzīsi. Taisnība jau viņiem ir, taču man ir savas problēmas. Pirmkārt, pat ja es kādu grāmatu vēlētos, man negribas viņas vazāt sev līdzi veselas divas nedēļas, otrkārt, lai ar grāmatu ir daudz, visas lasīšanas vērtās man jau ir grāmatu plauktā. Tā ka sanāk tāda plauktu pārlūkošana bez īpašas vēlmes ko iepirkt. Lidostā mums pāris stundas jādirn, gaidot lidmašīnu uz Lasvegasu. Paēdam, jāatzīst, ka vietējo ēstuvju līmenis ir nosaucams par antisanitāru, bet tā kā cilvēku tur daudz, tad atklātas tarakānu cīņas nav vērojamas. Pie iekāpšanas lidmašīnā atklājas, kādēļ es nevarēju elektroniski reģistrēties lidojumam, izrādās, es esmu atlasīts pastiprinātai pārbaudei.

Drošībnieki mani izkrata pēc pilnas programmas – bāž kurpēs lapiņas ar ķīmiskajiem analizatoriem (es patiešām ceru, ka tā ir kāda zinātniska tehnoloģija nevis kaut kāds homeopātijas paveids). Liek parakstīties, pārbauda somas saturu un tikai tad liek mierā.

IMG_1157

Lidojumu uz Lasvegasu es pavadu mierīgi lasot grāmatu, gulēt neeju un lidmašīnas izklaides iespējas neizmantoju. Vienīgais, kas mani ieinteresē, ir iespēja apskatīt Grenlandi no lidmašīnas, izskatījās iespaidīgi. Vēl nedaudz traucēja kāda ungāriete, kas visu laiku šķendējās, ka lidmašīnā esot dikti auksti. Teicu, lai ņem segu un samierinās, viņas dēļ neviens te kondicionieru uz zemāku temperatūru neregulēs.

Beidzot varam izkāpt ASV teritorijā. Pienācis ceļojuma izšķirošais brīdis. Cik nav dzirdēts par cilvēkiem, kuri pat pēc ESTA apstiprinājuma ir tapuši atgriezti atpakaļ. Esam nedaudz satraukušies, tā kā ceļojumu plānoja Maija, tad par visiem pieturas punktiem mums ir visnotaļ miglaina apjausma. Nevienam tak nav laika visu to mūsu grafiku izlasīt. Tad nu stāvam rindā un atkārtojam pamatlietas. Saņemam pat aizrādījumu, ka šai telpā nevar lietot telefonu. Beidzot pienāk mūsu kārta, un viss ir pavisam vienkārši, pasakām, ka esam braukuši redzēt saules aptumsumu, un nekas vairāk nemaz netiek prasīts. Man imigrācijas dienesta cilvēks vispār paņem pasi, paprasa, kādēļ ierodos ASV, un novēl labi pavadīt laiku. Esam tikuši iekšā!

Muitnieks ar cerībām apjautājas, vai nevedu desas, atbildu, ka ne un eju tālāk. Automašīnas īres jautājumus esam uzticējuši Indulim, un nu viņš ir vadītājs. Tas visu ir izpētījis, un mēs tiekam informēti, ka uz nomas centru jābrauc ar autobusu un tikai tad tiksim pie mašīnas. Izrādās, ka viņam ir taisnība, un jau autobusā sastopamies ar vietējā apkalpojošā personāla laipnību. Tik runīgu autobusa šoferi es nekad neesmu sastapis, un es esmu strādājis “Ventspils reisā”!

Tiekam autonomā, un tur ir iespēja izvēlēties, šajā procesā iekšā nejaucos, jo mani transporta līdzeklis, ar kuru es pārvietojos, neliekas kaut kas svarīgs, un man ar viņu tāpat neviens nedos braukt. Beigu beigās Atvars ar Induli nospriež, ka vajag ņemt Hyundai Santa Fe Sport. Sport izklausās labi, un krāsa ar ir ok, es piekrītu. Vēlāk izrādīsies, ka neskatoties uz iespaidīgo zirgspēku daudzumu un motora tilpumu, mašīna uz apdzīšanu ir pilnīgs mēsls, nemaz nerunājot par kalnu pāreju forsēšanu un braukšanu pa upes gultnēm. Taču ir viens pluss – mašīnai līdzi par papildus samaksu tiek dots mobilais WiFi punkts, tādēļ radi mūsu piedzīvojumiem varēs sekot līdzi reālajā laikā.

IMG_1174

Pilotēšanu uzticam Atvaram un dodamies uz viesnīcu. Navigators Ivars Ameriku zina kā savus piecus pirkstus, un līdz viesnīcai tiekam veiksmīgi. Pa ceļam gan rodas jautājumi, kā pareizi veikt apgriešanos pretējā braukšanas virzienā, un ko īsti darīt ar to vidējo joslu. Laika gaitā visas iemaņas tiek apgūtas, lai gan vietām jābrauc uz čuju. Viesnīca nav pašā Lasvegasā, bet tās piepilsētā Hendersonā. Nedaudz atgājuši nolemjam doties uz vietējo Wallmart, lai iepirktu pārtiku un ūdeni. Domāts, darīts, aizbraucam iepērkamies un nolemjam aizbraukt uz Lasvegasas centru paskatīties pilsētas torņus un pie reizes aprast ar vietējo satiksmi.

Beigu beigās sanāca nobraukt centram garām, izskatījās iespaidīgi, bet “nolēmām” (palaidām garām īsto pagriezienu) iekšā nelīst un devāmies atpakaļ uz mājām gulēt.

Comments

Andris G
Reply

“Ar ceļojuma plāna izstrādi vienpersoniski nodarbojās Maija, viņa pati nemaz mums nebrauca līdzi, par to viņai liels paldies.”

Maija laikam nav gluži tas patīkamākais cilvēks pasaulē? :)

asmo
Reply

Ielaboju, lai skan sakarīgāk :D

mpk
Reply

Laikam tur viņiem nav tāda aizlieguma runāt ar autobusa šoferi :)
Vispār bija anekdote pa šo – kādi ir uzraksti autobusā dažādās valstīs. Sīkumos neatceros, bet Itālijā bija “Aizliegts atbildēt autobusa šoferim”. Tev būs gadījies itālis :)

Leave a comment

name*

email* (not published)

website