Navigate / search

Ire of the Void (Arkham Horror) by Richard Lee Byers

Par vienu no šīs sērijas grāmatām es jau esmu pavēstījis – “The Deep Gate”. Pie šīs es ķēros jau ar zināmām bažām, jo man personīgi nešķiet, ka stāsta kvalitāte ir galvenais šo grāmatu izdošanas kritērijs.

Miskatonikas Universitātes profesors Normans Viters (Norman Withers) ir kļuvis par savu kolēģu apsmiekla objektu. No daudzsološa astronoma viņš ir kļuvis par atstumto. Viss sākās ar publikāciju, kurā Normans pavēstīja par sešu zvaigžņu pēkšņu pazušanu, pēc tās labākajā gadījumā kolēģi viņu uzskatīja par ķertu. Vienudien universitāte ierodas kāds Alberta Einšteina skolnieks, kurš nodarbojas ar telplaika praktisko izpēti. Normans iesaistās šajos eksperimentos un no zināšanu meklētāja kļūst par vajāto.

Šo stāstu es ierindotu labo stāstu kategorijā. Galvenajiem varoņiem šeit ir motivācija un patiesi piedzīvojumi. Viņu dialogi un saskare ar pasauli ir dabiska un nerodas samākslotības iespaids. Normans ir astronoms, kurš zaudējis visu savas apsēstības dēļ. Tās sešas zvaigznes ir sagandējušas viņa karjeru, viņš pats saprot, ka publicēt nepārbaudāmas lietas ir diezgan muļķīgi, taču nav gatavs atkāpties un vada savu mūžu bezcerīgos fenomena pierādījuma meklējumos. Einšteina audzēknis, ļauj viņam saprast, ka ne viņš vienīgais ir ideju apsēsts un te viņš saredz iespēju izmainīt savu dzīvi.
Sižets ir piedzīvojums, kurā autors visnotaļ brīvi runā par telplaika caurumiem un radījumiem, kas gar tiem snaikstās. Viss ir atbilstoši Lovkrafta mitosam, ir radījumi, kuru uzmanību labāk nepievērst, jo tas var būt nāvējoši. Visa notiekošā izskaidrojums ir tematiski pseidozinātnisks un galvenais, ko lasītājs paņems sev līdz, ir, ka pēc iespējas vajadzētu izvairīties no taisniem leņķiem, jo tieši tie ielaiž pasaulē citādos.

Varoņa izaugsme sižeta kopumā ir nedaudz pārspīlēta, deviņdesmit lapaspušu laikā Normans no bārdaina astronoma kļūs par tikpat bārdainu Švarcnegera tipa komandosu, un izplosīsies vietās, kur parastie mirstīgie parasti dreb šausmās. Viņa problēmu risināšanas metodes liecina, ka, iespējams, astronomija nemaz nav tas amats, kurš viņam padodas vislabāk.

Lieku stāstam 8 no 10 ballēm, ja patīk Lavkrafta mitoss, tad šis ir virs vidējā. Labs piedzīvojums, interesanta pasaules interpretācija, varoņiem izdodas iegūt nelielu telpiskumu. Un pats galvenais – aizķeras atmiņā.

The Deep Gate (Arkham Horror) by Chris A. Jackson

Reizēm galda spēļu izdevējiem nākas pielietot īpašas mārketinga viltības, lai nopārdotu spēļu kārti pa padsmit eiro. Pat vis rūdītākajam galda spēļu cienītājam ir vajadzīgs attaisnojums tādiem tēriņiem, jo šis jau līdzinās Magic the Gathering kāršu cenām. Fantasy Flight Games šo cenu risina ar stāstu, tu jau pērc stāstu, kurai līdzi nāk tā viena kārts. Protams, ka man pašam ir grūti saprast, kādēļ es šo grāmatu nopirku tās kārts vai stāsta dēļ.

Sailasu Māršu (Silas Marsh) vienmēr ir vilinājusi jūra. No savas dzimtās vietas Innsmouth viņš aizlaidās jau mazs būdams. Apceļojis visas pasaules jūras, viņš nolēma nodarboties pats ar savu biznesu, un nu kā maza kuģīša īpašnieks pārvadā kravas starp Arkhamu un Kingsportu. Taču pēc vecāku zaudēšanas jūras vilinājums ir pieņēmies spēkā. Naktīs viņam rādās murgi, kuri piepildīti ar asiem zobiem, pleznainām rokām, spīdošām acīm, kas raugās no okeāna dzelmes. Neviens no atlikušās ģimenes nevēlas viņam izskaidrot šos sapņus. Nu vismaz tā bija līdz brīdim, kamēr viņa dzīvē neparādījās bibliotekāre ar dīvainu manuskriptu Prophesiae Profana, kas paredz pasaules galu un tikai Silas Māršs var viņu novērst.

Nezinu, kādi ir autora citi darbi, bet šo nu es nesauktu par spožu. Tiem, kam jau ir zināma Arkham Horror pasaule, šis darbs neko jaunu nepavēstīs. Galvenais varonis ir diezgan vienkāršs, bez nekādas personības, kura galvenās īpašības ir – jūrnieka prasmes, šaubīga izcelsme, staigāšana bez krekla un spēja izkalkulēt koordinātas. Papildus viņam tiek dota iespēja iesaistīties dialogos ar bibliotekāri un baidīties no saviem murgiem (lasi – iespējamās nākotnes). Dialogi nav diez ko asprātīgi un fināls ir puslīdz paredzams, izlasot pusi no grāmatas.

Lielais noslēpums un kataklizma pēc savas būtības ir globāls notikums, taču pret to gan zemes iedzīvotāji, gan senās rases izturas ar apbrīnojamu vienaldzību. Labi, grāmatu ar mainīgām koordinātēm var uzskatīt par traku murgu, bet zivjcilvēki, kuri gaida savu lielo uznācienu, taču varēja pakustināt savas spuras, lai virzītu uz prieku lielo lietu. Iespējams, ka viņi 100% paļaujas uz pareģojuma piepildīšanos un tādēļ nemaz neiespringst par Mārša jaunskunga rosīšanos, aprobežojoties vien ar sīku kaitniecību.

Tagad nedaudz apoloģijas autoram. Rakstīšana jau izveidotā franšīzē noteikti uzliek papildus slogu, autors nevar izvērsties, jo varoņi jau radīti pirms desmit gadiem, pa teikumam vien ir izveidota viņu biogrāfijas, pasaule ir veidota no tādām pašām drumstalām, kuras jāsavieno spēlētājam lasītājam. Tā neizbēgami, katrs rada pats savu pasauli un jebkas cits šķitīs pamatīga ģeķība. Arī uzrakstītais stāsts nepalika pašam autoram un aizies kompānijai, tādēļ nav jēgas iespringt un izlikt labāko, domāju, ka šis ir gadījums, kad autora atlīdzība (šis gan ir pieņēmums) ir samērojama ar kvalitāti. Grāmatas pozitīvākā lieta ir tās plānums, lieku 4 no 10 ballēm. Ja nesi dziļi iepēries Arkham Horror spēļu franšīzē, tad nav vērts tērēt laiku.

Skyward (Skyward #1) by Brandon Sanderson

Man plauktā stāv viena šī autora grāmata –puslasīta, taču tas man neliedza iegādāties šo un sākt tūlīt lasīt . Mani vienmēr var aizraut ar jaunas pasaules apsolījumu, un šī grāmata solīja ļoti daudz. Cilvēces pēdējās paliekas, kas dodas pēdējā cīņā uz planētas Detrīts. Nerimstoši citplanētiešu uzbrukumi, kuri vēlas cilvēkus nobumbot akmens laikmetā. Grāmatas galvenā varone Spensa jau no bērna kājas vēlas kļūt par pilotu, cīnīties ar krelliem un vest tautu pretī uzvarai. Taču ir viena problēma – viņas tēvs bija nodevējs, un nodevēji nevienam nepatīk.

Citēšu multeni Turbogliemezis “Neviens sapnis nav par lielu un neviens sapņotājs par mazu.” Autors cieši pieturas pie šīs nodrāztās frāzes, veidojot savu stāstu. Mums ir kārtējā supervarones dzimšana, kurai brīnumainā kārtā izdodas pārvarēt visus šķēršļus ar attapību un milzīgu veiksmi. Ne katram gadās atrast ar ūbertehnoloģijām pārbāztu kosmosa kuģi. Nu labi, Navigatora lidojumā ar tā bija, bet tur nebija pilotu akadēmijas.

Grāmatas sākums ir visnotaļ savdabīgs, un man radās aizdomas, ka autors eksperimentē ar to, cik klišejisku stāstu lasītājam var iebarot. Viņš savā ziņā stāsta jau zināmo mazā bērna karavīra metastāstu, īpaši nenovirzoties no aritmētiskā vidējā. Sabāž tajā daudzas neloģiskas lietas, kuras pēc tam mēģina cītīgi izskaidrot. Taču visa tā izskaidrošana ir, maigi izsakoties, samākslota. Paņemsim to pašu Detrītu, kas ir kāda izbijuša kosmiskā forta planēta. Forts augšā vēl daļēji funkcionē, un tikai tas attur krellus no masveida uzbrukuma. Krelli arī tā vietā, lai nobombītu cilvēkus no orbītas ar kosmiskajiem lūžņiem lien smērēt savas pseidopodijas paši.

Savukārt cilvēkiem Detrīts ir īsta zelta ādere – kur tu vēl vari atrast kaujas kosmosa kuģu fabrikas līniju? Cilvēkus, kuri pēc pāris lidošanas stundām ir gatavi cīnīties ar krelliem kā līdzīgs pret līdzīgu. Es teiktu tāda kauja par Britu salām planētas mērogā. Arī ar resursiem nav nekādas problēmas – tie paši krīt no debesīm.

Lasīju un domāju, vai ir vērts lasīt tālāk, visu laiku cerēju, ka autors kaut kā pagriezīs stāstu tā, ka viss apslēptais taps atklāts un man nāksies uz stāstu paraudzīties no cita skatupunkta. Vispār jau beigās tā ar bija, un no sākuma man tas pat šķita visnotaļ labi pagriezts. Taču kad atgāju no varenās kaujas līdzpārdzīvojumiem es sapratu, ka autoram mani tā arī neizdevās īsti pārliecināt. Grāmatas pasaule ir interesanta un brīnumu pilna, taču sižets pat kā tāds ir lasīts tik daudz reizes, un šis neizcēlās ar ko īpašu. Tādēļ grāmatai 7 no 10 ballēm.

Discovering the Mammoth: A Tale of Giants, Unicorns, Ivory, and the Birth of a New Science by John J. McKay

Grāmatai ar šādu nosaukumu vienkārši nevar paiet garām, tas nebūtu normāli. Ieraudzīju, paņēmu un stiepu uz kasi. Mani mamuti ir aizrāvuši no bērnības, un vēl astoņdesmitajos cerēju, ka kaut kur uz kādas Arktikas okeāna salas vēl klīst šīs sugas pārstāvji. Neizslēdzu arī iespēju, ka kādu atkausēs un tas atdzīvosies. Diemžēl nekas no tā nav piepildījies, nu visas cerības uz gēnu inženieriju.

Vispār jau ir diezgan dīvaini atklāt kaut ko, ko paši vien esam noslaktējuši. Cilvēkiem mamuti savulaik bija spēcīgs pārtikas atspaids. Autors pat iet tik tālu, ka nedaudz atbalsta hipotēzi, ka cilvēki aiziešanai no Āfrikas un migrācijai pa visu pasauli ir izmantojuši tieši mamutu takas. Bet tas tik tāds pieņēmums.

Senajiem grieķiem ar mamutu kauliem nebija nekādu problēmu, tie tika ieskaitīti ciklopos. Ja pareizi paskatās uz mamuta galvaskausu, tad var labi redzēt vienas lielas acs dobumu. Otra teorija bija Titāni, kuru krituši karā ar dieviem. Visiem viss bija skaidrs un nebija nekādu brīnumu. Problēmas sākās apgaismības laikmetā, kad laiku pa laikam būvējot kādu pagrabu, tika uzieti mamuta kauli. Situāciju sarežģīja apstāklis, ka milžu skeleti tos atrokot ātri izira, atstājot tikai cietākās skeleta daļas. Protams, ka vainoti tika racēji, jo tiem rokas auga no ne tās vietas. Uzņēmīgi ļaudis to, kas palika pāri, izstādīja kā milžu atliekas.

Un te sākas īstā mamutu atkal atklāšana. Septiņpadsmitajā gadsimtā ķirurgi un dakteri aptuveni zināja, kāds izskatās cilvēks un tādēļ lēnām nonāca pie secinājuma, ka mamuta skelets nevarētu būt milža skelets. Papildus problēmas radīja fakts, ka neviens tā īsti nebija redzējis beigtu ziloni un tādēļ mamutam reizēm pienācās vieta ūdensdzīvnieku kārtā. Un es te nemaz nesāku runāt par reliģisko aspektu, kur visiem mamutiem vajadzēja apslīkt visneiedomājamākajās vietās. Kad noskaidrojās, ka mamuts varētu būt zilonis, viss nostājās savās vietās, bija skaidrs, ka tie ir no Hanibāla ziloņu ekspedīcijas. Taču ar laiku šie ekspedīcijas ziloņi parādījās tādā skaitā, ka vecie ģermāņu milži ar’ šķita tīri laba ideja.

Populārākā mamutu atlieka bija mamutu ilkņi, tos gan uzskatīja par ziloņkaula paveidu un izmantoja tāpat kā pretindi, universālu ārstniecības līdzekli pret visādām kaitēm. Astoņpadsmitā gadsimta sākumā ziloņkauls un mamuta atliekas bija kaut kas līdzīgs bitkoinam, kurā visi sagrūda naudu un tirgus nogāzās. Ar laiku atklājās, ka lielākā ziloņkaula daļa nāk no Sibīrijas, kur to ieguva no milzīgiem apakšzemes kurmju līķiem, jo šie kurmji mira ieelpojot gaisu un redzot sauli. Viss liecināja, ka tā arī ir, izņemot faktu, ka vienīgie, kas šos kurmjus redzēja bija ziloņkaula vācēji.

Es atvainojos, ja jums jau likās, ka grāmata ir trakoti interesanta. Vietām ir, bet lielākoties tā ir visnotaļ garlaicīga lasāmviela ar sīku un smalku zinātniskās polemikas izklāstu. Autors vietām atkārtojas, reizēm lēkā hronoloģijā un lasot ir pamatīgi jācīnās ar miegu. Ja dikti neinteresē mamuti, tad lasīšana būs pārbaudījums. Pat man bija grūti saprast, kādēļ pašas interesantākā daļa bija izlaistas. Piemēram, atbilde uz jautājumu, vai piramīdu būvniecības laikā uz zemes vēl bija mamuti, par mamutu migrācijas ceļiem. Tā vietā mēs dabūjam visnotaļ pasausu paleontoloģijas rašanās vēsturi, kas koncentrēta uz mamutiem. 8 no 10 ballēm, faktoloģiski iespaidīgs informācijas krājums, bet ikdienas lasīšanai pārāk garlaicīga.

%d bloggers like this: