Navigate / search

Šanhaja 2017 Otrā diena

20. maijs

Diena nomināli sākas lidojumā no Kopenhāgenas uz Šanhaju. Lai ar vēl nav vakars, mani sāk baidīt fakts par gulēšanu. Nav nekā briesmīgāka kā gulēšanas mēģinājumi garajos pārlidojumos. Man nekad nav izdevies aizmigt, nelīdz ne piedzeršanās, nedz iepriekš negulēšana. Sēdekļi ir drausmīgi neērti, un man šķiet ir precīzi tās ķermeņa dimensijas, lai nekad nevarētu ērti iekārtoties. Kad visi sasēduši un trijās valodās nostāstīta drošības instrukcija, kas lidmašīnas izklaides centra lietotāju vidū izraisa zināmu neapmierinātību, jo nopauzē tikko iesāktu filmu. Tad seko kapteiņa uzrunas, no sākuma par ēšanu un ceļojuma plānu, tad par to, ka aizkavējamies, tad par to, ka neaizkavējamies. Tad vienkārši tāpat, lai iztīrītu rīkli. Kad tiekam gaisā, nemaz neticas, ka lidojam un neviens vairs nepaziņo kaut ko ļoti svarīgu. Es pa logu baudu Malmes rapšu laukus no putna lidojuma skata punkta. Tas gan nevelkas ilgi, un ir laiks ķerties pie grāmatas. Nē, tā nav par oktobra revolūciju, man slinkums celties kājās un ņemt to ārā no somas.

IMG_0339 (2)

Pienāk vakariņu laiks, un tās ir diezgan ēdamas, cik nu lidmašīnas barība var tāda būt. Vienīgie neēdamie ir salāti, kuriem nelīdz pat uzlietā olīveļļa. Pasaule nevar būt perfekta. Atkal palasu, cilvēki apkārt dodas pie miera. Es arī nolemju pamēģināt, divas stundas cenšos sev iegalvot, ka tūlīt tūlīt aizmigšu. Nekas nesanāca, Maija gan izskatās guļ diezgan labi, un man nedaudz skauž. Pamocījies metu mieru un sāku atsāku lasīt grāmatu. Pienāk brokastu laiks, tās jau ir labākas, jo nav šaubīgu salātu. Kad beidzot tiekam virs Šanhajas, esmu visnotaļ noguris un man pazudis viss ceļojuma entuziasms. To gan nedaudz kliedē pilsētas ainavas fotografēšana un ļoti gara tilta apskate, tas ir garākais pasaulē un lētāks nekā mūsu Dienvidu tilts.

Kad esam piešanhajojušies, mūsu nākamais plāns ir iziet migrācijas dienesta pārbaudi. Šajā lietā man ir zināma pieredze, kuru, ja ceļoju viens, izmantoju regulāri. No lidmašīnas ārā tu tiec, kad nu tiec. Bet tad viss ir tavās rokās, pareizāk sakot, kājās. Katrs cilvēks, kurš apdzīts pa ceļam uz pasu kontroli ir divas minūtes vairāk, kuras vari pavadīt nenīkstot rindā. Jo garāks ceļš līdz pasu kontrolei, jo labāk. Diemžēl Maija nav šādas ideoloģijas piekritēja un mēs iekļaujamies masā, nepieliekam soli un vispār visu izdarām ačgārni. Rezultātā esam vairāk uz beigām rindai nekā sākumā. Interesanti, ka ķīnieši pirms lidmašīnas reisa šturmē tualeti – lai uzpildītu savus tējas termosus. Cik es noprotu, tad daļai no viņiem dzīve bez tējas termosa ir tikpat neiedomājama kā man bez kokakolas pudeles.

Vīzas ieceļošanai Ķīnā esam dabūjuši jau Latvijā, un tas starp citu ir viens no maniem ieguldījumiem ceļojumā, kur es aizmirsu pirmās dienas uzskaitījumā pieminēt. Nemaz nebija tik grūti, galvenais atminēties apdrošināties pirms vīzas pieprasījuma iesniegšanas. Pirms cilvēku laiž pie migrācijas kontroles, viņam ir jāiziet cauri dīvainam aparātam, kura uzdevums acīmredzot ir noteikt cilvēka ķermeņa temperatūru. Vai arī, ja to konkursa kārtībā ir piegādājis kāds šarlatāns, tad arī vai tu neslimo ar kādu bīstamu kaiti. Vietējie sanitāri laiku pa laikam kādu noķer un iebāž viņam vai viņai mutē termometru. Nevienu gan nehospitalizē. Es laikam esmu absolūti vesels, kad eju cauri aparātam neviens uz mani pat nepaskatās.

Tālāk seko pārdesmit minūtes, kuru laikā es paspēju piecas reizes noskatīties filmiņu par vareno Ķīnas Tautas Republikas imigrācijas dienestu, kurš, neskatoties uz lietu vai salu, tuksnesī un jūrā, modri uzrauga visas robežas un ar smaidu sagaida katru iebraucēju. Par smaidu viņi noteikti nemeloja, jo tik smaidīgus imigrācijas kontroles darbiniekus es vēl nebiju manījis. Vīza izrādījās derīga un tikām iekšā bez problēmām. Sagaidījām bagāžu un devos mainīt naudu.

Pase palika pie Maijas, un valūtas maiņas punktā man, protams, paprasīja šo dokumentu. Iedevu ID karti, un tā kā neko nesaprotu ķīniešu valodā, ar to pietika. Nākamā plāna daļa bija tikšana uz viesnīcu, nomest tur mantas un doties apskatīt pilsētu. No lidostas ar vienu pārsēšanos līdz viesnīcai var aizbraukt ar metro, bet tā būtu iespējas neizmantošana. Šanhajā no lidostas uz pilsētu iet Maglev vilciens. Aparāts, par kuru esmu daudz lasījis, bet nekad neesmu braucis. Būtu grēks palaist garām tādu iespēju, un dodamies uz Maglev staciju. Biļete turp un atpakaļ maksāja deviņdesmit juaņas. Vilciens nudien ir iespaidīgs, šodien gan viņš nebija diez ko labā formā un traucās vien ar 310 km/h, taču pat ar šo ātrumu pietika, lai šis būtu ātrākais brauciens ar vilcienu manā mūžā.

IMG_0346 (2)

Nekas neliecina, ka lidosta atrastos pilsētas nomalē, gar dzelzceļa malu redzami dzīvojamie masīvi, veco māju kvartālu drupas, kuru vietā drīz noteikti tiks uzbūvēts kaut kas modernāks. Šur tur vēl ir redzams kāds brīvs un zaļš zemes pleķis. Brauciens ilgst līdz stacijai Longyang Road. Tur mēs esam nolēmuši iesēsties taksometrā un ar to doties līdz viesnīcai. Protams, ka pirms pašas taksometra pieturas mums uzplijas izpalīgi, kas tūdaļ mums dabūšot taksometru, parādīšot ceļu utt. Maija mani jau bija nobrīdinājusi, ka tādus dīvaiņus vajag ignorēt, bet pati nez kādēļ apstājas, lai tos uzklausītu. Piecpadsmit sekundēs mums tika apsolīts taksis, tūlīt tikai esot jāiet uz turieni. Tad es arī pamanu īsto taksometru pieturu un neatvadījies dodos prom. Taksometra pietura un kārtība nedaudz atgādina PSRS laikus. Vismaz Talsos bija tā, ka taksi tu gaidīji sēžot uz soliņa, gaidot, kad piebrauks nākamais vai pienāks tava rindas kārta. Te soliņu nav, bet dzīvā rinda. Visu procesu uzrauga vietējais kārtībnieks, kas paceļ barjeru, lai izlaistu taksometru ārā, piefiksē taksista numuru. Gaidīt nācās vismaz minūtes piecpadsmit, un šajā laikā es nolemju notestēt speciāli Ķīnas braucienam nopirkto aplikāciju Waygo. Teikšu uzreiz – nestrādā, taksometra pieturas zīmē izdeva dīvainus tulkojumus. Pēc tam lietoju vēl vienu reizi un ar’ nebija vērts.

IMG_0353 (2)

Pa ceļam uz viesnīcu gan nekas ievērības cienīgs nenotika, ja nu vienīgi brauciens pāri Jandzi upes tiltam, pirmo un pēdējo reizi. Pēc tam mēs vienmēr izmantojām apakšzemes satiksmi. Iečekojāmies viesnīcā Narada Boutique Hotel. Viesnīca kā jau viesnīca, tīri smuka ar skatu uz veco rajonu. Vecais rajons gan izskatās pēc graustu rajona, bet tas nekas, vietējais kolorīts.

IMG_0355 (2)

Pēc tālā ceļa esam nedaudz nolēmuši aklimatizēties un atpūsties, tas ir, aptuveni stundu nedarām neko. Pirmie apskates objekti ieplānoti vietējie grāmatu veikali. Manā prātā tā iekārtots, ka svešā pilsētā no sākuma ir jāatrod vietējais grāmatu veikals, un tad var skatīties arī ko citu. Maija jau zina manas vājības, un viņai pat ir atzīmēts ceļš, kā tikt uz grāmatu veikalu ar kājām. Tālu nav jāiet, nedaudz pāri kilometram ar pavisam uzskatāmiem orientieriem. No sākuma jāiziet cauri vecajam rajonam, tas mani nedaudz šokēja, jo cilvēkiem te ietve ir mājas apakšstāva turpinājums un mazā biznesa iespēja. Man jau rajons likās mazliet šaubīgs. Sevišķi pēc tam, kad redzēju, kā vienā no šķērsielām vietējie skaloja pīli. Te arī pirmo reizi varu dzīvē novērot motorolleristus un velosipēdistus dzīvajā.

Agregāti viņiem iet uz elektrību un neizdod nekādu skaņu. To viņi kompensē ar skaļu signalizēšanu, citādi viņus varētu nepamanīt. Un nav jau tā, ka viņi aprobežotos tikai ar savu ceļa joslu, jebkura brīva vieta tiek izmantota braukšanai, ietve, laukumi, parka celiņi. Lai brauktu ar rolleru vadītāja apliecības nav vajadzīgas, un krustojumos tas viss ir redzams. Ja vēlies šķērsot ielu, tas ir jādara pārliecinoši. Tas nozīmē, mesties droši priekšā aparātam un turpināt ceļu ne no kā nebaidoties. Ja izveidosi acu kontaktu ar vadītāju, tad šis to uzskatīs par vājuma pazīmi un ceļu nedos. Tāpat ir ar mašīnām un autobusiem. Ielas šķērsošanas nianses es neapguvu tā arī līdz pašām ceļojuma beigām, laiku pa laikam zaudēju pārliecību un dabūju ceļa vidu apstāties.

Pirmais grāmatu veikals, kuru atrodam, nav tas uz kuru gājām, bet šim ir veseli septiņi stāvi. Ja šāds grāmatu veikals būtu angļu valodas grāmatām, tad mani Šanhajas iespaidu apraksts te arī beigtos, un sekotu nopirkto grāmatu saraksts uz pāris lapaspusēm. Taču te viss ir ķīniešu valodā un tajā es neko nesaprotu, tā ka veikala apskate izvēršas aizraujošā stāvu izstaigāšanā. Grāmatas ņemt rokās nav nekādas jēgas, jo, ja tā nav bērnu grāmata, tad to vāki īpaši neizceļas ar dizainu, un lielākoties ir aprakstīti ar hieroglifiem. Angļu valodas sekcija atrodama pēdējā stāvā, mazā stūrīti, kādas piecas reizes mazāka par kaligrāfijas grāmatām veltīto telpu. Un tajā nav ko ņemt. Dodos prom diezgan apmierināts, jo tik lielu grāmatu bodi savā dzīvē vēl neesmu redzējis.

Īstais grāmatu veikals nebija nekas izcils  – pirmajā stāvā šo to vēl varētu atrast, bet otrais stāvs pilnībā veltīts testu un eksāmenu grāmatām. Man šīs lietas vairs nav aktuālas, un tādēļ devos prom ne pārāk pacilātā garastāvoklī. Kad galvenais dienas objekts apskatīts, nolemjam aiziet uz vietēji promenādi gar upi, kas saucas Bund.

IMG_0359 (2)

Bund izskatās visnotaļ iespaidīgi. Cilvēku kā biezs, jo ir taču sestdienas vakars. Cilvēki fotografējas uz debesskrāpju fona gan paši saviem spēkiem, gan izmantojot profesionālu fotogrāfu pakalpojumus. Debesskrāpji nodien ir iespaidīgi, un vecā labā Pērle tomēr ir smukāka par visiem jaunajiem finanšu centriem. Mūsu pusē var aplūkot pilsētas veco koloniālo daļu, kas ir vecā stila augstceltnes. Kādu laiku ievērtējam situāciju, un tad Maija man saka, ka te esot Bund Sightseeing Tunel, un caur to varam nokļūt debesskrāpju rajonā. Tas piedāvājot neaizmirstamu gaismas šovu un tā tālāk. Manā paurī tas, protams, pārvēršas par zemūdens tuneli ar stikla griestiem, no kuras var vērot Huangpu upes floru un faunu. Man pat kaut kā nerodas jautājums, ko tajā duļķī īsti varēs redzēt!

IMG_0374 (2)

Izrādās, ka tunelis ir moderns gaismas un lāzeru šovs, kas ļauj cilvēkam iegremdēties sevī un paskatīties uz pasauli no citas perspektīvas. Nu vismaz kaut kā tā tas tika pie ieejas prezentēts. Nolemjam braukt tikai turp, tad pavazāties pa debesskrāpju rajonu un mest pilsētas apskatei mieru. Godīgi sakot, tas Skatu tunelis ir diezgan pašvaka izklaide. Lai ar gaismiņas mirgo tīri tā neko, un fonā skan meditatīva mūzika balss pavadījumā. Bet patiesībā tas viss ir tikai brauciens ar vagoniņu pa tuneli, kurā raustās gaismas. Šī atrakcija noteikti nav tās naudas vērta. Un te jau daudzas lietas ir pielabotas ar universālo remonta līdzekli skoču.

IMG_0384 (2)

Ticis debesskrāpju rajonā, kādu laiku pavadu atgāzis galvu un pētot debesskrāpjus tuvumā. Neviens nav tik iespaidīgs kā Dubajā, bet kopumā ievērības cienīgi. Ievērtējam risinājumu gājējiem, pa kuriem nebrauc neviens rolleris, un dodamies ēdiena meklējumos.

IMG_0393 (2)

Tīri nejauši ieklīstam vienā no lielākajiem Āzijas iepirkšanās centriem. Nav jau nemaz tik liels, un ja vēlāk neizlasītu par viņu internetā nemaz nezinātu, ka šis ir tik izcils. Pareizās ēstuves izvēle paņem zināmu laiku, beigās ieejam vienā, kas piedāvā Hongkongas virtuvi. Te arī nogaršojam vēršvardes, diezgan piņķerīgi tās ēst ar irbulīšiem, un ēdams no tām ir tikai muguras un kājas. Garšo pēc vistas, kas barots ar zivju miltiem. Ar vakariņām esam apmierināti un dodamies uz viesnīcu gulēt.

IMG_0395

Comments

Fledis
Reply

…vietējie skaloja pīli… Tas ir- to pīli, kas kust uz divām kājām vai to, kuru, hmm, lieto cilvēks, kad viņš nav uz kājām?

Leave a Reply to FledisCancel reply

name*

email* (not published)

website