Navigate / search

Slepkabota dienasgrāmatas 1. grāmata (Slepkabota dienasgrāmatas # 1-2) by Martha Wells

Sākšu uzreiz ar atrunu, izdevniecības Prometejs vadītājs ir mans labs draugs un arī grāmatu es saņēmu par velti apmaiņā pret godīgu apskatu.

Tas nav cilvēks. Tā nav persona. Ikviens par to labprātāk domātu kā par robotu nevis cilvēka un mehānisma apvienotu konstruktu. To sauc par DrošVienību. Tomēr visi zina, ka tikai iebūvētais vadības modulis šķir to no slepkabota: baisas, pamatīgi bruņotas, ar pārcilvēcisku spēku un rokās iebūvētiem ieročiem apveltītas būtnes, kas varētu izsmērēt pa sienu savus apnicīgos un reizēm klaji muļķīgos klientus… Bet šī DrošVienība, uzlauzusi savu vadības moduli, labprāt pavadītu visu brīvo laiku, skatoties publiskos kanālos nospertus seriālus.

Grāmatas darbība notiek tāltālā nākotnē, cilvēki apgūst kosmosu, kolonizē planētas un nodarbojas ar derīgo izrakteņu iegūšanu. Kolonizācija ir tik populāra, ka atsevišķas planētas var izpētīt pat atsevišķu cilvēku grupas. DrošVienība pārstāv Kompāniju, kura planētu pētniekiem piedāvā visu aprīkojumu un apgādā ar transportu. DrošVienība ir daļa no aprīkojuma. Uz papīra viņi ir paredzēti kā pētnieku aizstāvētāji no vietējās faunas un drošības garantētāji, ja klienti ir nolēmuši apkaut cits citu. Taču viņu patiesais iemesls ir spiegošana, neviens jau nevar zināt ko uz kādas planētas var atklāt. DrošVienības visu ieraksta un saglabā, dodot Kompānijai iespēju pirmajai iegūt informāciju.

Lasot grāmatu man neizbēgami atmiņā atausa Sargasi kosmosā, tajā gan nebija nekādu DrošVienību, bet stāstījuma stils aptuveni līdzīgs. Domāju, ka ja man pusaudža gados kāds iedotu palasīt Slepkabotu, tad es būtu vēl lielākā sajūsmā. Te ir viss, ko lasītājās noteiktā vecumā var vēlēties. Piedzīvojumi, kur viss mainās “mērkaķa ātrumā”. Uzticams un saprotams galvenais varonis bez vadības bloka, kurš ir apmulsis īstajā pasaulē tikpat lielā pakāpē, kā bērns kurš pirmo reizi palaists uz lielveikalu bez iepirkuma saraksta. Īpašus komentārus nemaz nevajag faktam, ka mākslīgais intelekts savā prioritāro darbu sarakstā visaugstākajā vietā ir ielicis seriālu skatīšanos.

Lai uzkurinātu lasītāju interesei Slepkabota nosaukums Drošvienībai nemaz nav nejaušs, viņam ir tumša pagātne. Tieši šajā pagātnē viņš ir uzlauzis vadības sistēmu, spējis to noslēpt no Kompānijas speciālistiem. Atmiņas par šo laiku viņam nav daudz, taču tās nav no patīkamākajām.
Pirmo daļu “Krīze visās sistēmās” var saukt par sērijas ievadu un otro – “Nedabisks stāvoklis”par atgriešanos pagātnē. Sižeta līnija nav lieki sarežģīta, te ir tikai viens galvenais varonis un nevar teikt, ka tā pagriezieni būtu kaut kas neparedzams. Pašu grāmatu varētu pat saukt par kodolīgu, te nav nekā lieka un tai pat laikā nākotnes pasaule ir fantāziju rosinoša. Pasaule man atgādināja tādu kā nedaudz drūmāku Banksa Kultūras cikla pasauli. Te parasts kravas kuģa mākslīgais intelekts var būt varenāks par visgudrāko cilvēces pārstāvi, taču cilvēki to nemaz nepamana, jo kuģis ir vienkāršs robots, konstrukts, bez savas gribas un vēlmēm. Taču lasītājām ir dota iespēja paskatīties uz šo apslēpto pasauli no unikāla skatupunkta un tas padara šo grāmatu izlasīšanas vērtu. 9 no 10 ballēm.

Лучший друг големов by Дмитрий Олегович Смекалин

Šīs sērijas pirmo grāmatu izlasīju pavisam nesen, nevaru apgalvot, ka esmu sajūsmā par autora rakstu darbiem. Taču, ja reiz grāmata ir nonākusi manā plauktā, nebūtu diez ko prātīgi atstāt to nelasītu.

Aizgājušo civilizāciju portāli joprojām strādā un mūsu varonis nonāk pavisam citā pasaulē, kur sabiedriskā iekārta atbilst mūsu viduslaikiem. Šeit cilvēki pēc lielā kara izdzīvo ar maģijas un automātisko ieroču palīdzību. Mūsu varoņa maģijas paveids šai zemē nav cieņā, un jau pirmā satikšanās ar citiem magiem noved pie konflikta.

Tālāk būs nedaudz ar maitekļiem.

Arī šajā grāmatā ir daudz lapaspušu un diezgan maz notikumu. Šī ir jaunā aspiranta-arheologa Nekrasova personīgā anabāze. Viņš no tuksneša nonāk vietējās lielvaras galvaspilsētā un tad dodas atpakaļ tuksnesī. Pa ceļam pilnveido savas maģijas spējas un tikpat cītīgi stiepj līdz savus zelta stieņus, kurus iepircis vēl uz mūsu zemes.
Pozitīvi varu izteikties tikai par autora pasauli, tā bija tīri normāli uzrakstīta, nekas dižs, bet visnotaļ loģiska un saprotama. Interesanta flora un fauna, arī vietējās ekonomikas ieskicēšana bija tīri tā neko.

Reizi pa reizēm viņam gadās pa nopietnai klopei, no kurām viņš, pateicoties savām supermaga ķērienam, tiek cauri ar nenozīmīgām skrambām. Visi cilvēki ir maitas gabali, kas to vien vēlas kā mūsu varoni izmantot, apzagt un/vai nogalēt. Pat viņa lielā mīlestība vēlas no jaunā maga iztaisīt Imperatoru. Viņš gan ir pieradis pie šādas attieksmes un ļaujas notikumu gaitai. Izaugsme, neskaitot maģijas apguvi un noieto kilometru daudzumu, nav nekāda. Arī ar maģijas apguves procesa aprakstu ir diezgan garlaicīgi, kaut kas līdzīgs mācību grāmatas lasīšanai. Autors sīki un smalki uzskaita iemācīto maģiju pielietojuma iespējas, tad tās kuras vēl var iemācīties. Puse no uzskaitītā nekad netiek lietota. Un ko tu domājies – mūsu varoņa arsenālā visnopietnākā maģija nemaz nav no apmācības procesa! Līdz ar to padarot visnotaļ bezjēdzīgu visu zubrīšanās procesu. Taču bez mācīšanās mūsu varonim nav nekādu plānu, pasaule viņam ir vienaldzīga, cilvēki vienaldzīgi, tad kāpēc lasītājam vispār būtu jāiespringst, jo arī man varonis ir vienaldzīgs?

Kas gan tas būtu par varoņa ceļu bez īsta tumšo spēku pavēlnieka? Arī šeit tāds atrodas un beigās vēl ir megafaits. Tumšā tēla vietu šajā no Zemes tālajā pasaulē ir uzurpējis neviens cits kā Moņa no Odesas! Man, šo lasot, žoklis atkārās un te es sapratu, ka mani un autora ceļi šķirsies.

Atzīšos, esmu pārsteigts, jo varoņa ceļš kā žanra pīlārs nav vakardienas izgudrojums un līdz šim grāmatā lasītais vairāk atgādina nepabeigtu sižeta līniju apkopojumu. Es nerunāšu par klavieru lietu, kas virs mūsu varoņa galvas līst nepārtraukti, arī tas pieder pie šī žanra. Varbūt mazāk intensīvs būtu piemērotāks. Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm.

Totālais skurbums: Narkotikas Trešajā Reihā by Norman Ohler

Sākšu uzreiz ar atrunu, grāmatu saņēmu no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi. Otrais pasaules karš mani vienmēr ir interesējis. Iespējams, tādēļ, ka skolā gāju vēl PSRS laikos un tur vismaz uz Uzvaras dienu uz skolu nāca expartizāni un stāstīja par savu pieredzi cīņā pret fašistiem. Šo grāmatu izlasīšanai paņēmu labprāt.

“Nacisti dēvēja sevi par morālās deģenerācijas pretiniekiem. Tomēr, kā atklāj Normana Olera aizraujošais bestsellers, viss Trešais Reihs bija narkotiku caurvīts: kokaīnu, heroīnu, morfiju un, pats galvenais, metamfetamīnu izmantoja visi, sākot no rūpnīcu strādniekiem un beidzot ar mājsaimniecēm! Turklāt tas bija būtisks karaspēka izturības elements, daļēji skaidrojot vācu uzvaru 1940. gadā.”

Jau no seniem laikiem karavadoņiem ir zināms, ka cilvēkus pirms kaujas vajag stimulēt. Ierastās vairoga malas košļāšanas vai apreibināšanās ar dažādām narkotiskām vielām ir simptomātiski notikušas visā cilvēces vēsturē. Trešajā Reihā stimulantu izmantošanu izdevās padarīt par masveida pasākumu, apvienojot zinātni, rūpniecību un moderno loģistiku. Nebija jau tā, ka es par šo tēmu neko nezinātu, bet manas zināšanas līdz šim aprobežojās tikai ar modernajiem pētījumiem, kuru mērķis ir radīt superkaravīru, tādu, kurš nomodā varētu pavadīt vairākas diennaktis, nezaudējot savas kaujas spējas, bet nudien nebiju iedomājies, ka visam šim militārās farmakoloģijas sapnim iesākumi meklējami Vācijā. Piemēram, pervitīns bija pietiekami uzmundrinošs līdzeklis, lai karavīru uzturētu možu un kaujas spējīgu pāris diennaktis. Es gan nemestos uzreiz piekrist autoram, ka zibenskarš bija iespējams tikai šīs un citu stimulantu dēļ, bet noteikti, ka kādās epizodēs tas spēlēja savu lomu.

Šīs grāmatas autors ir labi piestrādājis un izpētījis daudzus avotus, no kuriem galvenais ir Hitlera ārsta Morela personīgie pieraksti par sava pacienta ārstēšanas metodēm. Īsumā, Hitlers vismaz pēc autora sniegtās informācijas ir bijis īstens politoksikomāns, kurš ar ārsta gādību tika ārstēts ne tikai ar aknu ekstraktiem vien, bet regulāri tika pie eikodāla (oksikodona (opiāts)) devas, jeb x vielas, kā to pierakstīja pats dakteris. Šāda faktu konstatēšana liek autoram un lasītājam pavisam citādi paskatīties uz Fīrera lēmumiem Otrā Pasaule kara gaitā. Tas izskaidro daudzus lēmums un kontekstā ar laika biedru dienasgrāmatām, ļauj saprast, ka ne vienmēr tie ir pieņemti pie pilnas saprašanas. Būt fīreram nudien nav pateicīgs darbs un pavisam traki ir, ja tavs dakteris pret gāzēm vēderā izraksta un injicē opiātus. Dakteri Morelu gan nomāca pašam savas rūpes, jaunais statuss palielināja dzīves izmaksas un tādēļ nācās attīstīt savu, kā teiktu mūsdienās, uztura bagātināju biznesiņu. Šai biznesā dakteris Morels savas zāles vācu virspavēlniecībā nomārketēja ne sliktāk kā Stīvs Džobss aifonu. Ja tev bija daktera zāļu kārbiņa, tad tu biji Fīreram pietuvināto pulciņā. Un tas nekas, ka drapēs sevī apvienoja gan farmokoloģijas, gan pūšļošanas labāko praksi. Ja tās lieto pats Hitlers, kas gan tur varētu būt bīstams parastam vācu cilvēkam?

Tomēr ir jāsaprot, ka šī grāmata nav nekāds vēsturnieka pētījums, bet gan autora izveidots naratīvs, kuru šis salicis kopā no sev pieejamās informācijas. Stāstījums ir izcils, lasās, ka ne atrauties. Varētu pat padomāt, ka pati šī grāmata ir papīra formāta metamfetamīns. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, galvenokārt par tās netipisko skatījumu uz Otrā pasaules kara procesiem un Hitleru kā lēmumu pieņēmēju.

Лишний на земле лишних by Дмитрий Олегович Смекалин

Man gadījās veikalā nopirkt grāmatu Лучший друг големов, un tikai izlasot piecdesmit lapaspuses, es sapratu, ka šī nav sērijas pirmā grāmata. Nācās likt golemus pie malas un meklēt sērijas pirmo grāmatu. Fiziski neatradu, nācās nopirkt elektroniski.

Kaut kur Urālos tiek atrasts portāls, kurš kalpo kā pāreja uz pavisam jaunu pasauli. Portālu, skaidra lieta, Krievija notirgo amerikāņiem, pareizāk sakot, konsorcijam sauktam par Ordeni, un lielā jauno zemju apgūšana var sākties. Mūsu varonis arheoloģijas aspirants uz Zemes zaudējis visus savus tuviniekus, nolemj pārdot īpašumus un doties uz jauno pasauli pētīt Aizgājēju artefaktus. Aizgājēji nebūt nebija standarta civilizācija, izskatās, ka viņu kultūrā nopietna vieta ir bijusi atvēlēta maģijai.

Sākšu ar labo – grāmatai ir tikai nedaudz pāri trīs simts lapaspusēm un tādēļ izlasās diezgan ātri. Nopirku elektroniski un tādēļ plauktā vietu neaizņems. Lai ar paša stāstījuma kompozīcija ir tik tuvu standarta papadancu šablonam, cik vien tas ir iespējams, nekādu vilšanos tas man neizraisīja. Galvenais varonis aizbēdzis no zemes, ticis pie maga iesācēja spējām, nonāk tādā kā ikdienas rutīnā ar nelieliem piedzīvojuma elementiem.

Parasti šajā žanrā jaunu ideju trūkumu reizēm veiksmīgi spēj apslēpt labi izstrādāta pasaule, šis nav tas gadījums. Pasauli daļēji apdzīvo zemes cilvēki, un autors nav iesprindzis uz neko vairāk, kā visas tautas attiecīgi izmitinājis pa nosacītām valstīm – arābus tuksnesī, indiešus kalnos. No floras un faunas uzzinām tikai tik daudz, ka vietējie odi dikti kož. Bet galvenajam varonim tā nav problēma, viena no pirmajām apgūtajām maģijām ir odu atbaidīšana.

Tā nu lasītājs braukā līdzi jaunajam magam sākumā ar bruņumašīnu, tad ar motocikletu un neko vairāk kā viesnīcas, ceļu un standarta Aizgājušo magu treniņkompleksu neredz. Lasot grāmatu tāda sajūta, ka esi nosūtīts komandējumā. Vienveidību kliedē reti bandītu uzbrukumi un tas, ka laiku pa laikam mūsu varonim tiek atņemts kāds īpašums. Taču, ja šī lieta nesatrauc pat mūsu varoni, tad ko tur lasītājam krenķēties?

Lasot grāmatu pieķēru sevi pie domas, ka pirmā grāmata laikam nav obligāta, un te visu notiekoši mierīgi varētu satilpināt trīsdesmit lapaspusēs, neko daudz no satura nezaudējot. Lielāko daļu gan aizņemtu maga arsenālā pieejamo sešdesmit burvestību apraksti.
Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm, lasīt ieteiktu tikai tad, ja nu pa rokai nekas cits nav atrodamas. Tīri intereses pēc izlasīšu arī sērijas otro grāmatu, iesāktās lietas ir jāpabeidz.

Carter & Lovecraft (Carter & Lovecraft #1) by Jonathan L. Howard

Ja paskatās uz šogad lasīto, tad mani ir aizrāvis Lovkrafta mitoss un litRPG. Uztraukumam vēl nav pamata, jo laiku pa laikam izlasās arī kas populārzinātnisks. Šo grāmatu nopirku, gatavojoties Jaunzēlandes ceļojumam. Vajadzēja kaut ko klausāmu lidmašīnai, bija nelabas aizdomas, ka podkāsti beigsies. Pie grāmatas klausīšanās tiku vien Hokitikā, bet piebeidzu Latvijā.

Daniels Kārters savulaik nodarbojās ar slepkavību izmeklēšanu, taču pēdējā lieta viņu izsita no ierindas tik ļoti, ka nācās pārkvalificēties par privātdetektīvu. Dīvainās lietas gan nebeidzas un Kārters manto grāmatu veikalu Providensā. Grāmatu veikala līdzīpašniece ir Emīlija Lovkrafta, pēdējā no Lovkrafta dzimtas. Tā paša rakstnieka, kura izdomātājā Arkhamā seni kulti pielūdz senus dievus. Providensā sāk notikt dīvainas slepkavības, matemātikas profesors noslīkst savā automašīnā, kāds kazino apsargs uzsprāgst, Kārteram sāk šķist, ka visas šīs lietas ir kaut kā saistītas ar viņu un ka, iespējams, ne viss Lovkrafta rakstītais ir izdomājums.

Autors ir centies ar vienu šāvienu nošaut divus bukus, uzrakstīt labu detektīvu Lovkrafta pasaulē un tādu, kas būtu lasāms pat Lovkrafta daiļrades nezinātājam. Tādēļ mums ir divi varoņi Daniels, kuram nav ne jausmas par senajiem dieviem, un Emīlija, kurai ir vairāk nekā jausma vien. Viņu dialogos nezinātājs var uzzināt visu, kas nepieciešams, un saprast pasaules apveidus. Un Providensā nudien ir, ko saprast.

Detektīvam te ir, ko darīt, cilvēki mirst dīvainās nāvēs, pilsētā atrodas vietas, kurās pašam labāk nekad neapmeklēt. Gan lasītājs, gan Kārters diezgan ātri atkož, ka pasaulē ir kāds spēks, kas vēlas, lai viņš šad tad noteiktā laikā atrastos noteiktā vietā. Taču spriedzes uzturēšanā autors gan ir pietiekami liels meistars, lai pat pēc šīs atklāsmes veiksmīgi varētu noturēt lasītāju līdz pašām grāmatas beigām.

Pats detektīvstāsts gan nav nosaucams par pārāk meistarīgu, tāds standarta stāsts, kur izmeklētājs mīl pašaudīties, nodarboties ar nelikumīgām lietām un pats sev nespēj atbildēt uz jautājumu, kāda velna pēc viņš ar to nodarbojas. Šķiet, ka visa pārējā pasaule ar to vien nodarbojas, lai dotu viņam mājienus ar mietu. Viņa grāmatu biznesa kompanjone, vismaz patlaban, izpilda tādu statistes un uzziņu biroja lomu. Nekas, sērijā ir vēl grāmatas un gan jau viņai atklāsies vēl kāds talants ārpus grāmatu tirdzniecības un ieročiem.

Savukārt, ja esi Lovkrafta mitosa fans, tad te čum un mudž uz oriģināldarbu atsauksmēm un jau no grāmatas nosaukuma vien viss ir skaidrs. Arī lielākā daļa dīvainību, ar kurām nākas saskarties Kārteram, šiem lasītājiem nebūs nekas jauns. Šī grāmata vēl reiz parādīs tikai to, ka īstajiem pasauļu valdniekiem, cilvēki nav nekas vairāk kā pelējums uz akmeņa.
Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, divas noņēmu nost par nobeigumu. Tāds nobeigums, manuprāt, ir slikts stils. Taču ja patīk grāmatu veikali, detektīvs un Lovkrafta mošķi, tad silti iesaku.

%d bloggers like this: