12. maijs

Bomerano – Positano – Sorrento – Anacapri

Kā jau paredzēju, pa nakti tā īsti aizmigt nevarēju, viesnīcas foajē (blakusistabā) vienmēr kāds runāja vai staigāja. Ap vieniem cilvēki nomierinājās un stampātāji otrajā stāvā parādījās vien ap četriem no rīta. Šī nudien nebija mana mīļākā viesnīca šajā ceļojumā. No rīta ātri paēdām brokastis, kruasānu izvadātājs bija kaut kur aizķēries, tāpat kā aukstā galda piegādātāja. Beigās jau šis tas ēdams atradās. Mūsu šodienas pirmais mērķis Dievu taka.

Par šo taku es jau biju salasījies labas lietas (iepriekšējā vakarā pirms gulēšanas). Arī to, ka vajag iziet pēc iespējas agrāk, citādi tūristi būšot pa pilnam un nevarēšot normāli iet. Pa ceļam bodē nopērku cukurūdeni un esam pie takas sākuma. Izskatās, ka attapībā esam pārspējuši paši sevi. Priekšā nudien ir tikai viena pensionāru grupa, to mēs apdzenam jau pie pirmajām kāpnēm, un nu visa taka ir mūsu. Taču ir tāds nieks kā migla. No krāšņā skata uz jūru ir redzams nekas. Pat klinti, ar kuras palīdzību Jaunava Marija un Sātans mērījušies spēkiem, ir miglā tīta. Acīmredzot mums ir kaut kāda takas demo versija. Varētu jau pasēdēt ceļmalā pagaidīt līdz migla izklīst un tad iet tālāk. Taka gan ir diezgan gara un, iespējams, migla izklīdīs pati un mēs pusi no tās iesim ar smukiem skatiem. Nolemjam iet vien tālāk. Protams, ka šādos apstākļos taka ir liekama kategorijā ‘nekas īpašs’, desmit metru redzamība. Vienīgais ko novēroju, ka vietējie, kas slēdz savu mazdārziņu vārtus, atslēgas glabā zem akmeņa un tomātu stādus uz attālāku dārzu ir jānes pašam rokās. Kad migla sāk izklīst, tad skati patiešām ir iespaidīgi.

Vietām taka iet ļoti tuvu klinšu malai un daudz nevajag, lai noveltos lejā. Vispār Maija bija izlasījusi, ka taka ir oficiāli slēgta, vietējie gan pārliecināja, ka viss ir kārtībā, cilvēki taču iet. Mēs ar’ ejam. Nav jau tā ka uz takas esam pilnīgi vieni, ir vēl pāris tūristi un pāris vietējie. Vietējiem ir savas šeptes, zirgi jāved un alus jādzer. Redzam arī zirgu, kurš viens pats iet pa taku, laikam ar nolēmis iziet pastaigā. Mums priekšā ejošie tūristi nez kāpēc no zirģeļa baidās, lai gan ir skaidri redzams, ka viņa domās nudien nav nospert muļķa tūristus bezdibenī.

Migla sāk pazust tikai, kad tuvojamies pirmajam skatam uz Positāno pilsēteli. Tie laikam ir piemaksājuši kaut kādas liras, lai viņus vienmēr apspīdētu saules gaisma. No kalna malas izskatās visnotaļ sirreāli. Taču Positāno tikai izskatās mānīgi tuvi, tur vēl ir liels gabals ejams. Mums no sākuma ir jātiek līdz miestam Nocelle. Nenoliegšu, ka atradām arī iemeslu, kādēļ taka oficiāli tika pasludināta par slēgtu, vienā vietā takas vidū ir bedre, caur kuru var novelties līdz pat jūrai. Tādēļ nākas nedaudz pakāpties uz augšu, lai to apietu. Taka sāk iet pa mežu, tur cilvēki upes gultnē sakrāvušu mazas akmeņu piramīdas. Arī Nocelle ir visnotaļ miglaini laika apstākļi. Vietējie vīri kaut ko apspriež, bet naudu neviens neubago.

Sākotnējais plāns esot bijis nokāpt Positano no Montepertuso, bet es kaut kur sajaucu trepes un kāpju ne pa īstajām uzreiz pa taisno. Neteikšu, ka dikti interesanta padarīšana, jo mēs jau trepes esam redzējuši diezgan daudz. Ja man kāds prasītu par Amalfi piekrastes raksturīgām iezīmēm es teiktu trepes, jo citroni te tomēr nav tik bieži. Maija sāk iet lēnāk, bet es braši soļoju uz Positano. Gribas jau redzēt to leģendāro miestu tuvumā. Tiltus viņi tur ir sabūvējuši pamatīgus, bail pat iedomāties cik tāds izmaksātu Rīgā.

Nemiglā arī karstums ir pavisam cits, klintsmales asfalts cenšas izspiest no tevis visu ūdeni. Par laimi ieraugām autobusu pieturu. Cik es saprotu no Maijas, tā esot galvenā stacija miestā. Izskatās iespaidīgi – kāpnes uz privātmāju un veseli trīsdesmit centimetri atvēlēti ietvei. Cilvēki gaidot autobusu jau laikus trenējas spiesties bariņā. Jo būtu diezgan ironiski, ja ļautu sevi nobraukt ar mazo Fiatu. Pienāk autobuss un mēs pat tiekam pie sēdvietām, nu brauksim uz Sorento. Es gan vietu tūdaļ atdodu sievietei ar bērnu. Izrādās, ka Positano ir vēl viena autobusu pietura, tur autobusa vadītājs, gandrīz izplūcas ar cietiem šoferiem, pasažieri šķiro bagāžu, un autobuss stāv veselas piecas minūtes.

Vispār man autobusā no karstuma un serpentīna paliek nedaudz sūdīgi, šķiet, ka būšu beidzot dabūjis saulesdūrienu. Knapi varu sagaidīt galastaciju, tādēļ skaistajiem skatiem uz piekrasti īsti nespēju pievērst uzmanību. Sorento izkāpjam centrā un nolemjam tūlīt nejozt uz ostu, bet nedaudz pastaigāt. Iečekojam tripadvaisorā, kur te ir pieklājīgākais ēstūzis un dodamies to meklēt.

Vispār izskatās, ka šī vieta ir trakoti populāra. Iespējams cilvēki iedvesmojušies no Freimaņa “Sorento stāstiem” vai kā citādi, bet vietām ir grūti izspraukties. Sevišķi tajā suvenīru tirgošanas ielā, kur pārdod stiklenes ar citronu garšu, tur bezmaz ir jāstrādā ar elkoņiem. Pilsētiņa, vismaz vecā daļā ir dikti smuka, šauras ieliņas, veci mūri un salīdzinoša tīrība. Vienīgais skatu maitā viesubagi. Kad esam tikuši ostā, īsto ieskrietuvi vairs nemeklējam, bet sēžamies pie pirmā brīvā galdiņa. Tagad es domāju, ka vajadzēja tomēr meklēt īsto restorānu. Vietējās virtuves pavārs ir fritēšanas cienītājs. Lai ar ko tu cilvēks nepasūtītu, tev to atnesīs fritētu. Tā nu ēdu fritētas zivis un fritētus kalmārus. Ēdienu pagatavošana gan aizņēma ilgu laiku, kurā paspēju noskatīties, ka vietējie muzikanti pelna naudu, kāzu ceremoniju, kur līgavu veda karietē, blakus galdiņa meitenīte mēģināja no manis izdiedelēt kolu. Viņas vecāki to uzskatīja par pašsaprotamu lietu, es atkal uzskatu, ka kola ir kaitīga zobiem un maziem bērniem nav ko sevi indēt. Lai vai kā tur nebūtu olbaltumvielas uzņēmām un varējām doties prom.

Pastaigājām pa citām ieliņām un devāmies uz ostu. Osta ir riktīgs kāpiens lejā, pa visai interesantu krastmalas apbūvi. Izskatās, ka vietējie te gatavojas cunami. Nopērkam biļeti uz Kapri un gaidām kuģīti. Gaidīšana ir ilga un ostas rajonā nav īsti kur pavazāties. Ja apsēdīsies netālu no pludmales, tad obligāti traucēsi kādam elektromobilim piegādāt kolu, ja iesi uz piestātni tevi cepinās saule. Beigās atrodam brīvu soliņu. Tur gaidot izlasu tviteri, nolemju iedzert no rīta pirkto spraitu. Liekas, ka noderētu nedaudz cukura, jo sēdēšana nav nekāds vieglais darbs. Iedzeru šķiet tāds padīvains, bet neesmu jau mājās. Uzcienāju Maiju, viņa pagaršo un saka, ka spraitā nav cukura. Morāle – mācieties valodas, citādi gadīsies kā man – svešā valstī nopirksiet spraitu bez cukura un kādā svarīgā dzīves posmā var pietrūkt kaloriju.

Biļeti pērkot esam aizmirsuši pajautāt, kurā piestātnē īsti pietauvosies mūsu ātrgaitas kuģis. Tam ir iemesls, jo aiz mums kāda kundze mēģināja atsist naudu par kuģa biļeti, jo tas bija aizbraucis bez viņas. Un noklausīties šo sarunu noteikti bija daudz interesantāk nekā pajautāt, kur ir pareizā piestātne. Skaidra lieta, ka sākumā aizejam uz nepareizo, taču beigās smuks kuģis un uzraksts Kapri mums liek mainīt domas.

Šodien jūra mierīga, pasažieru maz, un cerības uz varenu vemstīšanos izpaliek. Toties varam vērot smukus krasta skatus, arī Kapri pa gabalu neizskatās peļama. Pienākuma mākts laiku pa laikam kaut ko nofotografēju. Lai gan jau sen esmu sapratis, ka ceļojot daudz labāk ir skatīties pašam bez ekrānu starpniecības un visas tās fotogrāfijas ir tukša laika tērēšana. Iebraucam Kapri un sākam kāpt nost no kuģa, tas nav nekāds joks, jo cilvēki, kas brauks no Kapri ir tā satraukušies, ka varētu šķist, ka viņi visi no kaut kā bēg. Uz mola valda nopietns juceklis, neba jau no Sorento vienīgais kuģis vien pienāk. Piestātne ir pilna ar cilvēkiem, kas pa visu makti grib tikt no turienes nost. Tam visam pa vidu iemaisām apzinīgus hoteļu darbiniekus, kuriem ar elektromobīļiem jāved prom čemodāni. Kautiņi neizraisās, bet ir tuvu tam.

Pirmais mūsu darbs ir nopirkt atpakaļceļa biļeti, tās tur pārdod bez atgriešanas tiesībām, nu ir skaidrs, kāpēc daļa cilvēku bija tik satraukti. Tad uzmeklējam autobusu pieturu un uzreiz braucam uz Anakapri. Katrs kas reiz bijis Kapri salā noteikti, ka vispopulārākie transporta līdzekļi te nes Apes vārdu. Tīri vai brīnums, ka visādi citādi necilā Latvijas mazpilsēta te ir iemantojusi tik lielu slavu. Nevienam no auto nav pilns lukturu vai spoguļu komplekts, ieliņas šauras mašīnas lielas un mainās te uz milimetriem. Nav mainīti arī amortizatori un brauciens ar autobusu atsauc atmiņās bērnību, kas pa granteni braucu ar zirga ratiem. Tikuši Anakapri dodamies uz savām naktsmājām, tās saucas Antico Monastero.

Nosaukums izvēlēts piemēroti, jo šis nudien reiz ir bijis sieviešu klosteris. Saimnieks mūs iesākumā ieved tādā kā garāžā, tad pa trepēm uz augšu tiekam savā istabā, tā ir visai smuka ar sienas gleznojumiem un kupolveidīgiem griestiem. Saimniekam patīk pašam ar roku zīmēt kartes, tiekam pie viņa sastādīta ceļveža, kas parāda labākās takas. Viņš ir visnotaļ optimistisks par mūsu spējām un saka, ka mēs vēl mierīgi varētu paspēt noiet no Grotta Azzura līdz Faro. Mēs gan neesam tik droši un iesākumā nolemjam nopirkt vakariņas. Vietējā veikalā lasām sastāvdaļas Kapri salātiem, jo te jau citu neko nevar ēst. Kad ejam ārā no bodes mums pārdevējas mātes apstādina un izsniedz baziliku, sakot, ka bez tā nekas nesanāks. Taisnība jau ir. Pavakariņojam un nolemjam doties pastaigā uz Belvedere della Migliara.

Nav nekā sarežģīta, bišķi pamaldāmies pa pilsētu, apejam ceļa remontus un ejam uz krastu. Pa ceļam jāizvairās no Apes braucējiem un velosipēdistiem, visādi citādi klusa ieliņa. Skats paveras visnotaļ fantastisks, nostāvam kādu pusstundu vērojot jūru klintis un putnus. Kad esam visu ko varējuši iemūžinājuši atmiņā, dodamies atpakaļ. Maija sagurusi un viņa manu ideju pastaigāt pa filosofofu taku neatbalsta, es varot iet, viņa iešot uz viesnīcu.

Filosofu parks ne ar ko īpaši neizceļas, parasts mežs, kur uz flīzītēm izlasāmas svarīgas filosofu atziņas. Viss ir okei, līdz pie “Forget Injuries, Never Forget Kindness” (Konfūcijs starp citu) gandrīz neiekāpju klucī. Tikai te es saprotu, ka filosofu parkā nemaz viss nav vienkārši. Parasts cilvēks no malas salasoties šādus apgarotus izteicienus var vienā mirklī attīrīties no miesiskā smaguma. “This compleate stillness/ Sinking into the rocks/ Voice of cicadas” (Matsuo Basho). Šādā parkā paša drēbju dēļ bikses visprātīgāk ir novilkt jau pie ieejas, jo nekad nevar zināt, kad tevi pārņems apgaismība un vai tu paspēsi noraut bikses. Nonācis pie šāda secinājuma, es steigšus devos prom.

Pirms iet uz hoteli labu laiku pavazājamies pa Anakapri šaurajām ieliņām. Ak, šie laimīgie pilsētas iedzīvotāji, viņiem, lai nobildētos ielā, kur ar rokām var aizsniegties līdz abām ielas pusēm, nemaz nav jāsperas uz pasaules otru malu. Ak jā, vakarā rāda Eirovīziju, bet es to neskatos pat mājās esot, kur nu vēl tērēt laiku tādiem niekiem ceļojot.