Navigate / search

Vēsais Prāts by Ieva Melgalve

Pērngad izlasīju šo grāmatu, bet uzrakstīt savas domas par to kaut kā nesanāca laika. Ziemassvētki, Jaunais gads un fakts, ka reizēm ir grūti saņemties un uzrakstīt. Tomēr tagad, kad esmu nedaudz ierāvis vīnu, šķiet, ka varētu būt īstais brīdis savu domu uzlikšanai uz “papīra”.

“Ir upuris – savā dzīvoklī vannā nogalinātu atrod ekstravaganto zinātnieci Helēnu, kuras aizraušanās ar krioniku radījusi šķelšanos gan viņas draugu, gan ģimenes vidū. Ir izmeklētājs, kura skaidro priekšstatu par to, kā iekārtota pasaule, kājām gaisā sagriež šī dīvainā nozieguma izmeklēšana… Pirmais jautājums, protams, ir: kurš no Helēnai tuvajiem cilvēkiem paveicis slepkavību? Bet otrs: vai noziegums tiešām ir noticis? Un, ja tā, tad kāds tieši?”

Grāmatu var lasīt vismaz divējādi. Gan kā detektīvu, gan kā ieskatu mūsdienu zinātnes sasniegumos. Var lasīt arī visu kopā, es tā arī darīju. Nav jau tā, ka es būtu baisais krionikas speciālists, bet es esmu diezgan liels šīs lietas skeptiķis. Un tas, iespējams, nedaudz pabojāja manu entuziasmu par šo grāmatu. Bet ne tik daudz, lai viņa man nepatiktu.

Īsumā, autore ir izvēlējusies saistošu un nedaudz šaušalīgu vedu, ka lasītājam galvenajos vilcienos pastāstīt par krioniku. Krionika pēc būtības ir cilvēku smadzeņu (ja bagātāks visa ķermeņa) sasaldēšanas process, kurš iespējams spētu saglabāt cilvēku ar visām atmiņām un personību tālajai nākotnei, kad tehnoloģijas būs pietiekoši attīstītas, lai apziņu ieliktu citā ķermenī, robotā, datorā vai kādā citā nesējā. No populārzinātniskā viedokļa viss ir vislabākajā kārtībā, gribi vai negribi, bet uzzināsi, kā iekonservēt savas smadzenes vislabākajā veidā. Protams, šai lietai velkas līdzi visi morāles un ētikas apsvērumi, kas ir miris un kas ir dzīvs, kas būs “augšāmceltais”. Nedaudz pielikta arī kristiešu interpretācija savdabīgajā Lidijas interpretācijā. Lai viss nebūtu aplam bioloģiski, te ir nedaudz dronu.

Pats detektīvs nav nekas sarežģīts un balstās uz tīri sadzīvisku premisu – miera laikos varbūtība, ka tevi nogalinās pazīstams vai tuvs cilvēks, ir daudz augstāka, nekā krist no svešinieka rokas. Līdz ar to grāmata ir tāda moderna “Nakts Mežāžos”, aizdomās turamos var skaitīt uz rokas pirkstiem. Un arī patiesais vainīgais ir un paliek katra lasītāja ziņā. Negribas jau dikti samaitekļot, bet finālā pirkstu var parādīt uz daudziem, galvenais ir izvēlēties savu motivāciju.

Varoņus autore ir izvēlējusies nudien kolorītus, Helēna ir zinātniece, Satu cilvēks, kura dzimums mainās atkarībā no noskaņojuma, Ivars – izmeklētājs ar diezgan fleksiblu likumu interpretāciju, Pēteris – kuram netrūkst savas problēmas, bet viņš ir talantīgs zinātnieks. Visi kopā viņi grāmatas izlasīšanu padara par triviālu pasākumu. Iespējams, ka te savu lomu spēlē salīdzinošais plānums un interesanti izvēlētās detektīva dekorācijas.

Man ir gadījies lasīt autores iepriekšējos darbus, ir jāatzīst, ka šis nedaudz zemāka līmeņa par “Mēness teātri” un “Mājas bez durvīm”. Tādēļ lieku 8 no 10 ballēm, ir grūti tik plašu tēmu izvērst tik plānā grāmatā un man šķiet, ka šī ir no tām grāmatām, kur vērtējums pēc izlasīšanas būs diezgan atkarīgs no priekšzināšanām krionikā un tās ētiskajiem aspektiem.

Comments

Fledis
Reply

Tad nu mums arī ir sava Dovela galva! Nu labi, pusgalva, jo vēl jau nekam nav pievienota un nav arī skaidrs, vai vispār nonāks drošā vietā.
Bet vispār- kārtējais atgādinājums par zinātnes sasniegumu ambivalento dabu.

Papa
Reply

Я бы не сказал, что крионика там на первом месте. Мне кажется – автор попыталась выйти из старых рамок и обратилась “просто к людям” – их проблемы, разговоры, споры, характеры в условиях “обычной” жизни …
Но, активно использовала фантастический и детективный антураж. Для современной латышской фантастики да и просто литературы – заметный шаг в непривычном направлении. Было интересно.

Leave a comment

name*

email* (not published)

website