Navigate / search

Saules aptumsums 2017 Sestā diena

17. augusts

Brauciena video var apskatīties te.

Karte

Šorīt mums plānā ir ļoti daudz dabisko tiltu. Nezinu, kādēļ Amerikā tas dabiskums ir tik ļoti jāuzsver, bet izskatās, ka melojuši nebūs. Hotelī brokasts ir okei, paēst var, ja esi galīgi aptracis, tad var izcept vafeles. Līdz pašam parkam, kuram vārdā ir Natural bridges, ir labs gabals. Jābrauc būs kādas trīs stundas. Ceļa sākumu mēs jau braucam ceturto reizi, bet rītausmā tam nav ne vainas. Tad seko garš ceļa posms, kurā ir redzams tikai pustuksnesis un klintis. Tad viena mazpilsēta Hanksville.

IMG_2357

Nu jau esam tikuši pāri tai fāzei, kad jāfotografē katrs štrunts, un tādēļ pie katra iespaidīgāka klinšu bluķa vairs nepiestājam. Mašīnā ir kondicionieris, un karstu gaisu iekšā laist īsti negribas. Maksimums laiku pa laikam tiek nolaists logs un nofotografēta ainava. Šodienas sarunu temats ir automobiļi. Īsti neatminos, kas tur tika runāts, bet Indulim ir pilnīgs audioieraksts, kuru, cerams, viņš nekad nepublicēs. Ceļa beigu posms ir episks caurbraucams kanjons, Latvijā nekur neredzēti ģeoloģiski veidojumi un pat upe ar ūdeni!

IMG_2367

Nokļuvuši Dabisko tiltu parkā, mēs iebraucam vietējā stāvlaukumā, parādām savu ieejas karti, saņemamies bukletus un izlasām brīdinājumu par lāci, kas esot uzpeldējis pie arkām un traucējot tūristu mieru. Palasām un pasmejamies. Ir arī brīdinājums, ka dzeramo ūdeni var dabūt tikai te un nekur citur, par laimi mēs jau esam mācīti, un mums mašīnā daļa no kravas ir dzeramais ūdens. Neteiktu, ka tas pietiktu mēnesim, bet, taupīgi dzīvojot, trīs dienas varētu izvilkt. Līdz pirmajam tiltam ir nedaudz jāpabrauc ar mašīnu. Protams, ka mēs kāpsim lejā pie katra no trijiem tiltiem un vispār izpildīsim plānu par 100%.

IMG_2416

Pirmais ir Sipapu tilts –  izskatās diezgan smuks, un bez vārda runas katrs paķer pāris ūdens pudeles un lien pa taku lejā. Taka ir labiekārtota, vietām ir dzelzs kāpnes, vietām ir parastās ābelenes, izskatās dīvaini, bet savu funkciju pilda. Uz leju kāpt ir visnotaļ viegli pat saulē. Kārtējo reizi esam uzsākuši iešanu pašā pusdienlaikā. Šķiet, ka mums ir kaut kāda plānošanas problēma. Bez mums arku skatās vēl tikai pieci cilvēki, divi vēl nav tikuši lejā un trīs runā vāciski, tāpēc tos sveicinu ar Guten Tag. Tā kā esmu nolēmis būt gudrākais, esmu nedaudz atpalicis, jo mans noskatītais īsceļš beidzās ar pārdesmit metru augstu kritumu. Ja pie kanjona malas dominē sīki krūmeļi, tad lejā pie ūdens te ir atronams pat neliels mežs. To gan laiku pa laikam applūdina, bet izskatās, ka tas neko daudz koķeļiem neskādē. Kad esmu tiltu nopētījis un nofotografējis, esmu panācis arī savus ceļabiedrus.

IMG_2410

Šiem ir slinkuma radīts plāns, vadoties pēc premisas –nekad nedari to, ko vari atlikt uz vēlāku laiku. Viņi ir nolēmuši pa kanjona apakšu aiziet uz visiem dabiskajiem tiltiem. Jā, pastaiga būs padsmitkilometru un ūdens mums, iespējams, būs par maz, taču iesim jau ne pa sauli, un kanjonā ir foršāk nekā uzreiz sperties atpakaļ to pārsimts metrus augšā uz autoplaci. Man nav ko iebilst, un dodamies ceļā. Salīdzinot ar iepriekšējām takām, šī ir viegla. Visu laiku līdzens, pažuvusi upes gultne, laiku pa laikam pavēnis, kurā var piesēst un atvilkt elpu. Virzāmies uz priekšu visnotaļ pacilātā garastāvoklī, neviens nav noguris, un viss ir vislabākajā kārtībā.

IMG_2428

Taču kad esam veikuši aptuveni pusi no ceļa līdz Kachina bridge, mēs uz takas pamanām lielu sūdu čupu un, liekot lietā savas kopējās reindžeru prasmes, sev par izbīli secinām, ka tādu čupu var atstāt tikai lācis. Tas mūs nedaudz satrauc, jo mums nav līdzi ne lāču atbaidāmā pulvera, nedz šaujamo. No lasītā atminamies, ka tas ir melnais lācis, bet kā ar tādu apieties, neviens nezinām. Nav jau arī īsti kur mukt – kanjons ir pārsimts metru plats, kuram malas noaugušas ar krūmiem. Esam nedaudz sabijušies un nolemjam mainīt plānu. Atpakaļ jau neiesim, tas būtu nedaudz gļēvulīgi, bet līdz trešajam tiltam ar nolemjam neiet.

IMG_2441

Tagad turamies kopā, uzvedamies skaļi un jau daudz raitāk dodamies tālāk. Mitrajā upes gultnē pamanām vēl lāča pēdas un vēl vienas mazākas, tās laikam būs tās kalnu lauvas. Izskatās, ka esam nokļuvuši īstā zoodārzā tikai bez būriem. Uz takas sastaptie ļaudis mūsu atradumus apstiprina. Tas ir rūdīts tūristu pāris, kurš apgalvo, ka mums četriem pieaugušajiem jau nav no kā baidīties. Melnais lācis esot tikai suņa lieluma radība, kas dikti bailīgs.  Te gan starp viņiem sākās diskusija, vai tas ir bailīgs vai nav. Sieviete ieteica mukt, vīrs apgalvoja, ka atliek tik uzbļaut, un tas pats aizmuks. Viņi gan mierināja, ka tas tik un tā neesot nekāds Vajomingas grizli, tie gan esot asinskāri. Mēs no savas puses pateicām, ka mūsu valstī lāčus apēduši tik sen atpakaļ, ka nevienam nav ne jausmas, kā ar tiem apieties, tādēļ mēs pēc otrā tilta kāpsim atpakaļ uz šoseju drošībā.

IMG_2474

Turpinām ceļu, lāča pēdas joprojām šur tur manāmas, izskatās, ka tas te staigājis nesen. Ceram pēc iespējas ātrāk tikt no šejienes ārā. Vismaz es tā ceru, jo savas lāčplēša spējas dikti augstu nevērtēju, kas zina, varbūt viņš un tās kalnu lauvas ir vienā bandā. Tikuši līdz otram tiltam, tam uzmetam paviršu skatienu un meklējam ceļu uz augšu. Ja es būtu zinājis, cik grūti būs tikt līdz šosejai, varbūt būtu apsvēris iet līdz trešajai arkai. Kāpums jau nav dikti stāvs vai grūts, tikai tā garums un nepareizi izvēlētais ātrums mani līdz beigām gandrīz piebeidz. Saule ar’ nežēlo. Augšā esmu uzvilcies galīgi slapjš un aizelsies, toties pirmais. Nu ir pienācis brīdis, kurā mums jāvelkas atpakaļ pēc mašīnas. Gabals ir uz kādiem četriem kilometriem, nav arī kanjona pavēņa, ejam pa šoseju pašā dienas karstumā.

IMG_2489

Edijam ik pa laikam uzrodas ideja kaut kur paņemt šortkatu, mēs ar Atvaru gan esam skeptiski pret šādu pasākumu un ejam vien pa ceļu, tas ir līdzens un prognozējams, nav arī lāču. Brīdī, kad esam tikuši līdz mašīnai, mums ir beidzies ūdens. Varam doties apskatīt pēdējo dabisko tiltu, kas nes neizrunājamo Owachomo nosaukumu. Vispār tas no visiem tiltiem ir tas smukākais, taču es saulē esmu tā apsutis, ka mani tas īsti nespēj aizraut. Uz manu ierosinājumu nokāpt lejā un apskatīties tuvāk, kolēģi skatās ar nosodījumu.

Pēc šī objekta pusstundu padzīvojamies pa kondicionētu suvenīru bodi, skatāmies piedāvājumu, ar vietējo reindžeru aprunājamies par lāčiem, apstiprinām, ka mums ir bijusi taisnība. Īsumā, ja redzi milzīgu pēdu ar nagiem, tad tas ir lācis, jo lauvas staigā, tāpat kā kaķi, nagus ievilkuši.

IMG_2498

Atelsušies, dodamies uz nākamo punktu – Monument valley. Sākumā gan mums nebija plānots šo klinšu veidojumu apmeklēt, bet tā kā esam čakli braucēji, mēs zinām, ka spēsim atrast laiku, lai apskatītu arī tos. Monument valley oficiāli atrodas indiāņu rezervātā, un tā nemaz neskaitās ASV teritorija, taču iekšā tikšana nekādas problēmas nesagādās. Ceļš ir vien pusotru stundu un daļu laiku runājam par lāčiem.

IMG_2518

Indulim ir sapnis apmeklēt Forest Gump point. Man nav īsti skaidrs, kas tas tāds ir, jo to filmu neesmu redzējis. Serpentīns, kas ved lejā uz Monumentu ielejas pusi, paver kārtējo episko skatu. Mēs pat piestājam , lai to nopētītu pamatīgāk. Nākošais pieturas punkts – Mexican hat mums vēl pašus Monumentus neredzējušiem, liekas tīri tā neko. Vajag mācēt akmeni tā nobalansēt. Tā kā degviela iet uz beigām, apstājamies un uzpildāmies. Iekožam arī paši, dievs vien zina, kad vēl dabūsim ēst.

IMG_E2568

Monumentu ieleja ir vienkārši episka, bet to vislabāk ir skatīties pa gabalu, ja vien neesi traks uz fotogrāfēšanu un fotografēšanos. Iebraucot parkā, samaksājam ieejas maksu un varam braukt pa trasi, kas ved gar visiem monumentiem. Lieki piebilst, ka trase ir zemes ceļš, kas ir tik izdangāts, ka vietām daudz netrūkst, lai mūsu sīkais vāģis līstu uz vēdera. Ja no sākuma cītīgi fotogrāfējam katru objektu un ik pa laiku apstājamies, lai parītu putekļus, ar laiku iestājas zināms pārsātinājums.

IMG_2570

Tas tāds ir visiem parka apmeklētājiem, un kad nobraukta aptuveni trešdaļa, sākas neliels bardaks. Ātrākie grib apdzīt lēnākos, lēnākie nav gatavi nevienu laist garām, visi vienkārši grib tikt ātrāk ārā.

IMG_2506

Tikuši ārā, mēs kādu laiku ziedojam tā slavenā Forest Gump point meklēšanai. Vai atradām, vai ne, īsti nezinu. Tālāk mums jābrauc uz Monticello. Tas tāds kluss miests pa ceļam uz Moābu. Šeit nekas ievērības cienīgs nenotiek. Viesnīcā atklājas, ka pēc viņu sistēmas es esmu rezervējis veselus divus numurus astoņiem cilvēkiem, un paiet kādas piecpadsmit minūtes līdz attapīgajai viesu uzņēmējai kļūst saprotams, ka problēma ir viņu sistēmā nevis manā rezervācijā. Es nekā nevaru viņai līdzēt, viņas attiecībās ar booking.com.

Beigu beigās istabiņu dabūjam, ievācamies, ātri atrodam gūglē vispopulārāko vietējo restorānu un braucam vakariņot. Amerikā visur ir jābrauc, tas nekas, ka restorāns atrodas kilometra attālumā. Kaut kāda velna dīdīts paņemu fish and chips, ēst jau var, taču ir aizdomas, ka ja, visu dienu nebūtu ēdis, tad diez vai mana apetīte būtu tik liela. Ticis atpakaļ viesnīcā, liekos uz auss.

Saules aptumsums 2017 Piektā diena

16. augusts

Brauciena video atrodams te.

Screenshot 2017-10-01 14.18.03

Šodien no rīta es uzzinu, ka t-krekls un šorti no rīta var būt diezgan ekstrēmi. Lai tiktu pie brokastīm, nākas iziet uz blakus māju, ārā, izrādās, ir veseli četri grādi. Dabūju uzvilkt jaku. Mēs ierodamies laicīgi, un neviena praktiski vēl nav. Paēdam kārtīgi, jo šodien būs gari pārbraucieni, un kas zina, kad vēl dabūsim ēst.

IMG_2083

Rītā pirmais apskates punkts ir Braisa kanjons. Mašīnu noliekam turpat, kur vakar. Izskatās, ka no rīta te notiek betonēšanas darbi. Mūsu plānā vairs nav līst kanjonā lejā. Paiesimies Rim Walk un paskatīsimies uz visu no augšas. Kilometrs turp, kilometrs atpakaļ.

IMG_2124

Skati nudien ir iespaidīgi, palasām informatīvos materiālus, un jāsecina, ka parka monumenti ir visnotaļ dinamiski objekti. Bedre ar katru gadu paplašinās, ūdens un vējš ārda nost vecos objektus un rada jaunus. Nevar zināt, cik ilgi parks būs pašreizējās robežās. Man gan šķiet, ka mala vismaz pie skatu laukumiem ir labi nostiprināta, un diez vai tur iznīcība draud. Viss būtu forši, ja nesāktu ost pēc staļļa. Te ir opcija doties pa kanjonu zirgu izjādē, nudien jūtu līdzi cilvēkiem, kuri būs nolēmuši iet pārgājienā pa taku, kas sakrīt ar zirgu maršrutu. Nedaudz pablandījušies, varam sevi uzslavēt – nevienam no vakardienas nav nekas slikts noticis, visi varam paiet un šķiet, ka diena būs visnotaļ produktīva.

IMG_2113

Vairāk lielas pastaigas no rīta nav ieplānotas. Lēnā garā braucam parkā dziļāk iekšā, apstājamies, pieturas vietās izkāpjam ārā, pavērojam ainavu un dodamies tālāk. Te ir dabiskie tilti, tādas arkas kalnos, dīvaini akmens veidojumi un labi skati tālumā. Beigu beigās esam tikuši līdz ceļa galam, un tur pa kukaiņu noēstu mežu izejam vienu mikropārgājienu. Nekā izcila te pašā takā nav, bet dabas skati gan ir elpu aizraujoši. Vientuļie koki klinšu malā, klinšu sienas un līdzenumi lejā. Nogājuši loku, kāpjam iekšā mašīnā un braucam uz Capitol Reef National Park.

IMG_2173

Ceļam esam izvēlējušies 12. šoseju, tā skaitās dabasskatiem bagāta un ved gar Grand Escalante National Monument. Samelots nav –  aiz katra līkuma skats ir episks, braucam un priecājamies.  Ar Maiju sarakstos par to, ko mums vajadzētu tai parkā apraudzīt, viņa raksta par arku un scenic road. Paēst varēšot Fruitā, tur augļus varot salasīt pa brīvu, mēs nolemjam tur tomēr nebraukt, bet doties uzreiz uz parku. Boulderā nogriežam vienā šaubīgā ceļā, un Ivars saka –  viss būs labi. Pārtrūka sakari (ja nebūtu pārtrūkuši, iespējams, tad paspētu saņemt Maijas jautājumu, kā mēs, nebraucot cauri Fruitai, gatavojamies tai parkā nokļūt?)

IMG_2186

Bet mums viss ir vislabākajā kārtībā, braucam pa episku maz izmantotu kanjona ceļu, superīgas klintis, un ceļš ar’ labs. Laiku pa laikam piestājam, lai novērtētu apkārtni un vietējā akmens erozijas īpatnības. Beigu beigās nonākam liela plato malā, tur arī uzzinām, ka šis jaukais ceļš saucas Burr ceļš un savulaik izmantots lopu pārdzīšanai. Episki, braucam tik tālāk, neliels serpentīns un esam līdzenumā. Izrādās, ka līdzenums nemaz nav tik līdzens, un uz leju ir vēl viens plato, uz kuru serpentīns jau ir ar ievērojamu kritumu, un ceļa segums pārvēršas par granti.

IMG_2234

Man un Indulim laba ideja šķiet braukt atpakaļ un provēt braukt uz to plūmju pilsētu. Atvars ar Ediju aizrāda mums mīkstčaulību un speras tik lejā. Skats ir episks un iespaidīgs, tikuši lejā, konstatējam, ka tālākais mūsu ceļa segums būs zemē izšķūrēta sliede. Arī Ivars, neko ļauni nedomādams, piedāvā mums nogriezties un ceļu turpināt pa izžuvušu upes gultni! Indulis apskatās savā offline Navigator un paziņo, ka mums nāksies šķērsot pāris upes braslus. Lieki piebilst, ka, lai ar mūsu mašīnu rotā uzraksts Sport, un klase ir SUV, tas dārdelis nespēj braukt pa upes gultni, kur nu vēl šķērsot braslu.

IMG_2218

Tāpat jāpiebilst, ka, neskatoties uz visu stāvokļa dīvainību, man tā arī nelikās svarīgi palūrēt kartē, un man tādas bija veselas divas, lai paskatītos, kur mēs reāli esam atpērušies. Nolemjam braukt tik tālāk, brasls, par laimi, ir sauss, upe izžuvusi, bedre gan iespaidīga, taču Edijs, izlīdis ārā, apgalvo, ka izbrauks, un Atvars izbrauc ar’. Ceļš ir kā veļas dēlis, un ātrums ap 20 jūdzēm stundā. Ivars rāda, ka jābrauc vēl 80 jūdzes, degviela pietiek 100 jūdzēm. Ivaram gan vairs neviens netic un braucam pēc zīmēm, tās uzstādītas krustojumos. Ivars daudzus ceļus nemaz nezina, bet labi orientējas upju gultnēs. Nospriežam, ka Tomtom izstrādātājiem ar pašu velnu noslēgts līgums, kurš paredz noteiktu tūristu kvotu aizvest līdz nelabam galam. Skati gan ir iespaidīgi, par tiem pakalniem nevar saprast, vai tās ir urāna rūdas ieguvē radušās no izstrādātiem materiāliem vai veidojušās dabiski.

IMG_2237

Par laimi, lietus ir bijis pirms pāris dienām, un viss ir paspējis izžūt. Brasli ir sausi, vienīgais kas uztrauc ir negaiss pamalē, var tak’ uzrasties tie slavenie flash floods! Taču arī tas iet secen, un pēc kādas stundas mēs uzkuļamies uz asfalta. Tā kā esam palikuši dzīvi, un vienīgi mašīna ir noputējusi, nolemjam turēties pie plāna un aiziet uz to parka arku. Piedāvāju gan vēl vienu citu treilu uz septiņiem kilometriem, bet sirdī esmu priecīgs, kad pārējie atsakās.

IMG_2275

Ceļš uz arku ir apzīmēts visai draņķīgi, cilvēki klimst pa kalnu kā skudras, pārvietojoties no viena stūra uz otru. Mums paveicas, jo pa gabalu redzama grupa, kas izskatās, ka zina, uz kurieni iet. Diena ir bijusi visnotaļ nogurdinoša, un tādēļ arkas apskate manī vairs nekādu entuziasmu neizraisa. Liela  – fočikā lāgā iekšā nevar dabūt, nekā cita lāgā nav, ko redzēt. Sēžam un atpūšamies, nedaudz pablandos pa apkārtni, atrodu alternatīvu ar kaktusiem aizaugušu taku. Neviens man līdzi iet negrasās, es eju viens pats. Lēnā garā tieku līdz klinšu malai, saprotu, ka uz stāvlaukumu ātrāk lejā netikšu un eju atpakaļ. Kolēģi, protams, visi, izņemot Ediju, kas gājis mani meklēt, tikai tagad sāk iet atpakaļ.

IMG_2286

Atpakaļceļā sākas lietus, un neesam jau tik traki, lai staigātu ārā pa lietu. Braucam uz viesnīcu. Tā atrodama mazā pilsētiņā Torrey un saucas Red Sands. Nu apkārtne ir visnotaļ sarkana. Viesnīca ir palietota, bet ir okei, aiz loga ganās zirgi un var vērot, kā pareizi jādarbojas ar ekskavatoru. Atpūšamies un nolemjam to Capitol reef apskati pabeigt šodien. Braucam vēlreiz atpakaļ – skatīsimies Chimney rock un petroglifus. Ar petroglifiem ir tā, ka, ja es būtu arheologs, viņi nebūtu atklāti vēl šobaltdien.

IMG_2207

Viņus pētot neizbēgami rodas jautājums, kas tos indiāņus ir mudinājis rāpties tik augstu un zīmēt citplanētiešus. Par augšā rāpšanos viss ir skaidrs, kamēr te nebija uzbūvēts ceļš, tikmēr līdz zīmējumam varēja uzkāpt pa klinšdrupu kaudzi, tagad kaudze izmantota kā būvmateriāls, un izskatās, ka indiāņi nodarbojušies ar akrobātiku. Runājot par citplanētiešiem, visticamāk ,ka viņi tā vienkārši redz pasauli un tajā visi ir staigājuši ar dīvainām galvām un platiem pleciem. Lai vai kā nebūtu, sastopam vecu oldskūlfotogrāfu, kas fočē petroglifus uz filmiņas.

Slavenais skurstenis nav nekas izcils, mēs tādus skursteņus šodien esam redzējuši dučiem. Nospriežam, ka pietiek, atrodam labāko steika ēstuvi miestā un dodamies uzņemt kalorijas. Tā ir multifunkcionāla būve, kur restorāns apvienots ar suvenīru bodi. Nopērku vēl kartes. Vakarā mēģinot saprast, kur tad īsti šodien esam braukuši, konstatējam, ka esam braukuši pagalam aplam, taču neesam izbraukuši neko tādu, kas nebūtu patērētā laika vērts.

%d bloggers like this: