Navigate / search

The Perfect Theory: A Century of Geniuses and the Battle over General Relativity by Pedro G. Ferreira


The Perfect Theory A Century of Geniuses and the Battle over General Relativity

Šogad esmu nolēmis pievērsties populārzinātniskajām grāmatām. Janvārī izlasīju To Explain the World: The Discovery of Modern Science by Steven Weinberg, un ir grūti izteikt savu vilšanos. Šajā gadījumā risks bija daudz mazāks, šī grāmata savulaik bija dabūjusi Royal Society Science Book Prize Nominee (2014), un tādas lietas tur par velti nedara.

Lielākā daļa no mums zina slaveno Einšteina relativitātes teoriju un E=mc2 liek pat uz ledusskapjiem, taču lielākoties tas arī ir viss, ar ko mūsu zināšanas aprobežojas. Nemaz nerunāsim par tādiem smalkumiem, ar ko atšķiras speciālā relativitātes teorija no vispārīgās relativitātes teorijas. Viena darbojas inerciālās atskaites sistēmās, otra ir plašāka un apraksta gravitācijas iedarbību un neinerciālu kustību. Bet, par ko īsti ir stāsts – stāsts ir par Vienotā lauka teorijas meklējumu vēsturi. Ja lielāko daļu no spēkiem ir izdevies apvienot, tad ar gravitāciju lietas nekādi nevedas un ir skaidrs, ka kaut kur mūsu visuma izpratnē cilvēcei ir pamatīgi zināsanu robi. Autors mēģina soli pa solim ievest lasītāju mūsdienu fizikas, kvantu fizikas un astrofizikas problēmās.

Domāju, ka cilvēkam, kurš par šo tēmu diez ko nav interesējis, grāmata noteikti radīs daudzas WOW situācijas, taču manā gadījumā tā bija jau zināmu lietu atgremošana. Taču ja atmet kā faktoru cilvēku, kurš to visu lasa jau padsmito reizi tad, var teikt, ka autoram ir izdevies tīri sakarīgs darbs, kur teorija neaizēno zinātniekus. Netiek smādēta viņu personīgās dzīves ietekme uz karjeru, un sižets tādēļ tiek padarīts tīri sprigans. Idejas tiek izklāstītas maksimāli vienkāršā valodā un nepaiet ne simts lapaspuses, kad sāc apjaust, ka ar relativitātes teoriju viss nemaz nav tik vienkārši kā izskatās. Pēc vēl simts saproti, ka ar tiem melnajiem caurumiem ar viss ir daudz sarežģītāk. Kad panesas tumšā matērija un negatīvā enerģija, teksti, ka ar “aci” varam redzēt vien 4% no visuma, tad vispār sāc aizdomāties par realitāti kā tādu.

Diemžēl autors grāmatu sarakstīja pirms gravitācijas viļņu eksperimentālas atklāšanas, detektēšanas pamatlicēja grūto dzīvi viņš aprakstīja ļoti spilgti. Puisis ļoti cīnījās pret LIGO apgalvojot, ka viņa alumīnija cilindri ir daudz labāki un lētāki. Reizēm gadās, ka cilvēks ambīciju dēļ ir gatavs bāzt koku spieķos, pat ja runa ir par viņa dzīves darbu.

Ja gribi kaut ko gudru par fiziku un kosmoloģiju, bet tai pat laikā vēlies interesantu stāstu un izklāstu tādu, kas nenodedzina smadzenes, tad iesaku šo grāmatu. 9 no 10 ballēm.

Prisoners of Geography: Ten Maps That Tell You Everything You Need to Know About Global Politics by Tim Marshall

Prisoners of Geography Ten Maps That Tell You Everything You Need to Know About Global Politics by Tim Marshall

Šo grāmatu nopirku Frankfurtes lidostā, tai grāmatu bodē it kā bija daudz grāmatu, bet tādas, kuras vēlētos izlasīt, nebija īpaši daudz. Nopirku, pavazāju sev līdzi pa ārzemēm, ieliku plauktā un nogatavināju veselu gadu. Šogad esmu apņēmies lasīt vairāk populārzinātnisko un mazāk SFF žanru.

Visiem tautu vadoņiem ir jārēķinās ar ģeogrāfiju. Katru tautu vairāk vai mazāk ierobežo kalni, upes, jūras un betons. Lai saprastu pasaules notikumus, idejas un tendences ir jāsaprot cilvēki, bet ja nav nojēgas par ģeogrāfiju, tad kopaina nekad nebūs pilnīga. Ja kādreiz esi aizdomājies par Putina apsēstību ar Krimu, kādēļ ASV ir globāla superlielvara, kādēļ Ķīna beidzot ir ķērusies pie ekspansijas, ģeogrāfija spēs dot visas atbildes.

Lasot šo grāmatu vajag uzreiz samierināties ar pamatpieņēmumu, ka ģeogrāfija ir galvenais faktors, kas nosaka tautu vēsturi, stratēģiju un vietu pasaulē. Ja ieciklējas uz šo šauro skatījumu, tad viss liksies loģiski, vietām varēsi izsaukties aha un priecīgi lasīt tālāk. Taču nevajadzētu paļauties uz autora teikto vien, bieži vien viņa stāsts tikai sākas ar ģeogrāfiju, bet lielākoties beidzas ar cilvēkiem un to uzskatu dinamiku.  Jā, upe, kalns vai jūra var būt šķērslis kādai valstij uz varenību, bet laimīgas sakritības, apsēsta līdera vai pārākas tehnoloģijas priekšā ģeogrāfija ir spiesta atkāpties.

Neteikšu, ka es autora centrālajam pamatpieņēmumam pārāk piekrītu, jā, ģeogrāfijai ir liela loma, taču ne noteicošā. Grāmatas skatījums uz ģeopolitiku pēc būtības ir mēģinājums izveidot saistošu naratīvu, kas visu saliktu pa plauktiņiem, radot kopēju sižetu, izskaidrot vēsturi un lielākoties pieņemt, ka nākotnē nekas nemainīsies. Šāda ģeneralizēšana nenoliedzami ir laba, lai paskatītos uz procesiem no malas, taču kopējais izklāsta stils vairāk liecināja par autora labo stāstīšanas mākslu nevis par argumentētiem pamatojumiem. Jauka hipotēze, kas lielākoties balstās uz personīgu pieredzi, vispārinājumiem un vēsturisku notikumu piemeklēšanas.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Labākās nodaļas bija par Ķīnu un Krieviju, tur autors bija izvērsies ne pa jokam, taču nodaļām ritot pulveris bija izšauts un pēc pirmās puses lasīšana kļuva aizvien garlaicīgāka un tas nudien nav tikai tādēļ, ka mani neinteresē Arktika un Japāna. Pat neskatoties uz pukošanos par viendimensionalitāti un faktu pievilkšanu aiz matiem, lai apstiprinātu savu hipotēzi, grāmata ir pietiekoši saistoša un informatīva, lai vērtētu kā ļoti labu. Jā, autors mīl uzsvērt, ka ASV ir ļoti kruta un, ka Ķīna nākotnē sagrābs jūras, bet, ja pie tā pierod, būs ok.

Aprīļa grāmatas

Fonds un Impērija

Arī aprīlī nevaru lepoties ar iespaidīgiem grāmatu pirkumiem. Nu jau otro mēnesi pēc kārtas tikai viena grāmata. Vispār es esmu priecīgs par šo faktu, mani iztīrītie grāmatplaukti tik ātri vairs nepildās. Izdodas izlasīt vairāk nekā nopērkas. Maijs gan solās būt aktīvāks, es zinu vismaz trīs kuras man vajag.

Fonds un impērija (Foundation (Publication Order) #2) by Aizeks Azimovs – izdevniecība Zvaigzne ABC turpina iepazīstināt savus lasītājus ar klasisko zinātnisko fantastiku. Izcila grāmata no izcilas sērija.

The Sleepwalkers: How Europe Went to War in 1914 by Christopher Clark

The Sleepwalkers How Europe Went to War in 1914 by Christopher Clark

Nu jau vairs gandrīz nevaru atminēties, kā šī grāmata tika izvēlēta iegādei. Šķiet, ka kaut kur lasīju kādas top listes ar nenovērtētām vēstures grāmatām, lielu daļu es jau biju novērtējis, bet šī man šķita lasīšanas vērta. Pasūtīju bookdepository, un nepagāja ne pāris mēneši, kad pastniece pārmeta grāmatu pāri žogam. Saņēmis grāmatu vairs tādu vēstures entuziastu sevī nespēju atrast un atliku lasīšanu uz pusgadu.

Var uzskatīt, ka viens no pērnā gadsimta pagrieziena momentiem bija brīdis, kad Gavrilo Proncips iznācis no pūļa nošāva automobilī sēdošo Austroungārijas troņa mantinieku Franci Ferdinandu. Šis terora akts savā vienkāršumā nudien sasniedza visus plānotos mērķus. Tas atbrīvoja Bosniju Hercegovinu no Hapsburgiem, radīja jaunu un stipru Serbiju. Blakus efekti bija četru impēriju sabrukšana, miljoniem kritušo un kara vešana jaunā kvalitātē. Kas gan padarīja pārtikušo un mierīgo Eiropu tik nestabilu, ka pietika ar vienu slepkavību?

Un uz to atbildi dod šī grāmata. Autors ir rāvies melnās miesās, lai atrastu kaut ko jaunu šajā tēmā. Viņš ir orientējies uz pirmdokumentu izpēti, salīdzinājis daudzus avotus, lai atmestu malā dažādus memuārus, kur tiešie kara izraisītāji hroniski slimo ar atmiņas zudumiem dienās, kad tika pieņemti galvenie lēmumi. Pēc kara jau daudzas valstis publicēja oficiālas atskaites par kara gaitu un kādēl vispār tika karots, taču tā vairāk ir vainas nogrūšana uz citiem un pašu slavināšana. Lai vai kā autoram ir izdevies radīt kopainu par notiekošo Francijā, Krievijā, Lielbritānijā, Serbijā, Austroungārijā un vēl daudzās citās valstīs.

Es neteikšu, ka lasīšana bija aizraujoša un aizrāva mani no pirmajām lapaspusēm. Vēstures grāmatas reti kad ir aizraujošas, tās lielākoties ir informatīvas. Es domāju, ka nevienam autoram nebūtu pa spēkam aptvert vismaz pārdesmit paralēls sižeta līnijas, kuras noris vienlaicīgi, kur galvenie varoņi ir pašpārliecināti un nekompetenti ļaudis, kas sevi uzskata par visgudrākajiem valdniekiem, ministriem vai vēstniekiem. Tādi, kuriem domas mainās acumirklī, un kuri pie nopietnākas krīzes pazūd no sabiedrības redzesloka. Lasītājs te varēs izlasīt vairāk par Balkānu mudžekli, kā viņš jelkad varētu vēlēties uzzināt. Bonusā beidzot arī sapratīs, kādēļ Dienvidslāvijas sabrukums izraisīja tādu slaktiņu. Varu derēt, ka tas nebūt nebija pēdējais, jo lielas idejas nenomirs pat gadsimtu laikā. Vajag tikai aunu baru un nacionālistisku idiotu galvgalī, lai viss sāktos no gala.

Bez milzīgas vēsturisku faktu gūzmas es ieguvu diezgan labu perspektīvu uz Balkānu reģionā notiekošo, jo autors “vēsturi cilā” jau no deviņpadsmitā gadsimta piecdesmitajiem gadiem, kad prūši parāda savu varenību un padzen pagaldē frančus. Jā, Pirmā pasaules kara iedīgļi aizsākās jau tad līdz ar Vācijas apvienošanos, radās lielvalsts bez impērijas.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ja gribi nosvilināt smadzenes un izlasīt kaut ko patiešām derīgu, tad silti rekomendēju šo grāmatu. Bet esi gatavs, ka lasīšana nebūs ātra un viegla. Iespējams pēc simts lapaspusēm jau būsi sajaucis Rumāņu ministrus ar Serbu ministriem.

%d bloggers like this: