24. maijs

Šodien viss ir pavisam vienkārši, mēs vairs neko neapmeklēsim, bet brauksim uz lidostu. Paēdam, izčekojamies un dodamies uz metro. Lietus līst joprojām. Aizbraucam līdz maglev stacijai, tur sagaidām tehnikas brīnumu. Šoreiz aparāts traucas ar ātrumu 431 km/h. Tik ātri pa zemes virsu man vēl nebija nācies vizināties.

Lidostā gadās aizķeršanās, bagāžas kontroles laikā izrādās, ka es savu Power bank esmu iebāzis nododamajā bagāžā, un tādēļ man jādodas uz speciālu telpu to ķeksēt ārā un pārlikt savā mugursomā. Imigrācijas dienestam tiekam cauri ļoti ātri un nonākam izlidošanas sekcijā. Veikalos nav nekā pirkšanas vērta. Mūs ieintriģē norādes uz Šanhajas lidostas muzeju. Taču tur aizgājuši atrodam tik vispārēju lietu apkopojumu, ka nāk smiekli. Nav nekā nedz par lidostu nedz par Ķīnu vispār. Aiz vitrīnām sabāzti piknika čemodāni un mašīnīšu modeļi. Laikam kāds vietējais būs apguvis līdzekļus. Tāpat arī lidostas dārzs izrādās no plastmasas.

Lidojums uz Kopenhāgenu ne ar ko īpašu neizceļas, ja nu tikai ar to, ka lielāko daļu pa logu pētu zemi apakšā. Mongolijas stepes un Krievijas varenās upes, visnotaļ interesanti. Lai būtu tematiskāk, lidojot virs Krievzemes lasu par Oktobra revolūciju. Redzēju pat Kolkas ragu un Ventspils radioteleskopu. Kopenhāgenā dāņi ir izdomājuši, ka lielajai lidmašīnai bagāžas kontrolei un pasu pārbaudei pietiek ar diviem cilvēkiem. Rindā nīkstam ap četrdesmit minūtēm. Tā jau pretenziju nav, var izlasīt jaunumus tviterī pa veselu nedēļu, ja vien tie ķīnieši nebūtu ar tendenci spiesties virsū. Es jau saprotu viņi tā ieraduši. Savu aizmugurē stāvētāju no šīs lietas atradinu samērā ātri. Man ir mugursoma un pāris reizes “nejauši” pagriežoties un atvainojoties, šis saprot, ka 10 cm arī ir pieņemam attālums.

Rīgā ielidojam jau vakarā un drausmīgi nāk miegs.