23. maijs

Šodienas plānā bija vecpilsētas apmeklējums, nu vismaz tās daļas, kas vēl palikusi līdz šodienai. Bet pamostoties un paskatoties pa logu ir skaidrs, ka nekāda pastaigu diena te īsti nesanāks. Ārā ir nedaudz nomācies. Paēduši brokastis nolemjam aiziet uz Šanhajas muzeju. No viesnīcas tam nevajadzētu būt pārāk tālu. Pa ceļam nekas pārāk interesants neatgadās, vienīgais novērojam, kā kāds policists ar skaņas palīdzību mēģina notvert aptrakušu motorollera vadītāju. Svilpts tik vienā laidā, un motorollerists met lielu līkumu pa trotuāru, lai izvairītos no policista dusmām. Gājēji pamūk malā paši.

Kad esam nokļuvuši līdz Tautas laukumam, mēs to nemaz uzreiz tā neaptveram, tāds palielāks laukums, un tam pat nepievēršam uzmanību, jo ieraugām Šanhajas muzeju. Pirms tikt iekšā tiekam pamatīgi pārmeklēti, šis process Ķīnā ir labi atstrādāts, un rindas kustas ātrāk nekā lidostā.

Muzejam ir veseli četri stāvi, un katrs cilvēks, kas jel reizi ir apmeklējis muzejus, zina, ka visinteresantākās ekspozīcijas ir atrodamas augšstāvā. Manā gadījumā tā ir Ķīnas naudas izstāde. Ja nu kāds nezina, savulaik viņiem ar naudu kalpoja metāla nazīši vai kaplīši, kas laika gaitā standartizējās uz kapiķi ar kvadrātu vidū. Kvadrāts simbolizēja zemi un aplis apkārt debesis. Tāds vērtības un pasaules modelis vienā komplektā. Pati ekspozīcija sastāv no milzīgas naudiņu kolekcijas sākot no mikroskopiskām naudiņām līdz kilogramīgiem zelta veidojumiem. Lielākoties visi uzraksti dublēti angliski. Šajā nodaļā pavadīju visilgāk. Viņiem bija saglabājušās pat vienas no pirmajām papīra banknotēm.

Tad apmeklējām mēbeļu izstādi, kas sevī ietvēra skaistākos Ming un Quing dinastijas laikā radītos eksemplārus. Jāatzīst, ka senlaiku meistariem pacietības un laika nudien nav trūcis, tik smalki izgrieztas koka mežģīnes es līdz šim nekur nebiju redzējis. Tad apmeklējam nefrīta izstādi, kur labi varēja redzēt, kā no primitīvisma mākslinieki pāris tūkstošgadu laikā sasniedz praktiski vai pilnību, kur statujā var jau atpazīt attēloto dzīvnieku.

Pa muzeju klīstam pāris stundas, pētot porcelānu un uzzinot, kā var tūkstošgadu vecam šķīvim atrast rūpnīcas un kvalitātes marķējumu. Apskatām statujas un minoritāšu tērpus (ar minoritātēm te domātas mazās tautiņas, no kurām dažai ir pat piecdesmit miljonu pārstāvju). Skulptūru izstādē dzirdu kā viena amerikāniete otrai prasa 800 BC, cik sen atpakaļ tas ir  – dinozauru laiks? Kā viņi vispār to zina, viņas draudzene ar’ par šo jautājumu neko nezināja. Tad vēl atmiņā palikuši zīmogi, ar kuriem noslēdza darījumus, kas it kā esot hieroglifu priekšteči. Kaligrāfijai arī ir atvēlēta vesela izstāde. Tā lielākoties ir apvienota pāris entuziastu kolekcija, kas pēc nāves novēlējuši to Ķīnai. Tad nu cilvēks parastais var uzskatāmi vērot hieroglifa acs vai Mēness evolūciju no kaula līdz kursīvam. Man gan visas šīs zīmes uz beigām saplūst kopā vienā ķeburu parādē, kas aizslēpta aiz stikla, lai netiek klāt cilvēkiem. Ak jā, gleznas ar dzeju ar viņiem ir foršas pat kā dekora elements.

Beidzot mums apnīk un speramies ārā. Ārā lietus gāž kā ar spaiņiem, taču uzņēmīgie ķīnieši par 10 juaņām pie durvīm tirgo lietussargus. No lietus pasargāti mēs dodamies uz metro un dodamies meklēt kaut kādu grāmatu veikalu, kas esot tepat kaut kur. Es, protams, esmu priecīgs, novazājāmies kādu pusstundu un neko neatradām, toties paspējām savā starpā sakasīties. Vispār jau kašķīgais tips vienmēr esmu es.

Otrs šodienas lielais galamērķis ir Šanhajas Dabas un vēstures muzejs. Noteikti lielākais, kurā es jelkad esmu bijis. Paskaļš gan, jo uz to bija ieradusies arī kāds tūkstotis skolēnu. Sākumā troksnis ir tāds, ka ausis krīt ciet. Sākas viss ar dinozauriem un beidzas ar pushektāru lielu savannas modeli. Pie izejas griestiem karājas visiespaidīgākā čiekuru kolekcija, kuru man jebkad ir gadījies redzēt. Cilvēka evolūcijai te ir atvēlēta milzīga ekspozīcija, kurā var aplūkot gan cilvēka, gan tā brālēnu galvaskausus. Paleoantropoloģijā es esmu nožēlojami atpalicis, un par pusi no jaunajām sugām es uzzinu pirmo reizi. Labi, ka dinozaurzinībās man vēl ir šis tas aizķēries un spēju sevi reabilitēt. Ja interesē daba, tad noteikti iesaku šo muzeju apmeklēt. Kafija un kruasāni gan te ir reti draņķīgi un nesamērīgi dārgi.

Dienu nolemjam noslēgt ar lielā supermārketa apmeklējumu, kuru ķemmējam pāris stundas. Nav jau nekā jēdzīga, bet atrastā bērnu spēļu zāle bija ko vērts. Man pat murgos nekad nav rādījušās simtiem mašīnas, no kuriem par naudu iespējams izvilkt mīkstās rotaļlietas, kam seko dažādi spēļu automāti. Sīkie tur kapā profesionālā līmenī un spēlēs, kas izskatās pēc Guitar hero klona, viņiem rokās ir pat speciāli cimdi, lai nesavainotu rokas. Episki.

Paēdam vakariņas tai pašā restorānā, kur pirmajā vakarā ēdām vēršvardi, iepērkam mājās vedamos suvenīrus (dikti nepateicīga nodarbe). Te būtu jāparunā par reklāmām ķīniešu pārtikas veikalos. Viņi nemīl dažādību, reklāmas klips ir ap divdesmit sekundēm un tiek atskaņots nepārtraukti viens un ta pats. Pārtikas nodaļā uzkavējoties ilgāk par pāris minūtēm sāk šķist, ka tūlīt sajuksi prātā. Bet ko darīt, ja tu pa to bodi klīsti divdesmit minūtes. Es to reklāmu vēl tagad (pēc mēneša) māku noskaitīt no galvas, lai ar neko nesaprotu.

Kad nu viss padarīts braucam mājās, sakārtojam somas un liekamies gulēt.