Navigate / search

Jaunzēlande desmitā diena

8. marts

Hokitika

Rīts Hokitikā ar’ ir visnotaļ nomācies, brokastīs nokopjam vakardienas salātus, klāt piekožam maizi ar sieru. Te maize ir normāla tostermaize un tāda maize, kas pirms iekšā dabūšanas jātosterē. Mēs cenšamies izvēlēties pirmā veida maizi, lai nav jāmokās. Pirmais darbs ir uzpildīt mašīnā degvielu, arī vakar mēs atbraucām ar tukšu bāku. Tankošanās procesa laikā kā jauks bonuss ir Mount Cook, kas laiku pa laikam redzams starp mākoņiem (nez vai tiešām tas ir viņš?).

Pancake rocks
Pancake rocks
Pancake rocks
Pancake rocks
Veka

Šodienas grafiks mums ir visnotaļ saspringts – pirmais – jāpaspēj uz Pankūku klintīm. Tās atrodas Punakaiki tuvumā un izskatās tieši tā, kā sauc. Tās ir kaļķakmens plāksnes, kas uzliktas viena uz otras kā lielas pankūkas. Pa ceļam uz turieni sēžam astē vienam smagajam auto, kas ved akmeņus, auto ir ļoti apzinīgs un visur cenšas ievērot atļauto ātrumu. Pankūku klintis neko nemaksā, noparkojies un staigā, cik grib. Mēs to arī darām, te ir smuki asfaltēti celiņi, kas pieved pie kraujas jūras malā, tās smuki norobežotas, lai kāds neiekrīt iekšā un tad var pētīt. Ja skatās uz jūras pusi, tad pankūku akmeņus un viļņu izgrauztas alas, pa kurām smuki skalojas ūdens, ja uz iekšzemes pusi, tad savvaļas linus. Vietas apmeklējums mums paņem kādu pusstundu, varētu jau viļņus skatīties bezgalīgi, bet mūsu nākošais ceļojuma mērķis ir fiksēts laikā un uz turieni vēl jāpaspēj. Te Ananui alās netālu no Čārlstonas mūs gaida Glowworms.

Underworld adventures

Ja 1867. gadā kādam Jaunzēlandē prasītu, kur ir visperspektīvākā dzīvesvieta, tev atbildētu Čārlstona, tad te dzīvoja no 30’000 – 100’000 iedzīvotājiem. Te bija viss – hoteļi, prieka mājas, veikali un bankas. Zelts beidzās un nu te ir vien pārdesmit iedzīvotāju, kuri lielākoties nodarbojas ar tūristu ekskursijām. Firmu sauc Underworld Adventure Centre, cik noprotu, tā te ir ieguvusi monopolu uz pasaulē labāko spīdtārpu alu. Savu tūri mēs rezervējām jau pērngad, jo var gadīties, ka tu atbrauc un busiņš jau pilns. Sākumā iepazīstamies ar saimnieku, tāds jauks onkulītis, šo to par Latviju dzirdējis ir. Uzprasu jautājumu, kas mani nomāc no vakardienas, vai brilles var paturēt uz acīm. Viņš atbild, ka var. Ļoti labi, citādāk man visā tai plostošanā pa alām nav jēgas līst, es ar savu redzi pat glovormus neredzēšu.

Sagaidām pārējos grupas dalībniekus, atstājam mantas, makus un telefonus mašīnā. Atslēgu atdodam saimniekam un paši dodamies vilkt hidrotērpus. Nu ar tiem hidrotērpiem ir kā loterijā, visi ir nedaudz panēsāti, mani jakai kāds jau ir pārspiedis šuvi (teiksim, ka ar vēdera presi), eju apmainīt. Kad esam saģērbušies izrādās, ka Inita ir tikusi pie pilnīgi jauna tērpa, pārējiem ir dažāda vecuma pakāpes. Pirms ekskursijas sākuma nākas vēl kādas desmit minūtes pagaidīt. Jāsaka ka pie 20+ grādiem tas nav pārāk komfortabli.

Džungļu vilciens

Pēc tam seko brauciens ar busiņu līdz džungļu vilcienam. Kamēr mūsu gide nodarbojas ar sastāva komplektēšanu, pie mums pielido te namu bariņš un sāk savu melno darbu. Labi, ka viņām nav daudz vietas, kur iedzelt, un tādēļ tieku cauri ar mazām asinīm. Vilcieniņš ir īsts mazbānītis, lēnā garā braucam cauri mežam uz alas pusi, īsts oldskūls. Kad ierodamies galastacijā, mums priekšā ir vēl viena lokomotīvīte. Mūsu gide tagad nodarbojas ar mūžveco dzelzceļa stacijas un vagonu pārbīdīšanas problēmu. Pagaidām, līdz viss kārtībā un tad dodamies uz alu.

Stalaktīti un stalagmīti

Pa ceļam nākas izkāpt nedaudz pāri simts pakāpieniem ar piepūstu kameru hidrotērpā. Man jau šķiet, ka vēl nedaudz un es izcepšos, taču par laimi esam pie alas ieejas. Te mums ļauj ieslēgt lukturīšus, iesaka nenovirzīties no ar striķiem ierobežotās takas, piekodina nelauzt ne stalaktītus, ne stalagmītus. Dodamies iekšā, ala nav renovēta, tādēļ ejam pa to, kāda nu tā ir, bez trepēm un bez dēļu grīdas. Ja ir būts lielajās alās, tad te īsti nav tas, viņa pat atklāta ir salīdzinoši nesen. Netālu no ieejas var redzēt iegruvumu, tas gan noticis pirms desmittūkstoš gadiem, mūs mierina, ka nekāda riska nav. Tad seko nedaudz stalaktītu un stalagmītu, tradicionālā pasēdēšana tumsā. Labi, ka alā ir pavēsi un vairs nav tik karsti. Pirms pašas plostošanas mums beidzot parāda spīdtārpus tuvumā, tie tiešām ir tārpi un ar savu gaismu pievilina muļķa mušas un sienāžus.

Brauciens pa Nīlu

Beidzot esam atstiepuši savas kameras līdz upītes sākumam pazemē. Upīti, starp citu, sauc Nīla un plostošana var sākties. No sākuma visi tiekam saķēdēti virknē ar kājas paduses sistēmu. Patiesībā dikti labs laifhaks. Un tad, izslēguši lukturīšus, lēni varam dreifēt pa straumi. Ja godīgi es nebiju gaidījis, ka tā spīdtārpu padarīšana izskatīsies tik smuki. Tādas zilas zvaigznītes tumsā un tu guli uz muguras un lēnām slīdi tām visām garām. Laikam jau visiem patika, jo neviens netarkšķēja, bet baudīja skatu. Ja sanāk, iesaku aizbraukt. Viņiem bonusā vēl ir tas, ka gids visu piedzīvojumu safočē un tad vari bildes netā savākt par baltu velti.

Kad esam tikuši ārā no alas, mums vēl seko plostošana pa Nīlu. Labi, ka pa nakti ir lijis lietus, tādēļ virs akmeņiem vēl ir ūdens un nav jābaidās apdauzīties. Te mums atkal tiek dotas instrukcijas, kā izturēties straumē, kā nepārdurt kameru uz kokiem. Gide laikam nolemj, ka esam kaut kādi ģēniju un stāsta mums, ko kurš viņas rokas signāls nozīmēšot. Patiesībā mēs visi maucām lejā pa krācēm un ja tur kāds arī rādīja zīmes lēnāk un apstāties, tad man tas diemžēl gāja secen. Tā pa īstam no akmens atrāvos vien vienu reizi, toties pozitīvas emocijas ieguvu pārpārēm.

Atpakaļceļā vilcieniņā novilku jaku, jo karstums vairs nebija izturams, to, protams, izmantoja te namu, bet tas bija tā vērts. Tikuši atpakaļ starta punktā, pārģērbjamies un dodamies tālāk.

Nomākusies pludmale
Karamea Last resort
Vakariņas

Tagad mums pa Jaunzēlandes Dienvidu salas piekrasti jābrauc līdz Karamea, mūsu naktsmājas ir Last Resort Karamea. Maija tur jau reiz ir bijusi un viņa cer, ka mums ar’ tur patiks. Pa ceļam mēs aizbraucam garām roņu un vaļu apskates vietām, bet nekur nepiestājam, līdz neesam sasnieguši galamērķi, ja nu vienīgi Vestportas veikalā iepirkt pārtiku. Nu mājiņa mums ir uz goda, viena no labākajām, kur mums nāksies apmesties. Tā kā šodien ir Starptautiskā sieviešu diena, nolemjam to atzīmēt ar vakariņām vietējā restorānā. Jaunzēlandē labi skaitās rezervēt galdiņu iepriekš, jo ēst jau visi vēlas un var gadīties, ka tev nebūs vietas. Pie tam es jau esmu salasījies sliktas lietas tripadvaizorā, par pliekanu kartupeļu biezeni un citām lietām, taču nolemjam riskēt. Risks attaisnojas – vismaz man ribiņām nebija ne vainas, dīvainā limonāde ar bija labs padzēriens!

Jaunzēlande devītā diena

7. marts

Šodienas plānā ir tikt no Tekapo līdz Hokitikai un tas nav mazs gabals. Pēc būtības mums ir jāperas uz rietumu krastu, tehniski jau Tekapo nav tālu no tā, bet tā kā priekšā ir kalni un visā salā ir vien pāris ceļi, pa kuriem var tikt tiem pāri, tad gabals sanāk uz piecsimts kilometriem, no kuriem vismaz simts būs pa kalnu serpentīniem.

Megakoks

Iekožam brokastis, brokastu pagatavošana jau ir atstrādāts pasākums. Katrs zina, kas viņam jāgatavo, galvenais, lai pietiktu olas un bekona. Nedaudz sagriežam līdzi uzkožamos, ja nu pa ceļam sagribēsies ēst. Savācam mantas un braucam uz pirmo apskates objektu – Peel forest park. Šeit mums ir iespēja apskatīties kokus, kādi nekur citur vairs nav redzami. Kokiem nosaukumi – tōtara, kahikatea (baltā priede) un mataī (melnā priede) ir diezgan interesanti. Arī līdzība priedēm ir visnotaļ nosacīta. Pastaiga nav gara vien kāda pusstunda, taču mežs nudien ir savdabīgs, papardes, kokveida papardes, iepriekš nosauktie koki dominē ar savu milzīgumu, pilns ar visādiem putneļiem, un pamežs, kas sastāv no visādiem kāpuka, kōtukutuku, pōkākā, ti kōuka un kōwhai. Labi, ka es esmu pieredzējis dendrologs un dienvidu pusložu salu flora ir mana sirdslieta!

Megakoks
Peel forest park Meža taka

Tas, ko viņi te reklamē kā milzu koku, patiešām ir milzīgs, teikšu vēl vairāk – tik brangu koku man vēl nav nācies redzēt, tā ir viena branga kahikatea! Pirms mums te ir atnākusi viena ģimenīte, tad, lūk, viņi devās kokam apkārt un mēs viņus vairs neredzējām. Vispār jau tie lielie koki ir interesanti, viņi ir ekosistēma pati par sevi, putneļi, parazīti un tūristi visi kaut ko dara, dod un ņem. Nospriežam, ka ar šo taku mums ir pa īsu un dodamies uz nākamo, tā ir nedaudz grūtāka, nākas rāpties pret kalnu, taču mežs ir tas pats. Putni gan te ir skaļāki un cilvēku mazāk. Daudz gan te neejam – vienu kilometru uz priekšu un tad atpakaļ, viss šis pasākums ir tikai, lai izkustinātu kājas, jo šodien mums tomēr sanāks daudz sēdēt.

Rakaia upe

Pēc mežu apskatīšanas braucam tālāk, mūsu nākošais apskates punkts ir Mount Hutt, tur mums ir ieplānots neliels pārgājiens, kas ļaus apskatīt Rakaia upi. Piebraukuši pie stāvlaukuma ar skatu uz upes ieleju kaut kā saprotam, ka nemaz tā staigāt negribas, pūš nopietns vējš, tuvojas ciklons un te viss no augšas tāpat ir diezgan labi redzams. Es gan nedaudz paeju pārsimts metru tālāk, un pārdesmit metrus augstāk, tur skats ir vēl labāks, bet neviens man neseko. Šie pa to laiku uzrīko eksprespikniku, knapi uz sieru vēl paspēju!

Pīrāgi

Braucot tālāk pa lauksaimniecības apgabalu uz kalnu pāreju un, neskatoties uz to, ka nupat jau tika ēsts, kādā mazā miestiņā Šefīldā mums pēkšņi liekas laba doma piestāt un nogaršot Jaunzēlandes pīrāgus. Man tā pīrāgu padarīšana vienmēr ir likusies interesanta, sevišķi brīžos, kad lasi grāmatās kā galvenie varoņi tiesā nost pīrāgus. Tādēļ ideja noprovēt pašam šķiet vilinoša un te ceļa malā melns uz balta rakstīts – labākie pīrāgi visā valstī! Noparkojamies un speramies iekšā, nolemju paņemt visbrangāko, kas viņiem te ir – nieru un steiku pīrāgu, kafiju un vēl kūciņu pa virsu. Teikšu kā ir, to pīrāgu ēst var, bet gatavotājiem tās nieres pirms iecepšanas tomēr nāktos pamatīgāk izmērcēt, lai nebūtu jūtama kūts smaka. Arī tā melnā ķite gaļas gabaliem pa vidu bija ar diezgan interesantu garšu. Ēst varēja, un ja no bērnības pierod, tad jau noteikti pat var iegaršoties. Pārējo attiecības ar pīrāgu varētu saukt par atturīgām. Atvars, apēdis pusi, paziņoja, ka tas neesot ēdams. Katram jau ir tiesības uz viedokli. Maija un Inita ar’ savus nepievārēja. Ko lai saka – tie nav nekādi sklandrauši!

Castle hill
Castle hill
Castle hill

Kad nu esam iestiprinājušies vai sagandējuši dūšu, kā nu kuram, dodamies uz priekšu. Pie vietas, kas saucas Castle hill, ieraugām interesantus akmens veidojumus un nolemjam doties pārgājienā. Te beidzot var uzvilkt vējjaku, jo vējš pūš kā traks. Akmeņiem, protams, ir liela nozīme maoru vēsturē, kad šie devušies pārgājienos, tā ir bijusi vieta, kur šie reizēm patvērušies no laika apstākļiem. Sīki un pamatīgi aprakstīts, ka tas ir mākslīgs veidojums, velni un milži te neesot strādājuši. Pastaigu vieta gan ir ļoti smuka, var uzrāpties uz akmens kraujas malā un pētīt citus akmeņus vai vērst savu skatu uz autostāvvietu (mums tur vējš gandrīz no bagāžnieka nospēra no Latvijas vestu Elkor maisiņu – daļu dzimtenes!). Ja arī vietējie te uz akmeņiem ar būtu kaut ko skrāpējuši, tad tagad pēc moderno tūristu vārdiem to vairs redzēt nevar. Paklaiņojam pa akmens labirintu, nospriežam uz nākamo neiet, jo tur jākāpj uz augšu un ejam atpakaļ.

Devils Punchbowl Waterfall

Tālāk sākas pārbrauciens pa Arthur’s Pass ceļu ar serpentīna elementiem – atļautais ātrums simts. Reizēm paveicas un var braukt salīdzinoši taisni milzīgas upes ielejas malā. Diezgan mežonīgs apgabals, apdzīvotu vietu praktiski nav, pat govis neredz. Kā par brīnumu te ir izbūvēts arī dzelzceļš. Kur viņi atraduši vietu tam, reizēm nemaz īsti nevar saprast. Savai nākamajai pastaigu vietai Devils Punchbowl Waterfall pie Arthur’s Pass Village mēs pamanāmies pabraukt garām. Uz šaurā kalnu ceļa apgriešanās nav nekāda joka lieta, sevišķi, ja priekšā braucošajam auto ir tāda pati doma, bet nedaudz pietrūkst dūšas. Stāvlaukumā, izkāpjot ārā, mūs sagaida bungu rīboņa, šķiet, ka ceļmalas motelī ir iemetinājušies visu laiku vissliktāko pašdarbnieku ansamblis. Nopietni vīri mēģina izvilināt no štrumentiem mūziku, bet tā, maita, nenāk! Rīboņas pavadībā dodamies uz ūdenskritumu. Te beidzot pirmo reizi Jaunzēlandē piedzīvoju lietu. Tagad tā ir tikai pilināšana. Šī vieta vēl ir slavena ar to, ka tepat kaut kur atrodama ūdenšķirtne uz Rietumkrastu, un Rietumkrastā jau ir pavisam cits klimats.

Arthur’s Pass upīte

Pati taka līdz ūdenskritumam ir pārsimts metru augsts kāpums, kura gaitā laiku pa laikam pie informācijas plāksnītēm var palasīties, par to, ka tagad jau nekas nekaiš, grantēti ceļi un trepītes. Bet savulaik pirmajiem ceļotājiem te ir bijis jāatstāj zirgs un jālien pāri klintīm pašam saviem spēkiem pa mežu. Nu ja paskatās uz to mežu un klintīm, var saprast, ka tā nav bijusi nekāda joka lieta un visu cieņu Arthur’s pass atklājējiem! Pats ūdenskritums ir okei, bet nekas īpašs, velnu tur neredzējām.

Otira Gorge Rock Shelter Lookout

Braucot tālāk paskrienam garām Otira viaduktam, vietējam inženierbūves sasniegumam un kļūdu labojam piestājot Otira Gorge Rock Shelter Lookout. Šo ceļu ir atklājis pats Edinburgas hercogs 1990. gadā. Bet pūš tāds vējš un līst lietus, ka īsti negribas ilgi uzkavēties. Nedaudz gan paskatāmies, kā kokvedējs knapi lien kalnā ar pilnu kravu.

Hokitika

Līdz Hokitikai vairs nekur nepiestājam, pat tad, kad vajadzētu nobildēt ceļazīmes, kur uz autoceļa apļa vidū ir iezīmētas to šķērsojošas vilciena sliedes. Laiks ir kļuvis pretīgs, diena sanākusi gara un nav nekādas vēlmes līst ārā no mašīnas. Hokitikā mēs apmetamies ceļmalas hotelī, sastādām iepirkumu sarakstu un braucam uz bodi. Maija jūtoties apslimusi, mēs viņu atstājam mājās. Pēc iepirkšanās nospriežam aiziet uz jūru, pēc skata tā ir tepat blakus. Ejot uz jūru es nedaudz nožēloju, ka man mugurā ir tikai krekls un šorti, uznāk īsts lietus un es salīstu slapjš.

Vakariņās cepam desiņas ar kartupeļu frī (Atvars ir beidzot atradis ko ēdamu un laiks kopš sardelēm ir pagājis pietiekoši ilgs, lai varētu būt drosme pamēģināt).

Jaunzēlande astotā diena

6. marts

Sakravājam mantas un dodamies ceļā, šovakar mums jābūt Tekapo. Tekapo ir pilsētiņa ezera krastā, vispār jau Jaunzēlandē citādas pilsētiņas nemēdz būt, tās vienmēr ir kaut kādos krastos. Iesākumā gan aizbrauksim uz Jaunzēlandes augstāko kalnu Mount Cook vai Aoraki, kā to sauc vietējie. Viņš gan neaizvelk pat līdz četriem kilometriem, bet nu kā ir, tā ir.

Culden Hill summit

Līdz turienei brauciens ir brangs – 209 kilometri. Pa nakti tiešām ir lijis, patiesību sakot, es to pat dzirdēju, un debesis ir nomākušās. Kaut kas tāds uz šīs salas mums gadās pirmo reizi, visu laiku mums spīdēja saule un nu, še tev, mākoņi! Skaidrs, ka jādodas tālāk! Līdz Kuka kalnam mēs pārāk daudz neizklaidējamies. Diena drūma un vējaina. Braucot cauri Lindis Pass piestājam pie Culden Hill summit. Piestājam tā, ka nākas vilkties veselus četrsimts metrus atpakaļ, lai tiktu tā pakalna virsotnē. Skats ir jauks, bet dramatiski padrūms. Ir cerība, ka viss šis ir tikai šaipus kalniem un otrā pusē mākoņi vēl nav tikuši.

Pukaki ezers

Nākamā pietura ir Pukaki ezers. Tur ir viena tāda vieta, kura tiek attēlota visos Jaunzēlandes ceļvežos – ezers un Kuka kalns. Mēs ar’ gribam to skatu redzēt. Prognoze bija patiesa – otrpus kalniem mākoņi vēl nav atnākuši, taču saule tik sparīgi tvaicē ārā ezera ūdeni, ka viss ir nelielā dūmakā, tādēļ kalns mums nav smuki balts uz zila fona, bet kaut kas baltāks uz pabaltas dūmakas fona. Protams, ar optisko palielinājumu kaut ko izspiest no tā skata varētu, bet reizēm jau ir jāskatās ar acīm vien. Mēs pat neesam apstājušies īstajā stāvlaukumā, tas ir vēl kādus desmit kilometrus tālāk, toties šeit ir tualete. Nav jau tā, ka neko nefotografēju, es beidzot esmu atminējies uzlādēt fotoaparāta bateriju un nu varu knipsēt uz nebēdu.

Mount Cook

Mūsu nākošais dienas plāns ir Hooker Valley track. Pirmais uzdevums ir atrast vietu, kur noparkoties. Mums paveicas un šo problēmu atrisinām visnotaļ veiksmīgi. Tad domājam, cik daudz ēdamo un dzeramo stiept līdzi. Pastaigu taka nav diez ko gara – nieka pieci kilometri uz vienu pusi un lielākoties pa līdzenu virsmu un labi koptu ceļu. Vienīgais mīnuss ir tas, ka visu laiku jāiet saulē, bet nedaudz ūdens un cepure te var līdzēt. UV indekss te viņiem ir augsts un tādēļ ir vēlams iesmērēties ar pretiedeguma krēmu, es to nedarīju pārāk cītīgi un tādēļ iedzīvojos nelielos kakla pakauša ādas apdegumos.

Piemineklis

Takas sākums ved garām nopietnam tualešu kompleksam, pēc tam seko atzars, kas ved uz bojā gājušo alpīnistu memoriālu. Lai ar’ Kuka kalns nav pārāk augsts, tur kāpjot vasarā galu var ņemt visai viegli. Ledājs kūstot nav mierīgs un vienmēr kaut kas var uzgāzties virsū. Mēs ar Atvaru uzlienam pie piemiņas vietas, papētām, Maija ar Initu pa to laiku dodas tālāk, mēs viņas panāksim gandrīz pie takas galapunkta.

Hooker Valley track

Pēc tam, protams, ir jāpiestāj un jāpalūkojas uz Millera ezeru, tas gan, gudri runājot, ir ledāja ezers, te visi viņi ir tādi, tikai te ledājs jau sen ir izkusis un vairs nav redzams. Ap šo vietu es pirmo reizi izdzirdu ledāja sabrukšanas skaņu, tāds kā šāviena troksnis. Vienīgais mīnuss – dzirdēt var, bet redzēt nevar. Jo kad līdz mums atnāk skaņa, viss jau sen ir beidzies, un var lūrēt, ja nu gadījumā kaut kur var redzēt putekļu vai miglas mākonīti.

Iekaramais tilts
Hooker Valley track

Taka ir populāra, uz nevienas citas takas mēs tik daudz cilvēkus neredzējām. Ķīnieši te brauc autobusos un laiku pa laikam var redzēt kādus pamatīgi notuntulējušos cilvēkus, kuri dodas pārgājienā pufaikās uz biezās cepurēs. Es nudien nezinu, kā viņi paši neņem galu no karstuma dūriena, man jau t-kreklā vairāk zūd ūdens, nekā es spēju izdzert. Takas papildus izklaide ir iekārtie tilti, oficiāli runā par diviem, bet te ir vēl daudzi un dažādi neoficiālie tiltiņi. Var jau runāt par alpu kalnu pļavām, burvīgiem dabas skatiem, domāt par to, kas te darās ziemā un slavināt savu apņēmību līdz šai pasaules malai aizkulties, bet īsumā šo taku ir vērts apmeklēt.

Hooker lake

Takas galā ir piknika vieta, kas vārda tiešā nozīmē ir apsēsta, un Hooker lake. Mēs nolemjam ņemt priekšzīmi no vairuma un ar dodamies piknikot uz ezera akmeņiem. Vispār jau labu vietu te nav grūti atrast, piesēdi un vari skatīties uz ledāju. Tas gan nav cēli zilā krāsā, bet izskatās kā dubļos izvārtīts ledus pikucis. Apņēmīgākie pat dodas nopeldēties, mēs tik apņēmīgi neesam, kur nu vēl rādīt pliku krānu Kuka kalnam. Ezerā ir arī pāris aisbergi, nu tādi atlūzuši ledus gabali, tie lēnām kūst un lielākoties ir noenkurojušies uz ezera akmeņiem. Ķīnieši ir īpaši šiverīgi (nu ne tik manīgi kā tie, kas cenšas pačurāt aiz lielākiem akmeņiem), viņi nes katlus ar kaut ko un gremdē ezerā, pilnīgi izraisa interesi, ko viņi tur īsti dara. Promejot nogāju gar viņiem, izrādās, būdami praktiski cilvēki, šie katlā salādējuši ūdenspudeles, kuras dzesē ezera ūdenī. Blakus sēdošais induss savu sievieti fotografē kopā ar aizkostu sviestmaizi, kuru viņš pats tur rokā, tas laikam kaut kāds fetišs.

Aoraki

Pasēdējuši dodamies atpakaļ, arī uz šo pusi skati ir smuki, eju savā tempā, tas nozīmē viens pats un ātri. Šur tur piestāju un paskatos dabas skatus, beigās pagaidu pārējos pirms pašas takas beigām. Uz takas sadzirdu arī dažus latviešus, bet ar viņiem nesveicinos, tas tik vēl trūka!

Hooker Valley track

Pēc šāda pārgājiena nolemju aiziet apmeklēt vietējās labiercības, tāda ideja nav man vienam un ir jāstāv rindā, it kā šī būtu kaut kāda sieviešu tualete! Labi, ka rindā stāvētāji ir jautri ļaudis. Nākamais ceļa punkts ir tepat esošais Kuka miests, mums mašīnā uz beigām iet degviela un nevar zināt, vai līdz Tekapo mēs vispār tiksim. Tālu jau nav, bet ja būs, tad līdz ar nagiem. Nu un man vēl ir ideja, ka vajag nopirkt kādu grāmatu par vietējo alpīnismu. Degvielu neatradām, toties parkojoties varējām izbaudīt kāda onkulīša neaptēstību un nespēju prognozēt savas autovadītāja spējas. Kad beidzot mašīna novietota, es pamanos sadurties uz kāda vietējā auga, tam draņķim adatas kā naglas. Toties visi pūliņi tiek atalgoti ar saldējuma ēšanu. Arī grāmatas tur bija, bet tādā cenā, ka drošības pēc pārbaudīju vai lapas nav no zelta, vai varbūt tās izgatavotas izmantojot ieceļotāju oriģinālo kanoe koksni.

Tasmana ezera taka

Ēdot saldējumu nospriežam, ka lai kā tur nebūtu ar to degvielu, uz Tasmana ezeru ar’ vajadzētu aizbraukt, tas ir tepat blakus un tie desmit kilometri neko daudz neizmainīs. Aizbraucam līdz stāvlaukumam, pariņķojam vietas meklējumos un mums paveicas. Lai tiktu līdz ezeram ir dažas opcijas – var no stāvvietas aizvilkties līdz pašam ezeram, var uzrausties kalnā un noraudzīties uz visu no augšas. Mēs izvēlamies kāpt. Kāpiens nav garš, tikai ar laiku trepes piegriežas. Aptuveni kāpiena vidū var piestāt un uzmest aci mazākiem ezeriem, izlasīt aprakstu, kā atšķirt ledāju ūdeni no lietusūdens un tad iet līdz augšai.

Tasmana ezers

Augšā vējš zēģelē uz nebēdu, reizēm šķiet, ka jāuzmanās, lai nenopūstu lejā no klints. Arī šeit ledāja labie laiki ir pagājuši. Divdesmitā gadsimta sākumā te nemaz ezera nebija, bija viens liels ledus masīvs. Tagad ledus mēle ir atkāpusies un sarukusi līdz mazai strēmelei. Šie ledāji tādi esot, ātri augot un tikpat ātri pazūdot, taču trends līdz šim ir negatīvs. Kad nu viss apskatīts, braucam uz Tekapo.

Lake Pukaki

Pa ceļam vienīgā izklaide ir Maijas kaitināšana, mēs ar Atvaru nopietni apspriežam ko darīt, ja degviela beigsies un paliksim uz ceļa. Bākā ar jau mirkšķina sarkanais indikators. Maija piedāvā braukt atpakaļ uz Twizel un pildīties tur, mēs atsakām. Piestājam pie Pukaki, un godīgi jāsaka, es saulē esmu tā apcepies, ka mani pat pārāk neinteresē kāpšana ārā no mašīnas. Jo tad jāvelk kājās botas, bet man tepat ir labi.

Spidometrs

Līdz Tekapo tomēr aizbraucam un vispār jau visām mašīnām ir bākas rezerve, tā kā satraukumam nebija pamata, ja nu kas mums iebraucot benzīntankā vēl bija astoņu kilometru rezerve. Uzpildāmies un dodamies uz moteli, te mums ir rezervēts numuriņš. Iečekojamies ātri, braucam uz saviem apartamentiem, pie mājas tusē kaut kāds antīko automobiļu klubs, un viņi grib, lai mēs savu vāģi parkojam citā vietā, jo, redz, tā jau esot aizņemta. Vai tad žēl – pārparkojamies, izceļam mantas. Es nolemju iet izpeldēties ezerā, Atvars nospriež, ka viņam tas nav vajadzīgs. Ūdens izskatās visnotaļ vilinoši un kad pa akmeņaino pludmali esmu aizkūlies līdz krastam, saprotu, ka te ūdens ir kaut kur ap desmit grādiem. Varonīgie iebrienu (man auksts ūdens nepatīk), nedaudz papeldu, pabāžu galvu zem ūdens, lai skaitās un fiksi tinos ārā. Maija ar Initu tikai pabradājas.

Lake Tekapo

Šovakar būs jātaisa vakariņas pašiem, tādēļ nolemjam aizbraukt līdz bodei un nopirkt ko ēdamu. Pēc garām diskusijām izšķiramies par ravioli. Pie reizes apmeklējam arī suvenīru bodi un nu jau var šo to nopirkt. Šī vakara pēdējā izklaide ir Tekapo springs apmeklējums. Te termālā ūdens baseini mums vismaz garantēs siltu ūdeni. Mēs gan ierodamies divas stundas pirms slēgšanas, mani apkāš mantu glabāšanas skapis, taču kopā ar personālu šo lietu atrisinām. Dirnam baseinos gandrīz līdz pēdējam un tad dodamies mājās gatavot vakariņas. Ravioli bijām nopirkuši par daudz un tādēļ sanāca neliela pārēšanās.

Lake Tekapo

Visiem logiem te priekšā ir kukaiņus aizturošs siets un tūristiem te ir izlikts speciāls paziņojums, ka, lai ar kukaiņi naktī izskatoties episki lieli un šausmīgi, lai nebaidoties, tie neesot kaitīgi. Jāatzīst, ka kodes un cikādes te tiešām ir uz steroīdiem un tiešām izskatās pabaisi.

%d bloggers like this: