Šo grāmatu man grāmatblogeru ZIemassvētkos iedāvināja Sibilla ar vārdiem:

“Asmo ir dikti sarežģīts gadījums, jo visu uzdāvināto, lai cik biezi ķieģeļi tie arī nebūtu, vienmēr cītīgi izlasa un pēc tam arī apraksta. Nu, pilnīgi trakums kaut kāds, jo tie sasodītie rakstnieki tak nespēj tik ātri uzrakstīt kaut ko patiesi labu, kas ielīksmotu aknas, kā Asmo spēj izlasīt. Tāpēc šoreiz normāla izmēra, bet toties autora viltīgi sastādīta grāmata – Milorada Paviča “Hazāru vārdnīca” – 100 000 vārdu leksikons par mīklainajiem hazāriem, kuru var lasīt kā labāk tīk – no sākuma līdz beigām, pa diagonāli, vai vispār kā pagadās (ievadā autors laipni apsola, ka lasītājs palikšot dzīvs jebkurā gadījumā). Turklāt grāmatai ir sievišķā un vīrišķā versija, un es nemaz nezinu, vai maz drīkst lasīt savam dzimumam neatbilstošo variantu (bet man ir tikai meitenītēm domātā).”

Šī bija viena no tām grāmatām, par kurām es nemaz nebiju dzirdējis. Jau pēc pāris dienām es devos šīs vārdnīcas meklējumos. Latviski viņu atrast ir tikpat nereāli kā Daubmana 1691. gadā izdoto oriģinālu. Apstaigāju visas zināmās lietoto grāmatu pārdotuves. Pārdevējas saprata, par ko es runāju, bet šādas grāmatas uz vietas nebija. Nolēmu padoties un nopirkt krievu mēlē, ar to nebija nekādas problēmas. Pēc šādas ņemšanās biju tā nosvīdis, ka varēju padusēs sālīt zivi, un grāmatas lasīšana atlikās līdz augustam

Hazāru valdnieks, sapņa rosināts, reiz nolēmis tautai dāvāt jaunu reliģiju un uzaicinājis pie sevis jūdaisma, kristietības un islāma pārstāvjus, lai tie stāsta par savas ticības priekšrocībām. Kristiešu, musulmaņu un ebreju avotos rodamās versijas par hazāru pievēršanos jaunajai reliģijai ir pretrunīgas. Ar cilvēkiem, kas mēģinājuši rekonstruēt pagātnes notikumus un ielūkoties izzudušās hazāru tautas noslēpumos, notikušas savādas lietas. Arī Hazāru vārdnīcas lasītājam jābūt gatavam uz piedzīvojumiem.

Lasīju paralēli citām grāmatām un, citējot hazāru vārdnīcu “šāda lasīšana robežojas ar daudzsievību”. Es gan nelasīju kājās stāvot pie loga grāmatu zemē nolicis, kā to būtu vislabāk darīt. Līdz ar to izlasot grāmatu krievu valodā es sapratu, ka neko nesaprotu. Mana nesapratne bija tik liela, ka baidījos, ka paša kamielis man neiespļauj acīs, redzot tādu stulbumu. Tādēļ nolēmu izlasīt vēlreiz un latviski. Šoreiz grāmata atradās uzreiz (acīmredzot viņu ir grūti atrast tam, kurš to gatavojas lasīt pirmo reizi) un pārlasīju atkal.

Lasīju kā grāmatu no viena vāka līdz otram. Jā, labāk būtu laiku pa laikam apgriezt to otrādi un lasīt tā, vai vēl labāk iedot kādam, lai tas skaļā balsī lasot ietu no tevis projām, tā uztverot tikai svarīgāko. Taču esmu pārāk slinks, lai būtu tik apņēmīgs lasītājs. Izlasot otru reizi un dzimtajā valodā, man daudzas lietas salikās pa plauktiņiem.

Šeit nav lineāra stāstījuma, te stāstu ir daudz, un visi viņi ir juku jukām. Ne velti grāmata saucas vārdnīca. Teorētiski no medicīnas terminu vārdnīcas var iegūt kopainu par cilvēka ķermeni, bet tas būs dikti piņķerīgs darbs. Šeit ir tas pats centrālās sižeta līnijas ir hazāru polemika, nāve, sapņu mednieki, tautu izzušana, demokrātijas kritika, nelabā darbi pasaules vēsturē, kabalas nianses un daudzas citas tikpat aizraujošas lietas. Šeit viss notiekošais ir maģiskais reālisms, caur kuru autors pauž savus uzskatus, kuri nenoliedzami ir ļoti nacionālistiski.

Centrālais jautājums ir tautu izzušanu, grozies kā gribi, hazāri reiz bija vareni, bet kur viņi ir tagad? Viņus pazudinājusi vēlme pielīst pārējai pasaulei, nevēlēšanās palikt ārpus visām trīs lielo reliģiju ellēm, zaudējot savu identitāti un izkūstot apkārtējās tautās. Tagad hazāru dzejas vārsmas zina vien papagaiļi Kaspijas jūras krastos. Grāmatas pielikumā ne velti viens no velniem jautā, kas ir demokrātija? Stiprākas tautas pakļaušanās vājākajām? Iespējams, ka esmu vienkārši ieciklējies uz nacionālisma tēmu, taču šķiet, ka katrs ieraksts to atbalso.

Taču ir vēl pāris stāsta līmeņi. Pirmkārt šī ir vārdnīca, kas sastāv no trijām vārdnīcām – kristiešu, arābu un ebreju. Katrai no tām ir savs skatījums uz hazāru polemiku. Un ne uzreiz ir redzams, ka diezgan daudz no teksta tiek veltīts kādas citas daudz lielākas vārdnīcas sastādīšanai. Tās mērķis ir aprakstīt Ādamu, radību no kuras cēlies cilvēks un kurš beigās nomirs savu bērnu nāvē. Šis process kaut kādu iemeslu dēļ nav pieņemams nevienai no ellēm, un to sūtņi dara visu, lai Hazāru vārdnīca, atslēga uz pirmo Ādamu, nekad netiktu sastādīta.

Papildus te ir vēl daudz labu stāstu, kas skar tādas nopietnas lietas, kā golemi un nāve, krūkas bez dibena, mīlestību, garos un īsos gadus, ebreju kopienas nianses septiņpadsmitajā gadsimtā. Fascinēja sīkumi, kas pieminēti vienkārši tāpat garāmejot, bet nez kādēļ radot autentiskuma sajūtu.

Man pat nav īsti kur piesieties, jo tas tikai lieku reizi parādītu manu neaptēstību un, iespējams, to, ka man labāk grāmatas lapas būtu bijis izmantot, lai nosusinātu zupai tauku plēvi. Lieku 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt, ja patīk samezgloti daudzslāņaini darbi, kuri saliekas kopā tikai pēc izlasīšanas. Ja esi no tiem, tad šī grāmata būs no tām, kuru lasīsi un pārlasīsi visa mūža garumā.