Šo grāmatu iepirku Grāmatu izstādē 2018 un, ņemot vērā tās mazo apjomu, izlasīju tūlīt pēc tās. Man ir uznācies lingvistikas periods, kad mani kārtējo reizi interesē valodas un ar tām saistītās lietas. Savulaik bērnībā svēti ticēju, ka latviešu valodu saprot Indijā kā sanskritu (bija tāda leģenda vēl no ulmaņlaikiem). Taču palasot vairāk, atklājās, ka viss nav tik vienkārši.
Šī ir viena no populārākajām A. Sabaļauska sarakstītajām grāmatām, kas tulkota vairākās valodās un ieguvusi plašu atzinību arī ārpus Lietuvas. Tā īsi, intriģējoši un interesanti iepazīstina ar baltu valodu izcelsmi, seno baltu apdzīvotām vietām, vēsturi, baltu valodu radniecību, pirmajiem rakstu avotiem, baltu valodu pētīšanu un studēšanu. Atsevišķas nodaļas veltītas senprūšu valodai. Īsi, bet aizraujoši tiek iepazīstināts arī ar kuršu, sēļu etnonīma izcelsmi un šo seno baltu cilšu valodas īpatnībām.
Kā jau tas vēstīts anotācijā, grāmata sastāv no daudzām esejām, kuras vairāk vai mazāk ir saistītas ar baltu valodu, tās pētniekiem un baltu tautu vēsturi. Prieks, ka lietuviešu autors nav atstājis latviešu valodā novārtā, un tā ir nopietni apskatīta. Man personīgi labākā likās eseja, kas veltīta kuršiem un latviešu jaunvārdu darinātājiem, tajās var uzzināt vārdus, kurus mēs esam aizguvuši no lietuviešiem un iespējamās alternatīvas. Lasot šķita, ka mums ir nopietni paveicies, ka Alunāns teātri neaizstāja ar stebukline, bet tas jau vairāk ir ieradums. Mūsu gleznot pie leišiem nozīmē ķēpāt, tāpat ikdienā bieži lietojamais veikals, lietuviski nozīmē sacerējums.
Savukārt nodaļas, kurās tiek veikta valodu vārdu salīdzinājumi, mani īpaši neaizrāva, var jau saprast autoru, grāmata par valodu nudien nebūtu pilnīga, ja tajā neiešautu pa kādai tabulai ar līdzskaņu mīkstināšanas piemēriem.
Kopumā grāmatu atzīstu par labu, par plašo lasītāju loku nudien nav samelots un pat ja neesi valodnieks, valodas students un vēstures entuziasts. Esejas ir īsas, smadzenes nepārpūlēsi, toties dažādus faktus sasmelsies spaiņiem. Piemēram, par to kā izmira prūšu valoda un cik grūti tagad ir salasīt to atpakaļ, nākas izlīdzēties ar grāmatās iezīmētām karikatūrām, kurpnieku pēctečiem un citām daudz viltīgākām metodēm. Latviešu valodai vēl šādas problēmas nedraud labu laiku, bet kas zina, kā būs vēlāk. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.
Ja vēl neesi lasījis Vārnu sešinieku, tad labāk šai atsauksmei met līkumu, jo es netīšām varu nomaitekļot saturu. Izdevniecība Prometejs mērkaķa ātrumā izdeva Vārnu sešinieka turpinājumu. Tas nenoliedzami bija prātīgi darīts, jo mēs visi jau zinām, kā beidzās iepriekšējā grāmata. Atzīšos, ka mani no turpinājuma izlasīšanas angliski atturēja tikai mans lasīšanas procesā norūdītais gribasspēks.
Kazs Brekers un viņa komanda tikko veikuši vispārdrošāko laupīšanu, kāda vien iedomājama. Tomēr tā vietā, lai saņemtu dāsnu atalgojumu, viņiem nākas cīnīties par savām dzīvībām. Viņi ir piekrāpti, novājināti, un viņiem trūkst resursu, sabiedroto un cerību uz izdošanos. Kamēr pilsētas ielās plosās karš, tiek pamatīgi pārbaudīta draugu savstarpējā uzticība. Lai ko tas maksātu… Kazam un viņa komandai nāksies pacensties izkļūt no šīs ķezas kā uzvarētājiem.
Vispār jau atsauksme varētu būt pavisam kodolīga, ja patika pirmā, tad noteikti patiks arī šī, netici -pārliecinies pats! Bet tomēr izplūdīšu nedaudz garākā aprakstā par saviem iespaidiem. Pirmkārt, šī grāmata ir par piedzīvojumiem un par to, ka plānota atriebšanās ir vislabākais veids, kā to veikt. Kaza dzīve ir pilnībā pakārtota šim atriebes procesam. Pilnīgi kā tāds Monte Kristo. Tikai viņš nav grāfs un viņam līdzgaitnieki ir Katerdamas padibenes, bet ienaidnieki pilsētas elite. Autore labi spēj uzspiest uz lasītāja emocijām, izmantojot veco labo apbižoto bārenīšu tēmu, kas ir topā jau no Dikensa laikiem. Tam, vai bērnībā gūta trauma var sačakarēt visu dzīvi var piekrist vai nepiekrist, bet ar Kazu atgadījās tieši tas. Vispār ar visiem viņa komandas biedriem ir atgadījies kaut kas līdzīgs, visiem viņiem ir atņemts ierastais dzīvesveids, un viņi iemesti pavisam jaunā un savādā dzīvē. Tas rada spēcīgu vēlmi identificēties vismaz ar kādu no grāmatas varoņiem, jo katrs jau dziļi iekšām mēs reizē baidāmies no pārmaiņām tai pat laikā nedaudz alkstot pēc tām.
Lai varoņus būtu vieglāk izprast, autore ir izvēlējusies piedzīvojumus laiku pa laikam pārtraukt ar to dzīvesstāstiem. Tas ir visnotaļ riskants paņēmiens, jo cilvēkiem ar grūtībām koncentrēties, tas var šķist kaitinoši, bet cik atminos, tas nekad nenotika apšaudes vidū un man nekādas problēmas neradīja.
Šī ir tipiska blēžu grāmata, kur katrā plānā ir rezerves plāns, un rezerves plāns nebūt nav tas, kāds tas izskatās no malas. Lasītājs līdz ar grāmatas varoņiem tiek uzmests un pārmests ne reizi vien. Šeit reakcija var būt dažāda, mani uz beigām nedaudz tā uzmešana sāka kaitināt, es jau no pirmās grāmatas nešaubījos par Kaza iedzimto un izkopto stratēģa un taktiķa ģenialitāti, bet reizēm daudz ir par daudz. Tas gan neliedza man grāmatu izraut pāris piegājienus un atzīt šo grāmatu par ļoti labu fantastisko bojeviku.
Taču, kas gan tas būtu par stāstu, ja tajā nebūtu meistarīgi izveidotas pasaules. Ja to vēsturiski raksturo kaut kādu renesanses Amsterdamu ar slāvu elementiem, kura ir visnotaļ standarta, tad pasaules politekonomika ir pavisam cita lieta. Autore nav slinkojusi un šo jomu ir izstrādājusi visnotaļ detalizēti. Ekonomiskā svira ir daļa no Kaza atriebības un tikai muļķis domā, ka apzogot bagātnieka namu, cilvēks uzreiz nonāktu nabadzībā. Viss ir daudz sarežģītāk un šo daļu lasīju ar baudu. Labi bija arī smieklīgas vietas, kurās autore pārvērtēja Katerdamas finanšu sistēmas varenību, vai es biju pārvērtējis vietējās naudas vērtību.
Grāmatai un diloģijai kopā lieku 10 no 10 ballēm, var lasīt kā izklaidējošu un vieglu atriebes stāstu, var lasīt kā ģeopolitiskas spēles aprakstu. Galvenais neaizmirst, ka varoņiem nemaz nav tik daudz gadu un, iespējams, viņu rīcība ir impulsīva un emocionāla tieši tādēļ.
Eksemplāru lasīšanai saņēmu no izdevniecības Prometejs.
Pret Stīvensona darbiem man vienmēr ir bijuši diezgan daudz aizspriedumi, taču ne tik lieli, lai ik pa laikam nepamēģināt izlasīt pa kādam viņa darbam. Grāmatas parasti ir uz 800+, un vismaz sākums vienmēr ir interesants. Šķiet, ka tieši šie grāmatas iesākumi ir tie, kas mani mudina uz autora jauno darbu lasīšanu.
Ne tik tālā nākotnē Zemes iedzīvotājiem nākas piedzīvot iespaidīgāko šovu Zemes vēsturē, kaut kas iznīcina Mēnesi. Liekas – viss kārtībā, astoņi mēneši ar nemaz nav tik slikti, taču fizika dara savu, un ir skaidrs, ka reiz tas viss nokritīs uz zemes un pieliks cilvēcei punktu. Cilvēce apvienojas un izstrādā plānu, kuram būtu jānodrošina cilvēces izdzīvošana. Taču plāns izskatās labi tikai uz papīra.
Par pirmo grāmatas daļu varu teikt tikai to labāko, īstena Zinātniskā fantastika vislabākajās tās izpausmēs. Varbūt cilvēku, kuram nepatīk zinātniskie penteri, šī grāmata liksies nedaudz par garlaicīgu, bet tiem, kas auguši uz Azimova darbiem, šī būs kā spirgta vēja pūsma. Es grāmatas pirmās sešsimt lapaspuses uzskatu par izcilām. Te ir viss, ko sirds kāro – episka katastrofa, kosmosa kuģi, cilvēku varonība, nodevība, spilgti varoņi un ģeniāls, lai ar nedaudz aiz matiem, pievilkts risinājums. Jā, varbūt varoņi ir pārāk racionāli un vietām izkrīt pa klavierei, taču kopumā ticamības moments bija visnotaļ augsts.
Protams, nevajag uz stāstu raudzīties ļoti kritiski, sākt rēķināt minimālās ekosistēmas lielumu un citus štruntus, tad vāksies vilties. Daudz kas ir pievilkts aiz matiem, bet galu gala tā ir Zinātniskā fantastika. Lasot tā vien vēlējos salīdzināt ar Marsieti, tehnisko detaļu ziņā šī ir līdzvērtīga, bet galveno varoņu kā personību un cilvēku mijiedarbībā galvas tiesu pārāka.
Ja autors grāmatu beigtu ar pirmo daļu, tad ieliktu 10 no 10 ballēm un bāztos visiem lasītpratējiem virsū ar rekomendāciju izlasīt. Taču šim autoram ir viena kaite, viņš neprot apstāties un tādēļ, uzrakstījis otro daļu, kura vēsta par 5000 gadu tālu nākotni. Lai arī te ir atliku likām orbitālās mehānikas un konceptuālu izgudrojumu, grāmata vairs nav tā. Autors ir pamanījies Zemi teraformēt, un nu orbītas iedzīvotāji ir palikuši bez tāda īsta mērķa. Un tad nu nāks stumt ārā no krūmiem klavieres, tās it kā ir saistītas ar pirmo daļu, bet tikai samaitā episkumu. Bez maz vai sanāk, ka, lai pārciestu tūkstošgadus ilgušo zemes bombardēšanu ar meteorītiem, atliek vien paslēpties aiz akmens, lai izdzīvotu. Skaidrs, ka notiek mācīšanās sadzīvot kopā atkal kā vienotai cilvēcei, kā piedzīvojums ir okei, bet man šķita, ka šī konstrukcija bija lieka.
Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, ja esi Zinātniskās fantastikas fans, patīk fakti un dažādas aizraujošas teorijas un to ieviešana dzīvē, lasi pirmās 600 lapaspuses, tās ir episki izcilas. Nobeigums gan būs atkarīgs no katra individuālās gaumes. Man tās kārtējo reizi parādīja, ka autors nesaprot brīdi, kad vajag apstāties.
Lai kā nebūtu sev nosolījies ar grāmatu pirkšanu neaizrauties februāris iznācis neparasti ražīgs veselas 28 grāmatas. 13 iegādājos grāmatu izstādē. Arī šogad grāmatu izstādi pavadīju Prometeja setendā mēģināju pārliecināt pircējus, ka fantastika un fantāzija ir ok. Taču aizspriedumi ir stipri. Cilvēkiem virs piecdesmit vispār nav vērts piedāvāt, ja vien negribi klausīties stāstus par pilnām mājām ar grāmatām. Nemaz nerunāsim par “patstāvīgajiem” izstādes apmeklētājiem, kas katru gadu pie stenda norunā savu algoritmizēto monologu. Nezinu vai viņi tiešām domā, ka pa gadu viņu stāsti jau ir aizmirsti? Tas attiecas uz Prometeja faksimilu meklētāju – vēstures entuziastu, labi ģērbto kungu, kurš vienmēr pienāk un apvaicājas vai mēs zinot kā beiguši mūsu vārdabrāļi, sieviete, kurai parīzē uzspīdējis stabs no kosmosa, sieviete, kura kaut kad no bibliotēkas paņēmusi vienu Prometeja izdoto grāmata. Nākamgad vajadzēs uztaisīt bingo kartiņu un ieraut pie katra no šiem apmeklētājiem. Protams, satiku gandrīz visus aktīvos Latvijas grāmatblogerus.
Bet nu par mēneša grāmatām.
Saga, Vol. 8 (Saga #8) by Brian K. Vaughan, Fiona Staples – astotais sējums manī vairs nespēja izraisīt sajūsmu, abortu tēma kaut kādā dīvaini pasniegtā versijā. Sāk šķist, ka sērijai ir laiks mest mieru.
Melnais akmens. Ceļš uz nezināmo zemi #1 by Aivars Kļavis – šo grāmatu gaidīju un sagaidīju. Autors man vienmēr ir paticis un viņa skatījums uz vēsturi ir diezgan līdzīgs manējam. Tādējādi grāmata bija īsts ieguvums, nedaudz atsauca atmiņā bērnību un manam puikam ar patika.
Gametek: The Math and Science of Gaming by Geoff Engelstein – nopirku impulsa vadīts, nevajadzēja, autors tēmu apskata pārāk virspusēji, daudz atkārtojas, taču viņam ir podkāsts un tādēļ galdaspēļu cienītāju vidū tā skaitās viena no labākajām. Lai gan patiesībā, lielākā daļa populārzinātnisko grāmatu, kas veltītas psiholoģijai un matemātikai viņu pārspēj.
Now: The Physics of Time by Richard A. Muller – arī impulsa pirkums, it kā man mājās jau nestāvētu vismaz trīs grāmatas par laiku un tā būtību, kurām man nav pieticis laika.
Star Wars: Darth Maul – Son of Dathomir by Jeremy Barlow – turpinu lasīt Star Wars komiksus, šis bija tīri tā neko.
Star Wars: Princess Leia (Star Wars: Limited Series) by Mark Waid – šo vēl nemaz neesmu atšķīris, taupu reizei, kad būs vēlme palasīt ko vieglāku.
Out Among the Stars (Star Wars (2015) #6) by Jason Aaron – jā, todien es pamatīgi patērējos Star Wars komiksos.
The Lovecraft Anthology: Volume 2 (The Lovecraft Anthology series) by H.P. Lovecraft – nopirku tiklīdz ieraudzīju, tagad mani moka jautājums, kur izraut pirmo sējumu. Šis nudien ir labs projekts, kas neaprakstāmajām šausmām piešķir vizuālo tēlu.
Animosity, Vol. 1 (Animosity #1-4) by Marguerite Bennett – nopirku veikalā Brain Games, stāsts par dienu, kad pēkšņi visi dzīvnieki iegūst saprātu un runas spējas. Cilvēkiem tas diez ko labi nebeidzas. Taču ir tādi, kas ar saviem saimniekiem ir labi sadzīvojuši un cenšas darīt visu, lai nekas nemainītos.
Animosity Vol. 2 (Animosity) by Marguerite Bennett – no šīs sagaidu vēl vairāk runājošus krokodilus un lapsas veģetārietes.
Shadows of Self (Mistborn #5) by Brandon Sanderson – Mistborn pasaulē esmu pieveicis vien pirmo grāmatu un ir vairāk nekā dīvaini nopirkt piekto. Optimisms.
Великие Спящие: Т.1. Тьма против Тьмы. (Дорога домой #6.1) by Виталий Зыков – šo sēriju lasu jau gadus desmit. Autoram nevedas ar rakstīšanu, nu ir tik tālu, ka es vairs lāga neatminos, kas bija sākumā.
Великие Спящие: Т.2. Свет против Света (Дорога домой #6.2) by Виталий Зыков – es pat piekto grāmatu vēl neesmu pieveicis. Tik vien atminos, ka Jariks ir galvenais varonis.
I Contain Multitudes: The Microbes Within Us and a Grander View of Life by Ed Yong – labākā pērnā gada grāmata par mikrobiem! Kā gan es to varēju atstāt nenopirktu.
Un nu pie Grāmatu izstādes 2018 grāmatam.
Why We Sleep: The New Science of Sleep and Dreams by Matthew Walker – domāju, ka ir pienācis izlasīt vēl kādu populārzinātnisku grāmatu, kura veltīta miegam.
Blēžu karaļvalsts (Vārnu sešinieks, #2) by Li Bardugo – vārnu sešinieka turpinājums, izlasīju vēl tad, kad viņu tikai rediģēja. Cienījams sērijas noslēgums un iespējams pat labāka par pirmo.
Mēs – balti by Algirdas Sabaliauskas – man atkal ir uznācis lingvistiksa periods, tādēļ pamatīgi iepirkos valodniecībai veltītas izdevniecības stendā. Šo izlasīju un atzinu par labu esam.
Tā viņi te runā. Ceļojumi pa apdraudētām valodām by Mark Abley – ar šo neesmu vēl ticis galā, it kā jau varēju nopirkt oriģinālvalodā, bet nolēmu izlasīt latviski.
Runātspējīgais zīdītājdzīvnieks by Džīna Aičinsone – tas pats stāsts nudien ceru, ka šīs grāmatas būs tā vērtas.
Saga of the Swamp Thing: Book Three (Swamp Thing, Volume II #3) by Alan Moore – pa divi eiro Mūra komikss!
Saga of the Swamp Thing: Book Five (Swamp Thing, Volume II #5) by Alan Moore – es vienkārši nespēju tam paiet garām.
Saga of the Swamp Thing: Book Six (Saga of the Swamp Thing #6) by Alan Moore – nieks, ka man nav pārējās, gan jau ar laiku sadabūšu.
Avengers: Ultron Unbound (West Coast Avengers #89-91) by Roy Thomas – šo nopirku, lai apskatītos. Līdz šim man Avengers ir sastapušies tikai videospēlēs.
Places in the Darkness by Chris Brookmyre – pat nav ne jausmas, kas te iekšā, toties vāciņš smuks.
Ash: A Secret History (Book of Ash #1-4) by Mary Gentle – šo man atdeva kāds bloga lasītājs, pa ceļam uz maiņas punktu, nevarēju atteikt.
The Jackal of Nar (Tyrants and Kings #1) by John Marco – ar šo ir tas pats stāsts kā iepriekšējā. Vienojāmies, ja nepatiks, nākamgad aiznesīšu līdz maiņas punktam pats.
Fin de siècle literārā kultūra Latvijā by Benedikts Kalnačs, Pauls Daija, Eva Eglāja-Kristsone, Kārlis Vērdiņš – nopirku no kaimiņu tirgotājiem. Ir jau īstena nišas grāmata, taču man šķiet, ka izlasīšu.
Šodien viss ir pavisam vienkārši, mēs vairs neko neapmeklēsim, bet brauksim uz lidostu. Paēdam, izčekojamies un dodamies uz metro. Lietus līst joprojām. Aizbraucam līdz maglev stacijai, tur sagaidām tehnikas brīnumu. Šoreiz aparāts traucas ar ātrumu 431 km/h. Tik ātri pa zemes virsu man vēl nebija nācies vizināties.
Lidostā gadās aizķeršanās, bagāžas kontroles laikā izrādās, ka es savu Power bank esmu iebāzis nododamajā bagāžā, un tādēļ man jādodas uz speciālu telpu to ķeksēt ārā un pārlikt savā mugursomā. Imigrācijas dienestam tiekam cauri ļoti ātri un nonākam izlidošanas sekcijā. Veikalos nav nekā pirkšanas vērta. Mūs ieintriģē norādes uz Šanhajas lidostas muzeju. Taču tur aizgājuši atrodam tik vispārēju lietu apkopojumu, ka nāk smiekli. Nav nekā nedz par lidostu nedz par Ķīnu vispār. Aiz vitrīnām sabāzti piknika čemodāni un mašīnīšu modeļi. Laikam kāds vietējais būs apguvis līdzekļus. Tāpat arī lidostas dārzs izrādās no plastmasas.
Lidojums uz Kopenhāgenu ne ar ko īpašu neizceļas, ja nu tikai ar to, ka lielāko daļu pa logu pētu zemi apakšā. Mongolijas stepes un Krievijas varenās upes, visnotaļ interesanti. Lai būtu tematiskāk, lidojot virs Krievzemes lasu par Oktobra revolūciju. Redzēju pat Kolkas ragu un Ventspils radioteleskopu. Kopenhāgenā dāņi ir izdomājuši, ka lielajai lidmašīnai bagāžas kontrolei un pasu pārbaudei pietiek ar diviem cilvēkiem. Rindā nīkstam ap četrdesmit minūtēm. Tā jau pretenziju nav, var izlasīt jaunumus tviterī pa veselu nedēļu, ja vien tie ķīnieši nebūtu ar tendenci spiesties virsū. Es jau saprotu viņi tā ieraduši. Savu aizmugurē stāvētāju no šīs lietas atradinu samērā ātri. Man ir mugursoma un pāris reizes “nejauši” pagriežoties un atvainojoties, šis saprot, ka 10 cm arī ir pieņemam attālums.
Šodienas plānā bija vecpilsētas apmeklējums, nu vismaz tās daļas, kas vēl palikusi līdz šodienai. Bet pamostoties un paskatoties pa logu ir skaidrs, ka nekāda pastaigu diena te īsti nesanāks. Ārā ir nedaudz nomācies. Paēduši brokastis nolemjam aiziet uz Šanhajas muzeju. No viesnīcas tam nevajadzētu būt pārāk tālu. Pa ceļam nekas pārāk interesants neatgadās, vienīgais novērojam, kā kāds policists ar skaņas palīdzību mēģina notvert aptrakušu motorollera vadītāju. Svilpts tik vienā laidā, un motorollerists met lielu līkumu pa trotuāru, lai izvairītos no policista dusmām. Gājēji pamūk malā paši.
Kad esam nokļuvuši līdz Tautas laukumam, mēs to nemaz uzreiz tā neaptveram, tāds palielāks laukums, un tam pat nepievēršam uzmanību, jo ieraugām Šanhajas muzeju. Pirms tikt iekšā tiekam pamatīgi pārmeklēti, šis process Ķīnā ir labi atstrādāts, un rindas kustas ātrāk nekā lidostā.
Muzejam ir veseli četri stāvi, un katrs cilvēks, kas jel reizi ir apmeklējis muzejus, zina, ka visinteresantākās ekspozīcijas ir atrodamas augšstāvā. Manā gadījumā tā ir Ķīnas naudas izstāde. Ja nu kāds nezina, savulaik viņiem ar naudu kalpoja metāla nazīši vai kaplīši, kas laika gaitā standartizējās uz kapiķi ar kvadrātu vidū. Kvadrāts simbolizēja zemi un aplis apkārt debesis. Tāds vērtības un pasaules modelis vienā komplektā. Pati ekspozīcija sastāv no milzīgas naudiņu kolekcijas sākot no mikroskopiskām naudiņām līdz kilogramīgiem zelta veidojumiem. Lielākoties visi uzraksti dublēti angliski. Šajā nodaļā pavadīju visilgāk. Viņiem bija saglabājušās pat vienas no pirmajām papīra banknotēm.
Tad apmeklējām mēbeļu izstādi, kas sevī ietvēra skaistākos Ming un Quing dinastijas laikā radītos eksemplārus. Jāatzīst, ka senlaiku meistariem pacietības un laika nudien nav trūcis, tik smalki izgrieztas koka mežģīnes es līdz šim nekur nebiju redzējis. Tad apmeklējam nefrīta izstādi, kur labi varēja redzēt, kā no primitīvisma mākslinieki pāris tūkstošgadu laikā sasniedz praktiski vai pilnību, kur statujā var jau atpazīt attēloto dzīvnieku.
Pa muzeju klīstam pāris stundas, pētot porcelānu un uzzinot, kā var tūkstošgadu vecam šķīvim atrast rūpnīcas un kvalitātes marķējumu. Apskatām statujas un minoritāšu tērpus (ar minoritātēm te domātas mazās tautiņas, no kurām dažai ir pat piecdesmit miljonu pārstāvju). Skulptūru izstādē dzirdu kā viena amerikāniete otrai prasa 800 BC, cik sen atpakaļ tas ir – dinozauru laiks? Kā viņi vispār to zina, viņas draudzene ar’ par šo jautājumu neko nezināja. Tad vēl atmiņā palikuši zīmogi, ar kuriem noslēdza darījumus, kas it kā esot hieroglifu priekšteči. Kaligrāfijai arī ir atvēlēta vesela izstāde. Tā lielākoties ir apvienota pāris entuziastu kolekcija, kas pēc nāves novēlējuši to Ķīnai. Tad nu cilvēks parastais var uzskatāmi vērot hieroglifa acs vai Mēness evolūciju no kaula līdz kursīvam. Man gan visas šīs zīmes uz beigām saplūst kopā vienā ķeburu parādē, kas aizslēpta aiz stikla, lai netiek klāt cilvēkiem. Ak jā, gleznas ar dzeju ar viņiem ir foršas pat kā dekora elements.
Beidzot mums apnīk un speramies ārā. Ārā lietus gāž kā ar spaiņiem, taču uzņēmīgie ķīnieši par 10 juaņām pie durvīm tirgo lietussargus. No lietus pasargāti mēs dodamies uz metro un dodamies meklēt kaut kādu grāmatu veikalu, kas esot tepat kaut kur. Es, protams, esmu priecīgs, novazājāmies kādu pusstundu un neko neatradām, toties paspējām savā starpā sakasīties. Vispār jau kašķīgais tips vienmēr esmu es.
Otrs šodienas lielais galamērķis ir Šanhajas Dabas un vēstures muzejs. Noteikti lielākais, kurā es jelkad esmu bijis. Paskaļš gan, jo uz to bija ieradusies arī kāds tūkstotis skolēnu. Sākumā troksnis ir tāds, ka ausis krīt ciet. Sākas viss ar dinozauriem un beidzas ar pushektāru lielu savannas modeli. Pie izejas griestiem karājas visiespaidīgākā čiekuru kolekcija, kuru man jebkad ir gadījies redzēt. Cilvēka evolūcijai te ir atvēlēta milzīga ekspozīcija, kurā var aplūkot gan cilvēka, gan tā brālēnu galvaskausus. Paleoantropoloģijā es esmu nožēlojami atpalicis, un par pusi no jaunajām sugām es uzzinu pirmo reizi. Labi, ka dinozaurzinībās man vēl ir šis tas aizķēries un spēju sevi reabilitēt. Ja interesē daba, tad noteikti iesaku šo muzeju apmeklēt. Kafija un kruasāni gan te ir reti draņķīgi un nesamērīgi dārgi.
Dienu nolemjam noslēgt ar lielā supermārketa apmeklējumu, kuru ķemmējam pāris stundas. Nav jau nekā jēdzīga, bet atrastā bērnu spēļu zāle bija ko vērts. Man pat murgos nekad nav rādījušās simtiem mašīnas, no kuriem par naudu iespējams izvilkt mīkstās rotaļlietas, kam seko dažādi spēļu automāti. Sīkie tur kapā profesionālā līmenī un spēlēs, kas izskatās pēc Guitar hero klona, viņiem rokās ir pat speciāli cimdi, lai nesavainotu rokas. Episki.
Paēdam vakariņas tai pašā restorānā, kur pirmajā vakarā ēdām vēršvardi, iepērkam mājās vedamos suvenīrus (dikti nepateicīga nodarbe). Te būtu jāparunā par reklāmām ķīniešu pārtikas veikalos. Viņi nemīl dažādību, reklāmas klips ir ap divdesmit sekundēm un tiek atskaņots nepārtraukti viens un ta pats. Pārtikas nodaļā uzkavējoties ilgāk par pāris minūtēm sāk šķist, ka tūlīt sajuksi prātā. Bet ko darīt, ja tu pa to bodi klīsti divdesmit minūtes. Es to reklāmu vēl tagad (pēc mēneša) māku noskaitīt no galvas, lai ar neko nesaprotu.
Kad nu viss padarīts braucam mājās, sakārtojam somas un liekamies gulēt.
Šodienas plāna realizācijai mēs esam būt spiesti agri putniņi, ierasties brokastīs jau septiņos un fiksi paēdušiem doties uz dzelzceļa staciju, kur mūs gaidīs vilciens uz Sužu pilsētu. Esam diezgan daudz domājuši par nokļūšanu uz staciju. Ir lasīts, ka darbadienu rītos metro tieši ap šo pašu laiku esot drausmīgākās cilvēku masas, un vagonos cilvēkus stūķē iekšā ar varu. Man gan šķita, ka šādas informācijas izplatītāji būs kaut ko sajaukuši ar Tokiju. Bija vēl taksometra variants, bet tur atkal biedēja iespējamie korķi. Beigu beigās izlēmām par labu metro. Neskatoties uz darbadienas rītu, cilvēku nebija vairāk kā iepriekšējās dienas vakarā.
Beigās sanāca tā, ka dzelzceļa stacijā ieradāmies ļoti laicīgi, un mums bija laiks gan atrast pareizo zāli, kurā gaidīt vilcienu, gan pamatīgi izgarlaikoties. Kā jau viss Ķīnā pieņemts, stacija ir gigantiska un ļaužu masas milzīgas. Prieks noraudzīties ķīniešos, kuri tāpat kā latvieši domā, ka, neskatoties uz biļeti rokā, viņiem vilcienā varētu nepietikt vietas un varonīgi ieņemt rindu pusstundu pirms vārtu atvēršanas. Te nevienam neļauj slaistīties pa peronu vilciena gaidās, ir jāsēž uzgaidāmajā telpā.
Domāju, ka šeit ir vieta, lai parunātu par Šanhajas tualetēm, tās skaitoties dikti modernas un rietumnieciskas. Dziļāk laukos var nākties pakaļu mazgāt ar ūdeni pēc sentēvu metodēm. Te viss lielākoties ir sakārtots. Viņas atrast ir visnotaļ viegli, pat neskatoties uz zīmēm, ja ej pa ielu vai ēku, un pēkšņi tev no urīna smakas sāk cirsties acis, tad zini – esi atnācis. Katra apmeklējuma reize sagādās kādu pārsteigumu, te var būt gan pisuāri, gan rene kā skolas laikos vai vietējā metālapstrādes uzņēmuma garabērns, kas paredz čurāt cauri sietam. Arī te gadās cilvēki, kas, ieraugot klozetpodu, samulsumā aizliek kluci viņam garām. Dzelzceļa stacijā tualete bija savienota ar veselām četrām uzgaidāmajām telpām un es, ejot ārā, nedaudz apmaldījos.
Par to, ka drīz būs braukšana, liecina rosīšanās. Pat stoiciskākie ķīnieši raušas kājās un sāk cīnīties par vietu zem saules. Jādodas arī mums, jāparāda, ka arī mēs neesam zemē metami. Sākumā tiek atvērti vieni vārtiņi, laikam jau lai atalgotu tos, kas kājās turas jau no paša rīta, tad lēnā garā atver arī visus pārējos, un visa tā rindas ieņemšana pirms tam izrādās tāds farss, izrādās, ka visi, uzrādot biļeti, tiek cauri un, iespējams, ka arī vietas visiem pietiks. Nokāpjot uz perona, man jāatzīst, ka tik garu uzparikti vēl neesmu redzējis, pirmajā brīdī šķiet, ka no Centrālās stacijas līdz Torņkalnam. Vilcienu uzreiz neieraudzījām jo tas atradās nedaudz kādus pārsimts metrus tālāk.
Iekāpuši ieņemam savas vietas biļetē norādītajā vagonā un sēdvietā, un ceļojums var sākties. Vilciens ir ekspresis, un kruīza ātrums ir ap 260 kmh. Tas nozīmē, ka līdz galamērķim ar visām pieturām nokļūsim pusstundā. Brauciena laikā laukus nemaz neredz, visu laiku vilciens brauc cauri tādai kā divdesmtitstāvu Zolitūdei, kur laiku pa laikam paceļas pa kādam milzu debesskrāpim. Tagad es lēnām sāku apjaust, kādēļ Ķīnas valdība pieliek tik lielas pūles, lai celtniecības burbulis neplīstu.
Sužu stacijā mūsu galvenais uzdevums ir atrast taksometru, lai nokļūtu Tongli pilsētiņā. Te arī man pirmoreizi visā ceļojumā piesienas vietējais bomzis mēģinot nostreļīt cigaretes vai aizlienēt kādu juaņu. Tā kā pēc paskata šis neizskatās pēc mūsu pašu latvju dieviņa, kas večuka paskatā reizēm klimst pa mūsu zemīti, es izliekos, ka neko nesaprotu. Taksometru sagaidīšana te notiek organizēti, vietējie policisti regulē kārtību. Varētu padomāt, ka ja viņiem te nebūtu policistu, tad sāktos patvaļa un kaušanās.
Taksistam Tongli vārdu nemaz nesakām, Maija Rough Guides ceļvedī parāda ķīnisko uzrakstu, šoferis pamāj ar galvu un sākam braukt. Kondicionieris mašīnai ir, bet daudz jautrāk ir braukt ar logiem vaļā uz 120 pa maģistrāli. Logus šoferis aizver tikai divos gadījumos, ja blakus smagais pūš pa logu iekšā izplūdes gāzes, vai ja mūsu ceļu šķērso ielas mazgāšanas mašīnas. Te arī pierādās, ka caurvējš ir kaitīgs tikai Latvijā, neskatoties uz diezgan ilgo braucienu, es neapsaldēju ne nervus kaklā, nedz puņķus saķēru. Kā grāmatās rakstīts, ceļš no stacijas līdz Tongli maksā 100 juaņas, un taksists mūs pat nemēģināja apčakarēt. Vispār viņi mums visi trāpījās dikti godīgi.
Tongli sevi promoutē kā Ķīnas Venēciju, pilsētu ar kanāliem un senu vēsturi. Ieejas maksa ir diezgan branga, bet te esot daudz ķīniešu dārzu, Pērles templis, Komunistiskās partijas muzejs un daudzas sabiedriskās ēdināšanas iestādes. Varbūt neesam sezonā, bet savos trīs stundu klaiņojumos pa pilsētiņas kanālu malām, baltos cilvēkus redzējām tikai vienu reizi. Cik noprotu, ja no Šanhajas grib ar tūri uz šejieni atsperties ar gidu, tas maksā 300 eiro par tūri, un tas nav lēti.
Sākam ar dārza apmeklējumu, ķīniešu dārzi ir visnotaļ interesanta lieta. Man nav ne jausmas, cik nopietnas ir visas tās runas par koku sētmalē un meditāciju bambusu šlakoņas pavadījumā, skatoties uz apaļo aili sienā un domāt, vai nevajadzētu vēl stūros akmeņus pārkārtot un varbūt dīķī kādu karpu ielaist. Biju domājis ko episkāku, bet te viss tā kompakti, nē, ir jau smuki, mājas un dārza plānojums iesākumā atgādina labirintu, kur var diezgan viegli apmaldīties. Maija saka, ka ir dikti smuki, es neesmu pārliecināts. Tālāk seko pastaiga gar kanāliem un visu pa ceļam pagadījušos muzeju apskatīšana. Visvairāk man atmiņās palikusi kaut kāda vietējo mākslinieku vai mākslinieka izstāde, kurā es neko nevarēju saprast. Ideja laikam bija vietējās ainavas attēlot interesantā tehnikā, gleznas bija simtiem, taču pat vietējie tām bija atmetuši ar roku pēc iestiklošanas rāmjos, tās bija appelējušas un glabāja zirnekļu skeletus.
Labākais apskates objekts bija vietēja bagātnieka nams, kas restaurēts un labiekārtots (Gentle Hall). Te redzēju visiespaidīgāko sakārņu kolekciju ever. Skatoties pilnīgi iztēlojos vietējā priekšnieka ciemiņu, kuram namatēvs pēc vakariņām saka – iesim skatīties. Uzkāpj augšstāvā istabā, no kuras var pārskatīt pagalmu, un tur stūrī stāv sakārnis, kuru vietējais kokgriezējs padarījis nedaudz līdzīgu lauvam. Ciemiņš mājā ir bijis ne reizi vien, bet šis jaunieguvums noteikti pārspēj visu redzēto, pat labāks nekā Ži mājā aizpērn redzētais sakārnis, īsts estētisks baudījums. Tagad vietējais tūrists viņus ignorējot zīmes baksta ar pirkstiem. Pēc pāris stundām, kad šķiet, ka dārzu tiltiņu, kanālu, tempļu un šauru ieliņu apskate ir pietiekama, dodamies prom, lai brauktu atpakaļ uz Sužu.
Prom tikšana ir visai vienkārša, aizejam uz to vietu, kur taksometrs mūs izlaida un gaidām, kad pilsētiņai atvedīs nākamo upuri. Pagaidījām kādas piecas minūtes, sagaidām brīvu taksi un sēžamies iekšā. Tagad plānā ir braukt uz vienu no skaistākajiem Sužu dārziem. Tādu gan pilsētā ir desmitiem, bet šis esot nedaudz nomaļāks un tādēļ mazāk apmeklēts. Maija taksistam parāda grāmatā ķīniskos ķeburus, tas nabags lasīt māk, bet tādu vietu nezina. Pāris minūtes regulē savu viedtālruni zvana uz bāzi un tikai tad dodas ceļā. Sākumā varu teikt, ka viņš brauc pavisam ne tur, bet ko gan es, tūrists, zinu. Bez tam taksometrā pa šo laiku jau ir parādījušies vēži.
Nejauši paskatoties uz taksometra grīdas, ieraugu pie Maijas kājām vēzi, parasto upes, zem vadītāja sēdekļa lūr vēl viens. Nemāku teikt, iespējams, ka tie ir vadītāja mīluļi, varbūt iepriekšējais pasažieris bija nejauši izbēris savu pirkumu. Novēroju, ka vēzis saulē ilgi netur, pēc desmit minūtēm viņš jau bija beigts. Šofera uzmanību šim faktam nolēmām nepievērst, viņš jau tā nevarēja atrast ceļu, un iespējamā mīluļa nāve viņu varētu morāli sagraut. Taksim ir vēl viena skāde – pirmie divi ātrumi kārbā ir pilnīgi nobraukti, bet lai vai kā, mēs nonākam pie Lingering garden.
Lingering garden skaitās viens no foršākajiem dārziem Ķīnā un pelnīti. Šis dārzs ir vienkārši perfekts gan arhitektoniskā, gan kompozīcijas ziņā. Nav pat iespējams pastāstīt, tas pašam jāredz. Te ir dīķīši, mākslīgi izveidoti kalni, birzītes un pavēnīši, tas sadalīts ar daudzām mūra sienām un no katra stūra izskatās savādāks. Neskatoties uz lielajām tūristu masām, tik un tā var atrast vietu, kur tu jūties gandrīz viens. Dārzā nemaz nevar pateikt, ka atrodies lielas pilsētas centrā. Dārzā arī novēroju, ka vietējiem populārākā karpu pievilināšanas metode ir iespļaušana dīķī, neviens tādiem niekiem maizi netērēs. Pa dārzu noklaiņojam nedaudz virs stundas un nolemjam doties uz centru.
Es piedāvāju braukt ar taksometru, Maija saka, ka varot aiziet ar kājām, viņa gribot redzēt vēl kanālus. Tā kā man nav īpašas nojausmas, kur mēs vispār atrodamies, piekrītu. Kanāls no sākuma atrodas un izskatās visnotaļ iespaidīgi. Pēc kāda laika saprotam, ka iet pa sauli pie plus trīsdesmit nav forši un nolienam ēnā. Kad esam vareni nosoļojuši kādu pusstundu, man uznāk aizdomas, ka uz to pusi nav nekāds centrs. Pasaku Maijai, ka man apnika iet, apstādinu taksometru un braucam uz Zīda muzeju. Ap šo laiku es biju kļuvis pikts uz visiem par visu. Man tā pa laikam uznāk. Centrs patiešām ir uz otru pusi un ar mašīnu tur aizbraukt aizņem piecpadsmit minūtes. Ar kājām noteikti neaizvilktos, nav jau nekādi Talsi.
Zīda muzejs ir ciet, pirmdienās te muzeji nestrādā. Ejam uz tuvējo Pagodu, man ir klusa cerība, ka tur varēs uzrāpties augšā un paskatīties pilsētu. Diemžēl tempļa dārzā ieiet var, bet pati pagoda ir ciet. Nedaudz papiknikojam un dodamies prom uz staciju. Šurpbraucot mēs to tā nepamanījām, jo meklējām taksometru, bet no malas viņa izskatās vienkārši gigantiska. Līdz vilcienam ir vēl trīs stundas, bet viss ir piegriezies. Iestiprināmies Maķītī, tur neviens nesaprot angliski, bet ar pirksta bakstīšanu ēdienkartē ir pietiekami.
Nolemjam pirkt biļeti un braukt uz Šanhaju atpakaļ ātrāk. Taču, aizgājuši līdz vilcienu sarakstam, saprotam, ka neko nesaprotam un nolemjam atlikušajā laikā kaut kur aizbraukt ar metro. Metro viņiem ir pavisam jauns šogad atklāts. Arī te pārbauda somas, bet vagoni patukši. Aizbraucam līdz vecajiem dokiem, un atraduši kārtējo kanālu, nedaudz pastaigājamies gar tā malu. Saule vairs tā nenomoka un pastaiga pa parciņu ir tīri jauka. Kāds vietējais izvedis pastaigā suņus, pats brauc pa zālīti ar rolleri, suņi skraida.
Lai būtu interesantāk, atpakaļceļam Maija izvēlējās aizbraukt uz citu dzelzceļa staciju Šanhajā, tā arī ir gigantiska. Nolemjam pavakariņot tai pašā šopinga centrā kur iepriekš, un dodamies uz turieni ar metro. Man bija aizmirsuši pateikt, ka ar metro brauksim četrdesmit minūtes. Sākumā tas ir pārbāzts un īsti nav ko darīt. Tad vienā stacijā vilcienā iekāp “vectēvs”divu radinieču pavadībā. Vectēvs izskatās ir no laikiem, kad Šanhajas apkaimē vēl ganīja vistas. Viņam nav problēmas nošņaukt puņķus piedurknē, komentēt apkārt notiekošo un šķaudīt tā, ka visiem tiek. Ja līdz šim vagonā visi blenza savos telefonos, tad tagad sākas zināma rosība.
Vakariņas paēdam diezgan brangas, viss labi, vienīgais viņi mums nez kādēļ neatnesa rīsus. Neeksperimentējam ar neko jaunu, ēdam jau pārbaudītas vērtības un paēduši dodamies atpakaļ uz hoteli.
Izskatās, ka esam aklimatizējušies diezgan labi un brokastīs ierodamies agri. Nu jau es zinu, kas ir ēdams un kas nav, tādēļ ilgi ar šķīvi apkārt nevazājos. Vienīgais, ko es vēl neesmu izpratis, ir tosteriekārtas regulējums. Standartā tā uzgriezt tā, ka maizīte tikai apsilst un no grauzdējuma ne miņas. Man vajag divus piegājienus, lai to noregulētu pa savai gaumei.
Pēc brokastīm mūsu pirmais apskates mērķis ir akvārijs. Sākumā iepērkam metro biļetes trīs dienām, tas ņemot vērā mūsu mobilitāti ļaus nedaudz ietaupīt, un dodamies uz debesskrāpju rajonu. Pirms braukšanas esmu iepircis aplikāciju, kura man ļauj plānot metro pārbraucienus. Lieki piebilst, ka tiešajam mērķim viņa īpaši noderīga nebija, toties tas, ka oflainā viņai bija karte, kura sadarbojās ar GPS, lieti noderēja vietas noteikšanai.
Akvārijs skaitās lielākais Āzijā, un pat aizbraucot uz debsskrāpju rajona vienīgo metro staciju, viņš ir diezgan viegli atrodams. Vienīgais risks ir ielas šķērsošana. Tuvojoties akvārijam mani pārņem nelāgas nojautas, drūzma pie kasēm ir daudz lielākā kā Siguldā pie spieķīšu tirgotāja stenda. Izskatās, ka pat svētdien klasēm tiek rīkotas eksursijas uz šo iestādi. Taču viss lielais bars kaut ko gaida, un rindas izstāvēšana aizņem vien pāris minūtes. Vispār kasieriem ar angļu valodas izpratni vai žestu valodu nav nekādas problēmas, iedod atbilstošo summu, parādi divus pirkstus un biļete kabatā.
Es domāju, ka Šanhajas akvārijā zivis paliek kurlas mēnesi pēc nonākšanas tajā. Troksnis ir milzīgs, tāda sajūta, ka esi nonācis pamatīgā burziņā. Neesmu arī bijis nevienā tik apmeklētā akvārijā. Lai izsistos līdz akvārijam, ir jābūt gatavam grūst malā bērneļus un viņu mātes. Ja esi nejauši kaut kā ticis līdz stiklam, tad iesaku pie viņa pieplakt, ja turēsies pa gabalu ar pusmetra distanci, tev priekšā noteikti pielīdīs kāda ķīniešu mamma, lai nofotogrāfētu savu atvasi lūkojam zivtiņas.
Jau pirmajā zālē mani pārsteidza kādas sievietes augļu ēšanas prasmes, mizot ābolu ar zobiem un spļaut mizas metra attālumā esošā miskastē, tas noteikti prasa zināmu treniņu. Tāpat interesanti ir vērot eksprespikniku – tam neko daudz nevajag – miskasti un pāris olas, laiku pa laikam redzēju bariņus ar olu lupinātājiem, kas iestiprinājās pirms jauniem darbiem. Bet vispār akvārijs ir ļoti skaists un gaumīgi iekārtots, praktiski neredzēju skoča izmantošanu, zivteles šiverēja uz nebēdu. Pārņemtas visas Eiropu akvāriju labākās tradīcijas, bija gan elektrozutis kā Berlīnē, gan stikla tunelis kā Singapūrā, gan lielais akvārijs kā La Rochelle. Vienīgais Dubajas lielveikala akvāriju viņi nebija pārspējuši.
Telpas, lai ar kondicionētas, bija visnotaļ pasutīgas, jo cilvēku daudzums neļauj tām atdzist. Daži vietējie izmantoja pie aifoniem piespraužamus ventilatorus, lai dzesētu pakakli. Akvārija apmeklējumam veltām kādu pusotru stundu un aizejam no tā visnotaļ apmierināti. Pie pingvīniem izsisties var tikai vietējais, un suvenīru veikalos pārdod tikai štruntus.
Savas efektivitātes iedvesmoti nolemjam uzbraukt arī pilsētas augstākajā debesskrāpī. Tas gan vēl nav līdz galam pabeigts, un man par nožēlu skatu laukums ir par 8 metriem zemāks nekā Dubajas megaceltnē. Maija ir izlasījusi, ka pērlē nav vērts sperties augšā, tas esot oldskūls, zinoši ļaudis man ir teikuši, ka organiskais stikls zem kājām esot tā nomatēts, ka neko lāga cauri redzēt nevarot. Finanšu centrs savukārt ir zaudējis sava augstākās celtnes statusu, un kurš tad maksās naudu, lai nokļūtu otrajā augstākajā celtnē?
Uz debesskrāpi dodamies ar kājām, par laimi galamērķis ir visnotaļ viegli ieraugāms. Ceļš ved pa gājēju estakādēm, kuras šajā laikā ir visnotaļ maz apmeklētas un vietumis vijas cauri bambusu birzīm, kas laiku pa laiku paver skatu uz akmens dārziem, kur akmeņus apsēduši baltās drānās ietērpti smēķējoši pavāri. Lai tiktu Šanhajas torņa augstumos, nākas pastāvēt rindā pie kases. Tā kā ir nedaudz sutīgs, tad laipnie iestādes darbinieki ir izlikuši pie rindas ventilatoru, kas papildus gaisa maisīšanai uz blakusstāvētāju viegli pūš aukstu ūdeni. Teorētiski ideja nav peļama, bet tā kā rindā stāv lielākoties vīrieši, tad cerības uz slapjo kreklu konkursu izpaliek. Cilvēki no tā agregāta turas pa gabalu, ar laiku to saprot arī darbinieki un atslēdz ūdens funkciju.
Kā jau tas šādos pasākumos ierasts, pirms debesbraukšanas tiek piedāvāts apskatīt nelielu izstādi, kas iekārtota par godu augstceltnēm. Rūdīts apmeklētājs zinās, ka te nekā īpaša nebūs, un ir jājož uz liftu. Stāvot rindā, iepazīstamies ar kanādiešu ģimeni, pasūdzamies par laika apstākļiem, un skat, ir jau pienākusi mūsu kārta. Pilsēta no augšas izskatās visnotaļ iespaidīgi, neredz ne gala, ne malas. Protams, prātīgāk būtu bijis atlikt šo pasākumu uz vakaru un vērot pilsētu tumsā, tas noteikti būtu bijis iespaidīgāk, ar atrunu, ja nelīst lietus. Te mēs pavadām kādu laiciņu, vērojot pilsētas ainavu un skatoties filmu ķīniešu valodā par ēkas būvniecību.
Mūsu nākošais šodienas pieturas punkts ir ēdienu tūres apmeklējums. Maija jau biļetes ir nopirkusi internetā, un mums tik vien kā jāierodas pie kādas metrostacijas izejas, lai satiktu savu gidu. Tā kā laika mums ir it kā daudz, nolemjam ieskriet viesnīcā un tad doties pa pelmeņu vietām. Diemžēl es esmu daudz ko pārpratis, jo laika izrādās mums nemaz nebija. Līdz noteiktajai vietai mēs ar kājām būtu varējuši aiziet desmit minūtēs, bet izlēmu, ka jābrauc ar metro. Ar metro sanāca pa apli un tādēļ nokavējām kādas piecas minūtes. Jāsaka paldies pasākuma vadītājam un tūres dalībniekiem (pensionētam pārim no Austrālijas), ka viņi mūs pagaidīja. Vadītājs angliski runā labāk par mani, un tādēļ ar stāstītā saprašanu nav problēmu.
Sākumā viņš dod nelielu ieskatu ielu ēšanas kultūrai, stāsta par to, ka ielmalas ēstūži ir izmirstoša parādība, jaunie kā traki speras uz Strabucks un noniecina ceļmalas pelmeņu cepējus. Par labu nenāk arī valdības vēlme iekasēt nodokļus no mazā biznesa un higiēnas normu pastiprināšana. Mūsu pirmais pieturas punkts ir kāda pelmeņu ceptuve. Visi biznesa procesi kā uz delnas. Divsimtlitru benzīna muca tiek izmantota kā krāsns, un uz milzīgas pannas eļļā draudzīgi čurkst cūkgaļas pelmeņi. Viss esot svaigs, gaļa malta no rīta, un mīkla ar esot šorīta darbs. Es pats šādā ēstūzī ēdienu pirktu pēc nedēļas badošanās. Taču izsniegtie pelmeņi, aplieti ar melno etiķi, garšo brīnišķīgi. Tāpēc stūķēju vien iekšā, cenšoties neaizdomāties par to, kā viņi te radušies.
Tad seko neliela pastaiga pa veco kvartālu. Tās laikā vienam pat izejam cauri. Tas ir apmēram tas pats, kas sperties cauri svešai sētai, bet vietējie to tā neuztver. Varam aplūkot mopēdu uzlādes nianses, konstatēt vispārzināmas patiesības kā, ja tev pilsētā izdodas noparkot mašīnu, tad tu viņu vairs nekad nekustini, izlietnei ārpus mājas ir zināms šarms, ja māji ir divi stāvi, tad pirmo var droši atvēlēt mazajai uzņēmējdarbībai, noliktavai un miskastei. Šie kvartāli ir nolemti, viņus drīz nojauks un tā vietā uzbūvēs jaunus dzīvojamos masīvus. Vecie cilvēki esot pie tiem pieraduši un izvācas nelabprāt.
Nākamais pieturas punkts ir sīpolloku plāceņu degustācija. Šis iestādījums tīrības ziņā neatpaliek no pirmās. Galvenajam raušu gatavotājam ir zobos cigarete ar pamatīgu pelnu stabiņu, kuram acīmredzot būs lemts nokļūt kādā no plāceņiem. Šķiet, ka mans ir gadījies bez tabakas pelniem un ir dikti smeķīgs. Kad vadītājs pasaka, lai pārāk neaizraujamies ar ēšanu, jo tūlīt būs nūdeļu degustācija, es jau savu sen esmu nokopis.
Pirms tiekam līdz nūdeļu ēstuvei, apmeklējam veco franču kvartālu, kas tagad pārvērties par ārzemju tūristu un hipsteru tusēšanās vietu. Mūs aizved līdz mājai, kurā Mao ir ticies ar komunistiem un dodamies uz pirmo ēdnīcu. Pa ceļam redzu arī vietējos gaļas tirgotājus, kas ar pletnēm sit mušas uz pārdodamās pīļu gaļas. Gids nokomentē – toties gaļa svaiga!
Šajā pelmeņu ēstuvē es ēdu savā mūžā visgaršīgākos pelmeņus. Bija arī nūdeles ar gaļu, bet pelmeņi pārspēja visu. Viņi iemanījušies pagatavot mīklu tā, ka tvaicēšanas procesā tā kopā ar taukiem un gaļu izveido pelmeņa iekšpusē garšīgu buljonu. Jāēd uzreiz vesels, bet ir tā vērts. Mums ir divi veidi – cūkgaļas un cūkgaļas kopā ar pīļu olām. Cūkgaļas ir labākais. Tā kā neesam vietējie, mums uz galda tiek uzliktas arī salvetes. Vietējām tādu ekstru nepiedāvājot, jo tie paņems un visas aizstieps uz mājām. Parunājam ar gidu par precību paradumiem, sanāk, ka te ir svarīgi dabūt vecāku atļauju, un prātīgam dēlam vai meitai jau no sākta gala ir skaidrs ar kuru no daudzo ķīniešu provinču iedzīvotājiem ir vērts precēties.
Tad seko pastaiga gar nojauktajiem vecajiem kvartāliem, tie visi norobežoti ar pamatīgu mūri, uz kura smuki sazīmētas ainavas un dažādi saukļi par gaišo nākotni. Mūs aizved uz vienu šādu kvartālu, kur notiek “last stand”, kurš ilgst jau vairākus gadus. Viena ģimene nav bijusi ar mieru izvākties un viņu māja palikusi. Šie nu tur dzīvojot neatstājot māju, lai nezaudētu savu īpašumu, viņus modri novēro investoru pārstāvis, kurš dzīvo netālu vagoniņā.
Pēdējā pieturvieta ir salīdzinoši jauka ēdnīca, kur ēdam vietējās tradīcijās pagatavotu vistu ar ingveru un veselu kaudzi citām garšvielām, šķiet, vietējā tradīcija paredz vistai pārbraukt pāri ar kāpurķēžu traktoru. Bet tas sīkums, vista ir garšīga. Desertā mums tiek pasniegta vietējā saldā maize (pončiku mīklas izstrādājums) , kuru te ēd mērcējot sojas pienā. Tūre beigusies, un pilniem vēderiem varam doties mājup.
Viesnīcā nedaudz atpūšamies, un atpūtas laikā man galvā dzimst plāns – doties uz vienu no dīvainākajiem moliem šajā pilsētā. Tajā savākušies daudz un dažādi dīvaini veikaliņi, kas veltīti dažādiem hobijiem. Veikala atrašanās vieta bija aptuveni skaidra, taču pirmajā piegājienā aizspērāmies viņam garām, nācās iet atpakaļ. Nekā izcila tur nebija – pāris galdaspēļu veikalu, dažādu vietējās popkultūras leļļu veikali un neskaitāmi aipad vāciņu tirgotavas. Fiksi tikuši galā ar apskati devāmies uz kājāmgājēju ielu.
Iela ir iespaidīga ne tik daudz ar iepirkšanās centriem, kā ar ļaužu masām. Nedaudz pastaigājušies un noraidoši atbildējuši viltoto preču tirgotājiem, dodamies uz dzelzceļa staciju. Mums rītdienas braucienam jānopērk biļetes. Vispār ir ļoti labi zināt savu vilciena numuru, ja nesaproti ķīniešu valodu, tad visi vilcienu saraksti būs īsta ķīniešu ābece. Maija ir visu izcili izplānojusi, saraksti viņai ir izdrukāti un vajadzīgie reisi atzīmēti. Nākas gan nedaudz pastāvēt rindā. Stāvēšanas laikā vietējā ubagotāja mēģina no Maijas dabūt naudu, naivais cilvēks. Kad beidzot pienāk mūsu kārta, pie kases uzrodas kāds jauneklis, kurš tirgojas ar kasieri, acīmredzot uzskatot, ka vilciena biļetes cena ir visnotaļ felksibla lieta. Kasieris saskaišas un atstāj savu darba vietu, nāks pagaidīt kādas piecas minūtes. Pēc smakas var spriest, ka puisis aizgājis uzpīpēt. Iedodu savas lapeles un dabūju biļetes.
Varētu doties uz viesnīcu, jo ir jau tumšs, bet nolemjam aizdoties uz Bund naktī, no mūsu metro stacijas jau nemaz nav tālu – vien pāris kilometri. Pa ceļam secinu, ka Šanhajā pa nakti parkus neapgaismo, bet tas netraucē tur tusēties cilvēkiem. Iespējams, ka tas nāk par labu reprodukcijai. Vietējiem arī dikti patīk dejot, viņi parkā neapgaismotā laukumā uztāda tumbu, un sapulcējušies grupā, rauj vaļā. Iespējas ir dažādas – no vietējām tautas dejām līdz modernajām dejām. Dejo lielākoties pašvaki, bet pa tumsu jau neviens neredz. Viņus netraucē arī fakts, ka šādas grupas, katra ar savu skaļruni uz 20×20 metru laikuma var nolasīties kādas trīs. No malas izklausās baisi.
Ja iešana pa tumsu vēl nav nekas briesmīgs, tad motorolleristi visam pasākumam piedod zināmu asumu un liek ieklausīties. Ejot gar kārtējo parku, novēroju dīvainu ainu – kāds puika spīdina ar telefona gaismu kanālā un mēģina tur kaut ko saskatīt, iespējams, tas viņiem tāds vēžošanas paņēmiens. Kad esam nokļuvuši galamērķī nākas secināt, ka naktī debesskrāpji izskatās daudz skaistāk.
Diena nomināli sākas lidojumā no Kopenhāgenas uz Šanhaju. Lai ar vēl nav vakars, mani sāk baidīt fakts par gulēšanu. Nav nekā briesmīgāka kā gulēšanas mēģinājumi garajos pārlidojumos. Man nekad nav izdevies aizmigt, nelīdz ne piedzeršanās, nedz iepriekš negulēšana. Sēdekļi ir drausmīgi neērti, un man šķiet ir precīzi tās ķermeņa dimensijas, lai nekad nevarētu ērti iekārtoties. Kad visi sasēduši un trijās valodās nostāstīta drošības instrukcija, kas lidmašīnas izklaides centra lietotāju vidū izraisa zināmu neapmierinātību, jo nopauzē tikko iesāktu filmu. Tad seko kapteiņa uzrunas, no sākuma par ēšanu un ceļojuma plānu, tad par to, ka aizkavējamies, tad par to, ka neaizkavējamies. Tad vienkārši tāpat, lai iztīrītu rīkli. Kad tiekam gaisā, nemaz neticas, ka lidojam un neviens vairs nepaziņo kaut ko ļoti svarīgu. Es pa logu baudu Malmes rapšu laukus no putna lidojuma skata punkta. Tas gan nevelkas ilgi, un ir laiks ķerties pie grāmatas. Nē, tā nav par oktobra revolūciju, man slinkums celties kājās un ņemt to ārā no somas.
Pienāk vakariņu laiks, un tās ir diezgan ēdamas, cik nu lidmašīnas barība var tāda būt. Vienīgie neēdamie ir salāti, kuriem nelīdz pat uzlietā olīveļļa. Pasaule nevar būt perfekta. Atkal palasu, cilvēki apkārt dodas pie miera. Es arī nolemju pamēģināt, divas stundas cenšos sev iegalvot, ka tūlīt tūlīt aizmigšu. Nekas nesanāca, Maija gan izskatās guļ diezgan labi, un man nedaudz skauž. Pamocījies metu mieru un sāku atsāku lasīt grāmatu. Pienāk brokastu laiks, tās jau ir labākas, jo nav šaubīgu salātu. Kad beidzot tiekam virs Šanhajas, esmu visnotaļ noguris un man pazudis viss ceļojuma entuziasms. To gan nedaudz kliedē pilsētas ainavas fotografēšana un ļoti gara tilta apskate, tas ir garākais pasaulē un lētāks nekā mūsu Dienvidu tilts.
Kad esam piešanhajojušies, mūsu nākamais plāns ir iziet migrācijas dienesta pārbaudi. Šajā lietā man ir zināma pieredze, kuru, ja ceļoju viens, izmantoju regulāri. No lidmašīnas ārā tu tiec, kad nu tiec. Bet tad viss ir tavās rokās, pareizāk sakot, kājās. Katrs cilvēks, kurš apdzīts pa ceļam uz pasu kontroli ir divas minūtes vairāk, kuras vari pavadīt nenīkstot rindā. Jo garāks ceļš līdz pasu kontrolei, jo labāk. Diemžēl Maija nav šādas ideoloģijas piekritēja un mēs iekļaujamies masā, nepieliekam soli un vispār visu izdarām ačgārni. Rezultātā esam vairāk uz beigām rindai nekā sākumā. Interesanti, ka ķīnieši pirms lidmašīnas reisa šturmē tualeti – lai uzpildītu savus tējas termosus. Cik es noprotu, tad daļai no viņiem dzīve bez tējas termosa ir tikpat neiedomājama kā man bez kokakolas pudeles.
Vīzas ieceļošanai Ķīnā esam dabūjuši jau Latvijā, un tas starp citu ir viens no maniem ieguldījumiem ceļojumā, kur es aizmirsu pirmās dienas uzskaitījumā pieminēt. Nemaz nebija tik grūti, galvenais atminēties apdrošināties pirms vīzas pieprasījuma iesniegšanas. Pirms cilvēku laiž pie migrācijas kontroles, viņam ir jāiziet cauri dīvainam aparātam, kura uzdevums acīmredzot ir noteikt cilvēka ķermeņa temperatūru. Vai arī, ja to konkursa kārtībā ir piegādājis kāds šarlatāns, tad arī vai tu neslimo ar kādu bīstamu kaiti. Vietējie sanitāri laiku pa laikam kādu noķer un iebāž viņam vai viņai mutē termometru. Nevienu gan nehospitalizē. Es laikam esmu absolūti vesels, kad eju cauri aparātam neviens uz mani pat nepaskatās.
Tālāk seko pārdesmit minūtes, kuru laikā es paspēju piecas reizes noskatīties filmiņu par vareno Ķīnas Tautas Republikas imigrācijas dienestu, kurš, neskatoties uz lietu vai salu, tuksnesī un jūrā, modri uzrauga visas robežas un ar smaidu sagaida katru iebraucēju. Par smaidu viņi noteikti nemeloja, jo tik smaidīgus imigrācijas kontroles darbiniekus es vēl nebiju manījis. Vīza izrādījās derīga un tikām iekšā bez problēmām. Sagaidījām bagāžu un devos mainīt naudu.
Pase palika pie Maijas, un valūtas maiņas punktā man, protams, paprasīja šo dokumentu. Iedevu ID karti, un tā kā neko nesaprotu ķīniešu valodā, ar to pietika. Nākamā plāna daļa bija tikšana uz viesnīcu, nomest tur mantas un doties apskatīt pilsētu. No lidostas ar vienu pārsēšanos līdz viesnīcai var aizbraukt ar metro, bet tā būtu iespējas neizmantošana. Šanhajā no lidostas uz pilsētu iet Maglev vilciens. Aparāts, par kuru esmu daudz lasījis, bet nekad neesmu braucis. Būtu grēks palaist garām tādu iespēju, un dodamies uz Maglev staciju. Biļete turp un atpakaļ maksāja deviņdesmit juaņas. Vilciens nudien ir iespaidīgs, šodien gan viņš nebija diez ko labā formā un traucās vien ar 310 km/h, taču pat ar šo ātrumu pietika, lai šis būtu ātrākais brauciens ar vilcienu manā mūžā.
Nekas neliecina, ka lidosta atrastos pilsētas nomalē, gar dzelzceļa malu redzami dzīvojamie masīvi, veco māju kvartālu drupas, kuru vietā drīz noteikti tiks uzbūvēts kaut kas modernāks. Šur tur vēl ir redzams kāds brīvs un zaļš zemes pleķis. Brauciens ilgst līdz stacijai Longyang Road. Tur mēs esam nolēmuši iesēsties taksometrā un ar to doties līdz viesnīcai. Protams, ka pirms pašas taksometra pieturas mums uzplijas izpalīgi, kas tūdaļ mums dabūšot taksometru, parādīšot ceļu utt. Maija mani jau bija nobrīdinājusi, ka tādus dīvaiņus vajag ignorēt, bet pati nez kādēļ apstājas, lai tos uzklausītu. Piecpadsmit sekundēs mums tika apsolīts taksis, tūlīt tikai esot jāiet uz turieni. Tad es arī pamanu īsto taksometru pieturu un neatvadījies dodos prom. Taksometra pietura un kārtība nedaudz atgādina PSRS laikus. Vismaz Talsos bija tā, ka taksi tu gaidīji sēžot uz soliņa, gaidot, kad piebrauks nākamais vai pienāks tava rindas kārta. Te soliņu nav, bet dzīvā rinda. Visu procesu uzrauga vietējais kārtībnieks, kas paceļ barjeru, lai izlaistu taksometru ārā, piefiksē taksista numuru. Gaidīt nācās vismaz minūtes piecpadsmit, un šajā laikā es nolemju notestēt speciāli Ķīnas braucienam nopirkto aplikāciju Waygo. Teikšu uzreiz – nestrādā, taksometra pieturas zīmē izdeva dīvainus tulkojumus. Pēc tam lietoju vēl vienu reizi un ar’ nebija vērts.
Pa ceļam uz viesnīcu gan nekas ievērības cienīgs nenotika, ja nu vienīgi brauciens pāri Jandzi upes tiltam, pirmo un pēdējo reizi. Pēc tam mēs vienmēr izmantojām apakšzemes satiksmi. Iečekojāmies viesnīcā Narada Boutique Hotel. Viesnīca kā jau viesnīca, tīri smuka ar skatu uz veco rajonu. Vecais rajons gan izskatās pēc graustu rajona, bet tas nekas, vietējais kolorīts.
Pēc tālā ceļa esam nedaudz nolēmuši aklimatizēties un atpūsties, tas ir, aptuveni stundu nedarām neko. Pirmie apskates objekti ieplānoti vietējie grāmatu veikali. Manā prātā tā iekārtots, ka svešā pilsētā no sākuma ir jāatrod vietējais grāmatu veikals, un tad var skatīties arī ko citu. Maija jau zina manas vājības, un viņai pat ir atzīmēts ceļš, kā tikt uz grāmatu veikalu ar kājām. Tālu nav jāiet, nedaudz pāri kilometram ar pavisam uzskatāmiem orientieriem. No sākuma jāiziet cauri vecajam rajonam, tas mani nedaudz šokēja, jo cilvēkiem te ietve ir mājas apakšstāva turpinājums un mazā biznesa iespēja. Man jau rajons likās mazliet šaubīgs. Sevišķi pēc tam, kad redzēju, kā vienā no šķērsielām vietējie skaloja pīli. Te arī pirmo reizi varu dzīvē novērot motorolleristus un velosipēdistus dzīvajā.
Agregāti viņiem iet uz elektrību un neizdod nekādu skaņu. To viņi kompensē ar skaļu signalizēšanu, citādi viņus varētu nepamanīt. Un nav jau tā, ka viņi aprobežotos tikai ar savu ceļa joslu, jebkura brīva vieta tiek izmantota braukšanai, ietve, laukumi, parka celiņi. Lai brauktu ar rolleru vadītāja apliecības nav vajadzīgas, un krustojumos tas viss ir redzams. Ja vēlies šķērsot ielu, tas ir jādara pārliecinoši. Tas nozīmē, mesties droši priekšā aparātam un turpināt ceļu ne no kā nebaidoties. Ja izveidosi acu kontaktu ar vadītāju, tad šis to uzskatīs par vājuma pazīmi un ceļu nedos. Tāpat ir ar mašīnām un autobusiem. Ielas šķērsošanas nianses es neapguvu tā arī līdz pašām ceļojuma beigām, laiku pa laikam zaudēju pārliecību un dabūju ceļa vidu apstāties.
Pirmais grāmatu veikals, kuru atrodam, nav tas uz kuru gājām, bet šim ir veseli septiņi stāvi. Ja šāds grāmatu veikals būtu angļu valodas grāmatām, tad mani Šanhajas iespaidu apraksts te arī beigtos, un sekotu nopirkto grāmatu saraksts uz pāris lapaspusēm. Taču te viss ir ķīniešu valodā un tajā es neko nesaprotu, tā ka veikala apskate izvēršas aizraujošā stāvu izstaigāšanā. Grāmatas ņemt rokās nav nekādas jēgas, jo, ja tā nav bērnu grāmata, tad to vāki īpaši neizceļas ar dizainu, un lielākoties ir aprakstīti ar hieroglifiem. Angļu valodas sekcija atrodama pēdējā stāvā, mazā stūrīti, kādas piecas reizes mazāka par kaligrāfijas grāmatām veltīto telpu. Un tajā nav ko ņemt. Dodos prom diezgan apmierināts, jo tik lielu grāmatu bodi savā dzīvē vēl neesmu redzējis.
Īstais grāmatu veikals nebija nekas izcils – pirmajā stāvā šo to vēl varētu atrast, bet otrais stāvs pilnībā veltīts testu un eksāmenu grāmatām. Man šīs lietas vairs nav aktuālas, un tādēļ devos prom ne pārāk pacilātā garastāvoklī. Kad galvenais dienas objekts apskatīts, nolemjam aiziet uz vietēji promenādi gar upi, kas saucas Bund.
Bund izskatās visnotaļ iespaidīgi. Cilvēku kā biezs, jo ir taču sestdienas vakars. Cilvēki fotografējas uz debesskrāpju fona gan paši saviem spēkiem, gan izmantojot profesionālu fotogrāfu pakalpojumus. Debesskrāpji nodien ir iespaidīgi, un vecā labā Pērle tomēr ir smukāka par visiem jaunajiem finanšu centriem. Mūsu pusē var aplūkot pilsētas veco koloniālo daļu, kas ir vecā stila augstceltnes. Kādu laiku ievērtējam situāciju, un tad Maija man saka, ka te esot Bund Sightseeing Tunel, un caur to varam nokļūt debesskrāpju rajonā. Tas piedāvājot neaizmirstamu gaismas šovu un tā tālāk. Manā paurī tas, protams, pārvēršas par zemūdens tuneli ar stikla griestiem, no kuras var vērot Huangpu upes floru un faunu. Man pat kaut kā nerodas jautājums, ko tajā duļķī īsti varēs redzēt!
Izrādās, ka tunelis ir moderns gaismas un lāzeru šovs, kas ļauj cilvēkam iegremdēties sevī un paskatīties uz pasauli no citas perspektīvas. Nu vismaz kaut kā tā tas tika pie ieejas prezentēts. Nolemjam braukt tikai turp, tad pavazāties pa debesskrāpju rajonu un mest pilsētas apskatei mieru. Godīgi sakot, tas Skatu tunelis ir diezgan pašvaka izklaide. Lai ar gaismiņas mirgo tīri tā neko, un fonā skan meditatīva mūzika balss pavadījumā. Bet patiesībā tas viss ir tikai brauciens ar vagoniņu pa tuneli, kurā raustās gaismas. Šī atrakcija noteikti nav tās naudas vērta. Un te jau daudzas lietas ir pielabotas ar universālo remonta līdzekli skoču.
Ticis debesskrāpju rajonā, kādu laiku pavadu atgāzis galvu un pētot debesskrāpjus tuvumā. Neviens nav tik iespaidīgs kā Dubajā, bet kopumā ievērības cienīgi. Ievērtējam risinājumu gājējiem, pa kuriem nebrauc neviens rolleris, un dodamies ēdiena meklējumos.
Tīri nejauši ieklīstam vienā no lielākajiem Āzijas iepirkšanās centriem. Nav jau nemaz tik liels, un ja vēlāk neizlasītu par viņu internetā nemaz nezinātu, ka šis ir tik izcils. Pareizās ēstuves izvēle paņem zināmu laiku, beigās ieejam vienā, kas piedāvā Hongkongas virtuvi. Te arī nogaršojam vēršvardes, diezgan piņķerīgi tās ēst ar irbulīšiem, un ēdams no tām ir tikai muguras un kājas. Garšo pēc vistas, kas barots ar zivju miltiem. Ar vakariņām esam apmierināti un dodamies uz viesnīcu gulēt.
Šodien man ir ieplānotas lielas lietas – aizlidot uz vislielāko pilsētu Ķīnā – Šanhaju. Šis, protams, nav mans plāns, visu ceļojumu ir saplānojusi Maija, man ir tikai jāpiedalās tā realizācijā. Nav jau tā, ka es neko pats nebūtu darījis – čemodānā sakravāju savas drēbes, salasu visādu aparātu lādētājus, pārbaudu, vai ierīcēm baterijas pilnas. Ak jā, es vēl kaut kad nopirku Rough guides grāmatu par Šanhaju. Tagad pēc ceļojuma varu pateikt, ka tā bija ļoti noderīga, sevišķi plānošanas stadijā. Biļetes nopirkām jau sen, un atlika vien sagaidīt izbraukšanas datumu.
Uz tālo zemi esam nolēmuši doties ar SAS aviolīnijām, un galvenais ceļojuma posms būs lidojums Kopenhāgena – Šanhaja. Sanāk jau pastulbi lidot pusotru stundu uz nepareizo pusi un tad to pašu laiku atpakaļ. Taču tā nu ir sanācis, ka reiss Rīga – Šanhaja pa tiešo vēl nav pieejams, un jāiztiek ar to, kas ir.
Pirmais ceļojuma posms Rīga – Kopenhāgena nemaz nenotiek ar SAS lidmašīnu, tā vietā ir atdzīts kaut kāds Cityjet, kurš lido sadarbībā ar SAS. Mani gan tas īpaši neuztrauc, vairāk mani uztrauc tas, ka normāla Airbusa vai Boeinga vietā tiek padots kaut kāds britu Avro, kuru dzīvē redzu pirmo reizi. Šīs firmas lidmašīnas es lielākoties kara dokumentālajās filmās esmu redzējis bumbojam pilsētas vai degošas krītot no debesīm. Lai arī kādi nebūtu mani aizspriedumi, lidmašīna līdz Kopenhāgenai aizlidoja godam. Pa ceļam mūs uzcienāja ar šokolādīti un kafiju.
Taču ar tādu degvielas devu ir par maz, lai izturētu līdz nākamajam pārlidojumam. Kopenhāgenas lidostā līdz šim esmu bijis veselu vienu reizi, un tā man ir aplikusi atmiņā ar vienu lietu – traki dārga. Prieks, ka pasaulē ir lietas, kuras nemaz nemainās. Abi ar Maiju iekožam pa burgerim vietējā ēstuvē. Tur man pēc pasūtījuma iedeva apakštases lieluma gadžetu ar numuru. Samaksāju, apsēdos un gaidīju, kad man nesīs pasūtīto burgeri. Kamēr Maija iznīcināja kandijkraša konfektes, es gremdējos domās, kā viņi nopeilē man to aparātu, lai zinātu, kur jāatnes proteīna deva. Manas pārdomas pārtrauca pretīga vibrācija, un dīvainas skaņas aparāts bija sācis darboties. Redz kā, sapriecājos, šis te verkšķēs, un oficiants mūs atradīs. Tā kā ieskrietuves ēdamzāle ir divos līmeņos un izstiepta kā desa, es apcerēju oficianta ceļa izvēles optimālo stratēģiju (kuras nav). Pēc kāda laika man pielēca, ka neviens nenāks, un man pašam vien būs jādodas pēc savas pārtikas, tas ir tikai signāls, lai izsauktu pie sadales punkta.
Mani šāds notikumu pavērsiens ieļaunoja, uzreiz piefiksēju, ka ēdamzāle nav tā tīrākā, lai neteiktu, ka tur prasījās pēc svaigiem pakaišiem, galdiņš nebija tīrīts vismaz no rīta, un tur droši vien radās un nomira veselas baciļu civilizācijas. Tas gan manu apetīti nemainīja, un burgeris būtu patiešām labs, ja vien viņi gaļu būtu nedaudz labāk atkaulojuši pirms samalšanas. Iestiprinājies devos grāmatas meklējumos.
Neviens mans ceļojums nav iedomājams bez grāmatām, nosēdi lidmašīnā veselas deviņas stundas, neko nedarot, tas nav priekš manis. Var noskatīties kādu filmu, bet parasti piedāvājums tur ir nekāds. Man gan līdzi bija kindle ar kādām pārdesmit nelasītām grāmatām, kuras man pietiktu vismaz mēnesim, bet grāmatu nekad nevar būt par daudz! Uz Kindles var uzgāzt kapeju, tā var aiz spītības nosprāgt, un tu paliec uz garā beņķa! Man vajadzēja vismaz vienu papīra grāmatu.
Kopenhāgenas taxfree zona, kurā, iespējams, jau sen nav nekādas nodokļu brīvības, ir praktiski tāda pati kā visās pārējās pasaules lidostās. Pie pārtikas pārdod vietējos labumus, pa kādam vietējam suvenīru veikaliņam un viens literatūras izplatītājs, kas pārdod kaut ko lasāmu. Nudien nesaprotu, pēc kāda principa lidostas izvēlas grāmatas. Praksē izskatās, it kā vidējais lidotājs visu nakti vēlētos lidojumā palasīt seno filosofu traktātus vai arī britu zemju top desmit grāmatas. Iespējams, ka dāņu valodā izvēle bija plaša un saturīga, bet angliski bija sēnalas, kurās man jātrod sava grāmata. Vispār lasāmas bija kādas trīs, no kurām man viena jau bija sen nopirkta, otrā izskatījās pārāk vispārīga un trešā par Oktobra revolūciju, kuru sarakstījis pats Čaina Mjevils. Ņēmu to, nez kāda iemesla dēļ žurnāls The Economist bija viss izpirkts, un Maija palika bez nopietnas lasāmvielas.
Ieeju arī abos Lego veikalos, tā kā kādreiz man lego bija hobijs un visnotaļ labi orientējos tā cenās, secināju, ka Latvijā var dabūt lētāk, un tur ko pirkt var tikai galīgi izmisis cilvēks, kuram nav pieticis prāta saviem bērniem dāvanas atrast laikus. Kad viss apstaigāts, dodamies uz savu iekāpšanas sektoru, izejam pasu kontroli un klāt esam, līdz izlidošanai atlikusi vesela stunda. Šeit ķīnieši mani pārsteidz, visiem ir zināma latviešu izturība stāvot rindā četrdesmit minūtes pirms iekāpšanas (galu galā latviešu Sarkanie strēlnieki Ļeņinu sēdus ar nesargāja), bet stāvēt rindā jau stundu pirms reisa, tas ir kaut kas par traku pat man. Nokaunējies nolienu tālākajā zāles stūrī un spēlēju Star realms līdz pašām iekāpšanas beigām.
Pēc iekāpšanas lidmašīnā secinu, ka pasaulē daudz kas ir mainījies pa pāris gadiem, cilvēki praktiski salonos nevelk līdzi bagāžu. Ir vēl vecā gvarde, kas sperās iekšā ar trīs čemodāniem, bet nav vairs tā, ka nevar atrast vietu, kur savu pauniņu novietot, bagāžas nodalījumos pilnīgs tukšums. Te es stāstījumu beigšu, lai ar’ diena vēl nemaz nav galā.
