Šo grāmatu nopirku Frankfurtes lidostā, tai grāmatu bodē it kā bija daudz grāmatu, bet tādas, kuras vēlētos izlasīt, nebija īpaši daudz. Nopirku, pavazāju sev līdzi pa ārzemēm, ieliku plauktā un nogatavināju veselu gadu. Šogad esmu apņēmies lasīt vairāk populārzinātnisko un mazāk SFF žanru.

Visiem tautu vadoņiem ir jārēķinās ar ģeogrāfiju. Katru tautu vairāk vai mazāk ierobežo kalni, upes, jūras un betons. Lai saprastu pasaules notikumus, idejas un tendences ir jāsaprot cilvēki, bet ja nav nojēgas par ģeogrāfiju, tad kopaina nekad nebūs pilnīga. Ja kādreiz esi aizdomājies par Putina apsēstību ar Krimu, kādēļ ASV ir globāla superlielvara, kādēļ Ķīna beidzot ir ķērusies pie ekspansijas, ģeogrāfija spēs dot visas atbildes.

Lasot šo grāmatu vajag uzreiz samierināties ar pamatpieņēmumu, ka ģeogrāfija ir galvenais faktors, kas nosaka tautu vēsturi, stratēģiju un vietu pasaulē. Ja ieciklējas uz šo šauro skatījumu, tad viss liksies loģiski, vietām varēsi izsaukties aha un priecīgi lasīt tālāk. Taču nevajadzētu paļauties uz autora teikto vien, bieži vien viņa stāsts tikai sākas ar ģeogrāfiju, bet lielākoties beidzas ar cilvēkiem un to uzskatu dinamiku.  Jā, upe, kalns vai jūra var būt šķērslis kādai valstij uz varenību, bet laimīgas sakritības, apsēsta līdera vai pārākas tehnoloģijas priekšā ģeogrāfija ir spiesta atkāpties.

Neteikšu, ka es autora centrālajam pamatpieņēmumam pārāk piekrītu, jā, ģeogrāfijai ir liela loma, taču ne noteicošā. Grāmatas skatījums uz ģeopolitiku pēc būtības ir mēģinājums izveidot saistošu naratīvu, kas visu saliktu pa plauktiņiem, radot kopēju sižetu, izskaidrot vēsturi un lielākoties pieņemt, ka nākotnē nekas nemainīsies. Šāda ģeneralizēšana nenoliedzami ir laba, lai paskatītos uz procesiem no malas, taču kopējais izklāsta stils vairāk liecināja par autora labo stāstīšanas mākslu nevis par argumentētiem pamatojumiem. Jauka hipotēze, kas lielākoties balstās uz personīgu pieredzi, vispārinājumiem un vēsturisku notikumu piemeklēšanas.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Labākās nodaļas bija par Ķīnu un Krieviju, tur autors bija izvērsies ne pa jokam, taču nodaļām ritot pulveris bija izšauts un pēc pirmās puses lasīšana kļuva aizvien garlaicīgāka un tas nudien nav tikai tādēļ, ka mani neinteresē Arktika un Japāna. Pat neskatoties uz pukošanos par viendimensionalitāti un faktu pievilkšanu aiz matiem, lai apstiprinātu savu hipotēzi, grāmata ir pietiekoši saistoša un informatīva, lai vērtētu kā ļoti labu. Jā, autors mīl uzsvērt, ka ASV ir ļoti kruta un, ka Ķīna nākotnē sagrābs jūras, bet, ja pie tā pierod, būs ok.