Navigate / search

Tumšmute: Haosa sākums (Darkmouth #3) by Šeins Hegartijs

Iesāktus darbus pusratā neatstāj, iznāca jaunā Tumšmute, bija vien jālasa. Galu galā jāpārliecinās, ka savam bērnam neiesmērēju ko nelasāmu.

“Visu laiku neveiksmīgākajam leģendu medniekam pienācis laiks atkal uzvilkt bruņas un ņemt rokās eksikatoru, jo piedzīvojumi turpinās. Fins ir piedzīvojis tik daudz. Turpmāk viņš ar savu dzīvi varēs darīt, ko vēlas, vai ne? Nekā nebija! Patīk Finam tas vai ne, viņam jākļūst par kārtīgu leģendu mednieku. Taču pēkšņi sākuši pazust cilvēki, bet leģendas uzrodas vietās, kur tām nevajadzētu būt. Brūnijs nebeidz sūdzēties, un tuvojas tik liels uzbrukums, ka uz Fina pleciem uzkrauta vai visa pasaule.”

Sāksim ar galveno – grāmata joprojām ir aizraujoša, lai arī pasaules ir tās pašas un varoņi ar’ nav mainījušies, viņu piedzīvojumi liek izraut grāmatu vienā rāvienā. Skaidra lieta, palīdz bildes, bet jebkuram mazam lasītājam grāmatas ātra lasīšana ir viens no galvenajiem priekšnosacījumiem. Nekas tā nenokauj lasīšanas garu kā progresa trūkums. Te Finam kopā ar lasītāju piedzīvojumu nudien nepietrūks. Vēl jo vairāk – pat Brūnijs beidzot piedzīvos savu lielo uznācienu uz skatuves un būs viens no galvenajiem cīnītājiem.

Apsēstās puses leģendas nudien nav mierā ar izveidojušos situāciju, viņiem cilvēku pasaule ir iekārojams upuris, bet vārti uz to ir aizvērti. Labi, ka viņiem ir līderis, kurš apzinās, ka principā nav neatrisināmu problēmu, vajag tikai stipri vēlēties (izsist kādus zobus, iegrūst neticīgos kādā bedrē) un viss piepildīsies.

Tagad nedaudz maitekļu – vislielākās problēmas man bija saprast galvenā arhiļaundara motivāciju. Iespējams, ka puisim aizgājis pa fāzēm un atriebība ir kļuvusi par pašmērķi, tas nav nekas negaidīts. Taču tik daudz izspiest no atraidītas jaunības mīlestības vecumā, kad hormonālā sistēma jau ir nostabilizējusies, nešķiet ticama. Pārsteidz viņa vēlme sarežģīt savu atriebes plānu līdz ārprātam. Nav jau nekāds brīnums, ka viņam mūždien kaut kas noiet greizi. Izskatās, ka viņš tā arī nekad nespēs mācīties no savām kļūdām, un tas viņu beigās arī piebeigs.

Autors ir arī nedaudz atmetis ar roku pasaules būvniecībai un izmanto iepriekšējo grāmatu materiālu, līdz ar to stāsta struktūra ir palikusi pavisam vienkārša. Lielais piedzīvojums ar dažām papildus sižeta līnijām. Papildlīnijas ir humoram, pamatlīnija – Fina tēla attīstībai. Fins vairs nav nekāds nīkulis, kurš nevar trāpīt mantikorai, viņam ir jāizaug, jāizglābj sava pilsēta un jācenšas saprast notiekošais. Viens no labākajiem blakusižetiem bija veltīts Leģendu mednieku pārvaldošās organizācijas ierēdņu sūrajai ikdienai. Tie lielākoties ir cilvēki, kas audzēti par medniekiem, taču dzīve piedāvā cept bulciņas vai rakstīt iekšējās kārtības noteikumus, taču arī viņiem ir ambīcijas un labi nodomi.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ja esi izlasījis iepriekšējās, tad izlasīsi arī šo un nākamo arī. Šī ir vairāk veltīta nebeidzamam piedzīvojumam ar rūdītākam lasītājam sagaidāmu iznākumu. Ir visnotaļ grūti iedomāties, ko autors vēl spēs izspiest no ceturtās grāmatas, bet to jau redzēsim!

Salvation (Salvation Sequence #1) by Peter F. Hamilton

Šis bija impulsa pirkums, ieraudzīju grāmatbodē, atpazinu autoru un pirku nost. Niansi, ka man jau ir pāris nelasītas šī autora grāmatas, mani neatturēja. Šai pat nenācās ilgi gaidīt lasāmo sarakstā, izlasīju praktiski uzreiz.

2204. gadā cilvēce jau ir pamatīgi izpletusies Saules sistēmas apkaimē. Kopš tehnoloģija ļauj teleportēt cilvēkus uz jebkuru vietu, kur atrodami teleportācijas vārti, enerģija un transports vairs nav problēma. Šķiet, nu viss – var dzīvot pārticībā un laimē. Pa lielam jau tā arī ir, kas negrib dzīvot zem megakorporāciju jūga, tie ir laipni gaidīti Utopijā. Viss ir jauki, līdz 89 gaismas gadu attālumā no zemes cilvēku zonde neuzduras avarējušam citplanētiešu kuģim, kurā atrodas septiņi miruši cilvēki. Lietas izmeklēšanai tiek nosūtīti ietekmīgi cilvēki, no kuriem viens ir citplanētiešu spiegs.

Es jau biju piemirsis to, cik autors ir labs stāstītājs. Viņa uzbūvētā nākotne satur visu, ko vien Zinātniskā fantastika var saturēt, teleportācija, citplanētieši, mākslīgais intelekts, gēnu tehnoloģijas, megakompānijas, alternatīvos sabiedrības modeļus un apdraudējumus cilvēcei. Autors ar visu šo bagātību prot labi tikt galā, nepadarot fonu par centrālo grāmatas tēlu. Centrālie ir cilvēki, bet tehnoloģiju apraksti ļauj joņot lasītāja iztēlei.

Stāsts nav standarta lineārais, te lasītājam tomēr nedaudz nāksies papūlēties, lai saliktu mozaīkas gabaliņus kopā. Galvenais stāstījums, neizbēgami atsauks atmiņā Dena Simonsa Hiperionu, arī šeit ceļojumā uz citplanētiešu kuģi ceļotāji viens otram stāsta savus stāstus, kas beigu beigās sevī ietver atbildi uz centrālo grāmatas jautājumu – Kas ir šie citplanētieši? Atbildi varēs saprast tikai pašās beigās, kā tam ar labā darbā būtu jābūt. Bet līdz beigām lasītājs tiek izklaidēts ar dažāda žanra stāstiem.

Visi šie stāsti tādā vai citādā mērā ir saistīti ar Olyix civilizāciju, kuras zvaigžņu kuģis ir noparkots netālu no saules sistēmas. Cilvēce viņus uztver dažādi, bet galvenokārt viņi tiek uzskatīti par nekaitīgiem kosmosa ceļotājiem, kuri ir ķerti ar savu reliģiju, bet īpašas briesmas cilvēcei nerada. Viss, ko viņi vēlas, ir uzpildīt sava kuģa antimatērijas krājumus, lai turpinātu ceļu.

Laiku pa laikam mēs tiekam pārnesti tālākā nākotnē, un te cilvēki bēg no ienaidnieka. Šeit cilvēki gatavojas neizbēgamajai cīņai, ražo ieročus, trenē kareivjus un dodas tālāk uz citu planētu, pirms viņus atrod ienaidnieks. Šeit tiek ziedotas daudzas kultūras vērtības, lai nodrošinātu rases izdzīvošanu, cilvēki tiek ģenētiski modificēti, lai būtu efektīvāki un gudrāki. Šis ir tikai ievads nākotnes grāmatām.

Te nu nonākam līdz galvenajai grāmatas problēmai, ar kuru saskarsies cilvēki, kas nav morāli gatavi izlasīt piecsimts lappušu garu ievadu. Šeit neskatoties uz visu ņemšanos un stāstīšanu, sižets nepavirzās uz priekšu ne par milimetru. Varoņi ir labi uzrakstīti, viņu motivāciju var saprast, bet viss, ko viņi stāsta, jau ir noticis un vairs neatstāj lielu ietekmi uz nākotnes notikumiem.

Šis ir izcils kosmiskās operas piemērs, lasītājam jāsagatavojas uz biezām grāmatām, kuras izraus cauri vienā acumirklī, un gribēsies vēl. 9 no 10 ballēm.

Likteņa zobens by Andžejs Sapkovskis

Pagāja gandrīz divi gadi līdz latviski izdeva Ragaņa cikla otro grāmatu, pirmā ir apskatīta šeit. Vispār arī šo grāmatu es jau biju lasījis un tamdēļ īpaši ar gaidīšanu neaizrāvos. Protama lieta, ka grāmatu bodē es viņai garām tā vienkārši paiet nevarēju, nācās vien pirkt nost un lasīt cauri.

Tāpat kā pirmā grāmata, arī šī ir stāstu krājums, kurā apkopoti īsāki un garāki stāsti iz Ragaņa, pazīstama arī kā Baltā Vilka vai Geralta dzīves. Ja tā pavisam godīgi, tad pavisam izcils ir tikai viens stāsts un visām pārējām grāmatām vajadzīgs tikai pats pēdējais. Viss pārējais ir labi un ļoti labi stāsti, kas apaudzē ar “gaļu” Geralta pasauli. Bet nu nedaudz par katru.

“Iespēju robeža” – šis ir tas izcilais stāsts par pūķiem, prinčiem, pūķu kāvēju arteļiem, burvjiem un ragaiņiem. Var teikt, ka savā ziņā šis ir tipisks svētceļnieku stāsts, kurā ceļā uz mērķi sastopas visnegaidītākie cilvēku un ne tikai pārstāvji. Katram no viņiem ir savs uzskats par pasaules kārtību un savu vietu tajā. Personāži spilgti un izcili izveidoti. 10 no 10 ballēm.

“Ledus drumsla” – šis ir stāsts par mīlestību, veco labo Geralta un Jeneferas mīlestību, par kurai pat videospēlēs tiek veltīti veseli saidkvesti. Šeit ir par to, kā var būt mīlestība starp ļoti vecu un mūžjaunu burvi un ragani, kuru pasaulē piecieš, jo viņš vēl ir vajadzīgs. 8 no 10 ballēm.

“Mūžīgā uguns” – šis ir no ļoti labajiem, par kāda doplera mēģinājumiem iekļauties pilsētas dzīvē. Par to, ka reizēm visas pasaules vajātam radījumam var piegriezties bēguļot pa mežiem un gulēt zem koku saknēm, reizēm ir jādod sev iespēja izsisties jaunajā pasaulē, pielāgoties cilvēkiem un sākt jaunu dzīvi. Nedaudz komisks, bet tai pat laikā labs stāsts par ksenofobiju un apkārtējo bailēm, ka kāds, kuru ir ierasts ienīst un nolinčot uz vietas, patiesībā var būt labāks par tevi pašu. 9 no 10 ballēm.

“Nedaudz pašaizliedzības” – nedaudz pārveidots stāsts par mazo nāriņu un progresu, nāriņas nemaz nav tik dumjas, lai ielaistos apšaubāms darījumos kāju iegūšanai, un prinči nav tik uzņēmīgi, lai tiktu pie žaunām. Dzīvei pie jūras ir savi plusi, bet ja uz zemes briesmoņi ir daudzmaz apsisti, tad jūras dzelmē pat Krakens var šķist niecīgs neradījums. Bet laiki mainās, un, iespējams, pat briesmoņiem vairs jūrā nebūs vietas. 9 no 10 ballēm.

“Likteņa zobens” – šis ir Ciri stāsts, par to kā Geralts viņu pirmo reizi sastapa, par to kā rodas ragaņi un kā tikt pie jauniem skolēniem. Te ir driādas, elfi, genocīds, vienu vārdu sakot skarba pasaka, kurā nevienam nav garantētas laimīgas beigas. 8 no 10 ballēm.

Kopumā jauks fantāzijas stāstu krājums, kas spēs pavilkt jebkuru fantāzijas žanra cienītāju. Joprojām varēs palasīt par grūtām izvēlēm starp mazāko ļaunumu, par cilvēku bezgalīgajām iespējām sevi mānīt ar savu izredzētību, vilkt paralēles ar mūsdienu tehnoloģiju progresu un padzīvot pasaulē, kas mainās, bet vēl ir saglabājusi pietiekamu devu no savām burvestībām. Iesaku!

Vēsais Prāts by Ieva Melgalve

Pērngad izlasīju šo grāmatu, bet uzrakstīt savas domas par to kaut kā nesanāca laika. Ziemassvētki, Jaunais gads un fakts, ka reizēm ir grūti saņemties un uzrakstīt. Tomēr tagad, kad esmu nedaudz ierāvis vīnu, šķiet, ka varētu būt īstais brīdis savu domu uzlikšanai uz “papīra”.

“Ir upuris – savā dzīvoklī vannā nogalinātu atrod ekstravaganto zinātnieci Helēnu, kuras aizraušanās ar krioniku radījusi šķelšanos gan viņas draugu, gan ģimenes vidū. Ir izmeklētājs, kura skaidro priekšstatu par to, kā iekārtota pasaule, kājām gaisā sagriež šī dīvainā nozieguma izmeklēšana… Pirmais jautājums, protams, ir: kurš no Helēnai tuvajiem cilvēkiem paveicis slepkavību? Bet otrs: vai noziegums tiešām ir noticis? Un, ja tā, tad kāds tieši?”

Grāmatu var lasīt vismaz divējādi. Gan kā detektīvu, gan kā ieskatu mūsdienu zinātnes sasniegumos. Var lasīt arī visu kopā, es tā arī darīju. Nav jau tā, ka es būtu baisais krionikas speciālists, bet es esmu diezgan liels šīs lietas skeptiķis. Un tas, iespējams, nedaudz pabojāja manu entuziasmu par šo grāmatu. Bet ne tik daudz, lai viņa man nepatiktu.

Īsumā, autore ir izvēlējusies saistošu un nedaudz šaušalīgu vedu, ka lasītājam galvenajos vilcienos pastāstīt par krioniku. Krionika pēc būtības ir cilvēku smadzeņu (ja bagātāks visa ķermeņa) sasaldēšanas process, kurš iespējams spētu saglabāt cilvēku ar visām atmiņām un personību tālajai nākotnei, kad tehnoloģijas būs pietiekoši attīstītas, lai apziņu ieliktu citā ķermenī, robotā, datorā vai kādā citā nesējā. No populārzinātniskā viedokļa viss ir vislabākajā kārtībā, gribi vai negribi, bet uzzināsi, kā iekonservēt savas smadzenes vislabākajā veidā. Protams, šai lietai velkas līdzi visi morāles un ētikas apsvērumi, kas ir miris un kas ir dzīvs, kas būs “augšāmceltais”. Nedaudz pielikta arī kristiešu interpretācija savdabīgajā Lidijas interpretācijā. Lai viss nebūtu aplam bioloģiski, te ir nedaudz dronu.

Pats detektīvs nav nekas sarežģīts un balstās uz tīri sadzīvisku premisu – miera laikos varbūtība, ka tevi nogalinās pazīstams vai tuvs cilvēks, ir daudz augstāka, nekā krist no svešinieka rokas. Līdz ar to grāmata ir tāda moderna “Nakts Mežāžos”, aizdomās turamos var skaitīt uz rokas pirkstiem. Un arī patiesais vainīgais ir un paliek katra lasītāja ziņā. Negribas jau dikti samaitekļot, bet finālā pirkstu var parādīt uz daudziem, galvenais ir izvēlēties savu motivāciju.

Varoņus autore ir izvēlējusies nudien kolorītus, Helēna ir zinātniece, Satu cilvēks, kura dzimums mainās atkarībā no noskaņojuma, Ivars – izmeklētājs ar diezgan fleksiblu likumu interpretāciju, Pēteris – kuram netrūkst savas problēmas, bet viņš ir talantīgs zinātnieks. Visi kopā viņi grāmatas izlasīšanu padara par triviālu pasākumu. Iespējams, ka te savu lomu spēlē salīdzinošais plānums un interesanti izvēlētās detektīva dekorācijas.

Man ir gadījies lasīt autores iepriekšējos darbus, ir jāatzīst, ka šis nedaudz zemāka līmeņa par “Mēness teātri” un “Mājas bez durvīm”. Tādēļ lieku 8 no 10 ballēm, ir grūti tik plašu tēmu izvērst tik plānā grāmatā un man šķiet, ka šī ir no tām grāmatām, kur vērtējums pēc izlasīšanas būs diezgan atkarīgs no priekšzināšanām krionikā un tās ētiskajiem aspektiem.