Varu teikt, ka man zinātniskās fantastikas jomā šis gads ir izdevies. Reti gadās, ka pēkšņi latviešu valodā tiek publicēta žanra klasika, kura iepriekš nemaz nav tulkota. Vēl retāk gadās, ka tās ir sērijas abas pirmās grāmatas. Es zināju par šīs grāmatas iznākšanu un ļoti gaidīju tā, ka katru dienu iegāju grāmatu bodē, lai pārbaudītu, vai nav jau tikusi līdz bodes plauktiem. Ar atsauksmes uzrakstīšanu gan tik ļoti nevedās, un pagāja vesels pusmēnesis (kalendārais) līdz saņēmos.

Izcilā psihovēsturnieka Hari Seldona vadībā, izmantojot planētas augsti attīstīto zinātni un tehnoloģiju, Fonds ir uzvarējis kareivīgo kaimiņu alkatību un barbarismu. Taču tagad tam jāstājas pretī Impērijai – Galaktikas ietekmīgākajam spēkam, kurš saglabājis varu pat agonijas krampjos. Godkārīgs ģenerālis, kurš apņēmies atjaunot Impērijas spožumu, pavērš plašo impērisko floti pret Fondu. Nu mazās zinātnieku un pētnieku planētas vienīgā cerība slēpjas Hari Seldona paredzējumos.

Grāmata turpina aizsākto, un Fonds cīnās par savu nākotnes redzējumu. Taču laikam ritot, Harijs Seldons un viņa idejas jau ir ieņēmušas tāda kā pravietojuma status. Cilvēki it kā atceras un saprot, bet viņiem ir sava dzīve dzīvojama, un nav laika uztraukties par kaut kādu tūkstošgadu tālu nākotni. Skaidra lieta, ka pagātne sāk tos uztraukt tikai kārtējā Krīzē.

Es šo grāmatu uztveru kā iespējamu atbildi uz jautājumiem, kas rodas izlasot pirmo. Seldona Galaktikas impērijas sabrukšanas modelis pēc būtības ir visnotaļ vienkāršs, tas izmaina vienu mainīgo, uzskatot, ka nekas cits nemainīsies. Tā saucamā “ceteris paribus” pieeja. Lasītājam noteikti rodas jautājums cik ilgi šāds modelis spēj precīzi prognozēt nākotni. Šī grāmata pēc būtības ir autora mēģinājums destabilizēt Seldona modeli. Tas tiek izdarīts visnotaļ viltīgā veidā ar Mūļa palīdzību.

Pēc stāstījuma struktūras šo grāmatu var mierīgi likt kosmiskās operas plauktā. Te ir vieni vienīgi piedzīvojumi un klejojumi pa galaktiku, kur fonā lēnām mirst vislielākā Impērija, kas reiz pastāvējusi. Nenoliedzami te ir velkamas paralēles ar Romas Impērijas sabrukšanu. Te ir izveidojušās jaunas koalīcijas un federācijas, taču tās visas tiek celtas uz drupām, zinātne tiek aizmirsta, kari noēd pēdējos resursus un agrārai planētai pēkšņi ir daudz lielākas priekšrocības nekā tehnoloģiju ražotājai. Izņēmums ir Fonds.

Vērīgam lasītājam nebūs grūti uzminēt galveno notikumu vaininieku un tādēļ, iespējams, grāmatas otrā daļa šķitīs nevajadzīgi iestiepta. Bet jāatceras grāmatas izdošanas gads, un brūkošās Impērijas ainām ir zināma pievilcība. Tāpat interesantas ir atsauces uz Otro Fondu (ja sēriju latviski tiks turpināta, tad mēs iespējams uzzināsim arī par to), kuram, iespējams, nākotnē būs liela loma.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, jā, mūsdienās varbūt nav tā svaiguma, iespējams, tēli ir pārāk vienveidīgi un sižets prevalē pār tēlu izaugsmi, taču šī ir klasika, no kuras kājas aug daudzām mūsdienu grāmatām. Noteikti iesaku lasīt visiem zinātniskās fantastikas cienītājiem.