Navigate / search

Amalfi piekraste piektā diena

13. maijs

Anacapri – Capri – Neapole

Šorīt mūsu pirmais plāns ir paēst brokastis, tās namatēvs uzklājis savā viesistabā. Kamēr ēdam, iztaujājam viņu par Kapri ikdienu, kā iet sezonā, par viesu sastāvu. Protams, ka te jau ir vienreiz bijuši no Lietuvas, gandrīz uzprasu, vai traktoru nenospēra, bet nolemju neradīt itāļos stereotipus par pašu brāļu tautu. Apjautājos par Neapoles kabatzagļiem. Man tā ir palikusi trauma kopš kruīza laikiem, kad mūs speciāli brīdināja uz kuģa, ka Neapole, ja aizdomājies, vienā mirklī aplasīs. Namatēvam gan tā neliekas, viņš vairāk sliecas uz to, ka baznīcā arī muļķis dabūs pa muti. Sarunājam, ka atstāsim somas tepat un paši dosimies pārgājienā no Grotta Azzura līdz Faro. Ejam uz autobusu, pilsētā viss mierīgi, tūristi nav cēlušies, un busiņā esam vienīgie pasažieri.

IMG_5326 (2)

Mums gan ieteica līdz pašai grotai nemaz nebraukt, jo tur būšot kāds kilometrs kur nekas nebūs ko redzēt. Taču mums vajag kaut kur nopirkt ūdeni. Izkāpjam pieturā un sākam iet. Noejam veselus piecdesmit metrus un atduramies pret sienu. Ejam atpakaļ atrodam bāru, kur no rīta var dabūt ūdeni. Pie reizes pavērojam agros tūristus, kuri laivās sēž un gaida savu Grotta Azzura apmeklējuma kārtu. Es, iespējams, ar’ to apskatītu, bet neciešu burzmu un gaidīšanu. Manu piecgades kvotu izsmēla Antilopes kanjons.

IMG_5335 (2)

Beidzot atrodam pareizo taku un sākam iet, mūs nav mānījuši, takas sākums vairāk atgādina pamestas takas un brīvās dabas tualetes sajaukumu, te tiešām nav ko redzēt. Parasta taka diez ko aukstu nekotētos, tādēļ šis gājiens ir veltīts vēsturei, savulaik, kad briti un franči cīnījās par dominanci pasaulē, Kapri bija zināms svars šajā cīniņā. Te bija uzbūvēti pāris cietokšņi, kas kontrolēja kuģu ceļus. Tagad no tiem ir pāri palikušas tikai smukas drupas un plāksnītes, kas stāsta par varonīgo jūrnieku uzbrukumu, kas, pārģērbti par zvejniekiem, izsituši no pozīcijām britus. Te pat Napaleons tiek piesaukts. Ja neesi vēstures guru, bet bez botānikas nekā, tad vari lasīt augu aprakstus uz takmalas flīzītēm. Gadās arī pa zivij un sikspārnim.

IMG_5354 (2)

Taka ved pa klinti gar jūru, garāmbraucoši salas apskatītāji to vien dara, kā māj ar rokām, paskatos, vai gadījumā nav vaļā bikšu priekša un māju pretī. Ar laiku tas apnīk, rīta dzestrums pāriet, gaiss sāk iesilt un saule kļūst nogurdinoša. Taka nav gara, nieka seši kilometri un nav arī nogurdinoša. Lēnā garā divās stundās aizejam līdz bākai.

IMG_5358 (2)

Vislabākā daļa sākas no otrā līdz trešajam fortam, te apkārtne ir daudzveidīga, tiltiņi kāpnes uz augšu un leju. Jūras erozija ir pamatīgi pieslīpējusi krastu un, protams, ne odu, ne dunduru. Bail būtu iedomāties, kas notiktu uz tādas takas Latvijā, tur noteikti katrs trešais tūrists sajucis prātā no dunduriem mestos lejā ūdenī, bet te viss mierīgi. Pie trešā forta sanāk aplauziens taka izbeidzas un nākas doties atpakaļ, tas ir rāpties pārsimts metru pa asfaltētu celiņu pret kalnu. Tūriste, kuru satiekam nākot uz fortu, nopietni apgalvo, ka tur jābūt takai, pirms gadiem desmit ir bijusi, nudien nezinu, kur tā paslēpusies.

IMG_5373 (2)

Pie bākas pasēžama, atpūšamies un gaidām autobusu. Te viss čotka, zviedri izveidojuši rindu, jo nevar zināt, vai visiem pietiks vietas. Pietika, braucam atpakaļ uz Anakapri un kaļam plānus. Mums ir jābrauc uz Kapri (pilsētu) un tur jāatrod ko darīt līdz mūsu kuģīša atnākšanas laikam. Savācam somas atvadāmies no naktsmāju īpašnieka un dodamies atpakaļ pie autobusiem. Maija man ir nosolījusies, ka nevedīs mani uz Aksela Muntes māju, es tur esmu jau reiz bijis un pāris šī gada draugu bildēs redzēju, ka kastroļu izkārtojums virtuvē nemaz pa desmit gadiem nav mainījies.

IMG_5384

Kaprī pilsētiņā tūristi spēle konservus, knapi var izkāpt no autobusa. Aizsperamies līdz centrālajam laukumam, tur cilvēki kā siļķes mucā kaut ko skatās. Mani nedaudz piebesī, jo es jau te visu esmu redzējis, sākam klīst pa mazām ieliņām, tāpat, jo interesanti. Nez kāpēc esmu apvainojies uz Maiju un esmu īgns (man tā reizēm uznāk). Nospriežam, ka derētu paēst, atrodam kādu brīvāku restorānu, mums gadījās Hotelis La Palma ar skatu uz tūristiem, sēžam nost un sūtam kalmārus. Gaidīt sanāk ilgi, bet nekur nav jāsteidzas, fonā kāds vīrs dzied itāļu dziesmas. Pie blakus galda bagāta kundzīte noķērusi sev jaunu štuceru un koķetē ar to. Lejā ķīnieši cenšas neuzkrītoši pārvietoties mazās grupās pa simts.

Kad iekosts, garastāvoklis uzlabojies un nolemjam apmeklēt vienu no šīs salas dabiskajām arkām. Pa šo taku es jau reiz esmu gājis, tikai nesanāca laiks aiziet līdz galam. Nu mums laiks pietiek, tā kā esmu bijis īstā Dabīgo arku nacionālajā parkā, varu apstiprināt Kapri arka arī ir dabīga un izskatās visai neslikti. Lai gan ko es te muldu, uz šīs salas gandrīz no katra pakša var redzēt elpu aizraujošus dabas skatus.

Kad arka ievērtēta, klundurējam lejā uz ostu. Starp citu, pie funikulieru stacijas ir tīri labas tualetes. Lejupceļš paiet strīdos, vai mēs toreiz ar te gājām vai negājām, es teiktu, ka ne, bet droši nezinu. Lejupceļš ir visai neinteresants, ja neskaita divas kundzītes, kas fotografējas uz banānu fona un vienu jaunkundzi, kas pamanās izmežģīt potīti. Lejā notiekošo var saukt par pandemoniju, tāda drūzma vēl nav redzēta. Nolienam maliņā, atrodam brīvu vietu piesēžam un tā arī nosēžam vērojot, kā cilvēki mācās braukt ar motorlaivu. Kad pienāk laiks doties uz kuģi, ceļamies augšā un ejam.

IMG_5401 (2)

Pārējie pasažieri kaut kā ir uzzinājuši, ka visiem vietas nepietiks, kuģim ir sūce un pēdējo iekāpušo ķermeņa daļas tiks izmantotas, lai aizdrīvētu caurumus. Kad sākas iekāpšana, tantuki tiek nogrūsti no kātiem un sparīgākie steidz ieņemt labākās vietas. Maija, neskatoties uz maniem protestiem, uzvelk mūs augšklājā, kur man nāksies visu ceļu sēdēt un baudīt jūras sauli un vēju. Pārbrauciens uz Neapoli ir garāks nekā biju gaidījis, nekas interesants nenotiek. Blakus sēdošie amerikāņi maina fotoaparātiem objektīvus un fotografē visu, kas kustas. Ja pretī brauc līdzīgs kuģis, mēģinu izštukot, cik jaudīgam ir jābūt tā dzinējam, lai jūras viļņos ievilktu tādu sliedi, kas izmaina viļņu struktūru kilometru garā posmā. Iebraucot Neapoles ostā kādiem gaišiem prātiem ir ienākusi doma, ka pavadošajām kaijām vajag pamest maizi. Pasauli postā reiz novedīs nevis ļauna ģēnija izstrādāts plāns, bet gan vidusmēra cilvēka muļķība. Kaijas sarodas simtiem, un ir tikai brīnums, ka neviens netika apdirsts. Varbūt arī tika, bet laimīgie klusēja.

Tikuši nost no kuģa dodamies uz viesnīcu, kas atrodas pie pašas Neapoles dzelzceļa stacijas. Neviens nemaz nemēģina mūs apzagt un rodas neliels aizvainojums. Mums neuzbāžas pat melnīši, kas tirgo savaigākās Dolce Gabanas somas. Tikuši līdz stacijas laukumam, atrodam necilas, toties lielas koka durvis, piezvanām un esam iekšā. Viesnīca atrodas daudzdzīvokļu namā, kuram ir visnotaļ interesants iekšējais iekārtojums. Mums ierāda istabu izsniedz atslēgas un varam atpūsties. Nomazgājos un dodos meklē ko ēdamu.

Ēdiena meklējumos apmeklējām grāmatbodi, staciju, apģērbu veikalus un tikai pašās beigās iešāvām maķītī. Redzējām vietējos spekulantus, kas pārdeva totālus mēslus, bet gan jau ka noiets ir. Tikuši atpakaļ hotelī pavakariņojam un liekamies gulēt. Rīt agrais vilciens uz Romu.

Comments

Leave a Reply to Ierakstu izlase #54 – StacijaCancel reply

name*

email* (not published)

website