Navigate / search

Lost in Math: How Beauty Leads Physics Astray by Sabine Hossenfelder

Pie šīs grāmatas tiku pārdomājot, ko lasīt garā lidojumā. Gribējās kaut ko vienkāršu un pietiekami saistošu, lai varētu noturēt sevi nomodā visu lidojuma laiku. Tā arī nedrīkstēja būt pārāk gara, jo gribējās pabeigt uzreiz, nevis atstāt puslasītu. Izšķirstījis savas nelasītās populārzinātniskās grāmatas, izvēlējos šo, nopirku elasīklī un ķēros klāt.

Lai tas skartu melnos caurumus vai elementārdaļiņu uzvedību, fiziķi ir pārliecināti, ka vislabākās teorijas ir skaistas, dabiskas un elegantas. Un tieši šie kritēriji ir tie, kuri atšķir labu teoriju no sliktas. Grāmatas autore uzskata, ka tieši šāda kritēriju izvēle ir pie vainas tam, ka nu jau četrdesmit gadus nav atklāts nekas fundamentāls. Ticība skaistajam ir kļuvusi dogmatiska un atrodas pretrunā ar zinātnes objektivitāti. Eksperimenti nav atraduši pierādījumus tādām teorijām, kuras izveidotas balstoties uz skaistumu kā supersimetrija un vienotā lauka teorija. Vēl vairāk – daļa no “tik labas, lai nebūtu patiesība” teorijām nemaz nav eksperimentāli pārbaudāmas.

Atzīšos, ka lasot šo grāmatu, es nebiju labākajā intelektuālajā kondīcijā, vīnu deva pa velti, cik grib, regulāri kratīja gaisa bedrēs un priekšā sēdošais hominīds uzvedās tik interesanti, ka bija jāsadala uzmanība ar tā novērošanu. Taču ēdot, dzerot un snauduļojot, es šo grāmatu pievārēju.

Uzreiz jāsaka, ka autore neskopojas ar sāls rīvēšanu brūcēs. Noraujas pilnīgi visi kopš Higsa bozona laikiem, kurš jau ar sen kā bija paredzēts, nekas jauns nav atklāts. Zinātnieki ar entuziasmu metas tērēt miljardus jauna paātrinātāja būvei, tai pat laikā aizmirstot atbildēt uz jautājumu – priekš kam? Kādu teoriju apstiprinās jaunais mega ūber paātrinātājs? Patiesībā jau esošais pierādīja to, ka kaut kas ar esošo standarta modeli nav īsti lāgā, supersimetrijām vajadzēja izlīst gaismā. Jāatzīst, ka šo sadaļu es ne pārāk labi uztvēru, bet ideja bija, ka nevar bezgalīgi visas problēmas nobāzt augstākas enerģijas līmeņos cerībā, ka ar laiku viss būs kārtībā. Ir laiks atteikties no teorijas skaistuma kā tās iespējamā patiesuma kritērija. Iespējams, ka pasaulē ne visas lietas var aprakstīt ar vienkāršiem vienādojumiem, iespējams, ka patiesībā tur vajag simts vienādojumus un tā nudien nestrādā kā smuki noregulēts pulkstenis, bet drīzāk ir galīga miskaste, kur katrs var būt par sevi. Taču kopējā tendence ir tāda – tā ir viss ir smuki un vienkārši. Skaidra lieta, ka vienkārši aplikt nav nekāda lielā māksla, tādēļ autore cenšas būt konstruktīva.

Daļa no grāmatas ir intervijas ar zinātnes pasaules spīdekļiem, arī viņi lielākoties atzīst, ka skaistums nav nekāds kritērijs, un gods kas gods autorei, viņa atstāsta arī to, kādēļ viņi viņai nepiekrīt. Autore ir atradusi arī galveno iemeslu, kādēļ zinātne vairāk ieciklējās uz skaistām, bet nepārbaudāmām teorijām, nevis cenšas aizrakties problēmai līdz saknei. Galvenais vaininieks ir nauda, neviens negrasās maksāt, neredzot rezultātu, tādēļ nabaga zinātnieks dabūjis grantu ir spiest kaut ko atrādīt, kaut vai elektrona modeli sešdimensionālajā telpā, galvenais, lai būtu publikācija. Rezultātā ir daudzas teorijas un pat velk uz to, ka teorētiķi grib atrauties no eksperimentālistiem, sak, kādēļ teorijai būtu jābūt pierādāmai, ja tā strādā teorētiski un ir skaista?

Jāsaka uzreiz, ja neinteresē mūsdienu fizikas tendencies, standartmodeļi, kvantu fizika un visādas stīgu teorijas, tad, iespējams, visa grāmata šķitīs viena ķīniešu ābece. Iespējams, būs grūti saprast, par ko īsti ir kašķis un kas tur slikts, ka smuka teorija tiek uzskatīta par pareizu. Redzam arī, ka autore īstenībā vēršas pie saviem kolēģiem fiziķiem, tai pat laikā cenšoties problēmu pavēstīt arī plašākai publikai. 9 no 10 ballēm.

Comments

Fledis
Reply

Paga, tas ir kā- Lost in Math? Vai tad Tev nevajadzēja būt Lost in Jungle??

Leave a Reply to FledisCancel reply

name*

email* (not published)

website