Navigate / search

Отягощенные злом, или Сорок лет спустя by Аркадий Стругацкий, Борис Стругацкий

Šo grāmatu man grāmatblogeru Ziemassvētkos iedāvināja Fledis, patiesībā dāvinājums skanēja šādi: “ Runājot par sērijām- vai Tev ir pazīstama sērija Novaja fantastika? Pieļauju, ka tagad ir vairākas ar šādu nosaukumu, bet es domāju to maziņo 80. beigas, 90. sākums. Maziņa visās nozīmēs. Pirmkārt, to inspirēja brāļi Strugacki, un tā kā duets drīz izbeidzās, tad paguva iznākt tikai 4 grāmatas. Toreiz tā tika pozicionēta kā 4. viļņa fantastika. (Diez, kāds vilnis ir tagad- 9.?) Otrkārt, grāmatām ir mazais formāts un tās nav biezas, var noturēt vienā rokā. Ar Taviem tempiem Tu, domājams, varētu lasīt ar katru aci savu…”

Tad nu, lūk, uz gada beigām es pieķēros šai grāmatu sērijai. No deviņdesmitajiem daudz kas ir mainījies, autori ir pamanījušies savus īsdarbus darbus pārrakstīt, nu tie ir daudzlappušu grāmatas. Pasteidzoties notikumiem priekšā, manta ir kļuvusi labāka. Šī ir sērijas pirmā grāmata, kas sastāv no trīs stāstījumiem. Pirmais ir par Demiurgu un kādu Agasferu Lukiču. Kāds Sergejs Manohins – astrofiziķis pēc profesijas, ir noslēdzis kontraktu ar Lukiču. VIņa teorija izrādīsies pareiza, bet viņš ar sirdi un dvēseli kalpos Demiurgam. Demiurgs savukārt klaiņo pa pasauli un meklē cilvēku ar lielo burtu. Lai ar projekts turpinās gadsimtiem, nekas vēl nav izdevies, visi pie viņa nākošie nespēj atbrīvot pasauli no ļaunuma. Nu te ir tāds smalks vēstījums par to, ka pasaule bez ļaunuma nav iespējama un pat Dievs, ja tāds būtu, iejaucoties varētu visu sačakarēt vēl vairāk. Agasfers Lukičs kļūdaini tiek uzskatīts par mūžīgo žīdu, bet tā nav taisnība. Kas viņš ir patiesībā, ieteiktu izlasīt pašiem!

Otrs stāsts ir Igora Mitarina dienasgrāmatas fragmenti. Igors ir topošais pedagogs 2030-tajos gados, PSRS ir demokratizējusies un sabiedrība meklē jaunus attīstības ceļus. Viņš mācās pie paša slavenā G. A. Nosova. Šeit centrālais temats ir subkultūras, par to, kas ir pieņemams, kas nav, par relatīvismu, par t,o vai var ļaut atsevišķām sabiedrības daļām degradēties, un kas no tā visa var sanākt. Vai šāda degradācija ir jaunas paradigmas veidošanās, kura nākotnē būs acīmredzama, vai vienkārša atmešana ar roku. Sabiedrība trīsdesmitajos nav vēl tikusi diez ko tālu, taču tas nav galvenais Nosovs ir tas potenciālais Cilvēks.

Trešais stāsts ir par Jāni, vienu nu kristus mācekļiem. Neteiksim, ka Evanģēlija traktējums atbilstu jebkādiem kanoniem. Jānim vienkārši nav paveicies, viņš jaunībā bijis bandīts, tad piesities Jēzum un pēc Lieldienām atsācis savu lielceļa laupītāja darbību. Taču tā sagadījās, ka viņš novāca ne to cilvēku un kļuva nemirstīgs.

Man jau ir vājība pret Strugacku darbiem, viņi raksta koncentrēti un dod daudz vielas pārdomām. Vēsture tiek savīta ar izdomājumu kā Jāņa stāstā, tur apakšā ir vesels traktāts par to, kā tiek pārrakstīta vēsture un atliek vien pateikt “Tas viss bija, bet ne tā”. Es nemaz nerunāšu par daudzajām atsaucēm uz vēsturi un literatūru, to var izpīpēt tikai kāds nopietns krievu literatūras pārzinātājs. Iespējams, ka tas kas man vienkārši šķita citāts, paver citu vēstījuma interpretāciju. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, savdabīga, filosofiska un aizraujoša grāmata.

Saules kodols by Johanna Sinisalo

Šo grāmatu man grāmatblogeru Ziemassvētkos iedāvināja Sibilla. Es, protams, viņu iepirku jau pērnajā decembrī, bet uz izlasīšanu gan mani pamudināja gada beigu tuvošanās. Būtu diezgan traki neizlasīt uzdāvinātu grāmatu līdz laikam, kad, iespējams, tikšu pie jaunas grāmatas. Sameklēju plauktā un sāku lasīt.

Romāna “Saules kodols” darbība norisinās biedējoši pārvērstā Somijā, kuras pilsoņi – jo sevišķi sievietes – tiek selekcionēti un stingri kontrolēti. Aizliegtas ir pilnīgi visas baudvielas un pat čili, kam piemīt ne tikai narkotiskas, bet arī daudz bīstamākas īpašības. Romāna izteiksmīgo oriģinalitāti pastiprina hibrīdžanrā apvienotā somu melanholijas izpausme, ziemeļzemju leģendas un mitoloģija. Autore aicina lasītājus nebaidīties no romānā sastopamās fikcijas, ironijas un satīras, šie līdzekļi kalpo par lielisku paņēmienu, lai asprātīgi un pārspīlējot norādītu uz mūsu sabiedrības problēmām: dzimumu nelīdztiesības, varas struktūru un cilvēku mijiedarbi, cilvēku un dabas attiecības.

Anotācija, lai ar’ labi uzrakstīta, iekļauj sevī tirgus segmentēšanas slengu, sak, nemaz nav īsta distopija, bet vairāk sociālais komentārs. Acīmredzot arī Somijā neviens negrib, lai viņa grāmatu pieskaitītu kādam no zinātniskās fantastikas vai fantāzijas apakšžanram. Bet nav jau tā, ka es izlasīju anotāciju vien.

Šī grāmata sarakstīta kā tāda puzlīte. Ir pāris skatapunkti, kuri mums vēsta par “moderno” Somiju, kurai ir izdevies atšķirties no visas pasaules, izvēloties eigēnikas augstākos ideālus, cenšoties izaudzēt paklausīgus pilsoņus un beidzot piejaucēt sievietes. Sadalot tās Bērnu dzemdēšanai derīgajās un nederīgajās. Beidzot sistēma ir sākusi dot augļus. Galvenās varones Vannas (agrāk Veras) stāsts ir par viņas mēģinājumiem pielāgoties un reizē aizbēgt no sistēmas. Viņa ir ieklasificēta elojās (sievietes, kuras piemērotas ģimenes veidošanā), bet tas pateicoties vecmāmiņas pūlēm un pašas atjautībai. Dvēselē viņa ir morloka (ģimenei nederīga sieviete). Valstī, kurā viss prātu izmainošs ir zem sausā likuma, atliek vien tādas eksotiskas vielas kā kapsicīns. Tad vēl ir viņas “vīra” skatījumus, viņš ir disidents, kurš vāc naudu, lai aizbēgtu no valsts. To visu atšķaida izvilkumi no eloju mācību grāmatām, kurās valsts oficiālā propaganda vēstī par Somijas izvēles tālredzīgumu un īpašumu.

Kas man grāmatā patika, tas ir valsts atsvešinātība no sabiedrības. Somijā ir absolūta kontrole pār cilvēku dzīvēm un likteņiem, taču tai pat laikā tā ir tik bezpersoniska, ka tieša iejaukšanās nemaz nav nepieciešama. Pilsoņi paši ir tik labi sevis kontrolētāji, ka valstij nākas iejaukties tikai atsevišķos gadījumos. Taisnība jau ir galvenais ir noturēties sākumā, un tad jau lieta aizies pati no sevis. Lieki piebilst, ka šajā Somijā vadošā loma ir vīriešiem, sievietēm labākajā gadījumā ir intereses objekta loma. Tās, kurām būtu pašām savas domas par kaut ko ārpus ģimenes lietām, jau sen ir izskaustas.

Visvairāk piebesīja tā kapsicīna mitoloģizēšana. Tas izskatījās pēc ne pārāk veiksmīga autores mēģinājuma pēdējā brīdī kaut cik jēdzīgi salikt visus punktus uz i. Iespējams ka kādam tieši šis šamanisma, prāta atbrīvošanās no ķermeņa aspekta patika, bet man beigas likās tieši tikpat ārpusromāniskas kā Vannas šamaniskie ceļojumi.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, “Kalpone stāstu” šī grāmata nepārsit nedz stāsta struktūras, nedz tēmas aptveršanas ziņā. Bet lasīt var un vajag.

Too Like the Lightning (Terra Ignota #1) by Ada Palmer

Šo grāmatu blogeru Ziemassvētkos saņēmu no MsMarii, viņa gan atzina, ka pati vēl nav izlasījusi, un skatoties goodreads, var redzēt, ka izlasīta nav arī uz šodienu. Es viņu saprotu. Kaut kad 2018. gada maijā es ar’ sāku lasīt tiku līdz simtajām lapaspusēm un man kaut kā parādījās labāks lasāmais. Tagad saņēmos un atsāku lasīt.

Maikrofts Kanners ir notiesātais. Kā jau tas 25. gadsimtā pieņemts, viņam ir jāklīst apkārt pa pasauli un jāpalīdz katram, kuru viņš sastop. Karlails Fosters ir sensejers – garīgais konsultants pasaulē, kurā publiska reliģijas praktizēšana ir ārpus likuma. Šajā pasaulē Maikrofts un Karlails ir atklājuši cilvēku, kurš var izjaukt visu šo sistēmu. Bridžers, kurš ir tikai mazs puika, spēj materializēt savas vēlmes, nedzīvu priekšmetu atdzīvināšana viņam ir tikai nieks.

Cik var noprast, grāmata ir labi uzņemta kritiķu saimē. To es saprotu, jo pasaule ir diezgan savdabīga, te visi ir pret vairākumu, vēl vairāk – vairākums ir aizliegts. Bet ir izņēmumi, kurus lasītājs nemaz no sākuma nemaz nevar saprast. Arī ievešana pasaulē ir diezgan laba. Lasītājam no sākamu viss šķiet bezmaz vai utopija, kur viss ir kā jau nākotnē, cilvēki nenododas ķildām un kariem, var darīt ko vien vēlas. Taču stāstam attīstoties ir skaidrs, ka tā nemaz nav, pasaule balansē uz naža asmens, un viss redzamais ir tikai apmāns. Cilvēce ir ieslīgusi letarģijā, tajā pa lielam valda korporācijas, kuras veiksmīgi izmanto vairākumu trūkumu un atbalstās uz mazākumu. Kā jau tagad moderni pieņemts, cilvēka dzimumam nākotnē nav nozīmes. Pareizāk sakot, tas skaitās ja ne nelikumīgi, tad nepiedienīgi izrādīt sevi kā kādam dzimumam piederošu.

Liekas visai interesanti, vai ne? Bet tā nav! Grāmata ir garlaicīga pēc velna. Sižets sākas ar Maikrofta gaitām, autors mums informāciju pasniedz pa pilienam, pie tam rakstīšanas maniere, kurā viss tiek stāstīts it kā mūsdienu cilvēkam, bet patiesībā mērķauditorija ir astoņpadsmitais gadsimts, jo kam negadās nokļūdīties? Var jau uztvert to kā metaironiju, jo mums jau ar nav diez ko lielas skaidrības, kas bija aktuāls pirms 500 gadiem un kas pirms 700 gadiem. Īsumā grāmatas pirmajā daļā rodas iespaids, ka Maikrofts pirms soda ir bijis kaut kas ļoti nozīmīgs. Ap divsimto lapaspusi es jau biju gatavs samierināties, ka grāmata vai nu nav lasāma un es, iespējams, esmu palaidis gar ausīm veselu stāstījuma dimensiju, kam negadās? Lai gan par Apgaismības laikmetu zinu diezgan daudz, varbūt es to uztveru savādāk?

Par laimi autore pierādīja, ka tā vis nav, viņa ar’ attapās, ka nupat, nupat lasītājs aizvērs grāmatu, lai nekad vairs neatvērtu un izmanto veco labo paņēmienu – seksu. No sākuma gan atklāj Maikrofta noziegumus, tad vesela nodaļa lauzītā latīņu valodā un tad Marķīza de Sada baznīca, vieta kur pat 25. gadsimta cilvēks var izklaidēties uz velna paraušanu. Milzu konspirācija un vecais labais triks ar stāsta apsviešanu uz otru pusi.

Tēli bija labi uzrakstīti un nevienu brīdi nebija problēmas izšķirt, kurš ir kurš. To gan es autorei nevaru atņemt – talants viņai ir, vienkārši viņas rakstīšanas stils nesapas ar manu viedokli, kā vajadzētu pasniegt stāstījumu, lai mani ieinteresētu. Šai sērijā jau iznākušas trīs grāmatas, bet es šaubos vai mani izlasītais un mokošais pirmās grāmatas lasīšanas process spēs motivēt lasīt nākamās. Šī laikam ir domāta īstiem gurmāniem. 6 no 10 ballēm.

Восемнадцать с плюсом by Артем Каменистый

Skat, pagāja vien četri mēneši un es atkal tiku pie jaunas smadzeņu košļeņu devas. Var teikt, ka grāmata man patrāpījās tieši laikā, jo kā reiz nesen biju nolēmis kārtējo reizi iziet Diablo 3, un šī grāmata šādai nodarbei labi iet komplektā.

Galvenajam varonim joprojām ir mērķis tikt uz tāltālo klāsteri pie savas iemīļotās. Šis nav nekāds nieka uzdevums un prasa nopietnu sagatavošanos. Es pat teiktu, ka šī ir sērijas otrā grāmata par šo gatavošanos. Ar maziem līmeņiem melnajiem klāsteriem cauri netiks, tādēļ nākas iespringt uz levelapiem. Šajā jomā Čīterim nav līdzīgu, viņam veiksme ir uzkačāta līdz astronomiskiem līmeņiem un tādēļ pieredze pati krīt rokās.

Sižets te pēc būtības ir viens vienīgs kvests, kurš savā sarežģītībā nepārspēj mūsdienu industrijas standartu. Atnes to – nosit šito. Papildus spriedzei galvenais varonis ir ticis pie ietekmīgiem ienaidniekiem un tie viņu cenšas nomušīt. Neteikšu, ka īpaši veiksmīgi, jo Čītera pusē ir visa spēles sistēma. Autors arī īsti nespiež uz lasītāja smadzeņu čakarēšanau, viņš nodarbojas ar to, kas viņam padodas vislabāk – kauju un pasaules aprakstiem. Pasaules apguvē mēs esam atkarīgi no Čītera, sistēma jauniņajiem apgriež intelektu un viņš bieži vien nesaprot pat acīmredzamo. Var jau teikt, ka autors sev ir atstājis labu iespēju visu vēl izmainīt, sak, spēlētāja uztveres līmenis kļuva citāds un viss tagad ir tā.

Kauju aprakstos viss ir kārtībā – autors prot uzturēt spriedzi, neieslīgstot liekvārtīdā, tāpēc pēc izlasīšanas sajūtas tādas pašas it kā pats būtu to bosu nomočījis. Kaujas notiek pietiekami bieži, lai noturētu lasītāja uzmanību un gribētos vēl. Protams, teikt, ka šī grāmatu sērija reiz nonāks literārā fonda klasikā, būtu nepamatoti. Ne visām grāmatām ir uzdevums lasītājā izraisīt dziļas eksistenciālas pārdomas ar pavadošo filosofisko traktējumu. Te nav nekādi mājieni uz Sokrātu vai Aristoteli, šī grāmata ir veltīta lasītāja izklaidei, bez cerībām, ka pēc pārdesmit gadiem to kāds vēl atcerēsies.

Ja esi īstens lit RPG fans, tad droši var lasīt. Līmenis ir virs vidējā, un autors sevi jau ir pierādījis ar iepriekšējām grāmatām. Izrausi cauri vienā vakarā un vajadzēs vēl. Ja tev šis žanrs ir kaut kas jauns un RPG spēles neesi spēlējis, tad visticamāk es pat neieteiktu sākt lasīt, varbūtība, ka tik specifisks žanrs uzreiz aizķers, ir minimāla. Lieku 8 no 10 ballēm.

Strange Weather by Joe Hill

Šo grāmatu man pērnā gada (2017) blogeru Ziemasvētkos iedāvināja Andris. Viņš jau zina, ka es esmu liels Stīvena Kinga cienītājs, un Kinga dēla darbs nudien ir laba ideja. Diemžēl grāmatai bija jāgaida vesels gads līdz izlasīšanai. Varētu jau runāt par taupīšanu un citiem štruntiem, bet, godīgi sakot, šogad man lasīšana nudien nevedas.

Nebiju ieskatījies satura rādītājā un nemaz nenojautu, ka te ir četri stāsti  nevis viena novele. Kam negadās? Tādēļ sākot lasīt pirmo stāstu Snapshot domāju, ka uz šāda materiāla izstiept tēmu kā Kinga Tommyknockers diez vai izdosies. Stāsts ir žanra standarta risinājums, kurā bērnības atmiņas tiek sajauktas ar tagadni, un viss pēc būtības ir par atmiņu. Jā, ir Feniķietis ar savu kameru, kas nozog cilvēku atmiņas, bet patiesībā jau nav kamerā, bet pašā cilvēkā. Tāds interesants skats uz to, kas mēs esam, ko mēs atceramies un vai maz ir vajadzīgs pārdabisks radījums, lai no mūsu prātiem izgaistu būtiskas atmiņas. Par to, kā mūsdienās tas viss ir mainījies, par to, kā datori mums ļauj atcerēties un saglabāt praktiski visu. Izcils stāsts, kas liek aizdomāties. 10 no 10 ballēm.

Loaded – par amerikāņu apsēstību ar ieročiem. Es teiktu, ka tā ir vairāk tāda iekšēja tēma, ko man īsti līdz galam nekad nesaprast. Tēli ir sarakstīti labi, tādi, kas iespiežas atmiņā. Taču es neteiktu, ka stāsts man patiktu. Tehniski nav kur piesieties. 8 no 10 ballēm.

Aloft – par mākoņiem un mīlestību, par to, kā reizēm ir sajūtas, kuras vajag palaist prom. Daudz alegoriju un alūziju visnotaļ interesantā situācijā. Īsumā – galvenais varonis, lecot ar izpletni savas nesen mirušās draudzenes piemiņai, nonāk uz dīvaina mākoņa, kurš nelaiž viņu prom. Ir standarta bailes no augstuma un izdzīvošana, bet mākonis nav parasts, tas izpilda pilnīgi visas vēlmes. Ir tikai problēma tikt no viņa prom. Nu un pārējais ir atkarīgs no katra lasītāja iztēles. Galvenā doma ir par to, ka dzīvē ir lietas, no kurām labāk laisties prom un nedzīvot fantāzijās. Ir izcili pasniegta – 9 no 10 ballēm.

Rain – atspoguļo mūsdienu pasaules bailes, teroristi ir izstrādājuši ieroci, kas liek līt stikla lietum. Tipiska pēcapokalipses pasaule mums pavēsta par pirmo stikla lietu un pēdējo īsto lietu. Par pasauli, kas izmainās pāris dienu laikā, par to, kas patiesībā satur kopā sabiedrību. Nedaudz mājienu par terorisma finansētājiem, par bezatbildīgām korporācijām un humoram pastardienas kults, kurš nevēlas kārtējo reizi kļūdīties. Spilgti galvenie varoņi, labs settings un arī pastaiga pa pēclietus pasauli bija laba. 9 no 10 ballēm.

Ja gribas ko dikti līdzīgu Stīvenam Kingam, bet ne tik brutālu tad šī grāmata būs pašā laikā. Priecājos, ka neapstājos pēc otrā stāsta, jo pēdējie atbilda manai gaumei.

%d bloggers like this: