Navigate / search

Children of Ruin (Children of Time #2) by Adrian Tchaikovsky

Pirms trīs gadiem izlasīju šīs sērijas pirmo daļu Laika bērni un biju ļoti labās domās gan par autoru , gan par grāmatu. Pērngad šī grāmata iznāca arī latviešu valodā un es to izlasīju vēlreiz. Taču šai man kaut kā nesanāca laiks.

‘We’re going on an adventure.’

Tā ir Noda Bērnu Konglomerāta iecienīta fāze, jo tā sola jaunas pasaules visā to daudzveidībā. Noda bērniem gan ir viena problēma viņi īsti neatšķir apkārtējo pasauli no sevis un tādēļ piedzīvojums nesanāk kā iecerēts.

Ar moluskiem viss ir pavisam vienkārši viņu Dievs/Tēvs Disra Senkovi viņus ir izmitinājis uz Damaskas. Planēta ir terraformēta un pilnībā pielāgota astoņkāju vajadzībām. Astoņkāji ar nanovīrusa palīdzību ir padarīti par saprātīgiem, taču viņu radītājs nav īpaši aizrāvies ar viņu kontrolēšanu un tādēļ tie ir saprātīgi savā īpašā veidā.

Cilvēku un zirnekļu alianse šajā planētu sistēmā ierodas pēc gadu tūkstošiem un tiek nostādīti diezgan sarežģītu jautājumu priekšā, kontaktēt vai mukt? Kā sazināties ar būtnēm kuras pašas nekontrolē savas emocijas, kā sazināties ar būtnēm, kuras nespēj atšķirt sevi kā indivīdu no pārējās pasaules?

Autors lasītājam piedāvā nudien brangu piedzīvojumu, vecās labās zinātniskās fantastikas stilā. Nu jau ir veselas trīs saprātīgas civilizācijas, kuras atšķiras no cilvēkiem gan sabiedrības struktūras, gan domāšanas veidā. Autors ir rāvies vaiga sviedros, lai padarītu stāstu ne tikai lasāmu bet arī ticamu. Protams, var apskaust viņa optimismu, ka katra būtne ja vien tā ir pietiekoši saprātīga atradīs veidu kā sadzīvot ar pārējiem. Sak labs piemērs ir lipīgs.

Manuprāt visinteresantākās šajā stāstā bija autora idejas par starpsugu komunikāciju, kā saprast vienam otru. Kā saprast Citādo un aptver tā vietu pasaulē, kā vispār definēt pasauli un indivīdu no sveša skatu punkta. Ja stāstā par zirnekļiem autors vēl centās pieturēties pie ierastiem konceptiem, tad te viņš ir devis fantāzijai vaļu. Tie paši astoņkāji ar savām autonomajām smadzenēm, kuru centrālās smadzenes nemaz neapjauš ko dara viņa perifērija. Tā ir tāda dīvaina simbioze, kur centrs pieņem lēmumu, bet taustekļu (kāju) smadzenes veic analītiskās procedūras, kurām lai būtu efektīvām ir jānodrošina saskare ar citu indivīdu taustekļiem. Un protams visa saziņa notiek krāsās. Par Noda bērniem es nestāstīšu, tā ir pārāk laba ideja, lai dzirdētu to no pārstāsta.

Neteikšu, ka grāmatas sižets ir kaut kas īpaši oriģināls, tas diezgan pieturas pie kosmosa ceļojumu standartstāsta. Grupa pētnieku, atrod savu priekšteču darbus un to sekas. Tālāk seko piedzīvojumi, kontakta meklēšana un jaunās gaišās nākotnes būvēšana. Ja ir lasīti autora iepriekšējie darbi, tad grāmatas beigas būs skaidras jau no paša sākuma un tas nedaudz var nosist lasītprieku.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, ar nepacietību gaidīšu turpmākos darbus par šo pasauli, jo kā jau atmināmies no Laika bērniem arī šai pēdējā nodaļa ir jaunu piedzīvojumu solījums.

The Big Ones: How Natural Disasters Have Shaped Us and What We Can Do about Them by Lucy Jones

Šo grāmatu noklausījos audioformātā, iesāku martā un pabeidzu jūlijā. Iesāku es viņu klausīties stāvot uz kāda Jaunzēlandes supervulkāna, likās diezgan piemērots temats. Lai ar nebija nekādu cerību, ka supervulkāns ies gaisā, jo to jau viņš bija veiksmīgi izdarījis pirms pāris gadus tūkstošiem. Taču, aizbraucis no vulkāna, es piemirsu arī par grāmatu.

Grāmatas autore ir nolēmusi lasītājam/klausītājiem pavēstīt vispār zināmas lietas. Kaut kad kaut kur notiks liela dabas katastrofa, un cilvēki kā vienmēr nebūs tam gatavi. Iespējams, daudzi mirs, miljardiem sēdēs pie ekrāniem to noskatoties un tad, nomainoties paaudzei, pat tajā vietā, kur šī katastrofa notika, neviens par to nemaz neatcerēsies un dzīvos vien tālāk līdz nākošajai. Autore, pēc amata seismologs, grāmatā mēģina rast atbildi, kā salāgot cilvēku īso atmiņu un risku nenovērtēšanu ar dabas katastrofām.

Kā jau kārtīgam pētījumam pienākas, viņa meklē atbildes vēsturē. Varam uzzināt par Pompeju likteni, te autore mēģina klāt pielīmēt reliģijas attīstību pirmajā gadsimtā, Fukušimas nelaimi, kur viss tiek pasniegts caur sieviešu lomu  Japānas kultūrā, Lisabonas lielo zemestrīci, kur seku novēršanas efektivitāte tiek piedēvēta kādam karaļa administrācijas augstmanim, vulkāna izvirdumu Islandē, kur vietējie saglabāja sabiedrisko kārtību tikai pateicoties vietējam mācītājam.

Grāmatas galvenais pluss ir tas, ka katastrofu apraksti neaprobežojas tikai ar katastrofu aprakstiem vien, bet cenšas to ielikt vēsturiskajā kontekstā, identificējot pagrieziena punktus sabiedrības uztverē, attieksmē pret katastrofām un identificēt instrumentus, kas mums ļautu pārdzīvot nākamās katastrofas. Atbilde ir visnotaļ vienkārša un acīmredzama – jāizstrādā rīcības plāns, jānodrošina attiecīgās institūcijas ar resursiem un tad, ja negadīsies kaut kas īpašs, viss būs labi. Patīk arī grāmatas autores entuziasms uzskatot, ka ja pacenšas ar visu tikt galā un ja pacenšas domājot par nākotni, tad ir iespējams samazināt pat vislielāko katastrofu radītos zaudējumus.

Grāmata gan ir tāda ASV centriska, sevišķi runājot par katastrofu seku likvidēšanu, daudzas lapaspuses ir veltītas ASV atbildīgajiem dienestiem, to struktūrai un politiķu ietekmei uz tām. Arī no piesauktajiem piemēriem visizvērstākās katastrofu seku analīzes bija veltītas ASV teritorijai. Tas protams ir loģiski, jo mērķauditorijai ir ASV iedzīvotāji.

Iespējams, ka šī grāmata sagādās vilšanos tiem lasītājiem, kuri pavilksies uz nosaukumu cerībā izlasīt sirdi plosošus katastrofu aprakstus, aculiecinieku piedzīvojumus un citus interesantus faktus. Te lielās likstas ir lielākoties ieskicētas un seku novēršanas organizācijai ir veltīta lielāka uzmanība nekā pašam notikumam.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, sniedz tieši to ko no tās sagaidīju, nespiež uz sensācijām, bet uz rūpīgu faktu izvērtēšanu nenovirzoties no centrālās tēmas.

Humble Pi: A Comedy of Maths Errors by Matt Parker

Šo grāmatu iegādājos tādas kā vainas apziņas mudināts. Es sen senos laikos pirms kādiem diviem gadiem nopirku šī autora grāmatu Things to Make and Do in the Fourth Dimension, bet tā kā ceturtās dimensijas apmeklējums atlikās uz nenoteiktu laiku, es to tā arī neesmu vēl sācis lasīt.  Šo gan es veikalā pašķirstīju un sapratu, ka izlasīšu, uzreiz nopirku un noliku plauktā uz kādu laiku.

Lai cik novazāti tas neizklausītos, bet mūsdienu pasaule savos pamatos balstās uz matemātiku un to lielākoties neviens pat nepamana līdz brīdim, kamēr kāds ir aizmirsis kaut kur kādu skaitli un tad sākas briesmu lietas – brūk tilti, mājas sadedzina automašīnas, kosmosa zondes ietriecas planētās, tava rūpīgi slēptā parole viegli atkodējas un loteriju organizētājiem jādodas uz tiesām.

Šī nav ne pirmā, ne pēdējā grāmata, kas veltīta matemātikai, kuru es esmu izlasījis, taču diezgan reti gadās atrast kādu, kas savā būtībā atkāpjas no iebrauktās takas un neatražo standarta “interesantās” lietas. Es nedomāju noniecināt citus autorus, taču ja esi izlasījis pārdesmit grāmatas no sērijas “saistoši par matemātiku”, tad neizbēgami nākas secināt, ka labo piemēru vai nu nav tik daudz, jeb neviens autors nemaz necer, ka kāds cilvēks viņas lasa desmitiem. Tad nu iešauj pāris fibonači piemērus no augu valsts, phi skaitli, interesantas metodes kā aprēķināt skaitli π pēc Montekarlo metodes, un skat – jau pienākušas grāmatas beigas.

Šīs grāmatas lielākais pluss bija tas, ka autora piesauktie matemātikas pielietojuma vai nepielietojuma piemēri nudien bija līdz šim pa pasauli pārāk daudz neizvazāti un pat man rūdītam matemātikas fanam bija uzzināmas jaunas lietas un ar dažām problēmām man pat ir nācies saskarties pašam. Piemēram, ar kļūdām Excel formulās, kur kaut kad ne tā esi novilcis un ne to mainīgo ielicis formulā un tad pusgadu dzīvo laimīgi par savu kļūdu nemaz nenojauzdams. Te gan tas tika pacelts lielo finanšu spēlētāju līmenī, kur neveiksmīgs ekselis var likt zaudēt pārsimts miljonus. Vai arī par to kā reizēm, izmantojot mārketinga departamenta cilvēku nespēju tikt galā ar skaitļiem tikt pie reaktīvās lidmašīnas. Par to, kā gadījuma skaitļi patiesībā un cilvēku uztverē ir tik kardināli atšķirīgi, un kāpēc netrenēts cilvēka prāts nav spējīgs tikt galā ar varbūtību teoriju.

Ja dikti gribās piekasīties, tad jāatzīst, ka grāmata, lai ar izlasās vienā rāvienā, tai pat laikā lasītais diezgan ātri aizmirstas. Tas gan ir raksturīgs daudzām grāmatām, bet manā pieredze tas liecina par daudz nestrukturētiem faktiem, kas baro smadzenes kā cukurs, tai pat laikā pamanoties neatstāt nekādas paliekošas atmiņas!

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ja interesē matemātika un vēlies izprast tās vietu savā dzīvē, vari droši lasīt! Pat ja neinteresē matemātika, bet patīk lasīt par cilvēkiem, kas ir smagi kļūdījušies dēļ sīkuma, tad šī grāmata sniegs daudzus uzskatāmus piemērus. Var lasīt arī tad, ja pats esi kaut ko salaidis dēlī un ar prieku konstatēt, ka tavs veikums ir sīkums salīdzinot ar to čali, kurš uzpildot lidmašīnu sajauca kilogramus ar mārciņām.

Einstein’s Monsters: The Life and Times of Black Holes by Chris Impey

Pirmā grāmatu par melnajiem caurumiem man rokās nonāca desmit gadu vecumā. Tā saucās Visums un to bija sarakstījis Aizeks Azimovs. Tur gan runa nebija tieši par melnajiem caurumiem, bet par tā laika supertrendīgo astronomisko parādību kvazāru. Vēlāk es izlasīju grāmatu krievu valodā, kuras nosaukums ir pagaisis no manas atmiņas. Tajā es uzzināju par Švarcšilda rādiusu un Kerra melnajiem caurumiem. Laika gaitā biju sagrābstījies informāciju dažādās kosmoloģijas grāmatās. Nebija nekāds brīnums, ka, Jānī Rozē plauktā pamanījis šo grāmatu, es to tūlīt arī iegādājos.

Melnie caurumi Visumā ir bijuši gandrīz vienmēr, sākot no pavisam maziem līdz Saules sistēmas lieluma. Tagad jau var droši teikt, ka katras galaktikas centrā ir vismaz viens no supermasīvajiem un miljoniem sīkāku izkaisīti pa visu galaktiku. Atceramies arī satraukumu pirms Lielā Hadronu paātrinātāja palaišanas, kad daži entuziasti, kuriem ir švaki gājis matemātikā, bļāva par iespēju izveidot melno caurumu, kas aprīs visu zemi. Tas gan bija no pirksta izzīsts apgalvojums. Melnie caurumi būs arī pēdējie objekti, kas paliks Visumā ilgi pēc tam, kad visas zvaigznes jau būs izdzisušas.

Strukturāli grāmata ir uzrakstīta perfekti, sākot ar Džona Mičela (John Michell) ideju, ka varētu eksistēt objekts, kura gravitācija būtu tik liela, ka pat gaisma nevarētu no tā izsprukt līdz LIGO eksperimentam un gravitācijas viļņu atklāšanai. Tam visam pa vidu ir blazāri, pulsāri, kvazāri, neitronu zvaigznes, baltie punduri un simtiem zinātnieku, kas visu vai daļu no savas karjeras ir veltījuši gravitācijas pētīšanai. Man personīgi liela daļa no informācijas nebija nekāds jaunums, bet tik labi sastrukturētu notikumu izklāstu man nācās lasīt pirmo reizi.

Laikam nojaušot, ka caurmēra lasītājam ir alerģija pret matemātiku, te praktiski iztrūkst vienādojumu, kas uzskatāmi parāda, kāpēc process notiek tieši tā un ne savādāk. Tādēļ lasītājs ir pasargāts no iespējas pašrocīgi aprēķināt supermasīvas zvaigznes kolapsu, lai redzētu, kas tur sanāks. Tādēļ sanāk vai nu autoram ticēt uz vārda, vai arī paskatīties atsaucē un visu nočekot pašam.

Es personīgi ieguvu no šīs grāmatas pāris lietas. Pirmā – man jau no bērnu dienām, uzzinot par neitronu zvaigznēm, bija šķitis, ka tās pēc būtības ir milzīgi atomu kodoli, kas turas kopā tikai pateicoties gravitācijai. Un ko tu domājies, autors garām ejot apstiprināja manas aizdomas. Otrā lieta ir saistīta ar gravitācijas viļņu izplatīšanās ātrumu. Es savulaik esmu lasījis ne tikai gudras grāmatas vien, man ir nācies lasīt arī tādas grāmatas, kuras lasot šķiet gudras, bet patiesībā tur ir tikai sēnalas. Šajā laikā es acīmredzot vēl nespēju kritiski izvērtēt informāciju un man prātā aizķērās viens artefakts, ka neviens īsti nezina, cik ātri izplatās gravitācija. Pareizā atbilde ir gaismas ātrums, un to es zinu jau sen, bet katru reizi, kad es izlasu kārtējo šī fakta pierādījumu, grāmatas autors manās acīs nopelna papildus zvaigznīti. Trešā – autors izvairās no tukšām spekulācijām un te nav sastopama nodaļa par melno caurumu pielietojumu sadzīvē. Praktiski nav piesauktas tārpejas, laika mašīnas un citas zinātniskai fantastikai piedienošas lietas. Trakākais, kas te ir sastopams, ir scenārijs, kā tāltālā nākotnē zemes lieluma planēta riņķojot ap saules lieluma melno caurumu varētu iegūt veselu kilovatu enerģijas gada laikā par spīti entropijai.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ja patīk astronomija un ir vēlme izlasīt par kādu tās mazu sadaļu visu no A-Z, tad iesaku šo. Nekādas priekšzināšanas, izņemot loģisko domāšanu, šai grāmatai nav nepieciešamas.

The Unexpected Truth About Animals: A Menagerie of the Misunderstood by Lucy Cooke

Šo grāmatu klausījos audioversijā un tādēļ tās “izlasīšana” man prasīja pusgadu. Nav jau tā, ka viņa nav interesanta, patiesībā es viņu noklausījos četros piegājienos. Pie vainas bija grāmatas autore kā grāmatas priekšā lasītāja. Viņa ar lasīšanu nodarbojās tik pārspīlēti entuziastiski, padarot klausīšanās procesu knapi paciešamu, tādēļ nācās dozēt.

Pasaule ir brīnumu pilna, un vēl brīnumaināki ir viduslaiku bestiāriji, kuros dzīvniekiem tiek piedēvētas cilvēku īpašības, morāles normas un sabiedrības iezīmes. Leģendas mijas ar patiesību un, protams, ka nekas nespēj pārspļaut to, kāda ir dzīvnieku dzīve īstenībā. Autore cenšas spiest uz kontrastiem sagraujot lasītāja nezinātniskos un uz neko nebalstītās ekspektācijas par kāda dzīvnieka dabu.

Lai neizplūstu slavas himnās un neizskatītos pēc pielīdēja, teikšu uzreiz, šī ir viena no labākajām dzīvnieku pasaulei veltītajām grāmatām, kuras man ir nācies lasīt. Te lasītājam ir jāķepurojas interesantu faktu plūdos, bet aiz visas smiešanās un ironizēšanas slēpjas pavisam nopietns stāsts par bioloģisko diversifikāciju, sugu apdraudējumu un to, ka diez vai procesi, kurus cilvēce ir uzsākusi, būs atgriežami pirmsindustriālā stāvoklī. Bet nu par lietām, kuras es uzzināju.

Pandas  – no zoodārzu rūgtās pieredzes visiem ir skaidri zināms, ka pandas ir absolūti nederīgs radījums. Tas pat nespēj lāgā vairoties, toties ir dikti smuks un jauks lāčuks. Liela daļa cilvēku pat nenojauš, ka tas nesmādē gaļu un ka tā vairošanās spēju neveicina pat pandu porno skatīšanās. Savvaļas pandas ir pavisam cits stāsts, tur viņas vairojas uz nebēdu, plēšas savā starpā un dzīvo lāča cienīgu dzīvi.

Stārķi – stārķi vairs neemigrē uz siltajām zemēm, bet uz Spānijas atkritumu izgāztuvēm, breksits visticamāk pieliks punktu to populācijas atjaunošanas mēģinājumiem Lielbritānijā. Iedomājies, tur ved pamestos poļu stārķus! Briti vispār ir pacentušies ar savējo iznīcināšanu, jo savulaik stārķa ligzda pie mājas norādīja uz sakariem ar pašu nelabo. Skaidrs, ka ilgi putni tur izvilkt nevarēja. Bonusā stāsts par putnu migrācijas evolūciju.

Zuši – jau no izseniem laikiem galvenā cilvēku problēma bija zušu izcelšanās noskaidrošanu. Neviens nekad nav redzējis mazu zuti. Un vienmēr atradās kāds, kuru nodarbināja zušu ģenitāliju meklēšana, tika izsludinātas prēmijas, bet velti. Nevar teikt, ka mūsdienu atbilde “Sargasu jūra” ir pilnīga.

Bebri – par bebru, kurš bēgot no mednieka, nokož savus pautus droši vien zina visi. Renesanses zinātnieki pat mēģināja parādīt bebrus kā tādu alternatīvu civilizācijas veidu. Bet mūsdienās bebru izdalījumus izmanto konditorijā un parfimērijā kā vaniļas aizstājēju.

Vēl jau varētu pastāstīt par Sliņķiem, Nīlzirgiem, Sikspārņiem, Maitasputniem, Hiēnām un Pingvīniem, bet es tomēr ieteiktu izlasīt šo grāmatu katram pašam. Tas būs aizraujošs piedzīvojums 10 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: