9. maijs

Rīga – Roma – Salerno

Šodien mums ar Maiju ir plāns aizkulties līdz pašai Amalfi piekrastei. Neskatoties uz to, ka es esmu lasījis daudz un dažādas grāmatas par Itāliju, es nevaru teikt, ka man vārds Amalfi atsauktu ko atmiņā. Ceļojumu plānoja Maija, un es tur iekšā nejaucos, nopirku viņai kartes un grāmatas ar pārgājienu aprakstiem. Un tad mēnesi pirms ceļojuma pateicu, ka Roma mani nemaz tik dikti neinteresē un tamdēļ viņai nācās visu pārplānot Romas dienas aizvietojot ar Kapri salu. Tas nekas, ka Kapri jau ir būts, ar tūristu kuģi jau neskaitās.

No rīta sapakoju somu, daru to īpaši rūpīgi, jo mūsu plāns paredz lielākoties visu laiku stiept visu sev līdzi uz muguras, un tur karstumā katrs kilograms ir no svara. Protams, ka es biju līdzi paņēmis vismaz pāris liekos kilogramus, un tas tikai mugursomā. Lidostā nejauši satiku savu kursa biedreni Elīnu, viņa ar’ lidoja uz Romu, un izrādās, ka viņa lasa manu blogu. Sveika, Elīna!

Pašmāju lidostā drošības kontrolei tiku cauri veiksmīgi un varēju dirnēt gaidot lidmašīnu. Nedaudz nožēloju, ka neizmantoju laiku lietderīgāk, piemēram, piestumjot māgu Lidiņā. Bet nav prāts, cieš rumpis, nopērku lašmaizi un ēdu to. Vakars mums paredzēts Salerno, un tur jau nevar zināt, vai maz dos ēst. Aizlidojam veiksmīgi, nolaižoties gan skan pašķidri aplausi, bet gan jau mūsu cilvēki to kaut kā ar laiku izslimos, vilcienam iebraucot stacijā neviens vairs neaplaudē, ja vien tas nav no Ķīnas.

Tikuši ārā no lidmašīnas dodamies uz vilcienu, kurš mūs aizvedīs uz pašu Romu un no turienes brauksim ar vilcienu uz Salerno. Varētu rasties jautājums, ko mums tai Salerno vispār vajag, šajā brīdī es to vēl nezinu, un man ir kauns Maijai prasīt, jo ceļojuma plāns man jau ir veselu nedēļu. Roma Termini ir diezgan iespaidīga, gandrīz kā Milānas stacija. Visi ātrvilcieni man nez kādēļ atgādina Bleinu Mono (tāds ļaunais vilciens Stīvena Kinga Tumšā torņa ciklā). Šis par laimi mīklas neuzdod un nemaz nav īsti mono, tā ka Romā ierodamies ar veselu ādu.

Domāju, ka latviešu cilvēki vairāk vai mazāk zina, ka Romā zog. Itāļi paši ar ir par to informēti, un tas pat tiek publiski atzīts uz plakātiem. Biju diezgan satraucies, Romas kabatzagļi noteikti ir slīpētāki par Rīgas stacijas zagļiem. Pasteidzoties notikumiem priekšā – neviens mūs tā arī neapzaga un ne ar ko neuzbāzās.

Nav jau tā, ka Romā mums nebūtu apskates punktu, tāds ir, un tas saucas Basilica di Santa Maria Maggiore. Bazilika pilnībā pieder Vatikānam, bet vairs neskaitoties Vatikāna teritorija. Par desmit eiro var apskatīt kaut kādu īpaši skaistu vitrāžu. Lai bazilikā tiktu iekšā nākas iziet drošības punktam, kur pārbauda mantas, visu uzrauga puikas ar automātiem. Ja par uzraudzību var saukt skatīšanos savu viedtālruņu ekrānos. Bazilika ir iespaidīga, man patīk, var ielauzīties latīņu valodā, pētīt relikviārijus mēģinot uzminēt, pret kādām ligām palīdz katrs pīslis. Uz vitrāžām diemžēl netiekam, jo nav tik daudz laika. Taču bez tām ir ko pētīt, viens no pirmajiem Jaunavas Marijas atveidojumiem mozaīkā, ja pameklē, var atrast pat Betlēmi.

Bet barojot garu vien tālu netiksi, nolemjam aiziet uz restorānu, man vēl nav īsti skaidra Romas kafejnīcu un ēstuvju kultūra, izskatās nedaudz antisanitāri, beigās nonākam stacijas maķītī. Rīt būs liela staigāšana, tādēļ uzņemam kalorijas, jo tās garantēti notērēsim. Pieredzi varētu saukt par labu, ja vien nebūtu jātērē laiks sakot nē žēlastības lūdzējiem. Nedaudz pablandamies stacijas apkārtnē, iepērkam sieru un vīnu vakariņām un dodamies uz vilcienu.

Itālijā, tāpat kā Ķīnā, tu nemaz vilcienā tā vienkārši netiec, tev ir jāiečekojas. Proti, jāatrod vieta, kur noskanēt savu biļeti, tad tā jākompostrē un tikai tad vari braukt. Vilcienā vietas ir numurētas, tā kā var neuztraukties, ka jāstāv kājās. Tablo rāda, ka mums ieeja B, taču es tādu nevaru atrast ne sitams. Ejam klāt dzelzceļa darbiniekiem, tie saka, ka vispār jau esot vienalga, pa kuru ieeju ieej.

Vilciens ir ērts, vietējie vēl nezina, ka runāt pa telefonu vilcienā, traucējot citus pasažierus, ir slikts stils un neskatoties uz to, ka braucam klasē, kurā par velti piedāvā sulu un uzkodas, visi ļerkšķ pa telefoniem, radot sajūtu, ka atrodies putnu ligzdā. Man kaut kā prāts uz lasīšanu nevedas un tādēļ blenžu telefonā. Nejēdzīga nodarbe, taču paspēju izlasīt visu dienas tviteri un reddit. Pētu uz kartes, kā vilciens no Neapoles vispār var aizbraukt uz Salerno, sanāk dīvaini, viņam nāksies braukt nedaudz atpakaļ. Jūtos apmierināts, kad manas prognozes piepildās.

Salerno iebraucam jau tumsā ap deviņiem vakarā, mūsu hotelis saucas Hotel Plaza, numurā ir pat balkoniņš ar skatu uz dzelzceļa stacijas laukumu, braukā autobusi un mašīnas. Mēs pavakariņojam un dodamies gulēt, jo no rīta mēs brauksim ar kuģīti uz Majoriem!