Navigate / search

Jaunzēlande ceturtā diena

2. Marts

Šorīt nākas celties augšā visai gari, organisms tā arī vēl nav sapratis, cik īsti ir pulkstenis, un naktī nogulēto laiku vairāk var attiecināt uz pārgurumu nekā uz pašu nakti. No rīta mēģinu izcept olas, pannai nav teflona pārklājuma un omletes izcepšana ir diezgan nopietns čakars. Atvars mums ir atbildīgs par bekona cepšanu, viņam lietas vedas labāk, bet panna pierauj klāt tik un tā. Jā, es zinu visas tās teorijas par iesmērēšanu ar taukiem, karsēšanu un ko tik vēl ne, bet moteļos kur pēc katra iemītnieka visi štrumenti tiek aiznesti uz trauku mašīnu, tā štelle nestrādā. Mums vēl ir palikuši daži vakardienas cīsiņi, es vienu apēdu un uzreiz to nožēloju.

Šodien ieplānots neliels pārgājiens kalnos pa Keplera taku uz 20 kilometriem. Kalni jau nav diez ko augsti un augstuma starpība būs vien kilometrs, tā ka nav nekas traks. Somu pakojot nākas domāt, ko ņemt līdzi un ko atstāt, beigās paņemu līdzi gandrīz visu, ko var paņemt. Ar to man sniega gadījumā vajadzētu būt spējīgam izdzīvot vismaz diennakti. Pārējie, manuprāt, neekipējas pietiekami nopietni, bet nu tā ir viņu pašu darīšana.

Mums desmitos ir sarunāts helikopters, kas mūs izvizinās pa Te Anau ezera apkārtni un izlaidīs mūs pie Luxmore hut. Kad esam noliktajā laikā tikuši līdz helipadam, nevar teikt, ka mūs te dikti kāds gaidītu. Helikopters ir, bet mazais, un tas četrus noteikti nepacels. Ofisā samaksājam par pakalpojumu, un tad tiek izsaukts mūsu helikopters. Pa to laiku var papētīt pilotu bildes, pašķirstīt Jaunzēlandes skatu foto grāmatas un apmeklēt tualeti.

Helikopters

Pēc desmit minūšu gaidīšanas mūsu helikopters ir klāt. Tas ir piecu pasažieru Airbus H125, 2005. gadā līdzīgs nolaidās uz Everesta virsotnes. Mūs nedaudz noinstruē, nelīst helikopteram aiz astes, un nelēkt pašiem no viņa ārā. Tad saliekam somas bagāžas nodalījumā un paši raušamies iekšā aparātā. Vēlāk izlasījām, ka mūsu pilots ar helikopteru lidojis jau no bērna kājas un labprāt nodarbojas ar aizšauto buķeļu uzmeklēšanu. Šodiena ir tāda apmākusies, bet pilots apgalvo, ka augšā viss esot pa pirmo, saule ir, bet mākoņi ar laiku izklīdīšot.

Te Anau Ezers no Keplera takas

Tā kā man šī nav pirmā reize, kad lidoju ar helikopteru kā pasažieris, tad pats pasākums man nekādas īpašās emocijas neizraisa. Skats uz ezeru un kalniem gan ir smuks un ir samaksātās naudas vērts. Sākumā mēs apmetam loku virs ezera, un tad kāda kalna galā tiekam izlaisti ārā paganīties. Paskatāmies kalnu ezeriņus, vietējo faunu, izskatās, ka mums nemeloja un mākoņi patiešām jau sāk izklīst. Es pat pievācu vienu akmeni no kalna augšas, tikai tagad nevaru atminēties, kurā kabatā viņu iegrūdu. Kad viss skatāmais ir apskatīts, lidojam uz Luxmore hut. No kurienes tad arī sāksies mūsu pārgājiens.

Helihaikings

Pie Luxmore hut redzami cilvēki, kas tajā pārnakšņojuši un grasās doties tālāk, vai varbūt atpakaļ uz pilsētu. Mēs tā vietā, lai līstu pret kalnu esam izvēlējušies vieglāko ceļu – atlidojot. Izkāpjam no helikoptera, atvadāmies no pilota un dodamies uz taku. Keplera taka ir sešdesmit kilometrus gara un domāta četrām dienām, varu derēt, ka viņu var pievārēt arī vienā dienā, bet tad tu neko daudz neredzēsi un nekur neapstāsies, tamdēļ cilvēki pako līdzi teltis, kumodes un ūdens pudelesm – ar tādu svaru trīs vai četras dienas būs pašā laikā.

Keplera taka

Mēs uzreiz lejā negrasāmies vilkties; mūsu plānā ir Mount Luxmore iekarošana. Tas te tāds vietējais kalns – 1085 metri virs jūras līmeņa. No mūsu starta vietas augstuma starpība vien 300 metri. Pēc pirmajām piecām minūtēm es saprotu, ka jaku te diez vai vajadzēs un izmetos t-kreklā. Protama lieta, ka uzreiz vajadzēja ieziesties ar pretiedeguma krēmu, te nav nekāda Latvija, UV indekss lielākoties ir ap 10. Visu laiku nākas kāpt pret kalnu, bet ir tā vērts, skats uz ezeru fantastisks, plānā mākoņu kārtiņa vairāk ir kā bonuss nevis traucēklis. Arī karstā saulīte palīdz tukšot ūdens krājumus un atvieglot somu.

Keplera Taka

Šai vietā nav uzņemta neviena filma ar hobitu iesaisti, lai gan mazie ezeriņi nudien ir tādi paši kā tie, kuros gulēja miroņi. Arī tos, kas gāja pa taku mums priekšā, mēs saucām par rūķiem vai hobitiem. Diemžēl visi mūsu minējumi bija nepareizi, tie vienmēr izrādījās īsti cilvēki. Kā jau uz visām takām, labāk ir iet savā tempā. Es arī eju, līdz sasniedzu vietu, kur sākas stāvs kāpiens uz Mount Luxmore virsotni. Tur jau lejā ir sakrautas mugursomas. Paeju bišķi nostāk un gaidu savus ceļabiedrus. Kamēr gaidu, tikmēr iepriekšējie kāpēji ir norausušies lejā, tā viss kalns paliek mums vieniem pašiem. Uzlīst augšā nudien nav grūti, tāds pastāvs ir, bet virs pārējā takas līmeņa vien kādi piecdesmit metri. Skats ir pa pirmo, var redzēt gan ezeru, gan noieto gabalu, gan to, kas vēl būs jānoiet. Safotografējamies, ar Atvaru nospriežam, k,a lai nu kas, bet mēs noteikti esam pirmie Pūņnieki, kas te uzrausušies.

Te Anau ezera skats no Keplera takas

Kad uzkāpj nākamie ekskursanti, savācam savu kolu un dodamies lejā. Lejā, protams, iet ir daudz vieglāk un ātrāk. Kā jau tas ir uz katras takas, mainot kustības virzienu, mainās arī perspektīva, tagad mūsu skatam paveras ezers un ir nedaudz jāuzmanās, lai neaizskatītos. Nedaudz pirms Luxmore hut nolemjam iekost, tagad katrs mēģina nopromoutēt savā somā atrodamo ēdamā saturu. Uz maniem bumbieriem neviens īsti nepavelkas un nākas vien ēst pašam, labi, ka kola noplok ātri. Vispār es lēšu, ka lieki esmu paņēmis mantas un ēdamo uz kādiem četriem pieciem kilogramiem. Nu nekas būs mācība citai reizei (samānījos, man šāda mācība nekad nebūs, kraušu somā, kamēr būs vietas).

Te Anau ezers bez mākoņiem

Ejot gar takas gājēju naktsmītni Luxmore hut, nopētam tās piedāvātās ērtības. Nekā daudz nav. Mūsu valodā tādu māju sauktu par barakām, bet nu daudzdienu pārgājienā tāda naktsmītne noteikti ir labu labā, jo telti te nemaz īsti nav, kur uzcelt. Netālu no būdas ieraugām zīmi, ka tuvumā ir apskatāmas alas. Maija izlemj sākt kāpt lejā uz ezeru, Atvaru nākas pierunāt iet uz alām un veicam nelielu novirzi no plānotā gājiena.

Ala

Ceļš sākas ar nelielu kāpienu, bet pēc tam sanāk soļot pa līdzenu taciņu, alas gan nekur īpaši vairs netiek pieminētas un pēc kāda laiciņa sākam šaubīties, vai tās te vispār ir atrodamas. Kad ieraugām nelielu takas atzaru šaujam iekšā. Nu kaut kāda ala te ir – vairāk kā caurums zemē, kuram tuvumā nezinot labāk klāt nelīst. Cik nu bez luktura var saprast un ar ausīm dzirdēt, te ir kaut kāds apakšzemes strauts. Jā, lukturi es nez kāpēc nebiju paņēmis līdzi. Patiesībā sakot, es viņu nekad nepaņemšu līdzi tad, kad no viņa būtu kaut kāda jēga. Ala nav nekas iespaidīgs. Ejam atpakaļ uz galveno taku un nolemjam paiet vēl nedaudz uz priekšu, jo priekšā esošie tūristi tālumā gar kaut ko snaikstās.

Īstā ala bija tīri tā neko, pat ar trepēm, kas noved gandrīz līdz pazemes upes gultnei. Laikam plūdos līmenis ceļas, tāpēc tās apraujas kādus piecus metrus virs pašreizējā ūdens līmeņa. Lukturu mums nav, iztiekam ar saules gaismu un telefona gaismiņām. Varētu jau līst zemāk, bet slapji akmeņi un nav jau arī īstas jēgas, dodamies atpakaļ.

Meža taka

Tagad taka mūs vedīs līdz kalnu mežam, bet iesākumā nākas iet pa tādu kā pļavu par kalnu kori. Te uz takas pretī nāk vietējā aborigēnu meitene. Saku: “Čau”, a šī man “You are welcome here!”. Nu ja velkoms, tad velkoms. Mežs gan, uzreiz teikšu, ir īsts raganu mežs, koki noauguši ar sūnām un izskatās visai padrūmi. Es vēlāk noskaidroju, ka tā nav nekāda sūnu un ķērpju invāzija, bet, ka augstajiem mežiem tas ir ok. Tā kā te ir nacionālais parks, tad koki netiek zāģēti, ja vien tie nepārkrīt pāri takai.

Meža taka

Uz meža takas rosība ir daudz lielāka nekā kalnā, pirmo sastopam dīvainu vīreli, pēc tam kāpjot lejā parādās arī selfijstiki. Vispār taka ir tīri tā neko, pats galvenais ir, ka nav jāraušas augšā visi tie 800 augstuma metri. Vietām redzamas labas vietas, kur hobitiem slēpties gadījumā, ja tos meklētu kāds nazguls, koku saknes vispār te ir dīvainas, vietām tās it kā no iekšpuses uzspridzinātas. Nospriežu, ka tas noteikti tā rodas, piedzimstot kivi. Vispār jau jauka meža taka ar putnu dziesmām.

Meža taka

Vienu brīdi gan idilli iztraucēja kāds skrienošs cilvēks, kurš piestāja un apjautājās, vai es neesot redzējis mobilo telefonu. Vispār jau es mobilo telefonu esmu redzējis, bet tikai savu. Tad atminējos, ka šis agrāk mums nāca pa taku pretī ar selfijstiku rokās. Tā kā, bērni, esiet uzmanīgi, neejiet mežā ar telefoniem, kas uzmontēti uz selfijstikiem. Pēc kāda laika viņš neko neatradis bēdīgs nāca atpakaļ. Varu derēt, ka kaut kur Te Anau ezera apkaimē posumi tagad iziet kārtējo kandijkreša līmeni.

Meža taka 3

Kad esam tikuši līdz ezeram, tad atklājas, ka takas sākumā uzraksts vēsta to, ka šeit ir kivi dzīves zona, un suņus te nekādā gadījumā nedrīkst vest. Mums tagad jāsēž Brod Bay pludmalē un jāgaida kuģītis, tā mūs aizvedīs pāri ezeram uz Te Anau. Šeit arī iepazīstos ar vietējo insektu. To sauc par Te Namu, tā ir tāda sīka mušiņa, kas te pilda oda funkcijas. Atšķirībā no oda viņa ir delikāta, nemaz nepamanīsi, ka iekož, toties pumpa pēc tam būs uz nedēļu. Šādām štellēm mums ir iepirkts mušu atbaidāmais līdzeklis. Lietojot gan atklājas, ka tas ir parasts aromātisko eļļu maisījums. Nerodas iespaids, ka īpaši palīdzētu, bet nu lietojam to, kas ir.

Te Anau ezera krastā

Kamēr gaidām un ēdam cepumus, var izklaidēties, vērojot ūdensslēpotājus un minēt, kura ir mūsu laiva. Kad piebrauc laiva, atklājas, ka ir viena problēma, kas vajā ūdenstransportus, kopš Mozus laikiem. Pasažieru ir vairāk nekā laivā vietu. Labi, ka mēs rindā esam ap vidu un tā ģimenes netika izšķirtas. Braukšanu ar laivu varēja baudīt sitot līdzi paņemtās mušas.

Ēdnīca

Tikuši atpakaļ mājiņā, pirmais iepazīstamies ar vietējo kaķi, tas ir mangotājs un tādēļ viņam nākas aiziet. Aizsūtam Maiju izlūkos pie moteļa īpašnieces, viņai jāuzzina, kur te ronami vislabākie fish and chips miestā. Maija atgriežas un paziņo Te Anau Dairy. Mēs to vietu zinām kopš vakardienas pastaigas. Sākotnējais plāns ir aizsūtīt kādu pakaļ, bet beigās aizejam visi. To, ka iestāde ir iecienīta vietējo vidū, var redzēt uzreiz. Mums priekšā rindā stāv vīrietis, kurš, ja skatās uz kūtsmēslu daudzumu uz apģērba, ir nupat pabeidzis brangu mēslu mēšanas sesiju. Latvijā šo pasākumu PVD aizvērtu jau nākamajā dienā, bet te nekā viss prīmā. Izveicam savu pasūtījumu līdzņemšanai un gaidām.

Vakariņas

Gaidīt nākas ilgi, iepazīstamies ar nekustamā īpašuma cenām (dārgi), friziera pakalpojumu (ja vajag jāuzzvana un tad atnāks), to, ko ēd citi tūristi. Noskaidrojas arī, kādēļ pie minimāla cilvēku skata ir tik ilga gaidīšana, izrādās te cilvēki uzzvana, pasūta pa telefonu un tad atnāk pakaļ, kad gatavs. Nē, indiešus ar ričukiem un Wolt kastēm te neredzējām. Mēs bijām tik cītīgi gaidītāji, ka pavārs mūsu pasūtījumu mums pats iznesa ārā. Gājām uz mājām, līdz galam neaiznesām. Padevāmies Maijas spiedienam, kas apgalvoja, ka šis ēdamais ir jāēd ezera krastā. Manuprāt, tas nav prātīgi, beigās vienojamies par kompromisu – piknika galdiņu netālu no ezera. Jāatzīst, ja visu dienu esi vazājies uz kājām, tad fritēta pārtika ar cukurūdeni ir pašā laikā.

Manapouri

Tā kā līdz saulrietam vēl ir labs laiks, nolemjam aizbraukt uz vēl kādu ezeru – Manapouri. Tas nav tālu, ne ar ko īpašu tas no citiem ezeriem neatšķiras. Vazājamies pa pludmali, metam pīlītes, sitam mušas un runājamies. Ar laiku ievērojam, ka mums visu laiku līdzi nāk vietējā meitene. Beigās viņa neiztur un jautā, vai mēs gadījumā nerunājam latviski. Kas ir, tas ir, mēs nudien runājam latviski. Izrādās, ka viņa bērnībā dzīvojusi Liepājā, bet tad vecāki pārcēlušies uz Jaunzēlandi un viņa no valodas neko vairs neatceroties. Kad nu tas noskaidrots un saule norietējusi dodamies mājās, jo rīt mums plānā ir vēl agrāks rīts.

Jaunzēlande Trešā diena

1. marts

Oklenda

Šodien mūsu lielais plāns ir tikt līdz Te Anau. Pēc pamošanās es varu tikai secināt, ka mana aklimatizācija nav diez ko izdevusies, esmu augšā jau no četriem rītā. Vienpadsmit stundu starpība tomēr ir par brangu, lai ar vienas gulēšanas reizi varētu uzreiz pielāgoties. Savācam savus koferus un mērojam vakardienas ceļu atpakaļ uz lidostu. Pa ceļam gan esam nolēmuši pabrokastot maķītī.

IBIS Oklenda

Viesnīcas izvēle nudien nebija nejauša, jau kopš rezervācijas brīža bija plāns brokastot maķītī. Maķītis kā jau maķītis, arī līdz Jaunzēlandei ir atnākusi brokastu piedāvājumu sērga. Tāpat pasūtījumi jāveic ar termināļa palīdzību. Vienā ziņā labi, nav rindā jāgaida, līdz kāds pieņems tavu pasūtījumu, tagad vari ekrānā bakstīties pats, cerot, ka iepriekšējam sūtītājam ar higiēnu viss ir kārtībā. Kad nu esam sabakstījuši savas vēlmes un dabūjuši numuru, atliek lūrēt ekrānā un gaidīt savu kārtas numuru. Pierādās arī, ka sistēma nav bez trūkumiem, es nez kādēļ tieku pie diviem kakao, vienu man iedod pie dzērienu sadaļas un otru – kopā ar burgerīti un kartupeļu plāceni.

Laiciņš no rīta ir tīri jauks, lai ar’ viņiem te tehniski vasaras beigas, es vairāk liktu uz Latvijas vasaras pašu vidu. No rīta jau ir tik silts, ka velkot koferi var iesvīst. Papildus ir jāradinās pie pareizas ielu šķērsošanas. Viņiem te viss ir otrādi un tādēļ pirmās dienas iebraucējam var būt diezgan nāvīgas. Arī rīta gājiens uz lidostu mums neko daudz vairāk par autostāvvietām neparāda.

Bagāžas iečekošana viņiem te ir automatizēta, ievadi savu rezervācijas numuru, norādi vienību skaitu un tev izsniegs bagāžas tegus un iekāpšanas kartes. Grūtākā sadaļa ir saprast, cik daudz no tiem plēst nost un kā vislabāk pielīmēt. Tad nomet uz konveijera un vari doties uz drošības kontroli. Pa ceļam uz to mēs ar Maiju nolemjam aplūkot suvenīru veikalu piedāvājumu. Tas nudien nav bijis īsts ceļojums, ja mājās neesi atvilcis kādu štruntu, ko pielikt pie ledusskapja vai ielikt plauktā putekļiem par prieku. Štruntu piedāvājums te ir iespaidīgs, būs no kā izvēlēties – no posuma vilnas džemperiem līdz magnētiņiem ar kivi putneļiem.

Drošības kontrolei cauri tieku gandrīz bez starpgadījumiem, aizmirsu noņemt pulksteni, tamdēļ drošībniekiem nācās mani pārmeklēt. Es tā arī neesmu sapratis, pēc kāda principa viņiem strādā tās testeru lapiņas, kuras viņi ar svarīgu sejas izteiksmi novelk gar mugursomas iekšpusi un tad stiepj uz speciālu aparātu. Ļoti ceru, ka tā nav kaut kāda homeopātija, bet patiess analizators.

Air New Zealand

Līdz lidmašīnas reisam mums ir gandrīz divas stundas un tajās Oklendas lidostā nudien nav ko darīt, labi, ka ir vietējais internets, bet arī no tā nav jēgas, jo visi jau Latvijā guļ. Vienīgo izklaidi nodrošina ķīniešu ekskursanti. Šie pārvietojas nelielās grupās pa trīsdesmit, visi ir hiperaktīvi un uzvedas kā no ķēdes norāvušies. Viņu hobijs ir censties pārkliegt vienam otru un veidot audiovizuālos materiālus par ekskursijas gaitu. Varētu šķist, kas tad tur tik svarīgs – lidostas uzgaidāmā telpa. Mums varbūt tā ir, bet ne šiem cilvēkiem. Visu laiku no grupas kāds kaut ko filmēja vai fotografēja gan ar, gan bez selfija stika. Dažus nācās pārfotografēt, jo viņi nesmaidīja. Ja jāsaka godīgi, tad pēc īsta komunista no tās grupas neviens neizskatījās. Visā tajā jezgā mēs nemaz nedzirdējām, ka laiks kāpt iekšā lidmašīnā. To noteicām tikai pēc ķīniešu pēkšņās rosības apsīkuma.

Air New Zealand

Lai tiktu uz lidmašīnu, nācās nedaudz pastaigāt pa asfaltu. Protams, ka viss smuki nožogots ar lentām, lai atturētu tos, kuri veiksmīgam lidojumam vēlētos salādēt turbīnā kapeikas. Kad cenšos iemūžināt fotogrāfijā mūsu lidaparātu, no lidostas darbinieka saņemu aizrādījumu, ka fotografēt nedrīkst. Vispār jau skaidra lieta, ja katrs stāvēsim un bildēsim, tad to aparātu neviens nekad gaisā nedabūs. Diemžēl, es neesmu vienīgais tāds un dzeltenās kartītes saņem katrs otrais.

Lidojums nav īpaši garš un tā laikā cilvēks var atrast pāris izklaides, lai īsinātu sev laiku. Pirmā un visinteresantākā ir viktorīna. Tu, kur citām aviolīnijām ekrānos rāda lidmašīnas maršrutu, te rāda erudīcijas jautājumus un vēlāk atbildes. Tas ļauj pasažierim justies neizsakāmi gudram, celt pašapziņu un novērst domas no dumjībām. Viktorīnas sastādītāju vājība ir Zimbabve. Gandrīz katra trešā atbilde ir šī Āfrikas valsts.

Mt. Taranaki

Otra izklaide ir Jaunzēlandes vērošana no augšas. Te gan ir vēlams sēdēt pie loga un pārzināt Jaunzēlandes ģeogrāfiju. Es pie loga nesēžu un tādēļ kaklu staipu tikai pēc Maijas norādījumiem. Man arī nav ne jausmas, vai tas vulkāns ir tas, kā Maija viņu nosauc, un vai tas kalns patiešām ir Kuka kalns. Vienīgais iespaids, kas radās – dikti kalnaina valsts, kurā dominē vītušas zāles krāsa.

Trešā izklaide bija noskatīties uz priekšā sēdošās ķīnietes telefona lidostā safilmēto. Tā kā nekas dižs tur nebija, filmētāja centās visu to uzlabot ar dažādiem specefektiem – milzu smaidiņiem, burbuļiem, kas nāk ārā no mutes, un tikai ķīniešiem vien saprotamām lietām. Viņas kolēģi šīs izmaiņas uzņēma ar atzinību. Atvaram gan šādas augsto tehnoloģiju izklaides esot bijušas liegtas, tā vietā viņš esot vērojis blakus sēdošā ķīniešu onkulīša mantu kārtošanas prasmes. Šis visu laiku esot pārkārtojis un pārbaudījis savu bagāžu un nodarbojies ar savas apkārtnes labiekārtošanu, izmēģinot visādus mantu izvietojuma variantus, ieskaitot līdzi paņemto burgeri. Aviolīnijas piedāvātā ēdiena izvietojumu esot kopējis no Atvara.

Ceturtā izklaide bija vērot lidmašīnas stjuartes neslēpto naidu pret ķīniešiem. Ja pret baltajiem viņa bija kā saulīte, tad tie, nabagi, neko nedrīkstēja, uz visu bija atbilde nē un vienu brīdi izskatījās, ka kāda atzveltnes nepacēlāja dabūs pa muti.

Jaunzēlande

Nolaišanās Kvīnstaunā gan bija visnotaļ episka. Lidmašīna lido starp kalniem virs pažuvušas upes gultnes, vējš šūpo lidmašīnu. Aitas tā arī pa iluminatoru saskatīt neizdevās. Lidmašīnai nolaižoties, durvis tika atvērtas negaidīti ātri, pat mobilajam tornim nepaguva pievienoties, kad vīri jau bija piestūmuši trepes un visi varēja kāpt ārā. Arī te fotografēt neļāva, bet tie, kas vēlējās, fotografēja tik un tā (brīva valsts tomēr). Savācām savu bagāžu un devāmies pēc mašīnas.

Ceļazīme

Mašīnu mēs esam izvēlējušies ņemt no Apex, galvenais iemesls normāla cena, mūsu vajadzībām atbilstošs modelis un iespēja ar prāmi pārvest mašīnu uz Ziemeļsalu, lai nav abos krastos jakrāmējas ar formalitātēm. Standarta kompānijas to nez kādēļ negribēja atļaut, bet šie uzreiz nomas cenā iekļāva prāmja biļeti. Mūsu auto būs Toyota Rav4, vismaz tā mums rezervācijā apsolīts. Jaunzēlandē, ja vēlies iznomāt mašīnu no tevis prasa vadītāja apliecības tulkojumu, es savu izdrukāju izmantot CSDD e-pakalpojumus. Atvars gan bija aizbraucis personīgi uz CSDD un dabūjis vēl stiprāku dokumentu ar īstiem parakstiem.

Mašīnas iznomāšana nekādas grūtības nesagādāja, parādījām rezervāciju, dokumentus un varējām braukt. Paņēmām arī hotspotu, kas nodrošinātu mums interneta pieeju. Tam gan dienas limits vien 500 MB, bet nu nekas, viesnīcās jau ar it kā interneta pieslēgumam būtu jābūt. Ar jauniegūto vāģi nolemjam aizšaut uz bodi iepirkt pirmās nepieciešamības preces – makaronus, ūdeni, olas. Atvaram nedaudz jāpiešaujas vietējiem apstākļiem, tāpēc sākumā aizbraucam ne uz to pusi. Līdzi ir paņemts Ivars, kam nesen uzlikta jaunākā Jaunzēlandes karte. Jāatzīst, ka ceļojuma laikā bija tikai pāris epizodes, kurās Ivars neko nezināja. Jaunzēlandē lielveikalā viss kā parasti, vienīgi no sākuma ir grūti iebraukt produktu klāstā. Vissvarīgākā lieta ir izvēlēties pareizu (lasīt – ēdamu) maizi. Cilvēks pie īstās maizes garšas pierod no bērnības un tādēļ reizēm ārzemēs var gadīties nopirkt neēdamu maizi. Vēl grūtāk gāja ar cīsiņu izvēli. Pie kolu sekcijas mums uzradās konkurents pamatdzērienam. Jaunzēlandē vietējo Buratīno limonādi sauc par L&P, pēc Maijas rekomendācijas mēs paņēmām arī pāris pudeles šī cukurūdens. Beigās izrādījās tīri labs padzeramais un to ceļojuma laikā izdzērām vairāk nekā kolu.

Te Anau ezers

Kad nu viss bija sapirkts, devāmies uz savu pirmo naktsmītni Te Anau pilsētu Te Anau ezera krastā divu stundu brauciena attālumā. Ezers ir otrs lielākais Jaunzēlandē un kalpos mums kā atspēriena punkts ekskursijai uz Milford sound. Pa ceļam nekur nav plānots piestāt, galvenais ir tikt līdz galam, pēc pāris dienām brauksim atpakaļ un tad varēs apskatīt visu kam tagad pabraucam garām.

Te Anau hotelis

Te Anau pilsētele nav diez ko liela, var redzēt, ka viņa vairāk balstās uz tūrismu, nekā uz aitkopību. Moteli atrodam uzreiz, dabūjam savas mājiņas atslēgas un varam iekārtoties. Pirmais darbiņš ir uztaisīt kaut ko vakariņās, izlemjam vārīt spageti ar cīsiņiem. Nekāda lielā māka jau tā nav, taču ar tiem Jaunzēlandes cīsiņiem kaut kas nav īsti lāgā. Es nerunāju par to, ka nevar noteikt, no kā tie ir taisīti (tas pieder pie cīsiņa būtības), šeit ir aizmirsuši vissvarīgāko detaļu – cīsiņam ir jābūt ēdamam. Šos par ēdamiem nevar nosaukt. Pēc šādas traumas nolemjam pastaigāt pa pilsētiņu, un kas zina, varbūt pat izstaigāt abas ielas.

No sākuma aizejam uz ezera krastu, tas izskatās tīri tā neko – hidroplāns, motorlaivas, atrodam helikopteru platformu, no kurienes mums rīt būs jāstartē. Uzejam arī vietējās skolas izveidoto planētu taku, kas sākas ar Sauli un beidzas ar Plutonu. Mums gan pēc Jupitera taka izbeidzas vietējā jahtkluba teritorijā, kur pēc vēlmes var pavazāties pa nelielu jahtu ostu, vai forsēt privāto teritoriju. Izlemjam griezties atpakaļ, tālās planētas neredzējuši. Tad ievērtējam šopinga ielu, kurā var nopirkt tos pašus posuma vilnas cimdus un merīnvilnas izstrādājumus ko lidostā, tikai pa mazākām naudiņām. Ir arī dažādi tūrisma inventāra veikali, ja nu gadījumā esi atspēries nesagatavojies un pēkšņi vēlies rāpties kalnos.

Jaunzēlande otrā diena

28. februāris

Singapūrā mēs nonākam ap sešiem rīta pēc vietējā laika. Līdz nākošajam reisam mums vēl pāris stundas un var vēl nedaudz pastaigāties pa terminālu. Diemžēl Singapūra vēl nav atvērusi savu jauno lidostas ēku Jewel un tādēļ atliek vien blandīties pa jau redzētām vietām (vismaz man). Mūsu terminālā no apskates objektiem ir tikai tauriņu dārzs. Izskatās, ka tauriņi šodien streiko, jo nevienu nevar ieraudzīt. Vai nu man no pārlidojuma acis aizpampušas, vai arī pie vainas ir tumsa un tauriņi naktīs nestrādā. Vienīgais, ko var apskatīt kārtīgi ir viņu kūniņu inkubators. Kad nu neesam redzējuši nevienu tauriņu, bet apskatījuši viņu dzīvokli, dodamies ārā. Paklīstam pa terminālu, mēs ar Maiju sastādām sarakstu, ko mums nopirkt atpakaļceļā, pēc Atvara ierosinājuma nopērkam kolu. Loģiski, ka apmeklēju arī tualeti, teiksim tā, tik plašu tualeti es esmu redzējis tikai Šanhajas dzelzceļa stacijā, toties te no smakas acīs neriesās asaras.

Pirms lidojuma uz Jaunzēlandi mums jāiziet rokas bagāžas kontrole, acīmredzot lidostā var nopirkt kaut ko tādu, kas ļauj uzmontēt ko dzīvībai bīstamu (vispār jau es zinu, kādēļ – Singapūrā nevienu neinteresē tavas somas saturs, kamēr vien tu nelien lidmašīnā. Te drošības kontrole ir ieriktēta geitā, nevis tūlīt aiz pasu kontroles). Es domāju, ka naži tie nav, jo labu metāla nazi pasniedz kopā ar Singapore Airlines ēdienreizi. Pirms iekāpšanas visiem tiek izdalītas lapiņas, kuras jāaizpilda uzrādīšanai Jaunzēlandes imigrācijas dienestam. Jāatzīmē, ka viņi ir ļoti uztraukušies par gaļu un taviem apaviem. Vispār apavu jautājums man sagādāja vislielākās grūtības. Es tos pirms ceļojuma biju nomazgājis tā, ka pašam par brīnumu uzzināju to īsto krāsu. Tādēļ man īsti negribējās atbildēt apstiprinoši uz jautājumu, vai esat ar saviem apaviem bijis mežā. Ieliku nē, un tad palūrējis Maijas lapiņā, redzēju, ka tā ieķeksējusi, ka jā. Radās neliels satraukums, kuru nomierināju pētot tos apavus, kas bija uzvilkti kājās.

Iekāpšana notika pēc šķiru piederības, sākumā biznesnieki, tad dažādi lojālie locekļi un pēc tam mēs – parastie pasažieri. No šī pārlidojuma es neko daudz neatceros, jo biju ne cepts ne vārīts un mani bija nosēdinājuši atsevišķi no ceļabiedriem, kas nozīmēja brīvu sēdekli blakus. Kaut kur virs Austrālijas viens pasažieris iemanījās uz augšējā bagāžas plaukta vāka pārsist galvu. Tas radīja zināmu rosību, no sākuma viņu gādīgi nosēdināja beņķī pie tualetes (laikam, lai visi gribētāji varētu viņu nopētīt), tad pa visu lidmašīnu meklēja ārstu. Atlika vien cerēt, ka nav nekas nopietns un mums nenāksies veikt piespiedu nolaišanos Austrālijā. Izrādījās, ka nekas traks nav un pēc laika puika ar nosaitētu galvu jau sēdēja savā krēslā un skatījās jaunāko mūziklu. Apsaite gan nebija uzlikta pārāk profesionāli un līda uz augšu, beigās tā izskatījās pēc marles vainadziņa, par kuru man aizmugurē sēdošie kivi nekautrīgi ierēca.

Skaidra lieta, ka pirms izkāpšanas notika cietušā evakuācija. Atnāca divi mediķi, paturēja rociņu, labi, ka paturēja, citādi pasažieris vēlreiz būtu atdauzījis galvu, meklējot savu somu. Un tad ārā varēja kāpt visi pārējie. Pateicoties laika zonu burvībai Oklendā bija ap pusnakti un mēs devāmies uz pasu kontroli.

Jaunzēlandē nez kādēļ dažas Eiropas valstu pases ir izredzētas – vācieši, briti, īri un vēl kaut kādas. Paskatījos uz other passports rindu – tā bija dikti gara, un gāju pie izredzētajām pasēm. Skaidra lieta, ka nenostrādāja, bet uzraksts teica, problēmu gadījumā vērsties pie blakus lodziņa. A tur rindas nekādas! Man neuzdeva nekādus jautājumus, iespieda pasē zīmogu un varēju iet. Pagaidīju pārējos (jā, es esmu no tiem, kas visur mēģina aizlīst pirmie) un devāmies pēc bagāžas. Tad sekoja bagāžas pārbaude, tikām izprašņāti par bagāžas saturu, čekotāji bija dikti kompetenti, viņi pat spēja atpazīt šokolādes končas ekrānā. Maijai noprasīja pa zābakiem, bet atrādīt nelika un viss, varējām doties uz savu hoteli.

Hotelis bija salīdzinoši netālu, kāds kilometrs ar kājām. Tas, velkot bagāžu aiz sevis, ir diezgan nopietns gabals, sevišķi vietās, kur ceļa nezināšanas dēļ nākas iet pa zālienu. Pirmais iespaids par Jaunzēlandi – milzīga autostāvvieta, taču ar laiku tiekam no tās ārā, redzam maķīša arkas (mums plānā tajā ir paredzētas brokastis) un tad tālumā Maija ierauga mūsu Ibis moteli. Vienīgā interesantā lieta, ko pa ceļam redzu, ir Tūrisma skola. Man galvā šaudās minējumi, kas tur pie velna tiek mācīts? Iekšā var redzēt lielu lidmašīnas maketu, laikam tur jaunzēlandieši apmācās pirms doties uz ārzemēm.

Kas man patīk Jaunzēlandes viesnīcās, ir tas, ka neviens tev neprasa nekādus personas identifikācijas dokumentus, pasaki savu vārdu, to, ka rezervēts, paņem atslēgu un dodies uz istabu. Nekādas pasu kopēšanas un anketu aizpildīšanas. Vienīgais, kas viņus vēl uztrauc, ir tavas automašīnas numurs, laikam, lai nejauši neizsauktu evakuatoru. Tā kā mums mašīnas vēl nav, tad tas mums iet secen. Liftā satiekam vienu vietējo, ja godīgi jāsaka, viņš it kā runāja angliski, bet saprast varēja tikai ar pamatīgu piepūli. Mūsu istabiņa uz četriem ir ļoti kompakta, bet neko daudz jau arī nevajag, izgulēsimies un dosimies tālāk.

Jaunzēlande pirmā diena

27. februāris

Šodien beidzot ir pienākusi tā lielā diena, pareizāk sakot, nakts, kad dosimies ilgi plānotajā Jaunzēlandes ceļojumā. Plānā ir apmeklēt abas salas, izblandīties pa daudzām kalnu takām un, kas zina, iespējams, pat ieraudzīt to slaveno kivi. Celties nākas uz govslaukšanas laiku tā, lai četros jau var braukt uz lidostu. Uz ātro iekožu brokastis un dodamies, pa ceļam savācam pārējos ceļotājus. Pavisam esam četri – es, Maija, Inita un Atvars. Mūsu šodienas uzdevums ir tikt līdz Singapūrai. Bet viss maršruts kopā izskatās Rīga -> Frankfurte -> Singapūra -> Oklenda. Protama lieta, ka uz Jaunzēlandi var nokļūt visdažādākajos veidos, bet mums kaut kā sanāca tā, ka šis atbilda gan pēc cenas, gan pēc gaidīšanas laikiem, gan arī fakta, ka tas ir savienotais reiss. Biļetes iepirkām jau pērnajā gadā, kad mums šķita tā ir sasniegusi savu minimumu. Arī naktsmājas norezervējām laicīgi. Nav jau tā, ka neko nerezervējušiem mums būtu jāguļ ceļmalās un patiltēs, hoteļi joprojām bija pieejami, tikai par citām naudiņām.

Šī rīta lielais plāns ir iečekot bagāžu līdz pašam galamērķim. Vispār jau tas ir smieklīgi, man vēl nekad nav gadījies tā, ka tas nebūtu izdevies, galu galā priekš kam tad ir domāti savienotie reisi? Bet katru reizi aizvelkoties pie iečekošanās, mani nez kādēļ pārņem šaubas par šādas lietas iespējamību. Arī šoreiz viss sanāk bez problēmām varam doties uz drošības kontroli. Tā kā esam dikti laicīgi, tad te pat nav jāstāv slavenajā rīta rindā – gandrīz tukšums. Tā kā neko tādu negrasos no valsts izvest, man neviens nepiesienas un kontroli izeju bez problēmām.

Pēc šādiem darbiem jūtos nopelnījis vēl vienas brokastis un iedzeru kakao, klāt piekozdams sviestmaizi, samaksājot par to lidostas uzcenojumu. Vispār mani novērojumi liecina, ka ja tu, cilvēks, lidostā gribi puslīdz normāli paēst, tev nemaz nav tik daudz iespēju. Vislabākā ir dirnēt bizneslaunžā, dzert viskiju un stūķēt iekšā ikru maizes, jo tās tu esi nopircis kopā ar biļeti; otrā ir apmeklēt maķīti. Tā kā Rīgas lidostu Maķītis vēl nav atklājis, nākas iztikt ar pārcenotām šķiņķmaizēm.

Ceļojumu plānoja Maija, tāpat kā visus laikus kad un kur jābūt, tas visiem ļāva izvairīties no liekas dirnēšanas. Es, piemēram, mīlu, lai man vienmēr būtu laika rezerve tā ap stundu virs iespējamā maksimuma un tādēļ visur ierodos ātrāk nekā vajadzētu.

Lidojumā uz Frankfurti nekas ievērības cienīgs nenotiek, es neesmu pie loga un tādēļ nevaru sevi izklaidēt pat ar mākoņu vērošanu. Nākas lasīt grāmatu. Par laimi mūsu šodienas pirmais lidojums nav diez ko garš un īsti pasākums nepaspēj apnikt. Frankfurtē mums brīvais laiks ir daudz vairāk veselas trīs stundas. Esam tik ātri pirms reisa, ka sākumā pat nevaram redzēt, kurš ir mūsu izlidošanas terminālis. Lēnā garā blandāmies pa termināli, Atvars iepērk pāreju no Eiropas standarta uz jaunzēlandiešu. Es pastaigāju pa grāmatu veikaliem, neko man īsti nevajag un neko pirkšanas vērtu es ar nemaz neredzu. Garajam pārlidojumam jau esmu sapircis e-grāmatas un savilcis uz telefona podkāstus, kurus noteikti visus taisos noklausīties. Nu jau pāris gadus esmu atmetis ambīcijas ceļojuma laikā izlasīt visas līdz tam nelasītās grāmatas, izspēlēt visas nopirktās spēlītes telefonā. Tādas apņemšanās nav nekā vērtas un kurš normāls cilvēks tā vietā, lai atpūstos, izvēlētos laiku pavadīt cenšoties izdarīt iekavētās lietas?

Pēc stundas blandīšanās esmu nobriedis trešajām brokastīm, nevar jau vēl zināt, ko tai Singapore Airlines reisos vispār dod ēst (vispār jau var gan un lielākoties puse no piedāvātā ir ēdama), un sāku meklēt maķīti, jo ūdenskliņģeru piedāvājums mani nekad nav uzrunājis. Neliela atkāpe par ēšanu – šajā aprakstā nemaz tik daudz nebūs un, bet lidostu transfēros un pārlidojumos tā ir vienīgā lieta, par kuru ir vērts rakstīt. Nejūtos tik pieredzējis aprakstnieks, lai riskētu izpausties arī par visiem tualetes apmeklējumiem.

Katrs, kurš no rīta ir bijis maķītī, zina, ka viņiem normāli paēst līdz desmitiem nevar, līdz tam tur atrodamas vien brokastis. Atvaram kopš ASV ceļojuma, kad Jelovstounā maķītis brokastīs viņam iesmērēja omleti ar vafeli un kļavu sīrupu, ir radusies trauma. Nākas veikt nelielu pierunāšanu. Skaidrs, ka nav ko ņemt, un tas, ko viņi rāda uz bildes, ir pavisam cits nekā tas, kas nonāk uz paplātes, bet kaut kādas kalorijas tomēr uzņemam.

Vienīgā interesantā lieta, kas notiek pirms tikšanas lidmašīnā ir sava vārda izdzirdēšana paziņojumā. Neteikšu, ka uzreiz atpazinu, ka tiek runāts par mani, taču no ļoti sliktā text to speech algoritma teiktā nojautu, ka man jāierodas pie geita ar dokumentiem. Pēc tam tas pats tika atkārtots piesaucot arī citus manus ceļabiedrus. Lieta izrādās pavisam vienkārša – šie gribēja pārbaudīt mūsu dokumentu derīguma termiņu, lai nesanāktu, ka mūs jāved atpakaļ. Es savukārt kārtējo reizi aizdomājos, kur viņi atrod tos cilvēkus, kuriem uzdod lasīt ārzemnieku vārdus pa mikrofonu. Varu derēt, ka viņi tur deleģē cilvēkus ar vissliktākajam lasīt un runas prasmēm un tad kamēr tas nabags mokās, pārējie par viņu smejas.

Lidmašīnā A380 pēc seat guru uzskatiem mums ir ierādīta ļoti slikta vieta. Esam pēdējā rinda – to nevarot atgāzt, kā nākas, un tualetes ar netālu. Bet mums patika, varēja krēslu atgāzt uzreiz, nevienam netraucējot. Arī šis lidojums izceļas vien ar ilgumu. Tā kā Indija ar Pakistānu ir nolēmušas nedaudz pakarot, lidmašīna nelido pa standarta ceļu, tai ir jāizvairās no tik daudzām konflikta zonām, ka pa pareizo ceļu lidojam tikai līdz Melnajai jūrai. Vienīgais, kas izklaidē mani, ir priekšā sēdošais vīrietis, kurš burtiski nevar nosēdēt uz vietas. Viņš ir īsts bizibodijs, lido kopā ar ģimeni un tie izskatās ir tikai šodien atklājuši ūdeni, visu laiku grib dzert – i sieva, i bērni tā ap gadiem divdesmit. Vīrs cenšas ko var, skraida uz lidmašīnas virtuvi kā atspole. Laikam jau pa ceļam nav noturējies un arī pats padzēries, jo otrā viņa izklaide ir tualetes apmeklējums. Izskatās, ka viņa personīgais mērķis ir apmeklēt visas četras pieejamās (pasteidzoties notikumiem priekšā, viņš to paveica). Kamēr tev nenāk miegs, tikmēr jau tāda rosība neko nekaitē, grūtāk ir, kad kāds tev klusu tumsā staigā riņķī ar ūdeni. Lai cilvēkam ļautu izbaudīt savus darba augļus, es pēc pāris pamodināšanas reizēm pagaidu, kad šis priekšā iemieg un nedaudz uzbliežu pa atzveltni, un atvainojos pietiekami skaļi, lai cilvēks pamostos. Skaidra lieta, ka pēc tik ļauna darba aizmiegu uz piecām stundām kā nosists.

Vispār man mūždien ar gulēšanu lidmašīnās ir bijis kā bijis, nevar aizmigt, vietas pa maz, sēdus nevar pagulēt. Šogad esmu atklājis, ka tas pakaviņš, kuru apliek ap kaklu, patiesībā palīdz un var gan aizmigt, gan pagulēt. Protams, kājas būs sarāvušās neizstaipītas un miega kvalitāte ar nebūs tā izcilākā, bet nedaudz nosnausties būs sanācis. Pamostos, kad esam virs Indijas okeāna, īsinu savu laiku klausoties iekavētos podkāstus un lasot grāmatu.

Time Travel: A History by James Gleick

Teikšu, kā ir, pērkot šo grāmatu, es no tās gaidīju kārtējos populārzinātniskos aprakstus par dažādiem iespējamiem veidiem kā ceļot laikā. Ikdienā mēs piekopjam tikai vienu, taču zinātne mūs ir aplaimojusi ar neskaitāmām laika pārvarēšanas iespējām. Neviena vēl nav realizēta dzīvē, bet tas taču netraucē sapņot.

Patiesība bija daudz skarbāka. Šī grāmata nav par laika mašīnu tehnisko pusi, bet par to, kā sākotnējais prāta eksperiments par ceļošanu laikā ir izmainījis mūsu pasaules uztveri. Gleika stāsts sākas divdesmitā gadsimta sākumā, kad Herberts Velss publicē savu “Laika mašīnu”. Šis bija pavisam jauns pavērsiens “kas būtu, ja būtu” žanrā, un kopš šī darba ceļošana laikā cilvēku prātos ir nostiprinājusies uz visiem laikiem. Grāmata izseko ceļošanas laikā kā idejas evolūcijai no zinātniskās fantastikas grāmatām līdz mūsdienu TV seriāliem un zinātniskām publikācijām.

Gribētos jau teikt, ka grāmata bija ļoti interesanta un es to izlasīju vienā elpas vilcienā. Īstenībā es teikšu, ka lasīt var, bet apšaubu, vai vajag. Šī grāmata varētu būt atradums kādam zinātniskās fantastikas kritiķim, kuram nedaudz iztrūkst zināšanu par žanra kontekstu mūsdienu sabiedrībā. Visādi citādi šī grāmata man bija lasītu un nelasītu literāro darbu analīze. Vietām tā bija aizraujoša kā H.Velsa gadījumā, citā garlaicīga līdz nāvei, kad autors pievērsās filosofiem.
Kas ir tas, ko es no šīs grāmatas ieguvu. Pirmā un svarīgākā lieta – es neesmu vienīgais, kurš nespēj nodefinēt laiku, neatsaucoties uz pašu definējamo. Ar laiku ir tā, ka visi it kā zina, kas tas ir, bet tai pat laikā nespēj to uzlikt uz papīra. Otra lieta – pastāv tāds uzskats, ka laiks nemaz nepastāv un tas ir tikai mūsu pasaules uztveres artefakts. Tur bija sarakstīti daudz gudri vārdi, es no savas subjektīvās pasaules uztveres skatījuma varu teikt, ka tā nu bija viena varena muldēšana. Trešā lieta – vēsture, iespējams, ir robusta, un visi paradoksi ir vairāk prāta eksperimenti, kas neatbilst realitātei. No otras puses, ja tā nav, mēs to tik un tā nekad neuzzināsim, jo mēs jau paši sevī esam iepriekšējo notikumu summa.

Gribējās vairāk populārzinātniskos spriedumus par tādām eksotiskām tēmām, vai laiks ir tikai viens, varbūt ir vairāki laiki. Derēja arī nedaudz vairāk pastāstīt par manu iemīļoto Daudzo pasauļu teoriju un interesantākajām no tās izrietošajām sekām. Autors daudz aizraujas ar citēšanu, kas nav slikti, bet ar laiku apnīk. Nevar arī teikt, ka visas nodaļas būtu vienādi interesantas, bet tas jau vairāk subjektīvās uztveres jautājums.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, nebija tas ko es sagaidīju, bet dikti jau nu informatīvi par ceļošanu laikā.

Hour of the Huntress by Dave Gross

Esmu nolēmis izlasīt visu savu Arkham Horror merčendaizu, lai vismaz kaut kā sev attaisnotu iztērētos līdzekļus. Es jau zināju, ka šajā grāmatā atrodamais garstāsts nebūs nekas izcils, bet tā kā grāmata nav bieza, tad cerēju, ka iespējamās mocības ar nebūs bezgalīgi ilgas.

Dženija nebija plānojusi atgriezties ASV tik ātri. Taču pēkšņi Arkhamas pilsētā ir pazudusi viņas māsa Izija. Māsas meklējumi viņu aizved uz pagrīdes dzertuvēm, Miskatonikas universitāti un dīvainu vācu ģimenīti, kas organizē ražas svētkus. Šķiet, ka Izija šoreiz ir iekūlusies lielās nepatikšanās, un, iespējams, Dženija ir visu šo nepatikšanu cēlonis.
Negribas būt skarbam, bet šis ir stāsts no sērijas, kā es pavadīju iepriekšējo vasaru. Autors ar tēlu izstrādāšanu īpaši neaizraujas. Es jau agrāk pie iepriekšējām sērijas grāmatām rakstīju, kādēļ iespējams tas tā ir lemts jau izgudrotās un ar autortiesībām aizsargātās pasaulēs. Līdz ar to Dženija ir viendimensionāls tēls, kura galvenais uzdevums ir atrasties stāstam vajadzīgajā vietā un laikā. Te nevar runāt pat par kādu viņas kā galvenās varones ietekmi uz notikumiem, tie noris paši no sevis un visai tai galveno varoņu darbībai, kritiskāk skatoties, nav nekādas jēgas, līdz pat lielajai pēdējai ultra mega cīņai ar otrās šķiras dēmonu.

Bez Dženijas te ir grūti runāt par vēl kādu tēlu, ja neskaita kazu, kura šad tad parādās, šajā radījumā autors ir ielicis savu sirdi un dvēseli, tas nudien ir sanācis dzīvelīgāks, par Lonniju motociklisti vai policistu. Pats stāsts pēc savas struktūras ir taisns kā bulta un jābūt diezgan panaivam, lai te sagaidītu kaut kādus negaidītus notikumu pavērsienus. Galvenais, ka pareizajās vietās ir piesaukti Senie Dievi, doti mājieni uz Nokronomikonu un to ka pirmsplūdu civilizācijas jau reiz to visu ir redzējušas.

Ja iepriekšējās sērijas stāstos bija kaut kāda varoņu izaugsme, tad šāds progress Dženijai iet secen, viņa stāsta beigās ir tieši tāda paša kā sākumā. To gan var teikt arī par lasītāju, jo te nav nekā tāda, kas iespiestos prātā vai aizķertos atmiņās. Iesākumā es vēl domāju, ka tā ir tāda klišeja par divdesmito trīsdesmito gadu gotikas žanru, bet tad attapu, kas nu jau es sev mēģinu aiz matiem pievilkt vēlamo par esošo.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, ja nu galīgi nekā cita nav ko lasīt, tad var mēģināt. Bet pasaulē ir daudz labāki simts lappušu darbi, kurus lasīt, par šo.

%d bloggers like this: