Navigate / search

18 (“Mēs. Latvija, XX gadsimts” #3) by Pauls Bankovskis

18 (“Mēs. Latvija, XX gadsimts” #3) by Pauls Bankovskis

Pēc grāmatas Gaiļa kalna ēnā izlasīšanas, mani sāka mākt aizdomas, ka ne viss šajā sērijā ir super. Iespējams, ka viss krējums jau ir nosmelts, un pārējām nav jēgas, Taču izmantojot vienu no fizikas pamatprincipiem – inerci, man izdevās sevi pierunāt uz šo grāmatu. Savulaik pērkot, biju pierakstījis, ka neesmu dzirdējis par to neko labu. Anotācijai, piemēram, nav ne vainas.

Divi latvieši, divi dažādi laikmeti – starpā gandrīz vai gadsimts. Viens 1917. gada rudenī vēl nepavisam nav pārliecināts, vai latviešiem būtu vērts mēģināt dibināt savu valsti. Līdz 1918. gada 18. novembrim vēl ir laiks, viņa domas var mainīties, ja vien izdosies atbildēt uz jautājumu „Kāpēc?” Otrs pie šā paša jautājuma nonāk 21. gadsimta otrajā gadu desmitā. Tas, kas 1918. gadā daudziem šķita jau atbildēts un pašsaprotams, piepeši tāds vairs neliekas. Šis ir stāsts par viņu abu neiespējamo satikšanos.

Laikam jau jāsāk uzreiz ar sliktajiem vārdiem – autors nav centies, un viņam, šķiet, ir veiksmīgi izdevies iesmērēt kaut ko uz ātru roku sarakstītu. Es gan neizslēdzu iespēju, ka esmu pārāk dumjš, lai saprastu grāmatas sižetu savstarpējo vērpumu un aiz kokiem neredzu mežu. Ne velti saka: “… kas attiecas uz grāmatas vērtētājiem un kritiķiem, tie ir kā pievilti vīri, jo jaunumus uzzina pēdējie…”

Grāmata sākas mūsdienās kaut kur Kurzemes piekrastē, kurās veca mēteļa kabatā atrod digitālo fotoaparātu ar interesantām bildēm. Bildes tiek smalki aprakstītas, un tad sākas kāda dezertējuša karavīra stāsts. Viņa stāsts nedaudz atgādina Šveika anabāzi ar maģiskā reālisma elementiem. Vislabākā bija akvaparka vīzija. Galvenais varonis nav nekāds mega karavīrs un labprāt slapstās no vienas vietas uz otru. Iespējams, ka šī ceļojuma īstais uzdevums nav vis parādīt juku laikus, kas noveda līdz Latvijas neatkarībai, bet ir kaut kas alegoriski spēcīgāks. Man to neizdevās uztvert, man tas šķita vairāk kā dažu vēstures pagriezienu punktu ilustrācija, no diezgan skeptiska parasta iedzīvotāja skatupunkta.

Tas viss vēl būti tīri nekas, bet autoram ir daudz sakāmā, un viņš ļoti vēlas to visu pastāstīt, beigās rodas tāda savdabīga putra, pēc kuras šķiet, ka nekas īsti nav pateikts. Viena ideja gan man patika – tāda savdabīga interpretācija par laika plūduma diskrēto dabu. Iespējams, ka rītdienai un šodienai vidū ir aizvakardiena, vai jebkura cita diena. Reizēm ir iespējams, ka šīs dienas nedaudz pārklājas, līdz ar to akvaparks un dīvainās fotogrāfijas. Nu gandrīz kā ercenģeļi Gabriels un Mihaels var nodot no vakardienas uz rītdienu grēcinieces dvēseli, tā te galvenais varonis var parādīties mūsdienu bildēs. Taču pat šī daudzsološā atkāpe uz fantastiku palika bez īsta fokusa.

Iespējams, ka ir kāds apziņa stāvoklis, kas spētu atklāt šo grāmatas burvību, atrast punktu, no kura haosa atraktos redzams kā uz delnas, man diemžēl to neizdevās sasniegt un tādēļ lieku 5 no 10 ballēm. Autors var labāk, “Trakie veči” ir kaut kas labs, bet te vienkārši mani un autora uzskati par labu grāmatu ir diezgan atšķirīgi.

PS. Autoru pēcvārdus es principā nelasu, ja man kaut kā īpaši ar pirkstu jānorāda, ko autors kā domājis, tad jau man nemaz nav jēgas grāmatu lasīt.

Comments

Sibilla
Reply

Ja patiešām taisies izlasīt visu sēriju, tad tava apņēmība ir uzteicama. :) Man jau tagad ir skaidrs, ka vairāk par piecām, nu varbūt tomēr sešām grāmatām no tās nepievārēšu. Par jau lasīto jāpiebilst, ka mazliet traucē tā pasūtījuma literatūras sajūta, lai gan,protams, par laimi ne visos sērijas romānos tā ir jūtama, bet pāris šķita sasteigti un lāgā nepabeigti.
Nu jā, atsauksmes blogos par dažām sērijas grāmatām arī nav tās iedvesmojošākās.

asmo
Reply

Kādam jau viņas ir jālasa, lai citi saprastu – ir vai nav vērts lasīt :)

Andris G
Reply

Mani gan interesē pēcvārdi. Man tas ļoti palīdz izdarīt vērtējumu. Saprast, vai es tiešām esmu tik stulbs, ka neko nesaprotu, vai arī autors netieši atklāj, ka pats iebraucis pilnīgās auzās. Viņš jau tajā pēcvārdā var ar pirkstu man norādīt ko grib, es tāpat sapratīšu pa savam (ka autors ir lohs, piemēram).

Starp citu, tikko izlasīju Jelgava 94 un man šķiet, ka tā būtu perfekta šīs sērijas grāmata. Tāda īsta, nesamākslota un tieši par konkrētu laika posmu.

asmo
Reply

Es tieši tā “palīdz izdarīt vērtējumu” dēļ izvairos. Manuprāt autoram tas būtu jādara darbā saprotams, nevis jāraksta piedēklis, kā pareizi interpretēt. Ja tas ir par rakstīšanas gaitu ok. Bet tā tas šķiet PSRS laiku atavisms, kas nodrošināja pareizu teksta izpratni, kontekstā ar partijas kongresu lēmumiem.

Mairita
Reply

Labi rūkts. Es noteikti nelasīšu visas šīs sērijas grāmatas, jo 1) man nav vajadzības pēc visa tā “cik mums tie bija šausmīgi laiki” savā sistēmā atkal un atkal, 2) ne visi darbi ir vienlīdz kvalitatīvi un to labi parāda lasītāju atsauksmes.
Un tā mūžīgā alegoriju un metaforiju lietošana kaitina. Tā it kā neuzņems vai izmetīs no Rakstnieku savienības, ja literārajā darbā nebūs šo māksliniecisko izteiksmes līdzekļu un jo vairāk, jo labāk. Pašlaik lasu “Mātes pienu”, viss pa lielam skaisti, bet jau pieminētās lietas besī.

Mairita
Reply

*metaforu :D

asmo
Reply

Nevar jau ar to Rakstnieku savienību zināt, mēs jau tur neesam. Varbūt tur ir, ka izsauc un prasa Jāni kāpēc nav izpildīts alegoriju plāns?

Arnis
Reply

Sajūtas līdzīgas, ir lasītas gan super labas grāmatas no šīs sērijas, gan arī pilnībā no pretējā grāvja vai tuvu tam.
Cerams Arno Jundzes un Māra Bērziņa veikumi, kurus ieguvu no Rīgas grāmatu svētkiem, šajā sērijā būs labāki nekā šis izklausās.

Leave a Reply to Andris GCancel reply

name*

email* (not published)

website