Navigate / search

Central Station by Lavie Tidhar

Šo grāmatu es aizpērn dabūju dāvanā no Andra vārda dienā. Teikšu godīgi, izlasījis aizmugures vāka anotāciju, nolēmu atlikt uz vēlāku laiku. Iespējams, ka vēlākais laiks nekad nebūtu pienācis, ja vien es nebūtu izlasījis kādā žurnālā recenziju. Tikai tad es sapratu, ka plauktā marinēju bezmaz vai šedevru.

Telavivu ir kļuvusi par piepilsētu kosmosa stacijai. Stacija, kas savieno cilvēkus ar planētām dominē un ietekmē apkārtni. Taču cilvēki turpina savu dzīvi, lielākoties tās ir atsevišķas diasporas, kurām nav nekādas daļas par kosmosu, viņiem ir sava pasaule, un ar to pietiek.

Grāmata sastāv no vairākiem stāstiem, kas katrs veltīts savam tēlam, lielākoties stāstījumi ir saistīti, taču nevar teikt, ka te tiktu ievērota kaut kāda globālā stāsta struktūra un mērķis. Katrs nākamais balstās uz iepriekšējiem, bet tai pat laikā ir paši par sevi. Pasaule ir tā teikt tipiskā gandrīz distopiskā nākotne. Cilvēce vairs nedzīvo tikai reālajā pasaulē vien, daļa no reālās pasaules ir arī virtuāla. Lieki piebilst, ka virtuālā pasaule ir tā, kur pelna naudu. Pasaule ir pārbāzta ar šo pasauļu kompozītiem, taču neviens tam nepievērš uzmanību, jo visiem taču ir implanti, kas ļauj pieslēgties virtuālajai realitātei no jebkuras Saules sistēmas vietas.

Tā nu lasītājs var palasīt par dakteri Borisu Čongu, kas atgriezies no tālajām planētām, uz kakla nesdams Marsa simbiotu, viņš mēģina aizbēgt no ģimenes lāsta. Viņa vectēvs reiz aizgājis pie Orākula ar vēlmi, lai viņu vienmēr atcerētos. Nu visi viņa pēcnācēji sinhronizē atmiņas reālajā laikā. Borisa tēvs savu un svešu atmiņu pārmākts mēģina atrast tajā visā savu dzīvi. Karmela reiz vēlējās apmeklēt Zemi, taču ceļā uz to viņa ir kļuvusi par datu vampīru, kādā no kariem šādi vampīri bija ierocis, praktiski viņi skaitās iznīcināti, taču daļa laiku pa laikam parādās. Karmelai nepaveicās un viņu inficēja. Daudz lielāks jautājums ir, kā viņa izkļuva cauri karantīnai.

Un tad vēl Citi, mākslīgais pašreplicējošais intelekts, ko reiz mākslīgā intelekta tiesību aizstāvji atbrīvoja no slēgtajiem serveriem un kura personības tagad pēc būtības valda pasaulē. Daža iesaistās cieši, citi Citi lido uz tālām zvaigznēm, daļa ir fona troksnis Sarunās. Cilvēki reizēm viņus jauc ar dieviem un ir piemirsuši, ka Citi tomēr pamatā ir tikai algoritmi.

Pāris personāži vispār robežojas ar maģiju un misticismu. Vecais atkritumu savācējs Ibrahims Pamesto lietu Kungs ir tik sena pilsētas sastāvdaļa, ka atrodams, katra iedzīvotāju bērnības atmiņās. Viņa adoptētais dēls Ismaēls, kuru ne vienmēr visi var redzēt sevī atkārto Mozus atrašanas stāstu. Eliezers mākslinieks, kurš iespējams nemaz nav cilvēks, viņam nav nekas pretī laiku pa laikam uzradīt kādu dievu un tie vienmēr ir svētki, kas ieskandina pārmaiņas.

Savdabīgs notikumu un cilvēku kaleidoskops, pasaulē, kur reālais un virtuālais ir nešķirami. Ja patīk interesantas idejas un nemeklē katrā darbā aizraujošu pakaļdzīšanos, tad iesaku izlasīt, ja ne labāk, tad citādāk! 9 no 10 ballēm.

Grey Sister (Book of the Ancestor #2) by Mark Lawrence

Pirms pusotra gada izlasīju šīs sērijas pirmo grāmatu, un lai gan to izlasīju ar entuziasmu, ar šo grāmatu nemaz nesteidzos. Nomarinēju plauktā pusgadu un tikai tad saņēmos lasīšanai. Gribējās tomēr uzzināt, kā tur viss uz Abeth planētas turpinās.

Neķēpāšos ar īsu satura izklāstu, bet ķeršos vērsim pie ragiem. Šī grāmata radīja iespaidu, ka es visu to esmu jau lasījis un ne tā globāli, bet autora iepriekšējos darbos. Dabā to sauc par autora pašatkārtošanos, viņam šī nebūt nav pirmā grāmata par grūtdieņa izsišanos lielajā pasaulē. Šoreiz pasaule varbūt nav liela, bet sižets īpaši neatšķiras no šīs pašas sērijas pirmās grāmatas. Septiņpadsmitajā gadsimtā, iespējams, tas būtu drosmīgs eksperiments, bet mūsdienās šāda sērijas sižeta dzīšana pa apli ir diezgan riskants pasākums. Nudien ceru, ka trešajā grāmatā autors mums parādīs, kādēļ tas tā darīts.

Lasot nevarēju nepamanīt, ka autors vietām pārrauj stāstījumu, lai pēkšņi pasteidzinātu notikumu gaitu. Tas notiek tā – rit dialogs, settings un visas lietas, un pēkšņi kā ar nazi nogriež; viss izmainās, atklājas “lielais plāns” aiz “plāna”. Vispār jau man sižeta apmešana patīk, bet ne tādā veidā, kur tiek upurēts stāstījuma plūdenums. Šī gan ir tīri man problēma. Tas gan notiek labi ja pāris reizes, bet jušana tāda, it kā nebūtu pamanījis zīmi ceļa seguma maiņa.

Sižetiski šeit nekas daudz nenotiek. Protams, ja patīk spilgti kauju apraksti, shēmošana un spriedze, tad no grāmatas ne aci nevarēs atraut, izlasīsies vienā rāvienā. Te ne labie, ne ļaunie tēli īpaši neķēpājas ar saviem pretiniekiem, tas nav viņu dabā. Problēmas risina pēc vecām labām metodēm – ir cilvēks ir problēma, nav cilvēka nav problēmas. Ja reducē līdz minimumam, sižets ir sekojošs – kautiņš sieviešu kopmītnēs, neliels kautiņš ciemata drupās, megakautiņš superslepkavu bāzē, megakautiņš pils zālē.

Bet nu par labajām lietām – pasaule joprojām ir interesanta, notikumu ģeogrāfija izvēršas garumā (plašumā nevar, jo apdzīvojama ir tikai šaura josla ap ekvatoru). Parādās jauni tēli, daži ir pilnīgi neizprotami un sevī ietver solījumu, ka gaidāma vēl daudzu noslēpumu atklāšana. Piemēram par maģijas avotiem, Zudušajiem un mākslīgo mēnesi. Tādēļ vien es būšu gatavs izlasīt nākamo grāmatu. Ceru, ka autors neaprobežosies ar lore solījumiem vien, bet kaut ko arī pastāstīs smalkāk.

Arī ar pašu Nonu Greju viss nav tik vienkārši, kā sākumā šķita, viņai piemīt tendence iegūt arvien nopietnākus ienaidniekus. Pagaidām viņai izdodas skriet tiem pa priekšu, bet lasītājs jau no pirmās grāmatas zina, ka viņu beigās noķers. Autors tomēr ir maitas gabals, un lasītājam pa mazām dozām ir iebarojis lielās beigu supermegaturbokaujas aprakstu. Tie parasti ir katras grāmatas beigās un atliek vien minēt, kā viņi visi un kādēļ tur nonāks.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, nav krūmos metama un ja patīk autora daiļrade, tad droši var lasīt. Var lasīt arī, ja nekā cita nav pa rokai.

Bruņutehnika Baltijā (1915-1941) by Modris Esserts

Vispār jau mani hobiji nav tikai grāmatu lasīšana vien. Laiku pa laikam man parādās citas lietas bez grāmatām. Man ir bijis dzīvē periods, kad man patika līmēt un krāsot tanku modelīšus. Un ja līmē, tad jau jāzina ar ko nodarbojies un tagad man pažobelē stāv puskubikmetrs ar tanku literatūru. Informācija par dažādu tanku piekares un sajūgu īpatnībām nekad nevar būt par daudz, tādēļ es ne mirkli nešaubījos un tiku pie šīs grāmatas.

Latvijas armija izmantoja bruņumašīnas jau Neatkarības kara laikā 1919. un 1920. gadā, bet vēlāk pēckara laikā notika sistemātiski bruņutehnikas iepirkumi ārzemēs, vienlaikus meklējot Latvijas ģeogrāfiskajiem apstākļiem un militārajai koncepcijai atbilstošākos bruņutehnikas modeļus. Grāmatas autors neaprobežojas tikai ar Latvijas Republikas bruņutehnikas apskatu un analīzi, bet aplūko arī situāciju šajā jomā pirms Latvijas valsts izveides – Pirmā pasaules kara (Krievijas-Vācijas) frontē Baltijā, kā arī ieskicē Latvijas bruņutehnikas likteni pēc Latvijas okupācijas 1940. un 1941. gadā.

Šis ir no tiem retajiem gadījumiem, kad grāmatas anotācija nemelo. Tas viss tiešām šajā grāmatā ir aprakstīts – no laikiem, kad karavīri bruņu mašīnas jauca ar kara laika virtuvēm, līdz Ulmaņlaikiem, kad kārtējo reizi iepirkums ievilkās tik ilgi, ka bruņutehniku kara rezultātā tā arī nepiegādāja. Beigu beigās viss pirmskara (Otrā pasaules kara) bruņutehnikas uzskaitījums aizņem vien šo salīdzinoši nelielo grāmatu. Lai nebūtu jāgaužas, ka Latvijas bruņotie spēki savulaik neko daudz ar bruņutehniku neaizrāvās. Manuprāt, tirgū nebija jau tai laikā arī nekas ņemams, vācieši savus aparātus Panzer III netirgoja, Carden-Loyd licences ražojumi ar’ nebija nekas dižs, vidējo tanku laikmets vēl īsti nebija sācies, bet vieglo tanku laiks pa lielam jau bija pagājis.

Par grāmatu varu teikt tikai to labāko, autors drēbi pazīsts, un šī grāmata katram vēstures entuziastam kalpos kā bagātīgas informācijas avots. Te var līdz niansēm uzzināt katras Latvijas bruņumašīnas biogrāfiju, krāsojumu attiecīgajā periodā (šī lieta modelētājiem ir dikti svarīga un pēc krāsas jebkurš uzreiz sapratīs, kuru laika periodu modelis reprezentē), tehniskos parametrus, un reizēm pat šofera vārdu, kas to iebraucis grāvī. Tas pats sakāms par tankiem, es ar biju no tiem, kas domāja, ka latviešu armijā tanki praktiski nebija sastopami. Pluss autoram arī par Rīgas tanka mīta apgāšanu un patiesās situācija izvērstu izklāstu. Netiek aizmirsti arī galvenie bruņutehnikas vēstures momenti mūsu kaimiņvalstīs, kas visu ieliek kontekstā, parādot, ka nebūt nebijām nekādi atpakaļrāpuļi.

Īsumā, ja patīk militārā vēsture, un Baltijas valstu bruņu tehnika līdz Otrā pasaules kara sākumam ir baltais plankums, tad droši lasiet! 10 no 10 ballēm, domājams, ka patlaban šis ir pilnīgākais šīs tēmas apkopojums, kas pieejams plašam lasītāju lokam.

Norwegian Wood: Chopping, Stacking, and Drying Wood the Scandinavian Way by Lars Mytting

Kādu dienu ar savu kolēģi runāju par grāmatām, lēnā garā nonācām pie šīs. Ideja palasīt par kokiem no norvēģu skatījuma mani ieinteresēja. Kolēģis atnesa grāmatu, pabeidzu lasīt to, ko jau biju iesācis, un devos iekšā mežā.

Šis ir parasts stāsts par malku, kas iekarojis pasauli, vismaz tā uz vāciņa raksta reklāmas speciālisti. Grāmatas autors apceļojis Norvēģiju, lai apciemotu tos, kas cērt, skalda un kurina. Katrā novadā ir savas tradīcijas. Kā jau katram darbam, tas nav tikai fizisks spēka pielietojums, tam ir vesela filosofija, kas tiek nodota no paaudzes paaudzēm.

Gandrīz katrs no mums bērnībā ir pāris ziemas gājis mežā un piedalījies malkas sagādāšanā. Es gan nekad augstāk par žagaru dedzinātāju un čokera aplicēju neesmu uzkalpojies. Mājiniekiem pietika prāta man nedot rokās motorzāģi. Lasot šo grāmatu biju šokēts, cik daudz es patiesībā zinu par malkas sagatavošanu. Protams, tā var likties lielība, taču lielākoties viss, kas notiek Norvēģijā, notiek arī Latvijā. Kokus lielākoties cērtam ziemā, līdz pavasarim saskalda un tad liekam žāvēties. Viss pārējais ir tikai detaļas.

Šo grāmatu nevarētu saukt par mežcirtēju rokasgrāmatu, šī sadaļa aizņem aptuvenu trešdaļu. Autors mīl ieslīgt poētiskās un kulturālās detaļās. Stāsta par piejūras malkas žāvēšanas īpašībām, par labākiem malkas krāvumiem, par liesmām aiz plīts durtiņām un Ziemassvētku meža talkām. Un tad pēkšņi divdesmit dažādu cirvju apraksti vai pārdesmit malkas skaldīšanas metodes, vai motorzāģu salīdzinošā analīze, tā gan vairāk no vēsturiskā aspekta.

Jāpiezīmē, ka sadaļa par modernajām malkas plītīm bija interesanta, bet ne tik interesanta kā izklāsts, kādēļ reizēm malku nevar izžāvēt –turi vai gadiem un nekas nemainās, plītī čūkst. Izrādās, ka tādas pagales no sākuma nav ātri izžuvušas un tajās paspējusi ieviesties sēne, kas uztur pagalē savu mikroklimatu. Pie tam sausai pagalei var izpūst cauri (nezinu, būs kādreiz jāpamēģina). Malkas pirkšana ar ir vesela zinātne – vismaz Norvēģijā. Autors iesaka no pārdevēja paņemt paraugu un, ja neuzticies mitruma mērītājiem, izkaltēt pāris pagales plītī, lai noskaidrotu patieso malkas mitrumu (bija gan piebilde, ka tas jādara sievas prombūtnes laikā).

Vislielāko interesi man izraisīja autora ieteikums uz malkas skaldīšanas kluča uzlikt vecu auto riepu, tas ļaus katru reizi neliekties pēc malkas pagales, bet vēsā mierā turpināt skaldīšanu.

Vienīgās muļķības, kas mani pārsteidz,a bija autora uzskats, ka no malkas nākošais siltums ir fizikāli atšķirīgs no elektriskā radiatora. Nezinu, cik tas bija domāts nopietni, cik alegoriski, bet radās priekšstats, ka autors īsti neizprot termodinamiku.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, gluži praktiskas lietas mijas ar apcerēm un galīgām muļķībām, taču, ja iesāk lasīt, nolikt malā ir grūti. Ja interesē malkas sagāde ne tikai 100 padomu veidā, bet ar nelielām atkāpēm, iesaku izlasīt.

Otrais Fonds (Foundation (Publication Order) #3) by Isaac Asimov

Būtu diezgan neticami, ja es, izlasījis triloģijas pirmās divas grāmatas, nepieķertos trešajai. No lasīšanas mani neatturēja pat fakts, ka šo sēriju jau esmu reiz lasījis. Atmiņā bija atlicis vien tas, ka triloģija bija varen iespaidīga gan savā vērienā, gan idejā. Pie grāmatas tiku aizvakar un, skat, nedēļa vēl nav beigusies, un tā jau izlasīta!

Galaktikas vēsture ir nonākusi kārtējā bifurkācijas punktā, Hari Seldona plāns kārtējo reizi tiek pakļauts pārbaudei. Ja viss tiktu atstāts pašplūsmā. nekas nerealizētos, bet ir cilvēki, kuri nudien nav gatavi cilvēci iemest 30’000 gadu ilgā tumsas laikmetā, tādēļ tika dibināts Fonds, kas nestu gaismas dzirksti nākotnē. Taču pastāv leģenda par Otro Fondu, fondu, kas orientēts nevis uz fundamentālo zināšanu saglabāšanu, bet manipulēšanu ar cilvēku psiholoģiju. Nu ir pienācis brīdis, kad jāizšķiras. Fonda liktenis nonāk četrpadsmit gadus vecās Arkādijas Darellas rokās, un viņai nākas glabāt biedējošu noslēpumu. Kamēr zinātnieki gatavojas pēdējai cīņai ar Mūli, Pirmā Fonda izdzīvojušie censoņi sāk savus izmisīgos meklējumus. Arī viņi vēlas iznīcināt otro Fondu… pirms tas ir iznīcinājis viņus.

Triloģijas pēdējā grāmata autoram ir izdevusies, tas ir kā spainis ar trīs dibeniem, kad šķiet, ka viss beidzot ir skaidrs izrādās, ka nekas nav skaidrs. Nav skaidrs, kurš ir vadītājs un kurš vadāmais. Otrais fonds ir tik netverams, ka arī lasītājam viss tiek atklāts pašās beigās kā milzīga Galaktiska sazvērestība, kuras pirmsākumi tika ielikti jau gadu simteni pirms grāmatas notikumiem. Šī nav grāmata, kuru var lasīt atsevišķi, autors gan ir ap desmit lapaspusēm veltījis iepriekšējo grāmatu notikumu apstāstiem, bet ar to būs par maz.

Ja runājam par tēliem, tad izņemto Hari Seldona plāniem tie ir visnotaļ neizteiksmīgi un pārlieku viens no otra neatšķiras. Viņos ir ieskicētas tikai pamata rakstura iezīmes, bet mēs jau zinām, ka Azomovam vienmēr galvenais ir bijis Plāns. Plānā cilvēki ir homogēna grupa, kura, izņemot retus gadījumus, labi padodas statistiskai prognozei. Tādēļ lielākoties varoņi atšķiras tikai ar vārdiem un ieņemamajiem amatiem. Bet neticēsit – stāstam tas nudien nenāk par sliktu. Lasītājam būtu grūti noticēt tik plaša mēroga manipulācijām ar cilvēkiem, ja viņi tiem būtu ļoti pieķērušies. Plānā visi ir statisti, figūras, kuras var upurēt gaišās determiniskās nākotnes vārdā.

Ja nu kas kaitināja, tad galveno varoņu beigu dialogi, kur viss tika pasniegts uz karotes un autors bija nolēmis neļaut lasītājam noklīst no kanoniskās patiesās ainas. Jāatceras, ka laikos, kad grāmata tika sarakstīta, tas bija normālas grāmatas nobeigums un nebija mode visu atstāt uz jautājuma zīmes.

10 no 10 ballēm, iesaku izlasīt visu triloģiju, klasiskā zinātniskā fantastika, kas nekad nenovecos un vienmēr atradīs savus lasītājus. Grūti ir atrast kaut ko labāku par Azimova darbiem, kas sarakstīti laikā, kad cilvēki skatījās nākotnē caur zinātniskā progresa prizmu.