Navigate / search

Восемнадцать с плюсом by Артем Каменистый

Skat, pagāja vien četri mēneši un es atkal tiku pie jaunas smadzeņu košļeņu devas. Var teikt, ka grāmata man patrāpījās tieši laikā, jo kā reiz nesen biju nolēmis kārtējo reizi iziet Diablo 3, un šī grāmata šādai nodarbei labi iet komplektā.

Galvenajam varonim joprojām ir mērķis tikt uz tāltālo klāsteri pie savas iemīļotās. Šis nav nekāds nieka uzdevums un prasa nopietnu sagatavošanos. Es pat teiktu, ka šī ir sērijas otrā grāmata par šo gatavošanos. Ar maziem līmeņiem melnajiem klāsteriem cauri netiks, tādēļ nākas iespringt uz levelapiem. Šajā jomā Čīterim nav līdzīgu, viņam veiksme ir uzkačāta līdz astronomiskiem līmeņiem un tādēļ pieredze pati krīt rokās.

Sižets te pēc būtības ir viens vienīgs kvests, kurš savā sarežģītībā nepārspēj mūsdienu industrijas standartu. Atnes to – nosit šito. Papildus spriedzei galvenais varonis ir ticis pie ietekmīgiem ienaidniekiem un tie viņu cenšas nomušīt. Neteikšu, ka īpaši veiksmīgi, jo Čītera pusē ir visa spēles sistēma. Autors arī īsti nespiež uz lasītāja smadzeņu čakarēšanau, viņš nodarbojas ar to, kas viņam padodas vislabāk – kauju un pasaules aprakstiem. Pasaules apguvē mēs esam atkarīgi no Čītera, sistēma jauniņajiem apgriež intelektu un viņš bieži vien nesaprot pat acīmredzamo. Var jau teikt, ka autors sev ir atstājis labu iespēju visu vēl izmainīt, sak, spēlētāja uztveres līmenis kļuva citāds un viss tagad ir tā.

Kauju aprakstos viss ir kārtībā – autors prot uzturēt spriedzi, neieslīgstot liekvārtīdā, tāpēc pēc izlasīšanas sajūtas tādas pašas it kā pats būtu to bosu nomočījis. Kaujas notiek pietiekami bieži, lai noturētu lasītāja uzmanību un gribētos vēl. Protams, teikt, ka šī grāmatu sērija reiz nonāks literārā fonda klasikā, būtu nepamatoti. Ne visām grāmatām ir uzdevums lasītājā izraisīt dziļas eksistenciālas pārdomas ar pavadošo filosofisko traktējumu. Te nav nekādi mājieni uz Sokrātu vai Aristoteli, šī grāmata ir veltīta lasītāja izklaidei, bez cerībām, ka pēc pārdesmit gadiem to kāds vēl atcerēsies.

Ja esi īstens lit RPG fans, tad droši var lasīt. Līmenis ir virs vidējā, un autors sevi jau ir pierādījis ar iepriekšējām grāmatām. Izrausi cauri vienā vakarā un vajadzēs vēl. Ja tev šis žanrs ir kaut kas jauns un RPG spēles neesi spēlējis, tad visticamāk es pat neieteiktu sākt lasīt, varbūtība, ka tik specifisks žanrs uzreiz aizķers, ir minimāla. Lieku 8 no 10 ballēm.

Strange Weather by Joe Hill

Šo grāmatu man pērnā gada (2017) blogeru Ziemasvētkos iedāvināja Andris. Viņš jau zina, ka es esmu liels Stīvena Kinga cienītājs, un Kinga dēla darbs nudien ir laba ideja. Diemžēl grāmatai bija jāgaida vesels gads līdz izlasīšanai. Varētu jau runāt par taupīšanu un citiem štruntiem, bet, godīgi sakot, šogad man lasīšana nudien nevedas.

Nebiju ieskatījies satura rādītājā un nemaz nenojautu, ka te ir četri stāsti  nevis viena novele. Kam negadās? Tādēļ sākot lasīt pirmo stāstu Snapshot domāju, ka uz šāda materiāla izstiept tēmu kā Kinga Tommyknockers diez vai izdosies. Stāsts ir žanra standarta risinājums, kurā bērnības atmiņas tiek sajauktas ar tagadni, un viss pēc būtības ir par atmiņu. Jā, ir Feniķietis ar savu kameru, kas nozog cilvēku atmiņas, bet patiesībā jau nav kamerā, bet pašā cilvēkā. Tāds interesants skats uz to, kas mēs esam, ko mēs atceramies un vai maz ir vajadzīgs pārdabisks radījums, lai no mūsu prātiem izgaistu būtiskas atmiņas. Par to, kā mūsdienās tas viss ir mainījies, par to, kā datori mums ļauj atcerēties un saglabāt praktiski visu. Izcils stāsts, kas liek aizdomāties. 10 no 10 ballēm.

Loaded – par amerikāņu apsēstību ar ieročiem. Es teiktu, ka tā ir vairāk tāda iekšēja tēma, ko man īsti līdz galam nekad nesaprast. Tēli ir sarakstīti labi, tādi, kas iespiežas atmiņā. Taču es neteiktu, ka stāsts man patiktu. Tehniski nav kur piesieties. 8 no 10 ballēm.

Aloft – par mākoņiem un mīlestību, par to, kā reizēm ir sajūtas, kuras vajag palaist prom. Daudz alegoriju un alūziju visnotaļ interesantā situācijā. Īsumā – galvenais varonis, lecot ar izpletni savas nesen mirušās draudzenes piemiņai, nonāk uz dīvaina mākoņa, kurš nelaiž viņu prom. Ir standarta bailes no augstuma un izdzīvošana, bet mākonis nav parasts, tas izpilda pilnīgi visas vēlmes. Ir tikai problēma tikt no viņa prom. Nu un pārējais ir atkarīgs no katra lasītāja iztēles. Galvenā doma ir par to, ka dzīvē ir lietas, no kurām labāk laisties prom un nedzīvot fantāzijās. Ir izcili pasniegta – 9 no 10 ballēm.

Rain – atspoguļo mūsdienu pasaules bailes, teroristi ir izstrādājuši ieroci, kas liek līt stikla lietum. Tipiska pēcapokalipses pasaule mums pavēsta par pirmo stikla lietu un pēdējo īsto lietu. Par pasauli, kas izmainās pāris dienu laikā, par to, kas patiesībā satur kopā sabiedrību. Nedaudz mājienu par terorisma finansētājiem, par bezatbildīgām korporācijām un humoram pastardienas kults, kurš nevēlas kārtējo reizi kļūdīties. Spilgti galvenie varoņi, labs settings un arī pastaiga pa pēclietus pasauli bija laba. 9 no 10 ballēm.

Ja gribas ko dikti līdzīgu Stīvenam Kingam, bet ne tik brutālu tad šī grāmata būs pašā laikā. Priecājos, ka neapstājos pēc otrā stāsta, jo pēdējie atbilda manai gaumei.

%d bloggers like this: