Navigate / search

Šanhaja 2017 Pirmā diena

19. maijs

Šodien man ir ieplānotas lielas lietas – aizlidot uz vislielāko pilsētu Ķīnā – Šanhaju. Šis, protams, nav mans plāns, visu ceļojumu ir saplānojusi Maija, man ir tikai jāpiedalās tā realizācijā. Nav jau tā, ka es neko pats nebūtu darījis – čemodānā sakravāju savas drēbes, salasu visādu aparātu lādētājus, pārbaudu, vai ierīcēm baterijas pilnas.  Ak jā, es vēl kaut kad nopirku Rough guides grāmatu par Šanhaju. Tagad pēc ceļojuma varu pateikt, ka tā bija ļoti noderīga, sevišķi plānošanas stadijā. Biļetes nopirkām jau sen, un atlika vien sagaidīt izbraukšanas datumu.

IMG_0330

Uz tālo zemi esam nolēmuši doties ar SAS aviolīnijām, un galvenais ceļojuma posms būs lidojums Kopenhāgena – Šanhaja. Sanāk jau pastulbi lidot pusotru stundu uz nepareizo pusi un tad to pašu laiku atpakaļ. Taču tā nu ir sanācis, ka reiss Rīga – Šanhaja pa tiešo vēl nav pieejams, un jāiztiek ar to, kas ir.

Pirmais ceļojuma posms Rīga – Kopenhāgena nemaz nenotiek ar SAS lidmašīnu, tā vietā ir atdzīts kaut kāds Cityjet, kurš lido sadarbībā ar SAS. Mani gan tas īpaši neuztrauc, vairāk mani uztrauc tas, ka normāla Airbusa vai Boeinga vietā tiek padots kaut kāds britu Avro, kuru dzīvē redzu pirmo reizi. Šīs firmas lidmašīnas es lielākoties kara dokumentālajās filmās esmu redzējis bumbojam pilsētas vai degošas krītot no debesīm. Lai arī kādi nebūtu mani aizspriedumi, lidmašīna līdz Kopenhāgenai aizlidoja godam. Pa ceļam mūs uzcienāja ar šokolādīti un kafiju.

Taču ar tādu degvielas devu ir par maz, lai izturētu līdz nākamajam pārlidojumam. Kopenhāgenas lidostā līdz šim esmu bijis veselu vienu reizi, un tā man ir aplikusi atmiņā ar vienu lietu – traki dārga. Prieks, ka pasaulē ir lietas, kuras nemaz nemainās. Abi ar Maiju iekožam pa burgerim vietējā ēstuvē. Tur man pēc pasūtījuma iedeva apakštases lieluma gadžetu ar numuru. Samaksāju, apsēdos un gaidīju, kad man nesīs pasūtīto burgeri. Kamēr Maija iznīcināja kandijkraša konfektes, es gremdējos domās, kā viņi nopeilē man to aparātu, lai zinātu, kur jāatnes proteīna deva. Manas pārdomas pārtrauca pretīga vibrācija, un dīvainas skaņas aparāts bija sācis darboties. Redz kā, sapriecājos, šis te verkšķēs, un oficiants mūs atradīs. Tā kā ieskrietuves ēdamzāle ir divos līmeņos un izstiepta kā desa, es apcerēju oficianta ceļa izvēles optimālo stratēģiju (kuras nav). Pēc kāda laika man pielēca, ka neviens nenāks, un man pašam vien būs jādodas pēc savas pārtikas, tas ir tikai signāls, lai izsauktu pie sadales punkta.

Mani šāds notikumu pavērsiens ieļaunoja, uzreiz piefiksēju, ka ēdamzāle nav tā tīrākā, lai neteiktu, ka tur prasījās pēc svaigiem pakaišiem, galdiņš nebija tīrīts vismaz no rīta, un tur droši vien radās un nomira veselas baciļu civilizācijas. Tas gan manu apetīti nemainīja, un burgeris būtu patiešām labs, ja vien viņi gaļu būtu nedaudz labāk atkaulojuši pirms samalšanas. Iestiprinājies devos grāmatas meklējumos.

Neviens mans ceļojums nav iedomājams bez grāmatām, nosēdi lidmašīnā veselas deviņas stundas, neko nedarot, tas nav priekš manis. Var noskatīties kādu filmu, bet parasti piedāvājums tur ir nekāds. Man gan līdzi bija kindle ar kādām pārdesmit nelasītām grāmatām, kuras man pietiktu vismaz mēnesim, bet grāmatu nekad nevar būt par daudz! Uz Kindles var uzgāzt kapeju, tā var aiz spītības nosprāgt, un tu paliec uz garā beņķa! Man vajadzēja vismaz vienu papīra grāmatu.

IMG_0335 (2)

Kopenhāgenas taxfree zona, kurā, iespējams, jau sen nav nekādas nodokļu brīvības, ir praktiski tāda pati kā visās pārējās pasaules lidostās. Pie pārtikas pārdod vietējos labumus, pa kādam vietējam suvenīru veikaliņam un viens literatūras izplatītājs, kas pārdod kaut ko lasāmu. Nudien nesaprotu, pēc kāda principa lidostas izvēlas grāmatas. Praksē izskatās, it kā vidējais lidotājs visu nakti vēlētos lidojumā palasīt seno filosofu traktātus vai arī britu zemju top desmit grāmatas. Iespējams, ka dāņu valodā izvēle bija plaša un saturīga, bet angliski bija sēnalas, kurās man jātrod sava grāmata. Vispār lasāmas bija kādas trīs, no kurām man viena jau bija sen nopirkta, otrā izskatījās pārāk vispārīga un trešā par Oktobra revolūciju, kuru sarakstījis pats Čaina Mjevils. Ņēmu to, nez kāda iemesla dēļ žurnāls The Economist bija viss izpirkts, un Maija palika bez nopietnas lasāmvielas.

Ieeju arī abos Lego veikalos, tā kā kādreiz man lego bija hobijs un visnotaļ labi orientējos tā cenās, secināju, ka Latvijā var dabūt lētāk, un tur ko pirkt var tikai galīgi izmisis cilvēks, kuram nav pieticis prāta saviem bērniem dāvanas atrast laikus. Kad viss apstaigāts, dodamies uz savu iekāpšanas sektoru, izejam pasu kontroli un klāt esam, līdz izlidošanai atlikusi vesela stunda. Šeit ķīnieši mani pārsteidz, visiem ir zināma latviešu izturība stāvot rindā četrdesmit minūtes pirms iekāpšanas (galu galā latviešu Sarkanie strēlnieki Ļeņinu sēdus ar nesargāja), bet stāvēt rindā jau stundu pirms reisa, tas ir kaut kas par traku pat man. Nokaunējies nolienu tālākajā zāles stūrī un spēlēju Star realms līdz pašām iekāpšanas beigām.

Pēc iekāpšanas lidmašīnā secinu, ka pasaulē daudz kas ir mainījies pa pāris gadiem, cilvēki praktiski salonos nevelk līdzi bagāžu. Ir vēl vecā gvarde, kas sperās iekšā ar trīs čemodāniem, bet nav vairs tā, ka nevar atrast vietu, kur savu pauniņu novietot, bagāžas nodalījumos pilnīgs tukšums. Te es stāstījumu beigšu, lai ar’ diena vēl nemaz nav galā.

Comments

Andris G
Reply

Bildīts nerāda :(

asmo
Reply

Nu vajadzētu rādīt, tas tādēļ, ka pāris minūtes atpakaļ netīšām nonesu savu blogu :D

Leave a comment

name*

email* (not published)

website