Izskatās, ka esam aklimatizējušies diezgan labi un brokastīs ierodamies agri. Nu jau es zinu, kas ir ēdams un kas nav, tādēļ ilgi ar šķīvi apkārt nevazājos. Vienīgais, ko es vēl neesmu izpratis, ir tosteriekārtas regulējums. Standartā tā uzgriezt tā, ka maizīte tikai apsilst un no grauzdējuma ne miņas. Man vajag divus piegājienus, lai to noregulētu pa savai gaumei.

Pēc brokastīm mūsu pirmais apskates mērķis ir akvārijs. Sākumā iepērkam metro biļetes trīs dienām, tas ņemot vērā mūsu mobilitāti ļaus nedaudz ietaupīt, un dodamies uz debesskrāpju rajonu. Pirms braukšanas esmu iepircis aplikāciju, kura man ļauj plānot metro pārbraucienus. Lieki piebilst, ka tiešajam mērķim viņa īpaši noderīga nebija, toties tas, ka oflainā viņai bija karte, kura sadarbojās ar GPS, lieti noderēja vietas noteikšanai.

Akvārijs skaitās lielākais Āzijā, un pat aizbraucot uz debsskrāpju rajona vienīgo metro staciju, viņš ir diezgan viegli atrodams. Vienīgais risks ir ielas šķērsošana. Tuvojoties akvārijam mani pārņem nelāgas nojautas, drūzma pie kasēm ir daudz lielākā kā Siguldā pie spieķīšu tirgotāja stenda. Izskatās, ka pat svētdien klasēm tiek rīkotas eksursijas uz šo iestādi. Taču viss lielais bars kaut ko gaida, un rindas izstāvēšana aizņem vien pāris minūtes. Vispār kasieriem ar angļu valodas izpratni vai žestu valodu nav nekādas problēmas, iedod atbilstošo summu, parādi divus pirkstus un biļete kabatā.

Es domāju, ka Šanhajas akvārijā zivis paliek kurlas mēnesi pēc nonākšanas tajā. Troksnis ir milzīgs, tāda sajūta, ka esi nonācis pamatīgā burziņā. Neesmu arī bijis nevienā tik apmeklētā akvārijā. Lai izsistos līdz akvārijam, ir jābūt gatavam grūst malā bērneļus un viņu mātes. Ja esi nejauši kaut kā ticis līdz stiklam, tad iesaku pie viņa pieplakt, ja turēsies pa gabalu ar pusmetra distanci, tev priekšā noteikti pielīdīs kāda ķīniešu mamma, lai nofotogrāfētu savu atvasi lūkojam zivtiņas.

Jau pirmajā zālē mani pārsteidza kādas sievietes augļu ēšanas prasmes, mizot ābolu ar zobiem un spļaut mizas metra attālumā esošā miskastē, tas noteikti prasa zināmu treniņu. Tāpat interesanti ir vērot eksprespikniku – tam neko daudz nevajag  – miskasti un pāris olas, laiku pa laikam redzēju bariņus ar olu lupinātājiem, kas iestiprinājās pirms jauniem darbiem. Bet vispār akvārijs ir ļoti skaists un gaumīgi iekārtots, praktiski neredzēju skoča izmantošanu, zivteles šiverēja uz nebēdu. Pārņemtas visas Eiropu akvāriju labākās tradīcijas, bija gan elektrozutis kā Berlīnē, gan stikla tunelis kā Singapūrā, gan lielais akvārijs kā La Rochelle. Vienīgais Dubajas lielveikala akvāriju viņi nebija pārspējuši.

Telpas, lai ar kondicionētas, bija visnotaļ pasutīgas, jo cilvēku daudzums neļauj tām atdzist. Daži vietējie izmantoja pie aifoniem piespraužamus ventilatorus, lai dzesētu pakakli. Akvārija apmeklējumam veltām kādu pusotru stundu un aizejam no tā visnotaļ apmierināti. Pie pingvīniem izsisties var tikai vietējais, un suvenīru veikalos pārdod tikai štruntus.

Savas efektivitātes iedvesmoti nolemjam uzbraukt arī pilsētas augstākajā debesskrāpī. Tas gan vēl nav līdz galam pabeigts, un man par nožēlu skatu laukums ir par 8 metriem zemāks nekā Dubajas megaceltnē. Maija ir izlasījusi, ka pērlē nav vērts sperties augšā, tas esot oldskūls, zinoši ļaudis man ir teikuši, ka organiskais stikls zem kājām esot tā nomatēts, ka neko lāga cauri redzēt nevarot. Finanšu centrs savukārt ir zaudējis sava augstākās celtnes statusu, un kurš tad maksās naudu, lai nokļūtu otrajā augstākajā celtnē?

Uz debesskrāpi dodamies ar kājām, par laimi galamērķis ir visnotaļ viegli ieraugāms. Ceļš ved pa gājēju estakādēm, kuras šajā laikā ir visnotaļ maz apmeklētas un vietumis vijas cauri bambusu birzīm, kas laiku pa laiku paver skatu uz akmens dārziem, kur akmeņus apsēduši baltās drānās ietērpti smēķējoši pavāri. Lai tiktu Šanhajas torņa augstumos, nākas pastāvēt rindā pie kases. Tā kā ir nedaudz sutīgs, tad laipnie iestādes darbinieki ir izlikuši pie rindas ventilatoru, kas papildus gaisa maisīšanai uz blakusstāvētāju viegli pūš aukstu ūdeni. Teorētiski ideja nav peļama, bet tā kā rindā stāv lielākoties vīrieši, tad cerības uz slapjo kreklu konkursu izpaliek. Cilvēki no tā agregāta turas pa gabalu, ar laiku to saprot arī darbinieki un atslēdz ūdens funkciju.

Kā jau tas šādos pasākumos ierasts, pirms debesbraukšanas tiek piedāvāts apskatīt nelielu izstādi, kas iekārtota par godu augstceltnēm. Rūdīts apmeklētājs zinās, ka te nekā īpaša nebūs, un ir jājož uz liftu. Stāvot rindā, iepazīstamies ar kanādiešu ģimeni, pasūdzamies par laika apstākļiem, un skat, ir jau pienākusi mūsu kārta. Pilsēta no augšas izskatās visnotaļ iespaidīgi, neredz ne gala, ne malas. Protams, prātīgāk būtu bijis atlikt šo pasākumu uz vakaru un vērot pilsētu tumsā, tas noteikti būtu bijis iespaidīgāk, ar atrunu, ja nelīst lietus. Te mēs pavadām kādu laiciņu, vērojot pilsētas ainavu un skatoties filmu ķīniešu valodā par ēkas būvniecību.

Mūsu nākošais šodienas pieturas punkts ir ēdienu tūres apmeklējums. Maija jau biļetes ir nopirkusi internetā, un mums tik vien kā jāierodas pie kādas metrostacijas izejas, lai satiktu savu gidu. Tā kā laika mums ir it kā daudz, nolemjam ieskriet viesnīcā un tad doties pa pelmeņu vietām. Diemžēl es esmu daudz ko pārpratis, jo laika izrādās mums nemaz nebija. Līdz noteiktajai vietai mēs ar kājām būtu varējuši aiziet desmit minūtēs, bet izlēmu, ka jābrauc ar metro. Ar metro sanāca pa apli un tādēļ nokavējām kādas piecas minūtes. Jāsaka paldies pasākuma vadītājam un tūres dalībniekiem (pensionētam pārim no Austrālijas), ka viņi mūs pagaidīja. Vadītājs angliski runā labāk par mani, un tādēļ ar stāstītā saprašanu nav problēmu.

Sākumā viņš dod nelielu ieskatu ielu ēšanas kultūrai, stāsta par to, ka ielmalas ēstūži ir izmirstoša parādība, jaunie kā traki speras uz Strabucks un noniecina ceļmalas pelmeņu cepējus. Par labu nenāk arī valdības vēlme iekasēt nodokļus no mazā biznesa un higiēnas normu pastiprināšana. Mūsu pirmais pieturas punkts ir kāda pelmeņu ceptuve. Visi biznesa procesi kā uz delnas. Divsimtlitru benzīna muca tiek izmantota kā krāsns, un uz milzīgas pannas eļļā draudzīgi čurkst cūkgaļas pelmeņi. Viss esot svaigs, gaļa malta no rīta, un mīkla ar esot šorīta darbs. Es pats šādā ēstūzī ēdienu pirktu pēc nedēļas badošanās. Taču izsniegtie pelmeņi, aplieti ar melno etiķi, garšo brīnišķīgi. Tāpēc stūķēju vien iekšā, cenšoties neaizdomāties par to, kā viņi te radušies.

Tad seko neliela pastaiga pa veco kvartālu. Tās laikā vienam pat izejam cauri. Tas ir apmēram tas pats, kas sperties cauri svešai sētai, bet vietējie to tā neuztver. Varam aplūkot mopēdu uzlādes nianses, konstatēt vispārzināmas patiesības kā, ja tev pilsētā izdodas noparkot mašīnu, tad tu viņu vairs nekad nekustini, izlietnei ārpus mājas ir zināms šarms, ja māji ir divi stāvi, tad pirmo var droši atvēlēt mazajai uzņēmējdarbībai, noliktavai un miskastei. Šie kvartāli ir nolemti, viņus drīz nojauks un tā vietā uzbūvēs jaunus dzīvojamos masīvus. Vecie cilvēki esot pie tiem pieraduši un izvācas nelabprāt.

Nākamais pieturas punkts ir sīpolloku plāceņu degustācija. Šis iestādījums tīrības ziņā neatpaliek no pirmās. Galvenajam raušu gatavotājam ir zobos cigarete ar pamatīgu pelnu stabiņu, kuram acīmredzot būs lemts nokļūt kādā no plāceņiem. Šķiet, ka mans ir gadījies bez tabakas pelniem un ir dikti smeķīgs. Kad vadītājs pasaka, lai pārāk neaizraujamies ar ēšanu, jo tūlīt būs nūdeļu degustācija, es jau savu sen esmu nokopis.

Pirms tiekam līdz nūdeļu ēstuvei, apmeklējam veco franču kvartālu, kas tagad pārvērties par ārzemju tūristu un hipsteru tusēšanās vietu. Mūs aizved līdz mājai, kurā Mao ir ticies ar komunistiem un dodamies uz pirmo ēdnīcu. Pa ceļam redzu arī vietējos gaļas tirgotājus, kas ar pletnēm sit mušas uz pārdodamās pīļu gaļas. Gids nokomentē – toties gaļa svaiga!

Šajā pelmeņu ēstuvē es ēdu savā mūžā visgaršīgākos pelmeņus. Bija arī nūdeles ar gaļu, bet pelmeņi pārspēja visu. Viņi iemanījušies pagatavot mīklu tā, ka tvaicēšanas procesā tā kopā ar taukiem un gaļu izveido pelmeņa iekšpusē garšīgu buljonu. Jāēd uzreiz vesels, bet ir tā vērts. Mums ir divi veidi – cūkgaļas un cūkgaļas kopā ar pīļu olām. Cūkgaļas ir labākais. Tā kā neesam vietējie, mums uz galda tiek uzliktas arī salvetes. Vietējām tādu ekstru nepiedāvājot, jo tie paņems un visas aizstieps uz mājām. Parunājam ar gidu par precību paradumiem, sanāk, ka te ir svarīgi dabūt vecāku atļauju, un prātīgam dēlam vai meitai jau no sākta gala ir skaidrs ar kuru no daudzo ķīniešu provinču iedzīvotājiem ir vērts precēties.

Tad seko pastaiga gar nojauktajiem vecajiem kvartāliem, tie visi norobežoti ar pamatīgu mūri, uz kura smuki sazīmētas ainavas un dažādi saukļi par gaišo nākotni. Mūs aizved uz vienu šādu kvartālu, kur notiek “last stand”, kurš ilgst jau vairākus gadus. Viena ģimene nav bijusi ar mieru izvākties un viņu māja palikusi. Šie nu tur dzīvojot neatstājot māju, lai nezaudētu savu īpašumu, viņus modri novēro investoru pārstāvis, kurš dzīvo netālu vagoniņā.

Pēdējā pieturvieta ir salīdzinoši jauka ēdnīca, kur ēdam vietējās tradīcijās pagatavotu vistu ar ingveru un veselu kaudzi citām garšvielām, šķiet, vietējā tradīcija paredz vistai pārbraukt pāri ar kāpurķēžu traktoru. Bet tas sīkums, vista ir garšīga. Desertā mums tiek pasniegta vietējā saldā maize (pončiku mīklas izstrādājums) , kuru te ēd mērcējot sojas pienā. Tūre beigusies, un pilniem vēderiem varam doties mājup.

Viesnīcā nedaudz atpūšamies, un atpūtas laikā man galvā dzimst plāns – doties uz vienu no dīvainākajiem moliem šajā pilsētā. Tajā savākušies daudz un dažādi dīvaini veikaliņi, kas veltīti dažādiem hobijiem. Veikala atrašanās vieta bija aptuveni skaidra, taču pirmajā piegājienā aizspērāmies viņam garām, nācās iet atpakaļ. Nekā izcila tur nebija – pāris galdaspēļu veikalu, dažādu vietējās popkultūras leļļu veikali un neskaitāmi aipad vāciņu tirgotavas. Fiksi tikuši galā ar apskati devāmies uz kājāmgājēju ielu.

Iela ir iespaidīga ne tik daudz ar iepirkšanās centriem, kā ar ļaužu masām. Nedaudz pastaigājušies un noraidoši atbildējuši viltoto preču tirgotājiem, dodamies uz dzelzceļa staciju. Mums rītdienas braucienam jānopērk biļetes. Vispār ir ļoti labi zināt savu vilciena numuru, ja nesaproti ķīniešu valodu, tad visi vilcienu saraksti būs īsta ķīniešu ābece. Maija ir visu izcili izplānojusi, saraksti viņai ir izdrukāti un vajadzīgie reisi atzīmēti. Nākas gan nedaudz pastāvēt rindā. Stāvēšanas laikā vietējā ubagotāja mēģina no Maijas dabūt naudu, naivais cilvēks. Kad beidzot pienāk mūsu kārta, pie kases uzrodas kāds jauneklis, kurš tirgojas ar kasieri, acīmredzot uzskatot, ka vilciena biļetes cena ir visnotaļ felksibla lieta. Kasieris saskaišas un atstāj savu darba vietu, nāks pagaidīt kādas piecas minūtes. Pēc smakas var spriest, ka puisis aizgājis uzpīpēt. Iedodu savas lapeles un dabūju biļetes.

Varētu doties uz viesnīcu, jo ir jau tumšs, bet nolemjam aizdoties uz Bund naktī, no mūsu metro stacijas jau nemaz nav tālu  – vien pāris kilometri. Pa ceļam secinu, ka Šanhajā pa nakti parkus neapgaismo, bet tas netraucē tur tusēties cilvēkiem. Iespējams, ka tas nāk par labu reprodukcijai. Vietējiem arī dikti patīk dejot, viņi parkā neapgaismotā laukumā uztāda tumbu, un sapulcējušies grupā, rauj vaļā. Iespējas ir dažādas  – no vietējām tautas dejām līdz modernajām dejām. Dejo lielākoties pašvaki, bet pa tumsu jau neviens neredz. Viņus netraucē arī fakts, ka šādas grupas, katra ar savu skaļruni uz 20×20 metru laikuma var nolasīties kādas trīs. No malas izklausās baisi.

Ja iešana pa tumsu vēl nav nekas briesmīgs, tad motorolleristi visam pasākumam piedod zināmu asumu un liek ieklausīties. Ejot gar kārtējo parku, novēroju dīvainu ainu – kāds puika spīdina ar telefona gaismu kanālā un mēģina tur kaut ko saskatīt, iespējams, tas viņiem tāds vēžošanas paņēmiens. Kad esam nokļuvuši galamērķī nākas secināt, ka naktī debesskrāpji izskatās daudz skaistāk.